Turpinājums. Sākums “JV” Nr.9, 4.03.2003.

Saskaņā ar 1963.gada 5.augusta Līgumu par kodolieroču izmēģinājumu aizliegumu atmosfērā, kosmosā un zem ūdens, dalībvalstis, starp kurām ir arī Irāka, apņemas aizliegt, novērst un nerealizēt kodolieroču izmēģinājumus vai citus kodolieroču sprādzienus atmosfērā un jebkurā citā dabas vidē. Pagaidām, kā zināms, Irāka nevienu kodolsprādzienu nav veikusi. ANO Drošības padomes uzmanības lokā saistībā ar kodolieroču izmēģinājumiem un kodolieroču programmām bija nonākusi Ziemeļkoreja, Indija, Pakistāna un Lībija. Indija un Pakistāna 1998.gadā veica kodolizmēģinājumus. Atbilde uz šādu rīcību bija ANO Drošības padomes paziņojums un rezolūcija, kas nosodīja izmēģinājumu veikšanu. Pret Lībiju tika piemērotas sankcijas sakarā ar valsts atbalstu terorismam, kā arī lai kavētu Lībijas ķīmisko un bioloģisko ieroču programmas izstrādāšanu. Ziemeļkorejai tika piemērota ekonomiskā un ilgstoša politiskā izolācija.9

Lielāku interesi varētu izraisīt 1972.gada 10.aprīļa Konvencija par bakterioloģisko (bioloģisko) un toksisko ieroču izstrādāšanas, ražošanas un uzkrāšanas aizliegšanu un to iznīcināšanu, kura ir nozīmīga ar to, ka ar to tiek noteikts starptautisks aizliegums un pilnīga atbruņošanās šo bīstamo ieroču grupā. Tieši šādu ieroču un elementu izpēte un iespējama uzkrāšana tiek pārmesta Irākai. Konvencijas 6.pantā ir noteikts, ka jebkura konvencijas dalībvalsts, kura konstatē, ka kādas citas dalībvalsts rīcība pārkāpj konvencijas nosacījumus, var iesniegt sūdzību ANO, un ANO Drošības padome informē konvencijas dalībvalstis par izmeklēšanas rezultātiem. Konvencijā ir arī atsauce uz nozīmīgo 1925.gada 17.jūnija Ženēvas protokolu par aizliegumu izmantot karā smacējošās, indīgās un citas gāzes un bakterioloģiskās cīņas metodes. Konvenciju nevar interpretēt tādā veidā, lai ierobežotu vai samazinātu jebkuras dalībvalsts uzņemtās saistības saskaņā ar minēto protokolu.

1992.gadā starptautisko attiecību dalībnieki gāja vēl tālāk, un tika pieņemta Konvencija par ķīmisko ieroču izstrādes, izgatavošanas, uzkrāšanas un lietošanas aizliegumu un par ķīmisko ieroču iznīcināšanu. Saskaņā ar to dalībvalstis apņemas neizstrādāt, neražot, neiegūt un nelietot ķīmiskos ieročus, kā arī neiesaistīties nekādos militāros sagatavošanās darbos attiecībā uz ķīmisko ieroču lietošanu un nekādā veidā nevienu neatbalstīt, nestimulēt un neierosināt valsts iesaistīšanos jebkādā pasākumā, kas aizliegts saskaņā ar konvenciju. Diemžēl konvencija neuzstāj, lai dalībvalstis pilnībā atteiktos no ķīmisko ieroču turēšanas, nosakot, ka katrai dalībvalstij ir tiesības, ievērojot konvencijas nosacījumus, izstrādāt, ražot, kādā citā veidā iegādāties, saglabāt, nodot citiem un izmantot toksiskās ķimikālijas un to prekursorus mērķiem, kurus neaizliedz šī konvencija. Lai veiktu starptautisko pārbaudi, nodrošinātu dalībvalstu konsultāciju un sadarbības forumu, konvencijas dalībvalstis izveido speciālu organizāciju ķīmisko ieroču aizliegšanai. Bez tam dalībvalstīm ir tiesības izmantot citas starptautiskās procedūras, ieskaitot ANO paredzētos mehānismus. Strīdu noregulēšanai puses var rīkot kopīgas konsultācijas, vēršanos pēc palīdzības pie konvencijas izveidotām institūcijām, kā arī vienoties par lietas izskatīšanu Starptautiskajā tiesā.

Bez ievērības nav atstāta arī parasto, t.s. konvencionālo, ieroču lietošana, kas var tikt uzskatīta par postošu.1981.gada 10.aprīļa Konvencija par ieroču veidu lietošanas aizliegšanu vai ierobežošanu, kurus var uzskatīt par tādiem, kas nodara nesamērojamus postījumus vai kam ir neselektīva darbība, un konvencijas protokoli nosaka aizliegumus atsevišķu ieroču lietošanai. Konvencijas preambulā tiek atgādināts valstīm, ka pastāv starptautisko tiesību princips, saskaņā ar kuru pušu tiesības bruņotā konfliktā izvēlēties kara metodes vai līdzekļus nav neierobežotas. Zīmīgs ir konvencijas 7.panta 1.punkts, kurā noteikts: ja vienai no konflikta pusēm nav saistošs kāds no pievienotajiem protokoliem, tad pusei, kurai ir saistoša šī konvencija un attiecīgais pievienotais protokols, savstarpējā konfliktā tie ir saistoši joprojām. Tas nozīmē, ka konvencijas dalībvalsts nevar meklēt nekādas atrunas, lai pārkāptu noteikumus, un jebkurā gadījumā atbild par ieroču aizlieguma pārkāpšanu.

Lai arī svarīgākie bruņojuma kontroles noteikumi jau ir pieņemti, tomēr joprojām tiek izstrādāti jauni dokumenti par bruņojumu un valstu tiesību regulējumu šajā jautājumā. Piemēram, 2002.gada 25. un 26.novembrī Hāgā notika konference pret ballistisko raķešu izplatīšanu, kuras laikā 93 valstis, tostarp arī Latvija, pievienojās “Starptautiskajam uzvedības kodeksam pret ballistisko raķešu izplatīšanu”,10 cerot, ka valstis vienošanos ievēros un uzmanība būs jāvelta konceptuāliem bruņojuma jautājumiem, nevis cīņai ar līgumu pārkāpējiem.

Irākas krīze jeb, kā to dažkārt dēvē, “Irākas lieta” ir nozīmīga ar to, ka Irākas pārkāpumi attiecināmi uz starptautiskajai sabiedrībai ļoti svarīgiem nosacījumiem, kas iekļauti starptautiskajās tiesībās. Bez tam Irākas pārkāpumiem ir precedenta nozīme, jo ANO Drošības padome brīdinājusi pārkāpēju par to, ka masu iznīcināšanas ieroču kontroles noteikumu (ieroču neizplatīšanas) pārkāpuma gadījumā valstij tiks piemērotas nopietnas sankcijas.11 Domstarpības starp Irāku un ANO Drošības padomi izcēlās saistībā ar ANO Drošības padomes rezolūciju Nr.687. Irāka uzskata, ka bruņojuma jautājumi ir valsts iekšējā lieta, tomēr fakts, ka minētā rezolūcija tika pieņemta vienbalsīgi,12 atkārtoti apliecināja, ka bruņojuma jautājums starptautiskajās tiesībās netiek uzskatīts par valsts iekšējo lietu.