Šajā rakstā tiks aplūkota tikai viena maza, tomēr ļoti būtiska nianse briestošajā kārtējā tiesu reformā, proti, tiesu varas tiesiskā pamata regulējums Satversmē un jaunajā likumā par tiesu varu.

Tiesas spriešana ir tiesu varas izpausmes specifiska forma, ko īsteno, šķirot strīdus un konfliktus, pamatojoties uz pastāvošajām tiesībām. Tiesu varas augstais mērķis ir vardarbības idejas aizstāšanā ar tiesību ideju, tiesiskas robežas noteikšanā starp varu un spēku, ko tā izmanto. Tiesu vara ir jutīgs instruments, ar kura palīdzību tiesības ietekmē sabiedrībā esošās attiecības. Tiesu vara parasti mēdz būt pietiekami sarežģīta, paredzot dažādus tās zaru mijiedarbības mehānismus to iekšienē, kuru mērķis ir panākt tiesas spriešanas ātrumu, kas savienota ar taisnīgas rezultāta sasniegšanas iespējamām. Tiesiska valsts ar justīciju iegūst savu īsto izveidojumu, aizsargājot indivīdu no valsts aizskārumiem, kā arī nodrošinot savstarpējo strīdu šķiršanu un sodīšanas funkciju. Satversmes 92.p. noteic, ka ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā. Termins “taisnīga tiesa” radis pietiekami plašu un mērķtiecīgu skaidrojumu Satversmes tiesas praksē. Kādā no spriedumiem tiesa norādīja uz termina “tiesības uz taisnīgu tiesu” diviem aspektiem:

1) “taisnīga tiesa” kā neatkarīga tiesu vara institūcija, kas izskata lietu un

2) “taisnīga tiesa” kā pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs process, kur šī lieta tiek izskatīta.

Pirmajā aspektā šis jēdziens jāskata saistībā ar tiesu varas organizācijas principiem, bet otrajā – jēdziens “taisnīga tiesa” jāsaprot kā pienākums izveidot attiecīgu tiesu institūciju sistēmu, tā arī pienākums pieņemt attiecīgas procesuālās normas, kas nodrošina objektīvu un taisnīgu lietu izskatīšanu.