Par administratīvās atbildības pamatiem
Jānis Mucenieks, LU Juridiskās fakultātes students, — “Latvijas Vēstnesim”
Foto: no personiskā arhīva |
Bieži vien var dzirdēt, ka persona tiek saukta pie kādas atbildības. “Tu esi atbildīgs par savu rīcību!” Jā, bet kas tā plaši izdaudzinātā atbildība ir? Šajā rakstā mēģināšu sniegt pamata informāciju par vienu no atbildības pamata veidiem – par administratīva rakstura atbildību.
1. Atbildības izpratne
1.1. Atbildības jēdziens
“Latviešu valodas vārdnīcā”1 skaidrots, ka ar atbildību saprot pienākuma apziņu, uzdevumu, pienākumu pret kaut ko. Līdzīgu skaidrojumu dod Enciklopēdiskā vārdnīca2, kura atbildību skaidro kā personas sociālu un morāli tiesisku attieksmi pret sabiedrību, kas raksturo cilvēku no morālā pienākuma izpildes un tiesību normu ievērošanas viedokļa. Savukārt Latviešu konversācijas vārdnīca ar atbildību saista cilvēka spēju sniegt atbildi, dot norēķinu par savu rīcību, apzinoties savas darbības sekas kā tikumiski, tā tiesiski. Jāsecina: ar atbildību ir jāsaprot indivīda spēja apzināties savu rīcību un rīcības rezultātu jeb sekas. Tomēr ne vienmēr persona apzinās savas rīcības sekas, jo pilnībā neizprot savas tiesiskās darbības.
Pastāv vairāki atbildības veidi: juridiskā, morālā, politiskā, sociālā.3 To būtība ir atšķirīga, tādēļ arī nav vienotas “atbildības” definīcijas. Taču tikai juridisko atbildību ir iespējams nepārprotami nošķirt, jo citi atbildības veidu traktējumi lielā mērā ir atkarīgi no attiecīgā atbildības veida piemērotāja subjektīvās pieejas.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.