Andris Kaņeps, LU Juridiskās fakultātes students, — “Latvijas Vēstnesim”

Šī gada 1. janvārī spēkā stājās jaunie grozījumi Civilprocesa likumā, saskaņā ar kuriem fiziskās un juridiskās personas lietas kasācijas instancē (Senātā) var vest vienīgi ar zvērināta advokāta starpniecību. Šie grozījumi sabiedrībā ir sacēluši veselu diskusiju vētru, kur savs vārds drīzumā būs jāsaka arī Satversmes tiesai,1 lemjot par Civilprocesa likuma 82. panta piektās daļas un 453. panta otrās daļas konstitucionalitāti.

Iepriekšējā “Jurista Vārda” numurā viedokli šinī jautājumā izklāstīja arī zvērināts advokāts, prof. Kalvis Torgāns, izsakot skaidru atbalstu jaunievestajām normām.2 Šā raksta uzdevums nav apstrīdēt godājamā profesora argumentus, bet gan uz problēmu palūkoties no nedaudz cita skatpunkta.

Droši vien var tikai piekrist profesora tēzei, ka noteikums, ka vienīgi advokāts var sastādīt un parakstīt kasācijas sūdzību un piedalīties kasācijas instances tiesas sēdē, pēc būtības ir pareizs. “Advokāta uzdevums ir ne vien aizstāvēt privātpersonu intereses tiesā, bet arī palīdzēt tai noskaidrot patiesos lietas apstākļus, kalpot taisnībai un tiesiskai iekārtai.”3 Lietu vešana Senātā nav nekāds vienkāršais uzdevums, kam pietiktu ar pieklājīgu izglītību un vispārēju priekšstatu par tieslietām, jo “cilvēks no ielas” nedrīkst būt senatoru zināšanu griesti.