Jau vairākus gadus socioloģiskie pētījumi uzrāda Latvijas iedzīvotāju pārliecību par mūsu valsti kā vienu no korumpētākajām.

Var, protams, pierādīt trūkumus pētījumu metodoloģijā, ja aptauju rezultātus apskata no objektīvās situācijas viedokļa, tas ir, izvērtējot, vai patiesā korumpētība ir tik augsta, kā to vērtē iedzīvotāji. Bieži vien jāsecina, ka aptaujātais vadās nevis no savas personiskās pieredzes, bet citu personu izteikumiem vai arī pieņēmumiem. Tomēr šādam priekšstatam par korupciju ir loģisks izskaidrojums. Sabiedrības transformācijas periodā notikusi strauja sociālā noslāņošanās, turklāt patiesi trūcīgo ir daudz vairāk nekā normāli situētu un bagātu cilvēku kopumā. Uz sociālismam raksturīgās nivelēšanas fona tas izraisījis dabisku sabiedrības reakciju. Jebkura bagātība šobrīd tiek uzskatīta par noziedzīgu vai vismaz aizdomīgu.

Ekonomisko attiecību pārkārtošanas rezultātā sabiedrība ir it kā “nostājusies uz galvas”. Padomju laikos kolhozu mehanizatori, fermu darbinieki, speciālisti, rūpnīcu strādnieki, ārsti un skolotāji algu ziņā piederēja pie labi situētas grupas, kas visādā ziņā neatpalika no pārvaldē nodarbinātajiem, turpretī šobrīd daudzi no viņiem neatrod pielietojumu savām profesionālajām iemaņām vai saņem izglītībai neatbilstošu atalgojumu. Šajā laikā norisinājusies lauksaimniecības, tirdzniecības, rūpniecības uzņēmumu un citu objektu privatizācija, kuras mērķis, protams, nav bijis sadalīt visu vienādās daļās, jo tad šis pasākums būtu bijis pilnīgi bezjēdzīgs. Kaut gan, vismaz manuprāt, privatizācijas stratēģijā bijušas arī kļūdas. Jebkurā gadījumā — privatizācija sabiedrības mantisko noslāņošanos hiperbolizēja. Vieni — un tādu bija vairums — savus privatizācijas sertifikātus pārdeva par 5–10 procentiem no to nominālvērtības, bet citi tos par šādu pašu vērtību iepirka. Tādējādi sertifikātu zemākās cenas periodā par vienu latu varēja brīvi pirkt 28 latus, kurus, veiksmīgi piedaloties lēti novērtēta objekta privatizēšanā, varēja padarīt vēl vairākkārt vērtīgākus. Par vienu lēti pārdotu sertifikātu kāds cits guva simtkārtīgu peļņu. Tā kā sociāli aktīvākie pārsvarā bija arī ekonomiski rosīgākie un arī otrādi, dažāda līmeņa varas aprindas izrādījās tuvāk arī mantiskajiem ieguvumiem.

Tiktāl manas pārdomas nevis par iedzīvošanos no korupcijas, bet neizbēgamo mantisko noslāņošanos pašas sabiedrības transformācijas procesā. Tomēr tas var būt iemesls, kura dēļ socioloģiskie pētījumi uzrāda pārspīlētu priekšstatu par korupcijas izplatību, kaut gan nekādā gadījumā arī neizslēdz korupcijas eksistenci. Par to liecina arī starptautisko organizāciju ekspertu pētījumi un šo organizāciju gatavība ieguldīt līdzekļus šī sociālā ļaunuma mazināšanai Latvijā. Pagājušā gada nogalē valdība deklarēja savu apņēmību nopietni pievērsties korupcijas ierobežošanai un veidot pat īpašu vienību šī mērķa sasniegšanai.

Tomēr man, ar varas struktūrām nesaistītai personai, radās iespaids, ka ārstēšanu mēģinās izdarīt pirms slimības cēloņu noskaidrošanas. Tieši tas arī mani mudināja šeit izteikt dažus apsvērumus, kurus varbūt varētu apdomāt un tā vai citādi izmantot korupcijas tradīciju mazināšanai sabiedrībā.

Plašāk izplatītais viedoklis — korupciju mūsu valstī uzlūko kā varas samaitātības problēmu.

No šādas korupcijas izpratnes veidojas arī dažādi piedāvājumi cīņai ar korupciju, piemēram:

• ierēdņu un citu amatpersonu kandidātu rūpīgāka atlase;

• augstu, ar biznesa struktūrām salīdzināmu, algu nodrošināšana valsts pārvaldē;

• precīzāka tiesību normu izstrādāšana, kas izslēdz amatpersonas rīcības alternatīvas;

• precīzāka tiesību normu piemērošanas procedūras regulēšana (ilgi topošais Administratīvā procesa likums);

• varas struktūru darbības caurspīdīgums, ko nodrošina informācijas pieejamības mehānismi;

• amatpersonu amatu, darba un ienākumu ierobežojumi un to kontrole, izmantojot deklarēšanu.