Mag.iur. Vitolds Lubgāns, Mobilo strēlnieku mācību centra juriskonsults, – “Latvijas Vēstnesim”

Latvijas Republikas pirmā neatkarības posma nesakārtotā likumdošana valsts aizsardzības jomā traucēja normālu valsts aizsardzības sistēmas izveidi. Līdz pat 1940. gada 15. maijam Latvijā turpināja darboties vairāki Krievijas likumi un noteikumi kara resora jautājumos. Caurskatot Latvijas armijas vēsturi, var secināt, ka daudzi svarīgi likumi valsts aizsardzības jautājumos tika pieņemti tikai 20. gadsimta trīsdesmito gadu otrajā pusē, kad starptautiskā situācija kļuva arvien saspīlētāka. Latvijas Saeima un tās kara lietu komisija savlaicīgi nebija pievērsusi vajadzīgo uzmanību šai jomai.1

1991. gada septembrī pēc neatkarības starptautiskas atzīšanas Latvija, līdzīgi kā abas pārējās Baltijas valstis, varēja sākt patstāvīgi realizēt savu drošības politiku un valsts aizsardzības sistēmas veidošanu. Tomēr valsts pašaizsardzības sistēma tika sākta veidot jau 1991. gada janvāra barikāžu laikā – 24. janvārī tika izveidots Sabiedrības drošības departaments, bet pēc reālas neatkarības atgūšanas sāka veidoties arī valsts aizsardzības struktūras.