Mag.iur. Agris Bitāns, LU Juridiskās fakultātes Civiltiesību zinātņu katedras lektors, zv. advokāts, — “Latvijas Vēstnesim”

Tiesu praksē arvien vairāk parādās lietas, kurās ir jāizskata jautājums par kompensācijas noteikšanu, piemēram, par aizskarto godu un cieņu vai nodarīto miesas bojājumu, kas ir izpaudies sakropļojuma veidā. Jāatzīst, ka nav viegli noteikt summu vērtībām, kas mantiski nav tieši izsakāmas. Civillikums (turpmāk tekstā — CL) atsaucas uz tiesas ieskatu, taču ne CL, ne arī cits normatīvais akts nedod tiešu formulu, kā noteikt piespriežamo summu. Tiesas ieskats nenozīmē tiesas subjektīvu iegribu — šim prasītājam prasību apmierināšu un šim ne. Pretrunīgas tiesu prakses pastāvēšana neveicina ticību tiesu objektivitātei un spriedumu pamatotībai. Jānorāda, ka arī attīstītajās Rietumeiropas valstīs nenosaka vienādas kompensācijas summas par līdzīgiem aizskārumiem. Taču var saskatīt noteiktu vienotu tendenci, kas nav tieši atkarīga no vispārējā labklājības līmeņa.

Vai tiešām mums ir “jāizslimo” “mēģinājumu un kļūdas metode”, līdz izveidojas sabiedrībai pieņemami kritēriji šādas kompensācijas noteikšanai? Vai tiešām pirmajiem ir jābūt tādiem kā izmēģinājuma trusīšiem, uz kuru veiksmes vai neveiksmes pamata veidos pamatu vēlākiem tiesu spriedumiem? Pieņemot šādu nostāju, mēs akceptējam netaisnību pret šīm personām. Vai tiešām nav citas iespējas, izņemot laiku?

Domājams, ka ir! Ja mēs apmaldāmies vai nezinām, kur iet, tad ir nepieciešams atgriezties pie sākumiem, t.i., pie pamatiem, lai tur meklētu atbildes uz neskaidriem jautājumiem. CL tāds pamats ir ievads.

Izskatot jautājumu par kompensācijas noteikšanu, gadījumā, ja tas darāms pēc tiesas ieskata, tiesai tās noteikšanai ir jāizmanto CL 5. pants, kurš nosaka: “Kad lieta jāizšķir pēc tiesas ieskata vai atkarībā no svarīgiem iemesliem, tad tiesnesim jāspriež pēc taisnības apziņas un vispārīgiem tiesību principiem.” Šī it kā vienkāršā un lakoniskā norma ietver neparasti plašu pasauli ar juridiska rakstura instrumentiem un institūtiem, kas var palīdzēt tiesnesim noteikt kompensācijas summas apmēru.

Taču ir jānorāda, ka, neskatoties uz to, ka šī norma atrodas CL ievadā, to nedrīkst atzīt par vispārīgi pielietojamu visiem gadījumiem. Jāatzīst, ka šajā jomā tiesas pieļauj kļūdas. Kā uzskatāmu, bet ne labu piemēru varētu minēt Senāta 11.09.2002. spriedumu civillietā SKC-4411. Tajā teikts:

“Apelācijas instances tiesas spriedums atbilst likuma prasībām un ir taisnīgs. Netiek apstrīdēts, ka prasītājs Edgars Riņķis ir ziedes izgudrotājs. Nav apstrīdams, ka prasītājam pienākas autoratlīdzība, ka atbildētājs šo ziedi ieviesis ražošanā un saņem par to ienākumus. Laika periodā, kad atbildētājs izmanto prasītāja izgudrojumu ienākumu gūšanā, mainījusies likumdošana, tādēļ radušās tiesiska rakstura grūtības noteikt autoratlīdzības apmēru.