Jānis Retējums, LU Juridiskās fakultātes students, — “Latvijas Vēstnesim”

Raksta pamatā – LU Juridiskās fakultātes studiju ietvaros tapušais zinātniskais darbs, kura konsultants ir zv.adv. Agris Bitāns.

Nobeigums.

Sākums “JV” Nr.29, 20.08.2003.

Interesants ir arī likuma “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” 7. pants, no kura izriet, ka personas godu un cieņu var aizskart ar plašsaziņas līdzekļos izplatītu informāciju. Tātad gan ar ziņām, gan viedokļiem. Un, ja pieņem, ka ar Civillikuma 2352.a pantā minēto jēdzienu “ziņas” saprot to pašu, ko ar likuma “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” 7.pantā minēto jēdzienu “informācija”, tad “viedoklis” ietilpst 2352.a panta izpratnē.

Šādas diskusijas ir liekas, ja vadās pēc 2352.a panta mērķa – aizsargāt personas godu un cieņu. Un veids, kādā tas ir izdarīts, nav būtisks, galvenais ir konstatēt goda un cieņas aizskāruma faktu. Panta trešā daļa to arī pieļauj. Cieņas un goda aizskārums var tikt izdarīts mutvārdos, rakstveidā un ar darbiem. Taču panta trešā daļa attiecas uz prettiesiska goda un cieņas aizskāruma gadījumiem. Un, pierādot tikai goda un cieņas aizskārumu, var nepietikt, lai pierādītu aizskāruma prettiesiskumu. Ja pieņem, ka, iesniedzot prasību par goda un cieņas aizskārumu, pietiek, lai konstatētu, ka ir izdarīta prettiesiska darbība, tad goda un cieņas aizskāruma gadījumā personas prasības pamats būtu 2352.a panta 3. daļa. Un, lai papildus vēl atsauktu nepatiesās goda un cieņu aizskarošās ziņas, persona prasību var balstīt arī uz 2352.a panta 2. daļu. Taču, ja ievēro principu, ka ar goda un cieņas aizskāruma pierādīšanu nepietiek, lai atzītu darbību par prettiesisku, tad 2352.a panta 3. daļu nevar piemērot. Likuma “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” 7.pants aizliedz publicēt informāciju, kura aizskar fizisko un juridisko personu godu un cieņu un ceļ tām neslavu. Ja plašsaziņas līdzekļos ir publicēta informācija, kas aizskar personas godu un cieņu, būtu piemērojama Civillikuma 2352.a panta 3. daļa, jo tad aizskārums ir prettiesisks, nebūtu strīdu, vai tas ir viedoklis vai ziņa, jo tas būtu izplatīts mutvārdos, rakstveidā vai ar darbiem.

Latvijas Civillikums prezumē to, ka ziņa tiek uzskatīta par nepatiesu, kamēr netiek pierādīts pretējais. Tāds pats vērtējums ir arī Krievijā51 un arī Lielbritānijā, bet ne ASV52. Tiesai, vērtējot, vai aizskarošais izteikums ir fakti vai viedoklis, jāpieņem, ka viedokļa patiesumu nevar pierādīt, taču var pieņemt to par patiesu. Fakta patiesumu var pārbaudīt, bet pieņemt viedokļa patiesumu var tad, ja pierāda faktu patiesumu, uz kuriem šāds viedoklis balstīts. Un tikai tajā gadījumā, ja, veicot loģisko analīzi, var saskatīt cēlonisko sakaru starp faktiem un spriedumu. Žurnālistam savs viedoklis ne tikai godīgi jāpasniedz, bet arī saprātīgi jāizdara spriedums no faktiem53. Ja tiesa nespēj saskatīt viedokļa loģisko cēloņsakarību no patiesajiem faktiem un viedokļa autors nespēj pierādīt šo sakarību, tad jāuzskata, ka viedoklis ir aplams, nepatiess. Ja gadījumā tiek izplatītas baumas, tad nepietiek ar baumu pastāvēšanas pierādīšanu, ir jāpierāda, vai baumas cēlonis ir patiesība.54 Žurnālistam, paužot viedokli kādā plašsaziņas līdzeklī, būtu jāmin arī fakti, uz kuriem šāds viedoklis balstās, ja fakti nav vidusmēra, saprātīgam cilvēkam zināmi, jo viņš neveic šīs sniegtās informācijas analīzi tik dziļi, kā, teiksim, rabīns, studējot Svētos rakstus.