Vai Rīgas dome, nojaucot patvaļīgi iesāktu būvi, pārkāpa Satversmi un vispārējos tiesību principus

90. gadu sākumā tiesu praksē saprotamu iemeslu dēļ dominēja sociālistiskā tiesību lietošanas metodoloģija, jo tiesneši galvenokārt pārvaldīja tikai gramatisko (t.i., vārdisko) interpretācijas metodi. Kaut arī turpmākajos gados tika veidota uz rietumiem orientēta tiesību sistēma, taču jāpiekrīt E.Levitam, kas vēl 1996.gadā teica: šo sistēmu varētu salīdzināt ar “nelielu un ļoti vienkāršu, taču principā jau tomēr lidotspējīgu lidmašīnu. Taču, lai ar to lidotu, nepieciešams pilots, kurš pietiekami ir apguvis prasmi lidot ar šo mašīnu. Nekādi mēģinājumi uzlabot lidmašīnas konstrukciju nepalīdzēs pasažierim nokļūt paredzētajā vietā, ja pilots nebūs iemācījies ar to apieties”.1

Gribot negribot jāatceras troksnis, kas savulaik izcēlās valdības un advokātu aprindās pēc pirmā, šodienas acīm vērtējot, diezgan nepilnīgā un vēl nemākulīgā Satversmes tiesas sprieduma, kad tiesa pirmo reizi pēc neatkarības atjaunošanas sprieduma motīvu daļā mēģināja atsaukties uz vispārējiem tiesību principiem. Valdības intereses pārstāvošais advokāts, kas, maigi izsakoties, tolaik bija neizpratnē par šādu tiesas rīcību, jo likumā par Satversmes tiesu “gan tās kompetence šādā apjomā nav paredzēta, jo tad varbūt būtu jāsāk ar pašas Satversmes salīdzināšanu ar “vispārīgiem tiesību principiem”, kuri dažādu teorētiķu monogrāfijās atšķiras un vienotā redakcijā nekādā normatīvā aktā nav nostiprināti”.2 Vēl vairāk – tā kā tolaik notika pasaules čempionāts hokejā, tiesneši tika pielīdzināti slidotkāriem hokejistiem, kam, pēc advokātu domām, galvenais mērķis bijis uz nebēdu izslidoties.

Vēl šajā sakarā prātā nāk viena no pirmajām tiesnešu konferencēm, kur piedalīties tika aicināti arī jaunizveidotās Satversmes tiesas tiesneši. Pēc vispārpieņemtajiem oficiālo amatpersonu ziņojumiem kāds no universitātes profesoriem uzstājās ar referātu par tiesību normu iztulkošanu, pieminot gan metodes, gan principus. Taču zālē valdīja nepieklājīgs troksnis, jo tādas lietas kā tiesību normu mērķis, taisnīgums, principi u.tml. tajā laikā reti kādu interesēja.

Tomēr pagāja tikai pavisam neilgs laiks, kad šis pats advokāts, šoreiz jau pārstāvot Saeimas opozīcijas deputātu intereses, Satversmes tiesā balstījās arī uz vispārīgiem tiesību principiem. Apgūstot visai komplicētu metodoloģiju un taisot spriedumus, lai nonāktu pie lietas taisnīga un saprātīga risinājuma, tagad ne tikai Satversmes tiesa, bet arī vispārējās jurisdikcijas tiesas izmanto gan vispārzināmas tulkošanas metodes, gan demokrātiskai valstij raksturīgus tiesību principus.

Diemžēl no vispārīgo tiesību principu kā tiesību avotu pilnīgas noliegšanas nereti esam iebraukuši pilnīgi citā “grāvī”, kad tie tiek lietoti deklaratīvi, bez nepieciešamā pamatojuma un argumentācijas.

Tā kā šā raksta autoru zinātniskie pētījumi pēdējā laikā saistīti ar teritorijas plānošanas un būvniecības tiesisko regulējumu, viņu īpašu uzmanību piesaistīja Ziemeļu rajona tiesas šā gada 21.maijā pieņemtais spriedums (Nr.C-322182-02 , C-397-03/3, skat.12.lpp.), ar kuru, balstoties uz Satversmē nostiprinātām pamattiesībām un tiesību principiem, tika atcelts Rīgas domes lēmums par sabiedrībā plašu rezonansi ieguvušā patvaļīgās būvniecības objekta Rīgā, Brīvības 120, nojaukšanu (šeit un turpmāk – aut. izcēlums).

Iepazīstoties ar Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas (turpmāk–VKPAI) un iepriekš minētās lietas materiāliem, redzams, ka patvaļīgā būvniecība sākta 2002.gada pavasarī Rīgas vēsturiskā centra teritorijā – pretēji detālplānojumam, bez būvprojekta un būvatļaujas, neievērojot pat sarkanās līnijas. Turklāt blakusesošās mājas īrnieki, norādot, ka patvaļīgās būvniecības dēļ viņu īrētajai mājai tiek nodarīts kaitējums, ko vēlāk tiesai arī apliecina būvfirmas iesniegtais tehniskās apsekošanas atzinums, vērsās ar sūdzību vairākās valsts un pašvaldības institūcijās.