Universālā jurisdikcija un noziegumi pret cilvēci

Jīlija Jerņeva, LU Juridiskās fakultātes studente, “Sorainen Law Office” jurista asistente, — “Jurista Vārdam”

Foto: Aksels Tuklers

Nobeigums.

Sākums “JV” 9.12.2003, Nr.44

Ļoti interesanta ir Beļģijas tiesu pieredze. Jau 1993. gadā Beļģijas parlaments ratificēja ANO konvencijas par spīdzināšanu, par atbildību noziegumu pret cilvēci izdarīšanā, genocīdu un kara noziegumiem. 1999. gadā speciāls likums noteica jaunu Beļģijas tiesu kompetenci, tostarp arī tiesības tieši piemērot starptautiskās tiesības.

Liekas, ka no visām pasaules malām šajā mazajā valstī ir saplūduši karu un genocīdu upuri, zinot, ka šeit viņiem neatteiks, pamatojoties uz noilgumu, upura vai noziedznieka pilsonību, jo šādus ierobežojumus universālā jurisdikcija neatzīst. Pat “sarkano khmeru” upuri ir vērsušies Beļģijas tiesā, jo ar laiku starptautisko noziegumu aktualitāte nezūd. Tika pieņemta arī 23 palestīniešu prasība, kas izdzīvoja Sabras un Šatīlas nometnēs, kur 1982. gada septembrī notika asiņains slaktiņš. Saistībā ar šo lietu tika uzaicināts Izraēlas premjerministrs, toreizējais armijas komandieris.

Turklāt 2000.gada 26.janvārī Āfrikas un starptautisko tiesībsargājošo organizāciju koalīcija ierosināja lietu Dakāras (Senegālā) tiesā pret bijušo Čadas prezidentu — Hisseinu Habre, apsūdzot par noziegumiem pret cilvēci un spīdzināšanu laika periodā no 1982.līdz 1990.gadam. 2000.gada 28.janvārī Senegālas tiesa pieņēma lietu izskatīšanai, bet jau jūlijā atteicās turpināt tiesvedību, pamatojoties uz to, ka tiesai nav jurisdikcijas.

Izraēlas tiesa Eichmann lietā galvenokārt paļāvās uz universālās jurisdikcijas principu un nolēma, ka Izraēlas jurisdikcijas pamatā ir universāls avots, kas dod tiesības izmeklēt noziegumus pret cilvēci un tiesāt tos izdarījušās personas30. Izraēlas augstākā tiesa pēc analoģijas ar pirātismu nolēma, ka universālās jurisdikcijas princips īpaši jāpiemēro attiecībā uz tik briesmīgiem nodarījumiem kā noziegumi pret cilvēci31. Ļoti svarīgs šajā kontekstā ir tas, ka neviena no valstīm, kas ir bijusi tieši ieinteresēta šajā procesā, nav apstrīdējusi šī sprieduma likumību. Tādējādi daži autori uzskata, ka šāda valstu bezdarbība varētu tikt iztulkota kā klusa piekrišana universālās jurisdikcijas piemērošanai.

Taču šāda viedokļa pamatotību varētu apstrīdēt. Tas, ka Izraēlai nebija tradicionālās jurisdikcijas32 Eichmann lietā, nebūt nenozīmē, ka šis spriedums ir tradicionālās universālās jurisdikcijas piemērs. Tieši otrādi, Izraēla notiesāja un neviena cita valsts neiebilda tāpēc, ka konkrētais noziegums tika izdarīts laikā, kad Izraēla kā valsts vēl nepastāvēja, bet noziegums tika izdarīts pret ebrejiem, Izraēlas nākamajiem pilsoņiem. Šajā gadījumā mēs sastopamies ar unikālu faktu, kad valsts intereses tiesāt noziedznieku ir ļoti tuvas pēc būtības reālās jurisdikcijas principam, lai varētu droši apgalvot, ka šis precedents kalpo par pamatu valstīm piemērot universālo jurisdikciju arī citos, daudz tradicionālākos gadījumos, t.i., pamatojoties uz visas starptautiskās sabiedrības, nevis uz valstī dzīvojošās nācijas interešu aizsardzību.

Jebkurā gadījumā šis spriedums varētu kalpot kā pierādījums tikai Izraēlas viedoklim par minētā jurisdikcijas principa piemērojamības pieļaujamību, bet pārējo valstu klusēšanai šajā gadījumā, šķiet, ir pilnīgi cita argumentācija, t.