Foto: no personiskā arhīva

LL.M. Agris Repšs, zv. advokāts, “Sorainen Law Offices”, – “Jurista Vārdam”

2002.gada 1.jūnijā stājās spēkā 2001.gada 20.jūnijā Saeimā pieņemtais Darba likums (DL). Jaunā likuma izstrāde notika vairākus gadus, un tas ir viens no nozīmīgākajiem tiesību aktiem, kas pieņemts Latvijā pēdējo 10 gadu laikā. Likuma nozīmīgumu raksturo ne tikai fakts, ka tas ir aizstājis morāli un juridiski novecojušo Latvijas Darba likumu kodeksu, kas, lai arī būtiski grozīts, darbojās kopš 1972.gada, bet arī nepieciešamība Latvijai pieņemt tādu darba attiecību regulējošu aktu, kas atbilstu Eiropas Savienības (ES) prasībām.
DL ir daudz jaunu normu, kuras līdz šim Latvijas darba tiesībās nebija pazīstamas. DL paredz īpašu aizsardzību darbiniekiem uzņēmuma pārejas gadījumā. Aizsardzības pamatā ir noteikums, ka uzņēmuma nodevēja tiesības un pienākumi, kas izriet no uzņēmuma pārejas brīdī spēkā esošajām darba tiesiskajām attiecībām, pāriet uzņēmuma ieguvējam (DL 118.(1) p.). Tas nozīmē, ka jaunajam uzņēmuma ieguvējam kopā ar uzņēmumu pāriet arī visi vai daļa iepriekšējā uzņēmuma darbinieku, kuru darba līguma noteikumi saglabājas.
Šī raksta mērķis ir sniegt ieskatu par tiem tiesiskajiem priekšnoteikumiem un tiesiskajām sekām, ko paredz DL gadījumos, kad notiek uzņēmuma pāreja citai personai un tai seko darbinieki.
Pirmajā daļā tiks analizēts uzņēmuma pārejas jēdziens, atsaucoties uz Eiropas Tiesas praksi, otrajā daļā – uzņēmuma pārejas tiesiskās sekas darba tiesisko attiecību kontekstā. Trešajā daļā uzmanība tiks veltīta darba līguma izbeigšanai uzņēmuma pārejas gadījumā. Visbeidzot, raksta pēdējā daļa veltīta darbinieku informēšanas un konsultēšanas procedūrām, kas ir jaunums Latvijas darba tiesībās.
Likuma pieņemšana ir radījusi sava veida izaicinājumu juristiem, jo aiz DL normām slēpjas Latvijas juristiem vēl nebijis normu saturs un interpretācija, kas atbilst ES sociālās jomas tiesību un domāšanas tradīcijai. Šī tradīcija līdz šim ir bijusi daļēji sveša Latvijā.
Lai pareizi piemērotu DL normas, ir jāņem vērā ne tikai to izcelsme, t.i., labi jāpārzina ES likumi (regulas un direktīvas), bet arī Eiropas Tiesas (European Court of Justice – angļu. val.) prakse, kuras interpretācijas rezultātā regulās un direktīvās ietvertajām normām ir daudz plašāka nozīme, nekā tas izriet tikai no to normu gramatiskā teksta.