Par personas goda un cieņas civiltiesisko aizsardzību

Tiesu prakses apkopojums

Turpinājums. Sākums “JV” Nr.20, 1.06.2004.

II.
Izteikumu forma, ko aizsargā vārda brīvība

ECT ir uzsvērusi, ka “vārda brīvība attiecināma ne tikai uz “informāciju” vai “idejām”, kas tiek uztvertas labvēlīgi vai neitrāli, bet arī uz tām, kas apvaino, šokē vai uztrauc valsti vai kādu sabiedrības daļu. Tādas prasības izvirza plurālisms, tolerance un iecietība, bez kuriem nav iedomājama demokrātiska sabiedrība”.⁴⁷ Šiem principiem ir īpaša nozīme attiecībā uz presi. ECT arī atzinusi, ka “..Konvencijas 10.pants aizsargā ne tikai pausto ideju un informācijas saturu, bet arī formu, kādā tā tiek pasniegta.”⁴⁸
Rīgas apgabaltiesa, atkārtoti apelācijas kārtībā izskatot lietu “L.Strujēvičs pret a/s “Diena” un Aivaru Ozoliņu”, konstatē: “Aivaram Ozoliņam…nenoliedzami bija tiesības pieļāvuma izteiksmes formā prognozēt Laimoņa Strujēviča iespējamo rīcību un šīs rīcības sekas, taču nekādā gadījumā atbildētājam nebija tiesības kategoriskā formā apgalvot, ka konkrētajā situācijā Laimonis Strujēvičs kā politiķis un ministrs rīkojies tieši pretēji valsts interesēm. Aivaram Ozoliņam ..jāuzņemas atbildība par izteiksmes formu, kāda pausta strīdus publikācijās. Šajā gadījumā ne jau Aivara Ozoliņa “Dienas komentāros” analizētā informācija ir aizskaroša, bet gan lietotā izteiksmes forma vērtējama kā personas godu un cieņu aizskaroša.”⁴⁹
Protams, ierobežojumi var pastāvēt arī formai, kādā ir pasniegta informācija. Piemēram, viedoklis nevar tikt pausts rupjā veidā vai būt nesamērīgi aizskarošs, ja tam trūkst jebkādas faktiskās bāzes. Taču tiesa spriedumā, lai gan ir vērtējusi faktisko pamatu “Dienas” publikācijās paustajiem izteikumiem, piemēram, minot, ka noteikumu izstrāde sākās jau pirms L. Strujēviča iecelšanas amatā, sprieduma motivācijā norādījusi tikai uz to, ka izteikumi pausti kategoriskā apgalvojuma formā. Apgalvojumu vai pieņēmumu forma pati par sevi vēl nevar būt pamats preses brīvības ierobežošanai, īpaši gadījumos, kad runa ir par politiķu profesionālās darbības kritiku un sabiedriski nozīmīgu jautājumu apspriešanu. Kā vairākkārt uzsvērusi ECT: “preses brīvība ietver zināmus pārspīlējumus un pat provokāciju”.⁵⁰

Viedokļa nošķiršana no ziņām un faktiem

Lietās par goda un cieņas aizskaršanu un nepatiesu ziņu publicēšanu ir nepieciešams rūpīgi nošķirt ziņas (faktus) no viedokļa. Fakti ir pakļaujami patiesības pārbaudei, un to pastāvēšana var tikt pierādīta, taču prasību pierādīt izteikumu atbilstību patiesībai nevar attiecināt uz viedokli.
Tiesas nereti, nošķirot ziņas no viedokļa, pamatojas tikai uz izteikumu un vārdu gramatisko interpretāciju. Tas rada kļūdas šo divu jēdzienu nošķiršanā, jo netiek ņemts vērā izteikumu vai publikācijas kopējais konteksts. Tāpat dažkārt jau tikai izteikumu lietošanu apgalvojuma formā tiesa atzīst par pietiekamu, lai to vērtētu kā ziņu un nevis viedokli. Tajos gadījumos, kad tiek lietoti tādi vārdi kā “krāpnieks” vai “zaglis”, kuri var tikt lietoti gan, piedēvējot personai konkrētas krimināli sodāmas darbības, gan sniedzot par personu vai tās darbību negatīvu vērtējumu, tiesas spriedumos nereti iztrūkst motivācijas, kādēļ tiesa konkrēto izteikumu atzinusi par “ziņu” vai “viedokli”.
Augstākās tiesas Senāts, pirmoreiz kasācijas kārtībā izskatot lietu L.Strujēvičs pret a/s “Diena” un Aivaru Ozoliņu un atceļot Rīgas apgabaltiesas spriedumu, pamatoti konstatējis: “Viedoklis ir noteiktas personas vai personu grupas subjektīvs vērtējums, uzskats, izteikums, kas var veidoties kā no patiesiem faktiem, tā kļūdainām ziņām, nepatiesas informācijas, vai arī abējādi. Ja ziņām (arī informācijai) Civillikuma 2352a panta nozīmē jābūt patiesām, pretējā gadījumā katram ir tiesības prasīt to atsaukšanu, tad tādu prasību nevar attiecināt uz publiskotu viedokli. Pie lietas jaunas izskatīšanas tiesai jāņem vērā, ka pastāv būtiska atšķirība starp jēdzieniem “ziņas”un “viedoklis”.⁵¹
Taču Rīgas apgabaltiesa, izskatot lietu atkārtoti, nav nodalījusi “ziņas” un “viedokli”. Tiesa spriedumā konstatē, ka “Konkrētajā gadījumā .. publicētie fakti par Laimoņa Strujēviča rīcību “Valsts kases apzagšana”, “mērķtiecīga rīcība nolūkā nodarīt valstij 8 miljonus kaitējumu”, “mēģinājums izkrāpt par labu saviem patroniem 8 miljonus, “skandalozi bezkaunīgie pūliņi izkrāpt no valsts budžeta astoņus miljonus latu”, “mēģinājums apšmaukt valsti” ir nepatiesi, publicēti vairākkārt, ilgstošā laika periodā, un šo rakstu autors nav centies pārliecināties par šo faktu atbilstību patiesībai”.