Senāta loma Civillikuma 5.panta piemērošanā

Mag.iur.

Foto: Elmārs Rudzītis, A.F.I.

Nav noslēpums, ka pašreizējā tiesu praksē pastāv problēma – spriedumi rada šaubas par to pamatotību vai pat taisnīgumu. Tiesneši bieži atsaucas uz civilprocesa formālo dabu, kas objektīvi ierobežo viņu iespējas sagatavot izvērstu un uz taisnības apziņu un tiesību principiem pamatotu spriedumu.
Vēl viena no prakses problēmām ir tāda, ka apgabaltiesas “apcērp” rajona tiesu piespriestās summas par nemantisko kaitējumu. Savukārt Senāts atsakās vērtēt spriedumus šajās lietās, pamatojot to ar savu specifisko kompetenci. Vai tiešām pašreizējais Civilprocesa likums padara par neiespējamu pieņemt taisnīgu spriedumu? Izpētot sīkāk šīs problēmas, jāsecina, ka nav pamata negatīvai atbildei.
Šobrīd Augstākās tiesas nostāja par Senāta lomu saistībā ar mantiskās kompensācijas par nemantisko aizskārumu novērtējumu pamatā ir ļoti vienkārša. Norādes uz nepareizu CL 5.p. un 1635.p. iztulkojumu vai piemērošanu saistībā ar kompensācijas apmēra noteikšanu netiek ņemtas vērā, strikti norādot, ka “kompensācijas apmēra noteikšana par morālo kaitējumu ir apelācijas instances tiesas vērtējums un kompetence…”.¹ Senāts tiesas sēdē vai jau rīcības sēdē bieži norāda, ka kasācijas instances tiesas kompetencē neietilpst faktisko apstākļu vērtēšana un līdz ar to arī mantiskās kompensācijas konkrēta apmēra noteikšana².
Pie iepriekšminētajiem apstākļiem nākas uzdot virkni jautājumu. Vai tiešām ir juridisks pamats apgrūtināt Senātu ar lūgumu pārbaudīt CL 5.p. un 1635.p. pareizu piemērošanu, pat ja spriedums ir acīmredzami netaisnīgs vai bez jebkāda tiesiska pamata? Vai CL 5.