Foto: Elmārs Rudzītis, A.F.I.

Nobeigums. Sākums “JV”
Nr.28, 27.07.2004.

Piemēram, civillietā par laulības atzīšanu par spēkā neesošu.³⁰ Strīda fabula it kā vienkārša – vīrs iesniedzis prasību par laulības atzīšanu par spēkā neesošu, pamatojoties uz CL 64.p.1.d., jo, reģistrējot šo apstrīdēto laulību, viņš ir atradies citā laulībā, kas nebija šķirta citā valstī. Pirmās un otrās instances tiesas šo prasību apmierināja. Atbildētāja kā galveno apelācijas un kasācijas sūdzības momentu izvirza jautājumu par procesuālajiem pārkāpumiem sakarā ar atbildētājas uzaicināšanā uz tiesas sēdi. Taču gan atbildētāja un viņas advokāts, gan pirmās un otrās instances tiesa palaida garām ļoti būtisku momentu. Prasītājs devās jaunā laulībā, zinot, ka iepriekšējā laulība nav šķirta, tātad apzināti pārkāpa likumu. Līdz ar to ir acīmredzams, ka pats prasītājs radīja situāciju, kas deva pamatu laulības atzīšanai par spēkā neesošu, un vēlāk atsaucās uz to kā savas prasības pamatu.
Diemžēl Senāts nesaskatīja to, ka abas iepriekšējās tiesu instances bija pieļāvušas likuma pārkāpumu, kas noveda pie visas lietas nepareizas izspriešanas. Ar nolēmumu tika nodibināts nepareizs princips – vari pats pārkāpt likumu un pēc tam, atsaucoties uz savu pārkāpumu, atzīt laulību par spēkā neesošu. Tātad tiesa pieļauj ļaunprātīgi atrasties vairākās laulībās, un, ja jaunais laulātais “neapmierina”, vērsties tiesā ar lūgumu atzīt šo laulību par spēkā neesošu sakarā ar atrašanos citā laulībā. Absurds? Netaisnība? Bet tiesa to pieļāva!
Šajā lietā netika apsvērts jautājums par to, vai vīrs vispār drīkstēja celt prasību? Atbilstoši vispārzināmam juridiskam principam persona nevar atsaukties uz likuma pārkāpumu kā uz savas prasības apmierināšanas pamatu. Tas ir saprotams, jo tāda veida darbība nekādā gadījumā nevar tikt atzīta par tiesisku un taisnīgu.
Līdz ar to atbilstoši šim principam tiesai bija pareizi jāiztulko un jāpiemēro CL 65.p.1.d., kas nosaka, ka “… laulības neesamības prasību var celt kā ieinteresētās personas, tā arī prokurors”. Šajā gadījumā bija jākonstatē, ka vīrs drīkst tikt atzīts par “ieinteresēto personu”, kurai būtu tiesības celt prasību par šīs laulības atzīšanu par neesošu uz CL 64.p.1.d. minētā pamata, jo viņš pats ar savu likumpārkāpumu radīja šādu pamatu. Līdz ar to tiesvedība šajā lietā bija jāizbeidz atbilstoši CPL 223.p.2.app. sakarā ar to, ka prasību cēlusi persona, kurai nav prasības tiesības.