Ilze Skultāne, AT Senāta Administratīvo lietu departamenta senatore, LU Juridiskās fakultātes lektore, – “Jurista Vārdam”

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Lai gan Darba likums ir spēkā jau vairāk nekā divus gadus, tas dažkārt vēl tiek dēvēts par “jauno Darba likumu”. Iespējams, arī tādēļ, ka joprojām praksē pastāv problēmas un rodas šaubas par to, kā Darba likuma normas tulkojamas un piemērojamas, lai panāktu taisnīgu risinājumu darba tiesiskajās attiecībās.
Viens no šādiem jautājumiem, kas, autoresprāt, rada neskaidrības ikdienā un arī tiesu praksē, ir par to, vai darbinieks ir tiesīgs, apstrīdot tiesā darba devēja uzteikumu pārbaudes laikā, prasīt atjaunošanu darbā. Par šo tematu autore referēja starptautiskajā konferencē Viļņas universitātē pagājušā gada nogalē. Raksts veidots, izmantojot minētā referāta materiālus.
Jautājuma izpratnei ir jāņem vērā gan Darba likuma projekta tapšanas gaita, gan arī šā likuma mērķi. Proti, viens no galvenajiem Darba likuma mērķiem ir sabalansēt darba devēja un darbinieka tiesības un pienākumus.
Galīgais Darba likuma projekts, no vienas puses, turpināja iepriekšējā Darba likumu kodeksa tradīcijas, samērojot tās ar tirgus ekonomikas izvirzītajām prasībām. Bet, no otras puses, tas tika izstrādāts, ņemot vērā gan Latvijai saistošos starptautiskos līgumus, īpaši Starptautiskās Darba organizācijas konvencijas, gan Eiropas Savienības direktīvas, gan Eiropas Sociālo hartu,¹ kā arī rietumvalstu (īpaši Vācijas) pieredzi.
Šis Darba likuma projekts konceptuāli tika akceptēts Nacionālajā trīspusējās sadarbības padomē, tādējādi tiek uzskatīts, ka Darba likumā panākts kompromiss starp trim sociālā dialoga pusēm (valdību, arodbiedrību un darba devējiem) par to, kā turpmāk Latvijā tiks regulētas tik nozīmīgās darba tiesiskās attiecības.²
Darba likuma normu piemērošana ir cieši saistīta arī ar Civillikuma normām, jo Darba likums ietver speciālās tiesību normas, turpretim Civillikums – vispārējās tiesību normas, kas arī piemērojamas civiltiesiskajam darba līgumam.