Mg.iur. Ilona Kronberga – “Jurista Vārdam”

Foto: Gatis Dieziņš, A.F.I.

Šogad oktobra sākumā aprit gads kopš Latvijā sāka darboties Valsts probācijas dienests. Ar šo rakstu gribētu atskatīties ne tik senā pagātnē – vērst lasītāju uzmanību ne tikai uz dienesta dibināšanas pirmsākumu, bet arī uz probācijas būtību gan teorētiskā, gan praktiskā skatījumā.

Probācijas pamatideja

Visai ilgu laiku Latvijas Sodu izpildes kodeksa tiesību normas paredzēja probāciju kā institūtu, kurš aicināts nodarboties ar palīdzības sniegšanu bijušajiem ieslodzītajiem. Šeit saskatāma idejas pēctecība funkcionālā ziņā ar līdzīgu institūtu pirmās neatkarīgās Latvijas brīvvalsts laikā. Proti, pagājušā gadsimta 30.gados Tieslietu ministrijā pastāvēja līdzīga struktūrvienība. Tās uzdevums bija apzināt personas, kuras drīzumā atbrīvosies no ieslodzījuma, un plānot viņu nodarbinātību, izmitināšanu un palīdzēt citu jautājumu risināšanā pirmajā laikā pēc soda izciešanas. Tomēr, pētot citu Eiropas valstu mūsdienu praksi, varēja secināt, ka patlaban ar jēdzienu “probācija” saprot daudz plašāku funkciju loku. Sākotnēji tieši šī šaurā probācijas jēdziena izpratne acīmredzot sniedza pārāk maz pierādījumu idejas lietderībai – kāpēc probācija nepieciešama vispār. Tas radīja kļūdainu priekšstatu, ka probācija ir labdarības iestāde personām, kuru uzvedības modelis iepriekš nav bijis vērsts uz sabiedriskās kopdzīves normu respektēšanu. Tai pašā laikā lielākajā daļā attīstīto valstu Eiropā un citur pasaulē probācijas jēdzienā jau ietvēra pavisam citu saturu, kas drīzāk izpaudās dažādu kategoriju esošo un bijušo likumpārkāpēju uzraudzībā un tikai pastarpināti, kā viens no stimulēšanas līdzekļiem, kalpoja arī dažādi palīdzības pasākumi, pārsvarā sociālās uzvedības korekcijas programmu ietvaros. Tādējādi, sākot 2001.gadā darbu pie Valsts probācijas dienesta koncepcijas izstrādes, skaidri bija saskatāmi divi dienesta darbības virzieni – tā sauktie alternatīvie sodi (šeit arī dažādi uzraudzības veidi, nosacīti notiesātie, darbs sabiedrības labā kā tiesas piespriests sods) un postpenitenciārie pasākumi (ar ko jāsaprot vienlīdz gan kontroles pasākumi, gan tās ietvaros nepieciešamie atbalsta pasākumi bijušajiem ieslodzītajiem).