5. Oktobris 2004 /NR. 38 (343)
Skaidrojumi. Viedokļi
Probācija - jauna iespēja kriminālsodu izpildes sistēmā

Probācija – jauna iespēja kriminālsodu izpildes sistēmā

Mg.iur. Ilona Kronberga – “Jurista Vārdam”

KRONBERGAI.PNG (105626 bytes)
Foto: Gatis Dieziņš, A.F.I.

Šogad oktobra sākumā aprit gads kopš Latvijā sāka darboties Valsts probācijas dienests. Ar šo rakstu gribētu atskatīties ne tik senā pagātnē – vērst lasītāju uzmanību ne tikai uz dienesta dibināšanas pirmsākumu, bet arī uz probācijas būtību gan teorētiskā, gan praktiskā skatījumā.

Probācijas pamatideja

Visai ilgu laiku Latvijas Sodu izpildes kodeksa tiesību normas paredzēja probāciju kā institūtu, kurš aicināts nodarboties ar palīdzības sniegšanu bijušajiem ieslodzītajiem. Šeit saskatāma idejas pēctecība funkcionālā ziņā ar līdzīgu institūtu pirmās neatkarīgās Latvijas brīvvalsts laikā. Proti, pagājušā gadsimta 30.gados Tieslietu ministrijā pastāvēja līdzīga struktūrvienība. Tās uzdevums bija apzināt personas, kuras drīzumā atbrīvosies no ieslodzījuma, un plānot viņu nodarbinātību, izmitināšanu un palīdzēt citu jautājumu risināšanā pirmajā laikā pēc soda izciešanas. Tomēr, pētot citu Eiropas valstu mūsdienu praksi, varēja secināt, ka patlaban ar jēdzienu “probācija” saprot daudz plašāku funkciju loku. Sākotnēji tieši šī šaurā probācijas jēdziena izpratne acīmredzot sniedza pārāk maz pierādījumu idejas lietderībai – kāpēc probācija nepieciešama vispār. Tas radīja kļūdainu priekšstatu, ka probācija ir labdarības iestāde personām, kuru uzvedības modelis iepriekš nav bijis vērsts uz sabiedriskās kopdzīves normu respektēšanu. Tai pašā laikā lielākajā daļā attīstīto valstu Eiropā un citur pasaulē probācijas jēdzienā jau ietvēra pavisam citu saturu, kas drīzāk izpaudās dažādu kategoriju esošo un bijušo likumpārkāpēju uzraudzībā un tikai pastarpināti, kā viens no stimulēšanas līdzekļiem, kalpoja arī dažādi palīdzības pasākumi, pārsvarā sociālās uzvedības korekcijas programmu ietvaros. Tādējādi, sākot 2001.gadā darbu pie Valsts probācijas dienesta koncepcijas izstrādes, skaidri bija saskatāmi divi dienesta darbības virzieni – tā sauktie alternatīvie sodi (šeit arī dažādi uzraudzības veidi, nosacīti notiesātie, darbs sabiedrības labā kā tiesas piespriests sods) un postpenitenciārie pasākumi (ar ko jāsaprot vienlīdz gan kontroles pasākumi, gan tās ietvaros nepieciešamie atbalsta pasākumi bijušajiem ieslodzītajiem).

Šis raksts pieejams “Jurista Vārda” abonentiem

Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.

Esošos abonentus lūdzam autorizēties:

Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!

ABONĒT

Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!

Abonentu ieguvumi:

  • Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
  • Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
  • Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
  • Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes
ABONĒ 2023.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties