Federālisms kā taisnīgas pārvaldes nodrošināšanas instruments

Doc. Dr.iur. Ringolds Balodis, LU Juridiskās fakultātes Valststiesību zinātņu katedras vadītājs

Foto: no personiskā arhīva

Cēlonis – ir parādība, kas izraisa citu parādību. Cēloņa darbības rezultāts ir sekas. Parasti cēloņa meklēšana ir zinātnieku ziņā, jo operēšana ar sekām un to izmantošana ir politiķu darbs.

Nevienu neizbrīnīs apgalvojums, ka Latvijas konstitucionālisms nevar tikt skatīts atrauti no pasaules procesiem. Tas, kas jebkad noticis, notiek un notiks pie mums, ir pasaules notikumu atbalss. Kā to atzinis amerikāņu politologs Frensis Fukojama, valstis līdzinās vilciena vagoniem, kas visi ir kopā saāķēti un traucas vienā virzienā. Ja mēs to pilnībā apzināmies, tad iegūstam lielu priekšrocību, kas izpaužas iespējā prognozēt perspektīvu. Labai valsts pārvaldei tas ir viens no svarīgākajiem priekšnosacījumiem.
Latviešu nācijai atšķirībā no krieviem, vāciešiem, austriešiem, ungāriem, britiem, spāņiem, itāļiem vai lietuviešiem∗ nav bijis savu nacionālu monarhiju (ja par tādu neskaita Kurzemes hercoga Jēkaba valdīšanas laiku) un nekad neesam pieredzējuši arī īstu federālismu. Padomju federālisms nav vērā ņemams, jo tas balstījās nevis uz varas dalīšanas un konstitucionālisma principiem, bet gan uz ideoloģizētu marksistiski ļeņinisko “demokrātisko centrālismu”, kura faktiskais rezultāts, atmetot demagoģiju, bija padomju federācijā ietilpstošo tautu pašnoteikšanas tiesību rupju apspiešana.
Ja a priori pieņem, ka par monarhistiskās pieredzes trūkumu nav ko sūkstīties, tad īstas federālas pieredzes trūkums, manuprāt, var radīt nepareizu vai sagrozītu priekšstatu par to, kas vispār ir federālisms. Šāda situācija var radīt ksenofobiskus stereotipus un traucēt situāciju vērtēt plašā perspektīvā.
Pēdējā laikā, kad arvien vairāk studentu jautā, vai Latvija līdz ar iestāšanos Eiropas Savienībā ir zaudējusi (zaudēs) suverenitāti, bet ES statusu skaidri definēt izvairās lielākā daļa Eiropas vadošo juristu,¹ šķiet, īstā laikā būtu saprast, kas tad ir federācija. Šīs juridiskās esejas mērķis ir censties sniegt lasītājam nelielu izpratni par šo unikālo valsts pārvaldes modeli.

Ieskats federālisma vēsturiskajā attīstībā

Kavējoties pie dažāda veida senās Grieķijas pilsētvalstu savienībām, kurām maz sakara ar mūsdienīgām federācijām, šķiet, pareizi būtu sākt ar 1291.gadu, kad Šveicē stratēģisku apsvērumu dēļ apvienojās mazās valstis (kantoni).² Savukārt 1385.gadā, Lietuvas lielhercogam Jagiello un Polijas karalienei Jadvigai apprecoties, izveidojās Polijas – Lietuvas valsts. Šī laulību saišu stiprinātā valstu savienība tiek uzskatīta par pirmo reālo konfederāciju. Veidojums apvienoja 7,5 miljonus dažādu tautību iedzīvotāji (atcerēsimies, ka tolaik pasaulē vispār bija ap 200 miljoniem cilvēku). Izveidošanās pamatā bija kopīgs ārējs ienaidnieks – vācu krustneši. Konfederācijas izveidošana kontekstā ar lietuviešu konvertēšanos kristīgajā ticībā nesa cerētos augļus. Lietuva ieguva Romas pāvesta labvēlību, bet apvienotā Polijas – Lietuvas armija 1410.gadā sakauj Teitoņu ordeņa galvenos spēkus. Poļi un lietuvieši 1569.gadā noslēdza Ļubļinas vienošanos, saskaņā ar kuru kļūst vienoti ar “federācijas saitēm”. Vienošanās paredz, ka šai divu nāciju federācijai ir kopīgs vēlēts karalis, parlaments, vienota ārpolitika un viena nauda. Armijas un tiesas paliek autonomas. 1791.gada 3.maijā tiek pieņemta Polijas – Lietuvas valdīšanas likums (Ustawa Rzadowa), kas ir otrā rakstītā pasaules konstitūcija. Pēc konstitūcijas pieņemšanas federācija gan ilgi vairs nepastāv. 1795.gadā to savā starpā sadala Austrija, Prūsija un Krievija.