Ir tik ļoti patīkami kontaktēties ar "vecā kaluma" advokātiem (tiesa, ne visiem), kuri pēc tiesas paspiež roku, novēl laimi nākamajā instancē, turpina sveicināties utt. Jaunajai paaudzei (diez es esmu jau vidējā vai kā?) ir raksturīgi uztvert lietas personīgi, pēc zaudētas lietas vairs nesveicināties utt.

Ir ļoti traki, ka nesen mūsu valstī notikusi liela traģēdija. Ir prieks par kolēģiem, kas gatavi sniegt palīdzīgu roku cietušajiem. Skumjas ir par tiem, kas šo notikumu izmanto savās merkantilajās interesēs, cenšoties iegūt lētu popularitāti, turklāt smagi nosodot tos, kas gatavi sniegt juridisku palīdzību iespējamiem (uzsvars uz šo) vainīgajiem. Advokāta būtība ir sniegt palīdzību jebkuram, kas to lūdz, nešķirojot.

Šodien ieraudzīju viena advokāta biroja sūtītu vēstuli – uz biroja veidlapas ar biroja zīmogu, bet parakstījis nevis biroja vadītājs vai advokāts, bet vienkāršs jurists. Vai tā ir pareizi? Reizēm ir novērots, ka advokātu biroji savās mājaslapās ne-advokātiem piedēvē advokāta statusu. Tas manī izraisa smīnu.

Visbeidzot, klienti. Kāda ir sabiedrība, tādi ir gan advokāti, gan klienti. Reizēm ir grūti. Arī šodien – zvanu klientam, lai vienotos par tikšanos (jāgroza prasība), bet otrā klausules galā notiek kaut kas neadekvāts. Klients sāk apvainot mani, ka neesmu pateicis(!), ka tiesāšanās var ilgt gadiem; pieprasa man iesniegt sūdzību ECT; tad sāk teikt, ka lietu atrisinās pats (neņemot vērā manu ieteikumu tā nedarīt, jo var draudēt kriminālatbildība) utt. Nepietiks vietas, lai visu to aprakstītu. Pieķēru sevi pie domas, ka vajag šo sarunu ierakstīt (ja nu neesmu pateicis par ilgo tiesāšanos, tad klients vēl izdomās, ka es esmu ieteicis rīkoties ārpus tiesas (nelikumīgi)). Bet jau atkal – vai tā drīkst, un vai tā ir labi?

Kādas ir citu domas un pieredze? Vai ir kādi ieteikumi?