Kā zināms, piespiedu noma reizē ar galvassāpēm pārņēma daudzu dzīvokļu īpašnieku ikdienas mieru tieši pēc zemes kadastrālās vērtības pieauguma. Patiesi, kurš gan samierināsies ar domu, ka ģimenes budžets zināmā mērā ir atkarīgs no nepielūdzamā kadastra aprēķiniem? Pašsaprotami, ka privātpersonas aktīvi iebilst, savu sašutumu paužot publiski.

Manā ieskatā, gan ekonomiski aktīvai personai, gan dižķibeles inerces vadītai personu grupai ir grūti aptvert, ka 35 eiro mēnesī par zemes nomu Purvciemā un taisnīga atlīdzība ir sinonīmi. Vienlaikus apsverot arī neizbēgamo elektrības un apkures cenu pieaugumu, dažreiz rodas labs iemesls, lai savā apziņā integrētu vienaldzības koncepciju, attaisnojot apzinātu vai neapzinātu lēmumu padoties.

Šobrīd divi tiesību akti paredz dzīvokļa īpašniekam imperatīvu un negrozāmu pienākumu regulāri maksāt zemes īpašniekiem precīzi sešus procentus gadā no zemes kadastrālās vērtības. Ne par simtdaļu procenta vairāk vai mazāk. Turklāt gadījumā, ja puses nevienojas par nomas apmēru, tiesai de iure ir pienākums piespriest par labu zemes īpašniekam likumā paredzētos sešus procentus. Tieši minētā iemesla dēļ zemes īpašniekiem nemaz nav ekonomiskas intereses vienoties.

Pirms šāda tiesiskā regulējuma tapšanas dzīvokļu īpašniekiem bija pienākums maksāt zemes nomas maksu ne vairāk par pieciem procentiem no zemes kadastrālās vērtības. Vienlaikus normas ierobežoja nomas maksas apmēra strauju palielināšanos ekonomiskās recesijas laikā. Proti, 2008., 2009. un 2010. gadā zemes nomas maksa nedrīkstēja pārsniegt iepriekšējam gadam aprēķināto maksu vairāk kā par 25 procentiem.

Satversmes tiesa ar 2009. gada 15. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-36-01 atzina minētās normas par neatbilstošām samērīguma principam. Vienlaikus konstitucionālā tiesa atzina, ka pamatots risinājums varētu būt paredzēt tiesību aktos lielāku nomas maksas apmēru toreizējo piecu procentu vietā. Ievērojot spriedumā minēto, likumdevējs varēja paredzēt piespiedu nomas maksu, piemēram, līdz astoņiem procentiem no zemes kadastrālās vērtības.

Tomēr konstitucionālās tiesas nolēmuma izpildei likumdevējs izvēlējās savdabīgu juridisku konstrukciju. Piespiedu nomas maksas maksimālais apmērs paaugstināts par vienu procentu, paredzot, ka tieši seši procenti ir galīgais maksājuma apmērs, kuru dzīvokļu īpašnieks maksā tad, ja puses nevar vienoties. Rezultātā prasības iesniegšana tiesā rada simts procentu garantiju, ka tiesa apmierinās zemes īpašnieka prasību. Respektīvi, tiesa piedzīs no dzīvokļa īpašnieka tieši sešus procentus no zemes kadastrālās vērtības, jo tiesa nevar mainīt tiesību aktos paredzēto nomas maksas apmēru. Turklāt prasības iesniegšana tiesā per se apliecina, ka puses nevar vienoties. Līdz ar to tiesvedības rezultāts šādās lietās nav meistarības, bet gan laika jautājums.
Visticamāk, ka tieši minētā iemesla dēļ zemes īpašnieki neiebilst pret šobrīd spēkā esošo piespiedu nomas apmēra regulējumu. Tāpat jāsecina, ka dzīvokļu īpašnieki nevar aizsargāt savas tiesiskās intereses vispārējā kārtībā, kā tas paredzēts Civillikuma 1732. pantā.

Aplūkojot medijos publicēto informāciju par problēmas risināšanu, jāsecina, ka likumdevējs ir izvēlējies pievērsties piespiedu nomas jautājumam kompleksi – apsverot gan dalīta nekustamā īpašuma novēršanas iespējas, gan ēkām piesaistīto zemesgabalu platības samazināšanas kārtību, gan īpašu kadastra aprēķinu piemērošanu apbūvētajai zemei, kas kopumā skar piespiedu nomu.
Taču šobrīd tiesiskus šķēršļus tam, lai piešķirtu personām tiesības noteikt nomas maksas apmēru tiesas ceļā, es neredzu un uzskatu, ka vairāku amatpersonu publiski paustie viedokļi par neiespējamību noregulēt situāciju ātrāk ir pārāk piesardzīgi.
Tāpat secinu, ka Satversmes tiesas 2009. gada 15. aprīļa spriedumā lietā Nr. 2008-36-01 nav minēts nekas tāds, kas liegtu personām iespēju noteikt piespiedu nomas apmēru tiesā. Tādēļ pieļauju, ka piespiedu nomas apmēra noteikšanas jautājumā likumdevējs pats ir izvēlējies atkāpties no civilprocesam tik ļoti rakstūrīgiem sacīkstes un dispozivitātes principiem.

Varbūt likumdevējam būtu jāatgriežas pie tā, ka civiltiesiskos strīdos puses savas intereses aizsargā sacīkstes formā un tiesa, izspriežot lietu pēc būtības, ir spējīga nodibināt taisnīgu noregulējumu. Galu galā mūsu mazo valsti pārvalda normas un principi pantu un noteikumu veidolā, kas aizsargā noteiktas vērtības un intereses. Civilprocesā šos tiesiskos instrumentus piemēro tiesa, uzklausot puses, apsverot to intereses un samērojot tās ar vērtībām, kuras ir paslēptas aiz tiesību normu teksta.
Es neredzu pamatu apšaubīt to, ka dzīvokļu īpašnieki ir spējīgi pamatot nomas maksas apmēra izmaiņu nepieciešamību un tiesisko pamatu. Tāpat juridiskajā literatūrā netrūkst informācijas par zemes īpašnieku iespējām piedzīt zemes nomas maksu un noteikt tās apmēru pat tad, ja dzīvojamai mājai nav pārvaldnieka.

Vienlaikus likumdevējam būtu jāapsver iespēja apliecināt, ka šobrīd tiesību aktos paredzētais piespiedu nomas maksas procentuālais apmērs nav tas pats, ko privāttiesībās saprot ar taisnīgu mērauklu par sveša kapitāla lietošanu. Par taisnīgu atlīdzību Civillikuma 1765. panta pirmās daļas izpratnē varētu spriest gadījumā, ja seši procenti tiktu aprēķināti no kaut kā, kas pārskatāmā laika periodā paliktu vismaz kaut cik nemainīgs. Taču līdz brīdim, kamēr likumiskos procentus piesaista pie nepārredzami mainīgiem lielumiem, Civillikuma 1765. panta pirmajā daļā paredzētā norma būtu jāpaslēpj kādā dārgumu lādē.

Līdz ar to var saprast atsevišķu dzīvokļu īpašnieku publiski paustos iebildumus, jo nekas nenotiek ar tiem, kuri neko nedara. Kā saka, ezītis ir lepns putns – neiespersi, nelidos.