Arvien biežāk domāju, ka „tautai ir jāzina savi varoņi” un mums ir jāpublicē šo tiesnešu vārdi, kas par pamatotu uzskata atbildētāja lūgumu atlikt lietas izskatīšanu, piemēram, lai atbildētājs varētu apsvērt pretprasības celšanas iespēju vai celtu kādu citu, tobrīd nezināmu prasību, tā gūstot iespēju lūgt apturēt šīs lietas izskatīšanu, vai arī iepazītos ar aktualizēto parāda summas aprēķinu uz tiesas dienu, jo parāda summai pievienots aktualizēts nokavējuma procentu aprēķins. Īpaši, ja tas ir pats tiesnesis, kas atbildētājam tiesas sēdē jautā, vai tas nevēlas pieteikt lūgumu par lietas izskatīšanas atlikšanu, tostarp, lai iepazītos ar lietas materiāliem vai iesniegtu papildu pierādījumus pat lietās, kur atbildētājs ir klaji ignorējis tiesu, nesniegdams paskaidrojumus.

Vai arī apelācijas instances tiesa neuzsāk apelācijas sūdzības izskatīšanu, atliekot lietas izskatīšanu, jo apelatora (atbildētāja) – juridiskas personas – pārstāvis ir iesniedzis Ministru kabineta noteikumiem neatbilstošu slimības lapu, lūdzot lietas izskatīšanas atlikšanu? Neskatoties uz prasītāja pozīciju, ka nedz Civilprocesa likuma 209., nedz 210.pants neparedz tiesas tiesības šādā gadījumā atlikt lietas izskatīšanu un atbilstoši Civilprocesa likuma 156.pantam tiesai bija jāuzsāk lietas izskatīšana, tiesa lietu neizskata, smagi nopūzdamās, ka noslogotības dēļ tā var nozīmēt jaunu tiesas sēdi vien pēc trim mēnešiem.

Vai šādu tiesnešu rīcību diktē bailes no augstākas instances tiesas attieksmes vai bažas par „aizskartās” personas sūdzībām tieslietu ministram? Vai arī aplamais pieņēmums, ka lietu atlikšana samazina tiesnešu slodzi, jo nolēmumu varēs rakstīt kaut kad vēlāk?

Sūdzību sniegšana par šādiem lēmumiem, kā zināms, ir bezjēdzīga. Tiesas priekšsēdētāji un Tieslietu ministrijas atbildīgie darbinieki stāv kā mūris un atsaucas uz likuma „Par tiesu varu” 11.pantu. Vai tiešām tiesas neatkarība nozīmē neatkarību no jebkādas kontroles un pat no likuma varas?

Pēc būtības arī tiesneši savu dienišķo maizi saņem no nodokļu maksātājiem, tad kāpēc tāda nevērība pret tiem un klaja iztapība valsts struktūrām, likumā noteiktā sacīkstes principa vietā piemērojot „valsts interešu” vai, mazākais, vājākās puses aizsardzības principu, kam tiek upurēts gan likums, gan taisnīgums? Vai tiešām 23 neatkarības gadi ir bijuši par īss laiks, lai izskaustu padomju tiesu „humānisma” garu no Temīdas gaiteņiem?