25. Oktobris 2023 11:46
Domnīca / eseja
Deklarēšanas pienākums un advokātu klientu konfidencialitāte
Normunds Šlitke
Zvērināts advokāts 

Advokāta konfidencialitāte nav amata privilēģija, bet gan profesijas standarts un kodols, kas nodrošina ikvienam tiesības uz taisnīgu tiesu. Tiesības uz advokātu ir noteiktas Latvijas Republika Satversmes 92. pantā, un tās būtu iluzoras, ja klients advokātam nevarētu uzticēties tā kā pats sev vai pat vēl vairāk. Reiz jau Satversmes tiesa par šo ir izteikusies, bet likumdevējam tas, visticamāk, jau ir aizmirsies, bet dažas valsts iestādes šos Satversmes tiesas secinājumus uz sevi nekādi neattiecina.

Saeima 2021. gada 18. februārī pieņēma grozījumus Latvijas Republika Advokatūras likumā (turpmāk – Advokatūras likums), tostarp paredzot, ka zvērinātu advokātu biroju veido kā personālsabiedrību vai sabiedrību ar ierobežotu atbildību un Komerclikumā noteiktajā kārtībā reģistrē to komercreģistrā (skat., 116. panta trešo daļu un turpmākos pantus), kur šādām sabiedrībām piemēro Komerclikuma noteikumus, ciktāl Advokatūras likumā nav noteikts citādi. Diemžēl likumdevējs nav apzinājis un apsvēris visas problēmas, ko radīja un rada šī visnotaļ nepieciešamā reforma, tostarp kā komercreģistrā reģistrētam advokātam vai zvērinātu advokātu birojam (turpmāk – ZAB) ir jākārto sava grāmatvedība un kā jāsniedz informācija, atskaites un deklarācijas nodokļu administrācijai, vienlaikus ievērojot advokāta konfidencialitāti un neatklājot ne tikai klienta noslēpumu, bet pat pašu faktu, kas ir advokāta vai ZAB klienti.

Arī tiesas šobrīd nav advokātu pusē, uzdodot advokātiem, pretēji, piemēram, kredītiestādēm, ar valsts iestādēm strīdēties pašiem. Tā, piemēram, Senāts savā 2023. gada 14. marta lēmumā lietā Nr. 680069422, SKA-540/2023, izskatot ZAB sūdzību par Valsts ieņēmumu dienestu, kurš advokātu birojam ir pieprasījis pilnu tā bankas konta izdruku (!) un līgumus (!) ar advokātu biroja klientiem un citiem advokātiem, norāda, ka “[ZAB sūdzībā] norādītais, ka attiecībā uz zvērinātu advokātu biroju ir piemērojama cita kārtība, Senāta ieskatā, nav pamats Valsts ieņēmumu dienesta informācijas pieprasījumu atzīt par administratīvo aktu. Neapšaubāmi, ZAB norādītais ierobežojums pieprasīt no advokāta vai advokātu biroja informāciju, kas ietilpst juridiskās palīdzības saturā, ir būtisks. Tomēr tas nenozīmē, ka jebkurš Valsts ieņēmumu dienesta informācijas pieprasījums zvērinātam advokātam (vai attiecīgi – birojam) pats par sevi aizskar advokāta, advokātu biroja vai tā klienta tiesības, ka būtu pamats jau informācijas pieprasīšanas stadijā atzīt, ka lieta tikai šā iemesla dēļ ir izskatāma administratīvajā tiesā. Arī zvērinātiem advokātiem ir jāievēro nodokļu likumvides normas. Šajā informācijas pieprasīšanas stadijā nav iespējams konstatēt, vai pieprasītajā informācijā ietilpst arī tāda informācija, kas aizsargājama kā advokāta sniegtās juridiskās palīdzības sastāvdaļa.

Zvērinātam advokātam (vai attiecīgi – birojam) pašam savā profesionālajā darbībā ir jāgādā par to, kā nošķirt informāciju, kas skar tā nodokļu maksāšanas pienākumu, un informāciju, kas ietilpst advokāta un tā klienta konfidenciālajā saziņā, sniedzot juridisko palīdzību. Ja Valsts ieņēmumu dienests, nepiekrītot tam, kā zvērināts advokāts šo informāciju nodala, piemērotu par to administratīvo sodu, tikai tad tas radītu tiesiskās sekas. Tādā gadījumā jautājums par soda pamatotību, tostarp par Valsts ieņēmumu dienesta pieprasījuma pamatotību un zvērināta advokāta iebildumu pamatotību, būtu pārbaudāmi tiesā atbilstoši Administratīvās atbildības likumam.

Savukārt, ja, nesaņēmis no personas informāciju, Valsts ieņēmumu dienests izdotu administratīvo aktu par papildu nodokļu aprēķinu pēc tā rīcībā esošajām ziņām, argumenti par to, vai ir pienācīgi noskaidrota lēmuma pieņemšanai nepieciešamā informācija un vai persona ir izpildījusi līdzdarbības pienākumu informācijas sniegšanā, būtu pārbaudāmi administratīvā procesa kārtībā lietā par šo administratīvo aktu.

Senāts jau iepriekš ir norādījis, ka nodokļu iekasēšana ir publiskās varas funkcija, kas izriet no sociāli atbildīgas valsts principa. Šīs funkcijas pildīšanai valsts pārvaldei ir nepieciešama informācija. Nodokļa saistības izpildes kontrolei nodokļu administrācijai ir pienākums uzsākt administratīvo lietu faktisko apstākļu noskaidrošanai (tas izriet no legalitātes un objektīvās izmeklēšanas principa). Lietas apstākļu noskaidrošanai administrācijai ir ar likumu piešķirtas tiesības iejaukties privātpersonu tiesībās likumā noteiktā apjomā un kārtībā (likuma “Par Valsts ieņēmumu dienestu” 10. pants). To vidū ir arī tiesības iegūt informāciju.

Informācijas pieprasīšana nodokļa audita ietvaros ir procesuāla darbība, kas vērsta uz galīga administratīvā akta izdošanu par nodokļa samaksu. Tās tiesiskumu kontrolē, pārbaudot nodokļa maksāšanas pārbaudes procesa noslēdzošo lēmumu. Taču vienmēr uzsākt nodokļa auditu, lai noskaidrotu kādu apstākli, būtu pārspīlēti. Tāpēc nodokļu administrācija var lūgt nodokļa maksātājam papildu informāciju vai sniegtās informācijas (deklarāciju, pārskatu) izskaidrojumu arī pirms nodokļa audita uzsākšanas, piemēram, lai tikai izlemtu, vai ir pamatots iemesls uzsākt nodokļa auditu (Senāta 2014. gada 9. aprīļa lēmuma lietā Nr. SKA-148/2014, 6800864135, 6. un 8. punkts). Šāds informācijas pieprasījums nerada tiesiskas sekas (turpat, 9. punkts, autora izcēlums).

Izskatāmajā lietā Valsts ieņēmumu dienests informācijas pieprasījumu pamatojis ar likuma “Par Valsts ieņēmumu dienestu” 8. panta 8. punktu (noteic, ka dienests, lai izpildītu šajā pantā noteiktos uzdevumus, seko jebkuru juridisko un fizisko personu saimnieciskajai un finansiālajai darbībai). Minētā norma norāda uz Valsts ieņēmumu dienesta tiesībām un pienākumu arī ārpus nodokļu audita vai datu atbilstības pārbaudes ietvariem sekot līdzi ziņām par personu rīcību nodokļu maksāšanas jomā. Šāda vispārīga un pastāvīga kompetence turklāt ir raksturīga visām iestādēm, kuru darbības mērķis ir kontrolēt personu rīcību kādā jomā un nodrošināt personu rīcības atbilstību likumam, un dod iespēju vajadzības gadījumā uzsākt administratīvo procesu (tostarp nodokļu auditu vai datu atbilstības pārbaudi).

Var secināt, ka Valsts ieņēmumu dienests ievāc ziņas par faktiem, kas varētu būt nozīmīgi ZAB nodokļu maksāšanas kontekstā, pat ja varētu attiekties arī uz citu personu. Tā ir agrīna ziņu iegūšana, lai apzinātu situāciju un vajadzības gadījumā uzsāktu nodokļu auditu vai citu pārbaudi. Ja audita ietvaros veiktas procesuālās darbības tiesā pārbauda tikai līdz ar audita rezultātā izdotā administratīvā akta pārbaudi, tad vēl jo mazāk būtu attaisnojama atsevišķas administratīvās tiesvedības uzsākšana par agrīnu faktu iegūšanu, ja vēl nav pieņemts lēmums par audita uzsākšanu. Šāds pieprasījums pats par sevi nerada tiesiskas sekas.

ZAB arī norādījusi Senāta 2010. gada 5. janvāra lēmumā lietā Nr. SKA-163/2010 atzīto, ka informācijas pieprasījums kredītiestādei (ZAB ieskatā, arī advokātu birojam) sniegt ziņas par tās klientu atzīstams par administratīvo aktu, tādējādi ir pārsūdzams administratīvajā tiesā. Šajā sakarā Senāts norāda, ka ZAB minētajā lietā informācijas pieprasījums bija adresēts procesā neiesaistītai trešajai personai (kredītiestādei), lūdzot sniegt ziņas par tās klientu (attiecībā pret kuru bija uzsākts administratīvais process). Izskatāmā lieta atšķiras ar to, ka Valsts ieņēmumu dienests informācijas pieprasījumā norādījis, ka veic paša ZAB saimnieciskās darbības individuālu izvērtēšanu. Tādējādi, ja administratīvais process tiks uzsākts, ZAB varēs pārsūdzēt iestādes galīgo administratīvo aktu, ja tāds tiks izdots, tostarp izsakot argumentus par iestādes tiesībām pieprasīt informāciju”.

Satversmes tiesas likuma 32. panta otrā daļa nosaka, ka Satversmes tiesas spriedums un tajā sniegtā attiecīgās tiesību normas interpretācija ir obligāta visām valsts un pašvaldību institūcijām (arī tiesām) un amatpersonām, kā arī fiziskajām un juridiskajām personām. Ņemot vērā faktu, ka Satversmes tiesa ir atzinusi, ka advokāts nedrīkst atklāt informāciju pat par to, kas ir advokāta, secīgi ZAB, klienti, Senāta secinājumi lietā Nr. 680069422, SKA-540/2023 ir visai diskutabli. Citstarp Valsts ieņēmumu dienests, Senāta iedrošināts, pats ir ieguvis kredītiestādē ZAB konta izdrukas (par to pirms tam neinformējot ne ZAB, ne, cik zināms, arī Zvērinātu advokātu padomi, sal. skat., ECT 2015. gada 1. decembra sprieduma lietā “Brito Ferrinho Bexiga Villa-Nova v. Portugal”, pieteikums Nr. 69436/10, 57. punktu, par ko vairāk – turpinājumā), pieprasot ZAB skaidrot visus darījumus – gan ar advokātu klientiem, gan arī citiem advokātiem (Advokatūras likuma 116. panta septītā daļa).

Jo sliktāk, pretēji Senāta atziņām, ka Valsts ieņēmumu dienesta informācijas pieprasījumi ZAB “tiesiskas sekas nerada” un ka “ZAB varēs pārsūdzēt iestādes galīgo administratīvo aktu, ja tāds tiks izdots, tostarp izsakot argumentus par iestādes tiesībām pieprasīt informāciju”, Valsts ieņēmumu dienests, nesaņemot acīmredzami nelikumīgi pieprasīto informāciju, jau šobrīd ir informējis ZAB, ka apsver izmantot savas tiesības ZAB saimniecisko darbību apturēt. Tāpēc nav izskaidrojams, kāpēc Satversmes tiesas (un Eiropas Cilvēktiesību tiesas) atziņas iestādēs netiek ņemtas vērā un kāpēc tiesas atsakās Valsts ieņēmumu dienesta informācijas sniegšanas pieprasījumus advokātiem atzīt par administratīvajiem aktiem, vienlaikus par tādiem atzīstot Valsts ieņēmumu dienesta pieprasījumus kredītiestādēm.

Šai sakarā atgādināms, ka Satversmes tiesa 2015. gada 20. novembrī izskatīja lietu Nr. 2015-03-01, kas bija ierosināta pēc vairāku advokātu, tostarp raksta autora (un rakstā minētā ZAB dibinātāja un vadītāja), konstitucionālajām sūdzībām, citstarp par advokāta pienākumu iesniegt deklarācijas, kurās atklāti viņu klienti un darījumi ar tiem. 2015. gada 21. decembrī Satversmes tiesa pasludināja spriedumu šajā lietā, secinot, ka likumdevējs, uzdodot advokātiem iesniegt konkrētās deklarācijas, nav ņēmis vērā advokāta profesijas specifiku, tostarp klienta informācijas noslēpuma pienākumu. Šajā lietā vairāki advokāti, kuri vienlaikus bija maksātnespējas administratori, Satversmes tiesai norādīja, ka pienākums iesniegt [..] deklarāciju, kurā norādāmas ziņas par viņu klientiem, ierobežo viņu tiesības veikt advokāta pienākumus, jo nenodrošina advokāta neatkarību un negarantē konfidencialitātes ievērošanu attiecībās ar klientiem (šeit un turpmāk sprieduma secinājumi citēti bez papildu atsaucēm), kam Satversmes tiesa savā spriedumā pēc būtības piekrita.

Satversmes tiesa secināja, ka [skat. 21.2.1. secinājumu] “advokātu neatkarības princips nostiprināts Advokatūras likuma 6. pantā – saskaņā ar to advokāti savā profesionālajā darbībā ir neatkarīgi un pakļauti tikai likumam. Jāņem vērā arī tas, ka advokātam ir saistošas ne vien normatīvo tiesību aktu prasības, bet ir jāievēro arī profesionālās ētikas normas (sk. Satversmes tiesas 2014. gada 7. februāra sprieduma lietā Nr. 2013-04-01 28. punktu). Advokatūras likuma 71. pants noteic, ka par zvērinātu advokātu profesionālās ētikas normu pārkāpšanu pret advokātu var tikt ierosināta disciplinārlieta. Saskaņā ar Latvijas Zvērinātu advokātu ētikas kodeksa (turpmāk – Ētikas kodekss) 1.1. punktu advokātam jābūt pilnīgi neatkarīgam un brīvam no jebkādas ietekmes, jo sevišķi tādas, kas var rasties sakarā ar viņa personīgajām interesēm vai kādas ietekmes rezultātā. Advokāts nedrīkst iesaistīties citā darbā vai darbības jomā, ja tas var ietekmēt viņa neatkarību. Skaidrojot šā principa saturu, Eiropas Advokāta profesijas pamatprincipu hartā norādīts, ka advokātam, veicot darbības, konsultējot un pārstāvot klientu, ir jābūt brīvam – politiski, ekonomiski un intelektuāli (sk.: Eiropas Advokāta profesijas pamatprincipu harta. Pieņemta Eiropas Advokatūru un juristu biedrību padomē 2006. gada 24. novembrī. Pieejama: http://www.ccbe.eu/).

Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 79. panta otro daļu advokāti var būt aizstāvji kriminālprocesā, tostarp, ja procesa virzītājs ir iestāde, kurai advokāti sniedz savas deklarācijas (skat., piezīmi raksta nobeigumā). Arī vairākas lietā Nr. 2015-03-01 pieaicinātās personas, tostarp Latvijas Zvērinātu advokātu padome, Satversmes tiesai norādīja, ka lietā apstrīdētās normas var nelabvēlīgi ietekmēt advokātu neatkarību. Advokāta neatkarība citstarp ir nepieciešama, lai kriminālprocesā nodrošinātu aizstāvamā tiesību un interešu aizstāvību un pušu procesuālo līdztiesību. Tātad advokāta neatkarība ir būtisks nosacījums tam, lai varētu tikt īstenotas personas tiesības uz taisnīgu tiesu”.

Satversmes tiesas atzina [skat. 21.2.2. secinājumu], “ka advokāta konfidencialitātes princips izriet no Advokatūras likuma 6. panta, kas aizliedz iejaukties advokātu profesionālajā darbībā, ietekmēt vai iespaidot viņus, pieprasīt no advokātiem ziņas un paskaidrojumus, kā arī nopratināt viņus kā lieciniekus par faktiem, kas viņiem kļuvuši zināmi, sniedzot juridisko palīdzību. Tāpat ir aizliegts kontrolēt pasta, telegrāfa korespondenci un dokumentus, kurus advokāti saņēmuši vai sastādījuši, sniedzot juridisko palīdzību, pieprasīt no klientiem ziņas par advokātu sniegtās palīdzības faktu un tās saturu, pakļaut advokātus jebkādām sankcijām vai draudiem sakarā ar juridiskās palīdzības sniegšanu klientiem saskaņā ar likumu, saukt advokātus pie jebkura veida atbildības par rakstveidā vai mutvārdos izteiktiem paziņojumiem, kurus viņi snieguši, godprātīgi pildot savus profesionālos pienākumus. Konfidencialitātes principa saturs atklāts Ētikas kodeksa 1.3. punktā. Saskaņā ar šo principu advokāts nedrīkst izpaust to, kas viņam kļuvis zināms, sniedzot juridisko palīdzību, pat tad, ja viņš vairs nav klienta padomdevējs un neved tā lietas. Šis pienākums attiecas arī uz advokātu palīgiem un personālu. Skaidrojot konfidencialitātes principa saturu, Eiropas Advokāta profesijas pamatprincipu hartā norādīts, ka advokātam ir tiesības un pienākums ievērot konfidencialitāti klienta lietās un cienīt profesionālo noslēpumu. Advokātam ir pienākums ievērot visas tās informācijas konfidencialitāti, kuru tas uzzinājis savas profesionālās darbības laikā. Turklāt konfidencialitātes pienākums nav ierobežots laikā. Advokāta amata pienākumu pamatā ir klienta iespēja uzticēt advokātam lietas, ko klients neatklātu citām personām, personisku informāciju vai vērtīgus komercnoslēpumus. Tāpēc advokāta un viņa klienta savstarpējai informācijas apmaiņai jābūt konfidenciālai. Uzticība nevar pastāvēt bez pārliecības par konfidencialitāti. Tādēļ konfidencialitāte ir advokāta galvenā un pamata tiesība un pienākums.

Kriminālprocesa likuma 122. pantā ir noteikts aizliegums pratināt advokātu kā liecinieku par faktiem, kas viņam kļuvuši zināmi, sniedzot juridisko palīdzību jebkādā formā, kontrolēt, apskatīt vai izņemt dokumentus, kurus advokāts sastādījis, vai korespondenci, kuru viņš saņēmis vai nosūtījis, sniedzot juridisko palīdzību, kā arī izdarīt pie advokāta kratīšanu, lai atrastu un izņemtu šādu korespondenci un dokumentus. Ir aizliegts kontrolēt advokāta juridiskās palīdzības sniegšanai izmantojamās informācijas sistēmas un sakaru līdzekļus, noņemt informāciju no tiem un iejaukties to darbībā. Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk – ECT) ir norādījusi, ka advokāta un viņa klienta savstarpējā informācijas apmaiņa neatkarīgi no tās mērķa ir īpaši aizsargājama. Advokāts nespēj veikt savus amata pienākumus, ja viņš nevar garantēt konfidencialitāti klienta lietās.

Advokātu konfidencialitāte ir viens no tiesiskā valstī atzītiem tiesvedības principiem. Tomēr konfidencialitātes princips nav absolūts. ECT ir vērtējusi zvērinātu advokātu pienākumu ziņot par aizdomīgiem darījumiem un atzinusi, ka tas nav nesamērīgs advokātu konfidencialitātes principa ierobežojums (sk. ECT 2012. gada 6. decembra sprieduma lietā “Michaud v. France”, pieteikums Nr.12323/11, 117., 118. un 123.–131. punktu). Tas, ka advokāta un viņa klienta savstarpējā informācijas apmaiņa tiek aizsargāta kā profesionāls noslēpums, izriet no klienta tiesībām nepalīdzēt veidot pret viņu pašu izvirzāmo apsūdzību (sk. ECT 2008. gada 24. jūlija sprieduma lietā “Andréand Another v. France”, pieteikums Nr. 18603/03, 41. punktu). Šai sakarā ņemot vērā to, ka advokāta bankas kontu izrakstos norādīto informāciju aizsargā profesionāls noslēpums, ECT ir atzinusi, ka tiesībaizsardzības iestādēm, iepazīstoties ar advokāta bankas kontu izrakstiem, bija jāpieaicina neatkarīgas institūcijas – advokātu kolēģijas – pārstāvji (sk. ECT 2015. gada 1. decembra sprieduma lietā “Brito Ferrinho Bexiga Villa-Nova v. Portugal”, pieteikums Nr. 69436/10, 57. punktu).

Advokāta sniegtā juridiskā palīdzība ir efektīva un nodrošina personas tiesību un likumisko interešu aizsardzību taisnīgā tiesā tikai tad, ja tiek garantēta konfidencialitāte klienta lietās. Var būt tādas situācijas, ka konfidencialitātes princips liedz pieprasīt ziņas ne tikai par advokāta sniegtās juridiskās palīdzības saturu, bet arī par to, kādām konkrētām personām tā sniegta. Šāds aizliegums attiecas arī uz valsts iestādēm, kam jārespektē advokāta neatkarība.

Šai sakarā Satversmes tiesa Saeimas norādi, ka advokāta konfidencialitātes princips attiecoties tikai uz to informāciju, kas viņam kļuvusi zināma, sniedzot juridisko palīdzību, kas neliedzot advokātam izpaust informāciju par to, kura klienta interesēs un par kādu samaksu juridiskā palīdzība ir sniegta, atzina par pretēju Advokatūras likuma 6. pantā noteiktajām advokātu profesionālās darbības garantijām. Satversmes tiesa atkārtoti norādīja, ka dažkārt jau pats fakts, ka juridiskā palīdzība sniegta konkrētai personai, ir pilnībā konfidenciāls. Turklāt saskaņā ar Advokatūras likuma 67. pantu advokāts nedrīkst izpaust sava klienta noslēpumus arī pēc atbrīvošanās no lietas vešanas vai pēc lietas pabeigšanas. Tāpēc [advokāta] pienākums deklarācijā ietvert normatīvajos tiesību aktos prasīto informāciju par noslēgtajām [vienošanām un to] pusēm, kā arī ienākumiem un to gūšanas avotu var nonākt pretrunā ar advokāta darbības konfidencialitātes principu, jo tādējādi tiktu atklāta informācija par to, ka advokāts sniedzis juridisko palīdzību konkrētai personai. Turklāt [.. likumā] ietvertais regulējums paredz valsts institūcijām tiesības pieprasīt papildu informāciju un dokumentus saistībā ar deklarācijā ietvertajām ziņām. Līdz ar to varētu tikt pārkāpta advokāta konfidencialitāte viņa klienta lietās un nebūtu nodrošinātas personu tiesības uz taisnīgu tiesu”.

Satversmes tiesa atgādināja, ka tā pati nemeklē optimālus risinājumus, jo tas ir likumdevēja uzdevums. Tiesa var vienīgi norādīt, ka šādi saudzējošāki līdzekļi pastāv (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 4. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-09-01 14.3. punktu). Izskatāmajā gadījumā šādi saudzējošāki līdzekļi varētu būt izņēmumu paredzēšana attiecībā uz tiem [pienākumiem], kas nav savienojami ar advokātu profesionālās darbības garantijām, kuras visupirms noteiktas Advokatūras likumā. Piemēram, [.. advokātiem] radītās nelabvēlīgās sekas varētu mazināt, ieviešot tādu regulējumu attiecībā uz [..] deklarācijas iesniegšanu, kas nodrošinātu [advokātu] profesionālās darbības garantijas. Paredzot [advokātiem] atšķirīgu regulējumu vienīgi attiecībā uz publicējamo un nepublicējamo deklarācijas daļu, [attiecīgajām] institūcijām ļautu uzzināt arī tādu informāciju [..], uz kuru attiecas konfidencialitātes princips. To, ka citāda regulējuma izstrāde neprasa nesamērīgi lielus ieguldījumus, apliecina fakts, ka likumdevējs 2015. gada 10. septembrī ir [grozījis lietā Nr. 2015-03-01 apstrīdētās tiesību normas], ar ko ir precizējis regulējumu attiecībā uz amatu savienošanu un pienākumu iesniegt [attiecīgo] deklarāciju. Kā norādīts minēto grozījumu likumprojekta anotācijā, grozījumi izdarīti tādēļ, lai deklarācijas publiskojamā daļā netiktu norādīta konfidenciāla informācija par advokāta profesionālo darbību un tiktu nodrošināta advokāta klienta konfidencialitāte (sk. likumprojekta Nr.275/Lp12 “Grozījumi likumā “Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā”” anotāciju).

Satversmes tiesa rezumēja, ka tās uzdevums nav paust savu viedokli par piemērotāko no dažādiem iespējamiem risinājumiem. Šāda izvēle ir likumdevēja tiesības un pienākums. Lietas Nr. 2015-03-01 materiāli neliecina par to, ka likumdevējs būtu apzinājis riskus, kādiem apstrīdētās normas pakļauj [advokātu] pamattiesības, un apsvēris alternatīvus līdzekļus, kas nodrošinātu [..] likumos paredzētās advokātu profesionālās darbības garantijas. Iepriekš norādītais ļauj izdarīt secinājumu, ka pastāv tādi [advokātu] pamattiesības mazāk ierobežojoši līdzekļi, ar kuriem apstrīdētajās normās ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi varētu sasniegt līdzvērtīgā kvalitātē.

Vai likumdevējs, tiesas un valsts iestādes visnotaļ pamatotās Satversmes tiesas atziņas lietā Nr. 2015-03-01 ir ņēmušas vērā un tās respektē? Pastāv nopietnas bažas, ka – nē. Šai sakarā likumdevējam, autora ieskatā, būtu jāveic grozījumi un precizējumi Advokatūras likumā un citās tiesību normās, piemēram, Grāmatvedības likumā, likumā “Par nodokļiem un nodevām”, likumā “Par Valsts ieņēmumu dienestu” un Parādu ārpustiesas atgūšanas likumā, kas advokātus un to birojus šķietami pakļauj PTAC uzraudzībai un kontrolei, bet iestādēm un tiesām jau tagad ir efektīvi jānodrošina advokātu klientu konfidencialitāte.

Salīdzinājumam, likumdevējs jau 2022. gada 6. oktobrī ir veicis nepieciešamos grozījumus Kriminālprocesa likumā, to papildinot ar 184.1 pantu, kurā noteiktas kratīšanas īpatnības attiecībā uz advokāta darba vietu, dzīvesvietu vai transportlīdzekli. To tagad var darīt vien Latvijas Zvērinātu advokātu padomes pārstāvja klātbūtnē, bet attiecībā uz priekšmetiem un dokumentiem, par kuriem advokāts vai Latvijas Zvērinātu advokātu padomes pārstāvis norāda, ka tie satur informāciju par likumā aizsargāto profesionālo noslēpumu, procesa virzītājs, neiepazīstoties ar šo priekšmetu vai dokumentu saturu un nodrošinot informācijas aizsardzību, var tos vien izņemt, bet lai saņemtu atļauju to apskates veikšanai, procesa virzītājs iesniedz ierosinājumu izmeklēšanas tiesnesim.

Piezīme: Ir visai zīmīgi, ka informāciju Valsts ieņēmumu dienests ZAB ir pieprasījis sakarā ar klientu, kura intereses ZAB administratīvajā procesā pret pašu VID pārstāv tiesā, kas bija viens no riskiem, ko Satversmes tiesa vērtēja lietā Nr. 2015-03-01 (skat. [22.2.1.] secinājumu).

 
 
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
JAUNĀKĀS ESEJAS
JAUNĀKĀS TĒMAS
BIBLIOTĒKA
 
RAKSTI ESEJU
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties