16. Oktobris 2014 11:15
Domnīca / eseja
Par limonādi un cauriem zābaciņiem
5
Linards Baumanis
zvērināts advokāts

Domāju, ka katram advokātam ir lietas, kuru iznākums viņiem ir īpaši svarīgs. Man tādas šķiet lietas, kuras skar bērnu intereses, tajā skaitā uzturlīdzekļu piedziņas lietas, jo bērni ir spiesti paļauties, ka viņu tiesības pienācīgi aizsargās un pārstāvēs pieaugušie. Iedvesmu šim necilajam rakstu darbam deva kāds šonedēļ saņemts Augstākās tiesas spriedums civillietā, kurā cita starpā tika lemts arī par uzturlīdzekļu piedziņu.

Gan starptautiskā, gan Latvijas tiesību kopumā atrodami vairāki normatīvie akti ar skaļiem nosaukumiem, kuros ir iekļautas lieliskas deklarācijas par bērnu tiesību aizsardzības īpašo nozīmīgumu utt. Savukārt, no otras puses, ir realitāte, kura bieži vien ir gana skaudra. Jādomā, ka tieslietu sistēmas sūtība būtu ikdienas realitātes tuvināšana deklarācijās paustajiem mērķiem.

Civilprocesa likums nosaka, ka, izspriežot lietu, tiesa novērtē pierādījumus pēc savas iekšējās pārliecības un vadās no tiesiskās apziņas, kas balstīta uz loģikas likumiem, zinātnes atziņām un dzīvē gūtiem novērojumiem.

Dzīvē gūtie novērojumi katram cilvēkam, protams, atšķiras, tomēr ir atsevišķi fakti, par kuru esamību nebūtu jāšaubās – Saule lec austrumos, Zeme griežas ap savu asi, bet bērni, piemēram, aug un grib ēst utt.

Kādā lietā tiesnese, vērtējot uzturlīdzekļu pozīcijas, izteica no savas pieredzes izrietošu secinājumu, ka bērnam ziemas drēbes nebūtu jāpērk katru gadu, pat ne katru otro gadu, jo arī pati tiesnese nepērkot katru rudeni sev jaunu mēteli. Indīgo piezīmi par to, ka tiesnese atšķirībā no bērniem neaug (vismaz ne vertikāli), tiesa laimīgā kārtā ignorēja.

Citā lietā ar astmu slimojoša bērna māte uzturlīdzekļu aprēķinā bija iekļāvusi „sāls istabas apmeklējumu”. Prasības pieteikumam bija pievienots gan ārsta atzinums, ka šādas procedūras ir vitāli nepieciešamas, gan arī attiecīgās terapijas sniedzēja apliecinājums par izmaksu apmēru. Ar iebildumus nepieļaujošu secinājumu, ka visiem bērniem veselības aprūpe Latvijā ir bezmaksas, tiesnese šo uzturlīdzekļu pozīciju bezkaislīgi svītroja. Bērna māte nevēlējās pārsūdzēt spriedumu, jo uztvēra šo un vēl pāris citas tiesneses piezīmes kā personiski aizskarošas. Bērns saņēma nepieciešamo terapiju, jo māte papildus pamatdarbam uzņēmās vakaros veikt vēl arī apkopējas darbu. Toties atbildētāja ņirdzīgais uzvarētāja smīns no manas atmiņas nav izgaisis joprojām.

Ir tiesneši, kuri pieprasa rūpīgi dokumentēt un pierādīt katru uzturlīdzekļu pozīciju, savukārt citi tiesneši prasītāju iesniegtos čekus un citus pierādījumus neanalizē un uzturlīdzekļu pozīcijas vērtē pēc tā, vai tās ir atbilstošas un nav pārmērīgas. Nesen kādā lietā tiesnesis pauda nostāju, ka „tiesas nav jāpārvērš par makulatūras glabātuvi”, tādēļ nekādus čekus tiesai vispār nevajagot un uzturlīdzekļu apmēru pārsteidzošā veidā izvērtēja, par pamatu ņemot tikai atbildētāja algas lielumu.

Iepriekš minētajā lietā, kurā šonedēļ Augstākā tiesa pasludināja spriedumu, prasītāja vēlējās gan šķirt laulību, gan arī piedzīt uzturlīdzekļus aptuveni 125 eiro apmērā katram no diviem bērniem. Sākotnējam prasības pieteikumam tika pievienoti bērnu uzturēšanas izdevumus apliecinoši pierādījumi. Lieta ilga vairākus gadus, tādēļ daļa no sākotnēji norādītajiem izdevumiem, piemēram, bērnu autiņbikses, kļuva nevajadzīgas, tomēr, kā to pamatoti konstatēja rajona tiesa un apgabaltiesa, to vietā radās citi, vismaz tikpat lieli, izdevumi.

Savukārt atbildētājs bez īpašas uzturlīdzekļu atsevišķu pozīciju analīzes bija norādījis, ka dažās pozīcijās izdevumi esot „klaji fiktīvi”. Kas tieši ir „klaji fiktīvs”, ko iespējams iegādāt lētāk vai kas vispār nebūtu bērniem nepieciešams, atbildētājs neminēja, ne sniedzot paskaidrojumus tiesas sēdēs, ne apelācijas un kasācijas sūdzībās, uzturlīdzekļu apmērs netika motivēti apstrīdēts, netika pierādīts, ka pieprasītā summa nav samērīga ar atbildētāja mantas stāvokli vai spējām gūt atbilstošus ienākumus.

Lietā tika iegūti pierādījumi, ka atbildētājam pieder vairāki nekustamie īpašumi, tostarp vairāki dzīvokļi Rīgā, atbildētājs ir darbspējīgs, strādā un saņem algu, kuras apmērs nepārprotami ļauj samaksāt prasītājas prasīto summu savu bērnu uzturam. Pat neskatoties uz to, ka atbildētāja ienākumi bija lielāki par prasītājas algu, prasītāja vēlējās piedzīt no atbildētāja tikai pusi no bērnu uzturēšanas izdevumiem.

Abu zemāko instanču tiesas uzturlīdzekļu prasību apmierināja, tādēļ vēl jo pārsteidzošāks likās Augstākās tiesas secinājums, ka zemāko instanču tiesas nav noskaidrojušas, kādi ir bērnu uzturēšanai nepieciešamie patiesie izdevumi (izcēlums – mans).

Ministru kabineta noteikumos paredzēts, ka valsts noteiktais minimālais uzturlīdzekļu apmērs ir vai nu 80 eiro, vai 96 eiro. Vai tiešām dzīvē gūtie novērojumi Augstākās tiesas tiesnešiem ļāva secināt, ka šie 29 eiro (otra bērna gadījumā – 45 eiro), kas pārsniedza valsts noteikto minimumu, ir tik liela naudas summa, kas ļauj prasītājai uzturlīdzekļos iekļaut klaji fiktīvas nepatiesu izdevumu summas un tādējādi iedzīvoties uz atbildētāja rēķina? Ja vien nav šaubu par atbildētāja spēju maksāt uzturlīdzekļus, vai tiesai vispār ir jācenšas vērtēt to, vai 70 eiro mēnesī bērna pārtikai ir pamatota jeb pārmērīga summa? Vai sacīkstes un dispozitivitātes principi nenosaka, ka pierādīšanas nasta gulstas uz abām pusēm un, ja atbildētājs izsaka apgalvojumus par „klaji fiktīviem” uzturlīdzekļu izdevumiem, vai šādus apgalvojumus nav vismaz jācenšas pierādīt?

Šie ir tikai daži no piemēriem, kas ļauj secināt, ka tiesu prakse bieži vien nav vienveidīga, atšķiras gan likumu interpretācija, gan tiesas uzskati, piemēram, par pierādījumu pietiekamību. Saprotams, ka nav iespējams visas lietas izlemt pēc viena šablona, tomēr uzturlīdzekļu lietās tieši bērnu interešu nodrošināšanai būtu jābūt prioritārai. Uzturlīdzekļu lietas nebūt nav tikai civiltiesisks strīds starp prasītāju un atbildētāju, bet gan drīzāk par kāda bērna, kura bērnību jau tā nepārprotami ir ietekmējusi vecāku šķiršanās, tiesībām vismaz dzīves gaitas uzsākt līdzvērtīgās pozīcijās ar vienaudžiem.

patīk
nepatīk
drukāt
 
 
5 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
vcb
25. Oktobris 2014 / 21:37
0
ATBILDĒT
Katrai lietai ir tiesneša vārds un uzvārds. Ja tas izskanētu publiski, tad varbūt nākamreiz šie varoņi drusku padomātu, vai tiešām tik cienījamas profesijas pārstāvim pieklājas demonstrēt tik klaju stulbumu. Tā kā advokātam atklāti kritizēt tiesnešus būtu profesionāla pašnāvība, varbūt līdzīgās publikācijās iespējams piesaukt lietu nummurus, caur kuriem ziņkārīgākie interesenti varētu izdibināt interesanto tiesnešu vārdus? Varbūt tad būtu iespējams kaut ko prognozēt līdzīgās lietās.
Cilveks_ > vcb
26. Oktobris 2014 / 20:11
1
ATBILDĒT
problēma tikai tāda, ka caur lietas nr. arī uzzināsim advokātu, kas piedalījies lietā.
Savukārt, ja mēs to uzzināsim, tad arī pats tiesnesis uzzinās, kurš viņa lietas nr. ir iedevis
Seskis
17. Oktobris 2014 / 14:46
3
ATBILDĒT
Reizi pa reizei Seski apmeklē kādreizējā mūža mīlestība, kurai solīta puse no karaļvalsts - no "Tupenīšu" mājas līdz Oksitānijai un Transalpijai. Tomēr Seska teritoriālās pretenzijas tika ignorētas, tāpēc jaunuve grūši pūsdama stāsta par kaislīgās mīlestības augļa - mazā Omļaša audzināšanu, reizi pa reizi pamezdama mirkli uz Seska rugājiem apaugušo seju.
Tomēr Seskim nav ko iedot, jo caurajās kabatās svilpo vējš, ir tikai tukšo pudeļu kaudze un krāsnī ceptu kartupeļu mizas, ko peles pa grīdu izvazājušas. Saruna notiek līdzīgi kā izsoļu namā - jaunuve stāsta par kustamā Omļaša labajām īpašībām, nepieciešajiem un derīgajiem izdevumiem bērna uzturēšanā. Seska skumjais skatiens liecina par to, ka faktiskā maksātnespēja ir galvenais šķērslis līdzfinansējuma piešķiršanai.
Atmiņā ataust sociāldarvinisma atziņa - ja māte ir gana spēcīga, lai iznēsātu un piedzemdētu bērnu, tad varēs to arī uzturēt. Uztverot Seska domu vibrāciju, no krāsnaugšas galvu pabāž vecomāte, purpinot par to, ka no bērna, kurš badu nav redzējis, lāga cilvēks nevar izaugt.
Disputa laikā top skaidrs, ka tirgojoties par bērna uzturēšanai nepieciešamajiem līdzekļiem, racionāliem argumentiem ir pakārtota vieta. Paaudžu kolektīvajā apziņā radītais ideoloģiskais uzslāņojums ir noteicošais - sākot no viduslaiku atziņas par to, ka bērns, kamēr nav derīgs vecākiem un negana zosis, ir uzskatāms par lietu, kam sekoja bērna kā kvantitatīva ražošanas līdzekļa koncepcija, kas ietver ideju par to, ka bērnu skaits ir būtisks faktors saimnieciskās darbības veikšanai kā bezalgas darbaspēks izmaksu samazināšanai. Un kur tad vēl sociāli mutagēnās ideoloģijas par bērnu kā "mazo kareivi" - gan Pavļiks Morozovs, gan Lielās Franču revolūcijas "Mazie Gavroši", ko atšķaidīja Baznīcas indifirentā ģenerālklauzula - Tas Kungs rūpējas par katru bērnu.
Tādējādi faktiskie apstākļi un tiesību normas tiesas zālē ir saskatāmi caur priekšstatu prizmu un būtībā notiek ideoloģiju cīņa par konkrētajā lietā dominējošo ideoloģiju, un atliek vienīgi mierināt sevi ar domu - viss, ko mēs darām, ir filozofija!
RĀDĪT VĒL KOMENTĀRUS / 2
JAUNĀKĀS ESEJAS
JAUNĀKĀS TĒMAS
STUDENTA VĀRDS
CITAS ŠĪ AUTORA ESEJAS
 
RAKSTI ESEJU
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Nepatīk / neieteikt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties