100 dienas pēc Satversmes ievada spēkā stāšanās man vēl joprojām ir kauns. 

Ar pārdzīvojumu, ko radīja attiecīgā Satversmes grozījuma saturs, es esmu samierinājusies, tomēr jaunu pārdzīvojumu rada attieksme pret Satversmes tekstu.

Tas, ka Satversme ir tieši piemērojams normatīvs akts, ir aksioma. Lai piemērotu rakstītu tiesību normu, tostarp Satversmes normu, nepieciešams tās teksts. Tas, ka Satversmes teksts tā konsolidētā versijā ilgu laiku bija pieejams vienīgi elektroniski, bija pazemojoši. Šis fakts pats par sevi jau nav traģisks, ja esi stilīgs jurists ar gadžetu pie sāniem, tomēr uz šī fona likumdevēja tiesībpolitiskās debates par nepieciešamību nostiprināt „Latvijas valsts jēgu un būtību redzamā veidā” kļuva tik banāla, ka vēlreiz apkaunoja konstitucionālo likumdevēju. Pēc būtības šāda situācija ir necieņa pret Satversmi un tās piemērotāju. Nebūtu jābrīnās, ka bez Satversmes teksta tā konsolidētajā versijā palielinātos vecticībnieku skaits.

Ekskluzīvs Satversmes teksta tā konsolidētā versijā izdevums vasarā bija pieejams elitārai juristu sabiedrībai. Tas, ka ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības, vasaras karstumā nevienu nesatrauca, jo grozījumi Satversmē bija izdarīti un par tās ievērošanu piemirsās. Sākot rudens semestri, man bija neērti studentus aicināt konstitūcijā ielīmēt papīra lapiņas ar papildinājumiem. Tās lapeles Satversmē izskatās nepiedienīgi. Pateicoties kādam komersantam, no septembra vidus Satversmes teksts tā konsolidētā versijā piedzīvojis izdevumu papīra formātā un ir pieejams ikvienam interesentam. Šis stāsts jau nav par to, ka valstij Satversmes teksts tā konsolidētā versijā būtu jāpadara par propagandas materiālu. Šis gadījums liecina par attieksmi pret vērtībām. Tieši ikdienas praktikums parāda, ka likumdevēja tiesībpolitiskās debates par Latvijas valsts idejas, pamatprincipu un vērtību apdraudējumu ir tik salkana. Nevar prasīt cieņu no citiem, ja pats sevi pazemo.

No kauna zemē ir jāielien tad, kad satiecies ar kādu savu ārvalstu kolēģi. Tas, ka es ārvalstu kolēģiem neprotu izskaidrot to, kāpēc šāds Satversmes grozījums bija nepieciešams, varētu liecināt vienīgi par manu nekompetenci. Varētu jau piedāvāt izlasīt un ļaut pašiem spriest par šī grozījuma saturu, tomēr Satversmes teksts tā konsolidētā versijā oficiālā tulkojumā angļu valodā nav pieejams. Vismaz Valsts valodas centrs vēl nav publicējis savu tulkojumu Satversmes tekstam tā konsolidētā versijā. Es esmu lasījusi divas interpretācijas par Satversmes teksta tā konsolidētā versijā tulkojumu angļu valodā. Abas šīs interpretācijas atšķiras. Protams, ka katrai valodai ir sava nokrāsa, tomēr pastāv būtiska atšķirība starp „The people of Latvia won their State in the War of Liberation” un „The people of Latvia created their State trough the Fights for Independence”, kā arī “Latvia [..] as social and national State” un “Latvia [..] as socially responsible and national state”. Jābūt ļoti kompetentam, lai izskaidrotu, kāda tad bijusi konstitucionālā likumdevēja griba. Šajā situācijā Satversmes ievada teksts „Latvija, apzinoties savu līdzvērtību starptautiskajā kopienā, aizstāv valsts intereses un veicina vienotas Eiropas un pasaules ilgtspējīgu un demokrātisku attīstību” liekas ņirgāšanās.

Kaunēties vajadzētu arī visiem tiem baļķa nesējiem, kuri tagad Satversmes ievadu slavina kā vien mācēdami, jo reiz tiks piešķirta tā privilēģija ar laika distanci aplūkot „kāda eksperimenta anatomiju”.^[1]

* Visas šajā emuārā ietvertās atziņas ir balstītas uz autores personiskajiem uzskatiem un pārliecību un nav saistošas nevienai institūcijai vai organizācijai, kurā viņa darbojas.

^[1] Iedvesmots no izstādes “Gustavs Klucis. Kāda eksperimenta anatomija”, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, izstāžu zāle „Arsenāls”. Tūlīt pēc 1917.gada revolūcijām, kas visu Krievijas sabiedrību pakļāva grandiozam sociālam eksperimentam, Gustavam Klucim radās pārliecība, ka šajā valstī viņa izaugsmei būs vislabākā augsne un radošiem meklējumiem – visplašākās iespējas. Ir skaidrs, ka eksperiments ietver ne tikai uzdrīkstēšanos, bet arī risku. Gustavs Klucis uzdrīkstējās iet mākslā pa to ceļu, kas viņam šķita saistošs, vienlaikus ticot, ka viņa radošie un pilsoniskie mērķi saskan ar tās valsts un tās sabiedrības mērķiem, kurā viņš dzīvoja un radīja. Laika distances privilēģija sniedz mums zināšanas par vēsturisko notikumu fonu, kas konstruktīvistu jauno, eksperimentālo mākslu pārvērta padomju varas ideoloģiskajā ierocī.