Faktiski tika labota vēsturiskā netaisnība, kas tika pieļauta 11.Saeimas pirmajā sēdē, kad savus svinīgos solījumus divi Saeimas deputāti vispirms deva latgaliski un tika atzīts, ka šie svinīgie solījumi neatbilst Satversmei. Tāpēc 11.Saeimas pirmās sēdes vadītāja Solvita Āboltiņa šiem deputātiem lika atkārtot svinīgo solījumu vairākas reizes, līdz izdevās to norunāt atbilstoši Satversmes tekstam.

Arī šoreiz 12.Saeimas pirmās sēdes vadītāja S.Āboltiņa skaidroja, ka ar jēdzienu „latviešu valoda” Satversmes 4.pantā ir aptverta latviešu literārā valoda. Jaunievēlētās Saeimas pirmās sēdes vadītāja S.Āboltiņa citēja arī Egilu Levitu, kurš jautājumā par valsts valodu kā nācijas identitātes elementu ir izteicis viedokli: „Latviešu valodas literārā forma ir kopēja valoda visai nācijai, ieskaitot latgaliešus, latgaļus kā tieši tai valsts valodas formai, kas ir kopīga visai latviešu nācijai un kam jābūt kopīgai visiem valsts iedzīvotājiem, arī mazākumtautībām un imigrantiem. Latviešu valodas literārajai formai ir sabiedrību un valsti vienojoša funkcija.”

Amizanti ir tas, ka citētā raksta beigās E.Levits norāda: “Teorētiski pieņemama būtu arī deputāta zvēresta nodošana Saeimā latgaliešu valodā.” Jaunāks E.Levita raksts neatceļ vecākā rakstā paustās atziņas, kā arī E.Levita mutvārdu viedoklis neprevalē pār rakstveida viedokli, jo juridiskus jautājumus nerisina, atsaucoties uz autoritatīvu viedokli, bet gan iztulkojot un piemērojot tiesību normas.

Tomēr pagaidu Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijas vairākums nobalsoja par to, ka Saeimas deputāta J.Viļuma dotais svinīgais solījums atbilst Satversmei un šādu interpretāciju atbalstīja 85 Saeimas deputāti, apstiprinot J.Viļuma mandātu.

Ņemot vērā šo precedentu, secināms: iepriekšējās Saeimas priekšsēdētājs vai prezidija uzdevumā cits prezidija loceklis, vadot jaunievēlētās Saeimas pirmo sēdi, nav tiesīgs pēc būtības izšķirt to, vai Saeimas deputāta svinīgais solījums dots atbilstoši Satversmei. Šādas interpretācijas pamatā ir fakts, ka saskaņā ar Satversmes 17.pantu jaunievēlētās Saeimas pirmo sēdi vada iepriekšējās Saeimas priekšsēdētājs vai prezidija uzdevumā cits prezidija loceklis – pēc būtības privātpersona – kas var konstatēt acīmredzamus pārkāpumus, kurus izvērtēt var vienīgi pati Saeima parlamentārās procedūras ietvaros (Satversmes 18.pants). 

Prasība dot svinīgo solījumu nav ceremoniāls akts. No vienas puses, Saeimas deputāta svinīgais solījums, ir apņemšanās savus darba pienākumus pildīt noteiktā kvalitātē (atbilstoši Satversmei), no otras puses, prasība dot Saeimas deputāta zvērestu ir priekšnoteikums – pielaide jeb parole –, lai iegūtu Saeimas locekļa pilnvaras. Proti, ja Saeimā ievēlēta persona nedot Saeimas deputāta svinīgo solījumu, tad šī persona nekļūst par Saeimas deputātu.

Līdz ar to Saeimas deputāta svinīgais solījums faktiski ir jānolasa vai jānoskaita tādā veidā, kāds tas atspoguļots Satversmes 18.pantā. Tātad šī teksta papildinājumi ar citiem vārdiem, kā arī neprecīza izruna ar citvalodu akcentu nebūtu atzīstama par tādu svinīgo solījumu, kurš dots atbilstoši Satversmei. Arī Gunārs Kusiņš savulaik norādījis, ka „ir jānolasa viss zvērests, tekstu nedrīkst papildināt ar citiem vārdiem, it īpaši tādiem, kas varētu mainīt paša zvēresta tekstu. Nav arī pieļaujams, ka no teksta kāds vārds vai frāze tiek izlaista, jo tad trūktu objektīvu kritēriju, kuru vārdu drīkst izlaist un kuru ne”.

Šāda Satversmes interpretācija ir formāla un acīmredzami neatbilst Satversmes garam, kā to apliecināja 4.novembra 12.Saeimas lēmums. Interesanti būtu uzzināt tiesu varas viedokli par 12.Saeimas deputātu vairākuma piedāvātā Satversmes normu lasījuma atbilstību augstāka juridiskā spēka normām, jo ir pietiekami daudz argumentu, kas liecina par to, ka Saeimas deputāta svinīgais solījumu nav pieļaujams dot patvaļīgi – neatbilstoši tā tekstam. Savulaik Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments spriedumā Nr.SKA-596/2009 norādīja, ka latgaliešu valoda ir uzskatāma par svešvalodu un šajā valodā sastādīts dokuments nav atzīstams par sastādītu valsts valodā. Raugoties no šodienas skatpunkta, Senāta interpretācija varētu tikt uzskatīta par Satversmei neatbilstošu.

12.Saeimas pirmās sēdes vadītāja S.Āboltiņa citastarp pateicās Saeimas deputātam J.Viļumam par cieņu, ko viņš izrāda apgabalam, no kura ir ievēlēts.

Jā, tas ir jautājums par pašcieņu. Latvijas Satversmes sapulces un 1. un 2.Saeimas deputāts Francis Trasuns Saeimas sēdēs konsekventi runājis latgaliski, vien lietojot uzrunu „Mani kungi!”, lai citu novadu pārstāvjos radītu saprašanu un cieņu pret Latgali.

Latgaliešu valodas jautājums nav aplūkojams izolēti no latviešu valodas kā valsts valodas statusa un konstitucionālajām funkcijām.^[1] Līdz ar to svinīgajā solījuma tekstā iekļautie vārdi „latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu” kopš 4.novembra ir mainījuši saturu – Satversmes saturs kļuvis dziļāks jeb gudrāks.

* Visas šajā emuārā ietvertās atziņas ir balstītas uz autores personiskajiem uzskatiem un pārliecību un nav saistošas nevienai institūcijai vai organizācijai, kurā viņa darbojas.

^[1] Pleps J. Latgaliešu valoda un Satversme, Jurista Vārds, 25.10.2011., Nr.43.