Nav ko tur liegties: jā, Fakultātes studenti un absolventi ir snobi. Mēs vienkārši zinām un nešaubāmies, ka esam izvēlējušies labāko Latvijas augstskolu. Tā skatīšanās it kā no augšas uz citu augstskolu absolventiem nav tāpēc, ka mēs sevi uzskatītu par gudrākiem, bet gan tāpēc, ka esam izturējuši pārbaudījumu. Tieši šī izkoptā akadēmiskā tradīcija ir radījusi noteiktus kvalitātes standartus, kurus tev kā Fakultātes absolventam ir sevī jāiemieso. Proti, lai pabeigtu Fakultāti, nepietiek ar to vien, ka esi iemācījies lasīt un rakstīt, ir jāspēj arī domāt. Protams, var jau arī kaut kā nomuļļāt tos studiju gadus, bet tad tu esi sevi apzadzis. Formālas studijas Fakultātē nesniedz ne piederības sajūtu, ne arī sajūtu, ka tev ir ļoti labs starta kapitāls. Vienīgi cītīgas studijas Fakultātē rada pārliecību, ka esi norūdījies – vairs nav bail pieņemt lielus izaicinājumus, doties plašajā pasaulē un atrast savu vietu.

Studiju laikā mani iedvesmoja tas, ka man bija iespēja mācīties pie sava laikmeta izcilākajiem praktiķiem un tiesību zinātniekiem – pēc būtības dzīvām leģendām. Tās zināšanas un pieredze, ar ko šie pasniedzēji dalījās savās lekcijās, pielīdzināmas alķīmijai, proti, tev iedod norādes par to, kā atrast filozofu akmeni.

Tomēr viens no visskaistākajiem mirkļiem ir tad, kad pagājuši jau daudzi gadi kopš studijām un kāds no taviem pasniedzējiem tev pajautā: „Kolēģi, ko jūs par šo jautājumu domājat?”

Fakultātes mūžs atspoguļo arī sarežģītos Latvijas vēstures likteņstāstus. Profesors Kārlis Dišlers ir sava laika izcilākais tiesību zinātnieks, tomēr atsevišķas epizodes no viņa profesionālās darbības varētu tik vērtētas kā kolaboracionisms. Arī PSRS laiki ir atstājuši spocīgu tiesību zinātnes mantojumu. Bet mēs par to nekaunamies, jo tā ir mūsu pagātne, no kuras mums ir iespēja mācīties. Vienmēr būs vēlme zinātni padarīt par varas kalponi, lai attaisnotu visādus eksperimentus.

Manu laiku Fakultātē raksturo dekānes Krisīnes Stradas-Rozenbergas kadence. Šis laiks apliecina, ka jauniem un talantīgiem cilvēkiem ir vīzija par modernu augstāko izglītību. Ikviens veiksmes stāsts par to, kā pēc Fakultātes absolvēšanas var turpināt studijas pasaules prestižākajās augstskolās, kā arī stāsti par to, kā no studenta kļūt par augstas klases pasniedzēju, ļauj noticēt: „Mana veiksme ir tā, ka esmu nokļuvis īstajā laikā un īstajā vietā.”

Latvijas Universitātei ir ambiciozi mērķi – „izcilība studijās un pētniecībā”. Jāzīst, ka arī Fakultātes ceļš uz izcilību ved cauri ērkšķiem uz zvaigznēm. Fakultāte nevar lepoties ar pasniedzējiem, kuriem ir vairākas monogrāfijas un raksti prestižos ārzemju izdevumos. Arī mācību grāmatas ir tikai dažos studiju priekšmetos. Tāpat esam pieļāvuši pseidozinātni, kad promocijas darba uzrakstīšana un doktora grāda iegūšana ir augstākais sasniegums pētniecībā un zinātnē. Ir vēl daudzas citas problēmas juridiskajā izglītībā, tomēr Fakultātes mērķis ir skaidri definēts un maziem solīšiem mēs virzāmies tam pretim. Prātā gan jāpatur tas, ka Fakultātes patieso prestižu kaldina tās absolventu panākumi profesionālajā jomā.

Latvijas Universitātes rektors Mārcis Auziņš šo laiku raksturo kā „pieci mirkļi pirms simtgades”. Ceļš uz izcilību noteikti nav viens mirklis.

Tomēr pieci mirkļi var būt pietiekami daudz laika, lai Fakultāte kļūtu par Austrumeiropas Oksfordu vai Kembridžu.

Vai tas ir joks?

Nē, tās ir sapnis par rītdienu.

* Visas šajā emuārā ietvertās atziņas ir balstītas uz autores personiskajiem uzskatiem un pārliecību un nav saistošas nevienai institūcijai vai organizācijai, kurā viņa darbojas.