Aptaujas uzrāda, ka sabiedrības attieksme pret politiskajām partijām, kā arī parlamentu un valdību, ko veido partiju pārstāvji, ir satraucoši negatīva. Eurobarometer aptaujas atklāj, ka 2015. gadā tikai 16% Eiropas valstu pilsoņu uzticējās partijām, turpretī 78% pilsoņu skaidri un noteikti pauda, ka politiskajām partijām neuzticas. Savukārt nacionālajām valdībām un parlamentiem uzticas 31% Eiropas pilsoņu. Taču Latvijā situācija ir vēl sliktāka – Latvijā tikai 6% pilsoņu uzticas politiskajām partijām, bet strikti noraidoši ir 88% pilsoņu. Neuzticība partijām atspoguļojas ne tikai vēlēšanu apmeklējumā, bet arī attiecībā uz pilsoņu līdzdalību politiskajās iniciatīvās – jaunuzņemto biedru skaits partijās ar katru gadu būtiski sarūk (Latvijā 2013. gadā tas nesasniedza pat 1% no balsstiesīgajiem iedzīvotājiem^[1]). Paradoksāli, ka, neskatoties uz minētajiem apstākļiem, Saeima šā gada 23. februārī pieņēma grozījumus vairākos normatīvajos aktos, nosakot, ka Saeimas un Eiropas Parlamenta vēlēšanās varēs piedalīties tikai tādas partijas, kurās ir vismaz 500 biedru.^[2]

Zinot statistikas datus, jājautā, vai pie šādiem apstākļiem var runāt par demokrātiju. Vai tā ir demokrātija, ja politiskajās partijās ir iestājusies tikai neliela daļa (mazākums) pilsoņu? Vēl jo vairāk, vai tā ir demokrātija, kad Eiropā kopumā un jo īpaši Latvijā politiskajām partijām uzticas tikai daži procenti pilsoņu? Un tomēr tieši politisko partiju pārstāvji izlemj valstij un sabiedrībai būtiskus jautājumus, pieņem likumus, veido valdību un ieceļ amatpersonas vadošos valsts pārvaldes amatos.

Kā ir izteicies politologs Oskars Nīdermaijers, kamēr pilsoņi neizmanto nekādas līdzdalības metodes, tostarp arī spēcīgākas un radikālākas, vecā, labā, pierastā sistēma turpina funkcionēt. Taču, kas notiktu gadījumā, ja šis nospiedošais pilsoņu vairākums, kas neuzticas ne politiskajām partijām, ne arī valdībai un valsts institūcijām, nolemtu, ka tie ir gatavi rīkoties, lai mainītu pastāvošo kārtību?

Ja mērķis ir uzturēt demokrātiju kā augstāko valsts pārvaldes iekārtas veidu, tad valstīm ir jāmeklē instrumenti, kas ļautu to stiprināt, piemēram, jāveic pilsoņu pārstāvju izvēles sistēmas izmaiņas, dodot iespēju personām, kurām pilsoņi patiešām uzticas, īstenot pārstāvību. Tomēr, ja sabiedrības problēma ir ne tikai neuzticēšanās pastāvošajai kārtībai vai cilvēkiem, kas šo kārtību veido un uztur, bet arī nevēlēšanās līdzdarboties un vēlēšanās norobežoties no visa, kas saistīts ar valsts varu un pārvaldi, demokrātijai pienācis laiks transformēties par citu valsts pārvaldes formu.

^[1] Van Biezen I. The decline in party membership across Europe means that political parties need to reconsider how they engage with the electorate. Pieejams: http://blogs.lse.ac.uk [aplūkots 25.02.2016.].

^[2] Līdz šim šādi biedru kvantitātes ierobežojumi dalībai vēlēšanās nepastāvēja. Atbilstoši Politisko partiju likuma 12. panta otrajai daļai partijas dibinātāju skaits ir vismaz 200 cilvēki.