Dzīvnieku aizsardzības likuma terminos runājot – netiek nodrošināta masu informācijas līdzekļu “labturība”. Dzīvnieku aizsardzībā ar terminu “labturība” saprot dzīvnieku pamatvajadzību nodrošināšanu atbilstoši to sugai. Taču kā ir ar sabiedrības “sargsuņu” labturību? Nemaz nesākot vērtēt pašu masu saziņas līdzekļu dibināšanas un darbības regulējumu, jau sākotnēji esošā regulējuma ietvaros rodas problēma skaidri un viennozīmīgi pateikt, kas tad ir tā dēvētais “sargsuns” [lasīt – masu saziņas līdzeklis]. Piemēram, vai ikvienam internetā pieejams kādas privātpersonas sociālā tīkla konts neatkarīgi no tam reģistrēto sekotāju skaita būs uzskatāms par masu saziņas līdzekli? Turklāt, ņemot vērā mūsdienu tehnoloģiju sniegtās iespējas un komunikācijas paradumus, dažādu komunikācijas līdzekļu īpatnības var būt pat ļoti atšķirīgas. Līdz ar to likumsakarīgs ir jautājums – vai ir iespējams un vai vispār ir nepieciešams definēt, kas ir masu saziņas līdzeklis, vai pietiktu noteikt kādas atsevišķas masu saziņas līdzekli identificējošas pazīmes [lasīt – “sargsuņa” sugai raksturīgās pazīmes].

Identificējot sabiedrības “sargsunim” raksturīgās pazīmes, attiecīgi būtu iespējams izprast tā sugai atbilstošās pamatvajadzības. Salīdzinoši – dzīvnieku labturības jomā Lielbritānijas Dzīvnieku labturības komiteja ir definējusi piecas dzīvnieku brīvības – brīvība no izsalkuma, brīvība no apkārtējās vides radītā diskomforta, brīvība no draudiem veselībai un dzīvībai, brīvība izpaust savai sugai raksturīgo uzvedību un brīvība no bailēm un nervozitātes.

Tēlaini mēģinot attiecināt dzīvnieku brīvības uz sabiedrības “sargsuņa” labturību un atsaucot atmiņā pēdējo gadu notikumus saistībā ar masu saziņas līdzekļu darbību Latvijā, novērojami vairāki sabiedrības “sargsuņu” labturības pārkāpumi. Piemēram, neskaidrās lielo Latvijas laikrakstu īpašnieku maiņas un mediju īpašnieku ietekme uz mediju darbību un saturu, plaši aplūkotā mediju atkarība no reklāmas un citiem [ne]caurspīdīgiem finanšu “avotiem”, sabiedriskā pasūtījuma jautājums, informācijas atklātības un žurnālistu pašu un viņu avota noslēpuma aizsardzības pārkāpumu gadījumi [1. un 3. dzīvnieku brīvība], dažādi mēģinājumi ārēji ietekmēt mediju uzraugu un mediju darbību ar dažādiem tiesiskiem instrumentiem, tostarp “politiskiem” lēmumiem vai arī nesamērīgiem “prasības nodrošinājumiem” tiesvedībās [2. un 5. dzīvnieku brīvība], visbeidzot, vienots masu saziņas līdzekļa darbības regulējuma trūkums, neatkarīgi no to darbības veida, t.i., elektroniskais vai drukātais [4. dzīvnieku brīvība]. Minētie [apzināti neidentificētie] gadījumi liecina, ka Latvijā trūkst mūsdienīga un pilnīga masu informācijas līdzekļu darbības regulējuma.

Atzinīgi vērtējot, netraucējot un nemēģinot iejaukties jaunizveidotajā Kultūras ministrijas Mediju politikas nodaļas darbā, kā arī ņemot vērā esejas apjoma ierobežojumus – tālāk vien daži autora subjektīvi ieteikumi iespējamam jaunam regulējumam. Iespējams, būtu jāizstrādā masu saziņas līdzekļa brīvas un caurspīdīgas finansiālās un saimnieciskās darbības regulējums, tostarp atrisinot sabiedriskā pasūtījuma jautājumu. Tāpat, iespējams, būtu skaidri jānosaka masu saziņas līdzekļu tiesības un jāparedz vienots un noteikts masu saziņas līdzekļu darbības aizsardzības un uzraudzības mehānisms [nejaukt ar cenzūras institūciju, bet drīzāk kā NEPLP elektronisko masu saziņas līdzekļu gadījumā – autora piez.].

Labprāt un ar lielu aizrautību varētu vēl turpināt izteikt dažādus priekšlikumus, kā arī aplūkot citu valstu regulējumus, taču tā vairs nebūtu eseja, bet gan vesels pētījums, kas tikai vēlreiz apliecina, ka esošais masu saziņas līdzekļu darbības regulējums Latvijā diemžēl nenodrošina pilnvērtīgu sabiedrības “sargsuņa” labturību.