Patiesā atgadījuma saīsināts apraksts (personu vārdi mainīti)

Pirms vairāk nekā sešiem gadiem Žanis, kuru no darba atbrīvoja par degvielas zādzību, uzskatīja, ka ir nodots. Notikušajā viņš vainoja Annu, kurai savulaik bija stāstījis par savu netikumu un nespēju no tā atbrīvoties. Žani pārņēma atriebības alkas. Viņa fantāzija nesniedzās tālāk par vēlmi panākt arī Annas atbrīvošanu no darba, atriebībā iesaistot gan savu draudzeni Lieni, gan sievu Vilmu, ar kuru ģimenē Lienes dēļ bija sākušās nesaskaņas.

Atriebība notika pēc Žaņa un viņa draudzenes Lienes kopīgi izstrādātā atriebības plāna.

Dienā, kas izmainīja visu Annas turpmāko dzīvi, Annai nepazīstamā Liene zvanīja drauga sievai Vilmai, stādījās priekšā kā Anna, nosauca Annas vārdu, uzvārdu, darba vietu un Annas vārdā stāstīja Vilmai par sevi. Anna tajā brīdī strādāja savā darba vietā kādā no Latvijas mazpilsētām un pat visļaunākajos sapņos nevarēja nosapņot, ka viņas vārdu varētu izmantot kāda cita persona.

Pēc saņemtā zvana un sava vīra iedrošināta, Vilma Annas darba vietā – uzņēmumā X pašrocīgi uzrakstīja sūdzību jeb pareizāk būtu teikt – apmeloja Annu. Iespējams, uzņēmums X tobrīd vēl neapzinājās, ka iesaistās noziedzīgā nodarījumā. Varbūt to veicināja Vilmas stāstītais par nākotnē ieņemamo galvenās grāmatvedes amatu vienā no Vidzemes mazpilsētas pašvaldībām un sadarbību ar uzņēmumu X.

Uzņēmuma X filiāles vadītāja neuzrādīja Annai sūdzību, vien negribīgi noteica, ka Vilmas sūdzība satur ziņas par to, ka Anna šantažējot Vilmu ar zvaniem un rupjām īsziņām, pielikusi roku, lai Vilmas vīru atbrīvotu no darba. Atriebības mērķī iesaistītajai uzņēmuma X filiāles vadītājai Annas viedoklis par to, ka viņa tiek apmelota, bija mazsvarīgs. Kad pēc mutiski veiktās atstādināšanas bija pagājušas četras dienas, Anna tika izsaukta uz parunāšanos ar pārstāvi, kurš uzdeva Annai jautājumus, kas izrietēja no Vilmas sūdzības. Tā nebija parunāšanās, bet gan 4,5 stundu ilga spīdzināšana. Uz Annu tika izdarīts spiediens atzīties nodarījumā, ko viņa nekad nebija veikusi, bet kas varētu būt par pamatu darba attiecību izbeigšanai. Uzņēmuma X pārstāvis, nespēdams panākt Annas atzīšanos, izteica draudus ar fizisku izrēķināšanos un iegūtā psihotrauma palīdzēja uzņēmumam X panākt, ka Anna pati uzraksta atlūgumu. Žaņa mērķis ar Lienes, Vilmas un uzņēmuma X dalību bija sasniegts.

Anna nekad nav veikusi darbības, par kurām tika apmelota, un bija pārliecināta, ka nebija pamata ne Vilmas sūdzībai, ne darba attiecību izbeigšanai. Privātas un nepamatotas atriebības īstenošana nevarēja dot nekādu pienesumu arī uzņēmumam X, kā tikai nākotnē iespējamu sadarbību ar pašvaldību, kurā Vilma tagad strādā par galveno grāmatvedi.

Pēc darba attiecību izbeigšanas Anna uzsāka tiesvedības pret uzņēmumu X – par atjaunošanu darbā, par atšķirīgas attieksmes aizlieguma pārkāpumu, par pierādījuma atzīšanu par spēkā neesošu; pret Vilmu – par cieņu un godu aizskarošu, nepatiesu ziņu atsaukšanu; pret Lieni – par prettiesisku personas datu izmantošanu, pret uzņēmuma X bijušo vadītāju – par godu un cieņu aizskarošu, nepatiesu ziņu izpaušanu. Taču šoreiz autore uzmanību vērsīs uz lietām, kas ir tiešā cēloņsakarībā ar Annas darba attiecību izbeigšanu – prettiesisku personas datu apstrādi.

Kriminālprocess

Par izdarīto zvanu Annas vārdā Valsts policijā tika uzsākts kriminālprocess un Anna atzīta par cietušo personu. Nekavējoties tika noskaidrots, ka telefona aparāts, no kura tika izdarīts zvans, pieder Žaņa draudzenei Lienei. Tāpat tika noskaidrots, ka neviena cita persona telefonam nevarēja piekļūt un telefons nav bijis ne pazudis, ne nozagts. Pusgada laikā bija noskaidroti visi lietas apstākļi, iegūts pietiekams pierādījumu kopums, lai kriminālprocesu kvalificētu pēc Krimināllikuma 145. panta otrās daļas – par nelikumīgām darbībām ar fiziskās personas datiem, ja tās izdarījis personas datu apstrādes pārzinis vai operators atriebības, mantkārīgā vai šantāžas nolūkā. Kriminālprocess tika novilcināts.

Saskaņā ar Datu valsts inspekcijas (DVI) nolikumu un Kriminālprocesa likumu par pierādījumu kriminālprocesā var būt DVI atzinums par lietas apstākļiem. Kriminālprocesā, atbildot uz procesa virzītājas jautājumiem, DVI sniedza skaidrojumu par Fizisko personu datu aizsardzības likuma piemērojamību konkrētajā lietā: “Saskaņā ar Fizisko personu datu aizsardzības likuma (FPDAL) 2. panta 9. punktu pārzinis ir persona, kura nosaka personas datu apstrādes mērķus un apstrādes līdzekļus. Ievērojot, ka saskaņā ar FPDAL 2. panta 4. punktu personas datu apstrāde ir jebkura darbība ar personas datiem, persona var tikt uzskatīta par pārzini FPDAL 2. panta 9. punkta izpratnē attiecībā uz šīs personas veikto konkrēto darbību.” Tālāk DVI skaidroja, ja X ir Liene, Z – Anna un Y – Vilma, “persona X piezvanīja personai Y, uzdevās par personu Z un izpauda informāciju [..]. Līdz ar to neatkarīgi no tā, vai persona X veica personas datu apstrādi personiskām vai mājas vajadzībām, notika personas datu nodošana (izpaušana) trešajai personai, un līdz ar to FPDAL ir piemērojams, t.i., personai X, veicot personas datu apstrādi, bija jāievēro FPDAL. Saskaņā ar FPDAL 2. panta 9. punktu un 10. panta pirmo daļu pārzinis ir atbildīgs par personas datu apstrādes atbilstību FPDAL. Līdz ar to, ievērojot FPDAL 2. panta 9. punktu un 10. panta pirmo daļu, par personas X veikto personas datu apstrādi ir atbildīga persona X”.[1]

No DVI skaidrojuma nepārprotami izriet Lienes atbildība par Annas datu apstrādi zvana laikā, taču Vidzemes tiesas apgabala virsprokurore (Virsprokurore) nolēma izbeigt kriminālprocesu pēc Kriminālprocesa likuma 377. panta otrā punkta – izdarītajā noziegumā nav noziedzīga nodarījuma sastāva.

Kā Virsprokurore nonāca pie šāda lēmuma (Lēmums)? Atbilde – pavisam vienkārši. Pretēji tam, ka krimināllietas materiāli satur pierādījumus, kas norāda uz Lienes iespējamo vainu un nesatur nevienu pierādījumu, kas dotu pamatu apšaubīt Lienes nodarījumu, un pretēji tam, ka DVI norādīja uz Lienes atbildību un FPDAL piemērojamību, Virsprokurore DVI atzinumus un skaidrojumus vispār nevērtēja jeb, atļaušos teikt, ignorēja (tie lēmumā nav pat minēti). Virsprokurore Lēmumā raksta: “Izvērtējot kriminālprocesa Nr.[..] izmeklēšanā iegūtos pierādījumus, jāsecina, ka tie vispār nesatur ziņas par nelikumīgām darbībām ar fiziskās personas datiem, ko būtu izdarījis personas datu apstrādes pārzinis vai operators speciālā likuma izpratnē, tādēļ par nepamatotu atzīstams kriminālprocesa Nr.[..] procesa virzītājas [..] lēmums par noziedzīgā nodarījuma kvalificēšanu pēc Krimināllikuma 145. panta otrās daļas, jo nav šā noziedzīgā nodarījuma subjekta.”[2] Tā pavisam vienkārši – nonivelējot DVI darbu un ignorējot vienu būtisku pierādījumu, noziedzīga nodarījuma sastāva nav. Virsprokurores secinājums, kas konfliktē gan ar normatīvajiem aktiem, gan DVI atzinumu, noziedzīga nodarījuma grupējumam iedeva uzvaras jeb nesodāmības karogu.

Ja, Virsprokurores ieskatā, nebija noziedzīgā nodarījuma subjekta, tad nav izskaidrojuma, kāpēc tālāk Lēmumā tika veikta būtiska kaitējuma neesamības pierādīšana pēc KL 145. panta pirmās daļas. Lēmuma saturs liek domāt, ka, nesaucot noziedzīgo grupējumu pie atbildības, Virsprokurore tīši vēlējās aizskart Annu, kura neatlaidīgi jau sešus gadus turpina cīnīties ar tiesībsargājošām iestādēm, tajā skaitā prokuratūru, par aizskartām tiesībām. Iepazīstoties ar krimināllietas materiāliem, redzams, ka prettiesiski izdarītais zvans ir tiešā cēloņsakarībā ar Annas darba attiecību izbeigšanu, taču Virsprokurore, pretēji fakta legālai prezumpcijai, būtiska kaitējuma neesamību centās pierādīt ar likumīgā spēkā stājušos spriedumu civillietā Annas prasībā pret uzņēmumu X. Ciniski, jo tieši Virsprokurorei bija ļoti labi zināms, ka tieši šajā civillietā uzņēmums X iesniedza viltotu pierādījumu, darbinieki sniedza apzināti nepatiesas liecības un no Annas ar viltotiem papīriem tika izkrāpta nauda. Uz Annas sūdzībām par uzņēmuma X izdarītajiem noziedzīgajiem nodarījumiem un kriminālprocesu neuzsākšanu tieši Virsprokurores atbildes bija galējās, kas nepakļāvās pārsūdzībai.

Civillieta Annas prasībā pret Lieni par identitātes prettiesisku izmantošanu

Pēc tam, kad Virsprokurore izbeidza kriminālprocesu, Anna iesniedza civilprasību pret Lieni par personas datu prettiesisku izmantošanu.

Pretēji normatīvajos aktos noteiktajam, pirmās instances tiesa spriedumu balstīja tikai uz Virsprokurores Lēmumu un civillietu Annas prasībā pret uzņēmumu X par atjaunošanos darbā. Uz meliem balstītais spriedums bija Annu aizskarošs. Tāpat kā Virsprokurore, arī pirmās instances tiesa DVI atzinumus vispār nevērtēja, tādējādi prasību noraidīja.

Savukārt Vidzemes apgabaltiesas tiesneši, kuri bija skatījuši un noraidījuši visas iepriekšminētās Annas prasības, neuzskatīja par goda lietu sevis atstatīšanu. Viņi nepieņēma arī pieteikto noraidījumu. Vidzemes apgabaltiesa gan atcēla pirmās instances tiesas spriedumu, savukārt pierādīšanas latiņu pacēla tik augstu, lai izdarītā zvana pierādīšana vispār nebūtu iespējama. Vidzemes apgabaltiesa spriedumā norādīja, ka Anna prasību nav pierādījusi ar telefonsarunas ierakstu. Tiesas sēdē par to nebija pat runas. Annai nav zināms, kā likumīgā veidā iespējams iegūt vairāk nekā pirms pieciem gadiem notikušas sarunas ierakstus, ja sarunu Annas vārdā no sava telefona aparāta veica cita persona un Annai par to vispār nekas nebija zināms. Uz ko mudina šāds tiesas spriedums? Valsts policijas sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja vietnieks Toms Sadovskis skaidroja: “Ikviena persona drīkst ierakstīt savas sarunas, lai tās varētu izmantot kā pierādījumus, ja rodas šāda nepieciešamība. Aizliegts ir nesankcionēti iegūt sarunas no citiem.”[3] Sarunas saturu Anna pierādīja ar Vilmas paskaidrojumiem no citas civillietas, taču tiesa tos nevērtēja, un, tāpat kā DVI atzinumi, tie palika lietā tikai lietas apjomam.

Judikatūra kā sekundārs tiesību avots nesatur nevienu spriedumu par personas identitātes prettiesisku izmantošanu. Apšaubāmi, vai normas mērķis jēdzienu “nav nozīmes judikatūras veidošanā” būtu piemērojams lietās, lai kādu pasargātu no atbildības. Uz to norāda arī Augstākās tiesas Civillietu departamenta priekšsēdētājas p.i. E. Vernušas 2015. gada 16. martā sniegtā atbilde Annai par judikatūras piemērošanu rīcības sēdēs: “Judikatūra piemērojama arī gadījumos, kad rīcības sēdēs tiek lemts jautājums par kasācijas tiesvedības ierosināšanu vai atteikšanu [..], kad nerodas šaubas par apelācijas instances tiesas sprieduma tiesiskumu un izskatāmajai lietai nav nozīmes judikatūras veidošanā. Šajā gadījumā ir jābūt abiem minētajiem priekšnoteikumiem vienlaicīgi. Tomēr atteikuma gadījumā prioritāte ir tam, ka tiesnešiem nerodas šaubas par tiesas sprieduma tiesiskumu.”[4] Arī par prettiesiski veikto zvanu Annas vārdā tiesnešiem neradās šaubas par tiesas sprieduma tiesiskumu, un tam nebija nozīmes judikatūras veidošanā. Ja tiesiskums ir primārs kritērijs, tad, atstājot spēkā Vidzemes apgabaltiesas 2016. gada 18. oktobra spriedumu, ar nelielu sarkasmu jāsecina, ka arī Augstākās tiesas tiesneši neiebilst savu personas datu apstrādei, tajā skaitā prettiesiskai identitātes izmantošanai. Anna nekad to nedarīs, taču šajā noziegumā iesaistītajām personām valsts nodrošinātā nesodāmības sajūta rada bažas, ka kādā dienā iespējams saņemt zvanu no kādas Sandras, Agra, Ligitas vai Ērika... Un kā cietušās personas, īstie – Sandra, Agris, Ligita vai Ēriks, pierādīs pirms vairākiem gadiem notikušas sarunas saturu ar sarunas ierakstu?

Viens gan ir skaidrs, kamēr mūs tas personīgi neskar, mēs pat aizdomāties nevaram, cik personas datiem ir būtiska nozīme mūsu ikdienā un kādas sekas var iestāties, ja savu personas datu apstrādi mēs nevaram nosargāt paši, kā arī to nenodrošina valsts amatpersonas, kurām ar likumu noteikti konkrēti pienākumi un uzdevumi.

Uzdrošinoties vērsties savu aizskarto tiesību aizstāvībai tiesībsargājošās iestādēs, Anna ir padarīta par valsts brīvas izrīcības un patvaļas objektu, kura uz saviem pleciem turpina nest Vidzemes apgabaltiesas un Vidzemes tiesas apgabala prokuratūras darba brāķi un Valsts policijas darbību imitāciju putekļus, taču pretēji savai pārliecībai, izpratnei par taisnīguma un godīguma vērtībām, sadzīvo ar aptraipīto reputāciju.

Par to, iespējams, turpmāk...

[1] DVI 16.01.2014. atbilde Nr. 1-2/297 kriminālprocesā. Materiāls no Annas personīgā arhīva.

[2] Vidzemes tiesas apgabala virsprokurores lēmums. 10.07.2014. Materiāls no Annas personīgā arhīva.

[3] Skat.: http://www.lvportals.lv/visi/e-konsultacijas/4460.

[4] Augstākās tiesas Civillietu departamenta priekšsēdētājas p.i. E. Vernušas 16.03.2015. atbilde no Annas personīgā arhīva.