Neskatoties uz lietas dalībniekiem īstenojamo dispozitivitātes principu, CPL pieļauj tikai likumā noteiktos pierādīšanas līdzekļus, un tie ir – pušu un trešo personu paskaidrojumi, liecinieku liecības, rakstveida pierādījumi, lietiskie pierādījumi, ekspertīze, institūcijas atzinumi. Pierādījumi – ziņas, uz kuru pamata tiesa nosaka tādu faktu esamību vai neesamību, kuriem ir nozīme lietas izspriešanā.[2] Pierādījumu iesniegšana civillietās izriet no pušu pienākumiem. Taču ne vienmēr lietas dalībnieka rīcībā ir pierādījumi, lai pierādītu prasības pamatotību jeb atspēkotu prasību. Šādi apstākļi iespējami, ja lietas dalībniekam ir zināma pierādījuma esamība un tā atrašanās vieta, bet pašam tos nav iespējams iegūt. Tas iespējams arī gadījumos, ja dokumentam ar likumu ir noteikts statuss par tā izmantošanas ierobežošanu.

Raksta autore vērsīs uzmanību uz pierādījumu atrašanos citā civillietā, tāpēc pierādījumu iegūšanu vērtēs no atbilstošu normatīvo aktu viedokļa.

Likumdevējs ir noteicis, ka atklātā tiesas sēdē izskatītas lietas materiāli pēc tiesas galīgā nolēmuma spēkā stāšanās ir ierobežotas pieejamības informācija un ir pieejami saskaņā ar Informācijas atklātības likumu[3], savukārt minētais likums nosaka, ka ierobežotas pieejamības informāciju pieprasa rakstveidā, turklāt persona, kura pieprasa šo informāciju, pamato savu pieprasījumu un norāda mērķi, kādam tā tiks izmantota, un informācijas pieprasītājs, saņemot informāciju, uzņemas saistības par saņemtās informācijas izmantošanu tikai norādītajam mērķim.[4] Tas nozīmē – lai iegūtu pierādījumu no citas civillietas, jāizpildās visiem trīs minētajiem nosacījumiem vienlaikus:

– spriedums civillietā ir stājies likumīgā spēkā;

– informācija jāpieprasa rakstveidā;

– pieprasījumā jānorāda mērķis, kādam tā tiks izmantota.

Saskaņā ar Fizisko personu datu aizsardzības likumu (FPDAL) personas dati ir jebkāda informācija, kas attiecas uz identificētu vai identificējamu fizisko personu[5], un, tā kā civillietas materiāli satur dažādus personu datus, tad no FPDAL izriet, ka personas datu apstrāde pieļaujama tikai tad, ja tam ir tiesisks pamats. Minētā likuma 7. pantā norādīti nosacījumi, kas uzskatāmi par tiesisku pamatu fiziskās personas datu apstrādei un 3. punktā minētais – datu apstrāde nepieciešama pārzinim likumā noteikto pienākumu veikšanai – būtu viens no pietiekamiem pamatiem, lai persona–lietas dalībnieks pierādījumus iegūtu no kādas citas atklātā tiesas sēdē izskatītas civillietas, ja spēkā ir visi trīs jau minētie nosacījumi. Šādā gadījumā persona, kura vēlas iegūt pierādījumus, ir personas datu apstrādes pārzinis, kurš noteicis mērķi un līdzekļus tā sasniegšanai. Papildus ierobežotas pieejamības informācijas iegūšanas noteiktajiem kritērijiem arī FPDAL paredz godprātīgu un likumīgu personas datu apstrādi tikai atbilstoši paredzētajam mērķim un nepieciešamajā apjomā.[6] Tādējādi, ja pierādījumu iegūšana no kādas citas civillietas saistīta arī ar fiziskās personas datu apstrādi, tad jāievēro arī speciālais likums – FPDAL, kas izriet no Satversmes 96. pantā nostiprinātajām tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību.[7]

Aplūkosim reālu piemēru.

Kaut arī Vidzemes apgabaltiesas Civillietu kolēģijas spriedums civillietā Nr. C39054815 konfliktē ar Krimināllikumu, tas kopš 2017. gada 6. janvāra ir stājies likumīgā spēkā. Par minēto lietu autore jau rakstīja “Jurista Vārdā” 2017. gada 28. aprīlī.[8] Lieta atrodas Valmieras rajona tiesā, kur Vilma iesniedza iesniegumu izsniegt lietas materiālu kopijas. Vilma iesniegumā konkrēti nenorādīja, kuru pierādījumu kopijas vēlas saņemt, kā arī nenorādīja mērķi, kādam tās nepieciešamas.

Valmieras rajona tiesnesis J. Grīnbergs noraidīja Vilmas lūgumu, argumentējot, ka viņa nav lietas dalībniece. Būt par lietas dalībnieci Vilmai liedza tieši tiesnesis J. Grīnbergs, noraidot Vilmu kā trešo personu, kuru varētu skart tiesas spriedums, tādējādi Vilmai bija zināmi iespējamie pierādījumi lietā, taču šim argumentam šobrīd ir tikai informatīvs raksturs.

KĀPĒC Vilmai neizdevās iegūt pierādījumus iesniegšanai citā civillietā, kurā viņa ir lietas dalībniece?

Vērtējot pierādījumu iegūšanas iespējas no kādas citas civillietas, ņemsim vērā iepriekš minētos trīs nosacījumus kopsakarā ar Vilmas iesniegumu:

– tiesas spriedums civillietā Nr. C39054815 bija stājies likumīgā spēkā 2017. gada 6. janvārī, un šis ir vienīgais arguments pierādījumu saņemšanai;

– informācija pieprasīta rakstveidā, taču iesniegums, kas neatbilst normatīvajos aktos noteiktajām prasībām, pats par sevi nav uzskatāms par pietiekamu pamatu pierādījumu izsniegšanai;

– pieprasījumā jānorāda mērķis, kādam tā tiks izmantota, taču Vilmas iesniegumā tā pietrūka.

Vilmai teorētiski bija tiesības iegūt pierādījumus, taču ar nepilnīga satura iesniegumu, iespējams, Vilma pati sev liedza iespēju tos saņemt.

Vai tiešām tas bija tik neiespējami? Tiesas kancelejas darbinieces strādā Tiesu informatīvajā sistēmā, tātad viņām bija iespēja pārliecināties, ka Vilma ir lietas dalībniece citā civillietā un viņas mērķis iegūt pierādījumus ir tiesisks. Satversmes 90. pants nosaka, ka ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības,[9] tādējādi rodas jautājums – vai tiesas sekretārēm, kuras pieņēma iesniegumu, vajadzēja/ nevajadzēja informēt Vilmu par iesnieguma vēlamo saturu, norādīt uz tā nepilnībām un ieteikt to papildināt, lai Vilma varētu īstenot savas tiesības un pildīt pienākumus? Labas pārvaldības princips prasa pretimnākošu un cieņas pilnu valsts vai pašvaldības iestādes attieksmi pret privātpersonu, kas ietver ne vien iestādes pienākumu rīkoties atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajam, bet arī pastāvīgi uzlabot personai sniegto pakalpojumu kvalitāti, ievērojot, ka valsts pārvalde kalpo iedzīvotājiem.

Pamatojoties uz aprakstīto, autore uzskata, ka tiesneša J. Grīnberga rezolūcija – atteikt, jo nav lietas dalībniece – nevarēja būt atteikuma pamats, jo tas ir pretrunā normatīvajiem aktiem par ierobežotas pieejamības informācijas pieejamību. Iespējamais atteikuma iemesls, autores ieskatā, varēja būt – iesniegums nav pamatots, taču šāds atteikums konfliktētu ar Satversmi un labas pārvaldības principu.

Pie šādiem apstākļiem izveidojās situācija, ka nepilnīga iesnieguma iesniegšana un vēlamo pierādījumu nesaņemšana kavēja tās civillietas izskatīšanu, kurā Vilma grasījās tos iesniegt. Vilma lūdza to, kas ar likumu viņai ir atļauts, to, ko viņa varēja iegūt, bet savas nezināšanas un Valmieras rajona tiesas dēļ neieguva.

Lietu atlikšana vienmēr nesaraujami saistīta ar izmaksām, kas skar visus, taču jo īpaši lietas dalībniekus, kuri ir bezspēcīgi šādās situācijās. Kuram būtu jāuzņemas atbildība? Vai Vilmai par nepilnīgo iesniegumu jeb tiesai, kurai būtu jākalpo iedzīvotājiem?

Aprakstītais ir autores viedoklis ar mērķi likt aizdomāties par mūsu tiesībām un pienākumiem, to izlietošanu un pildīšanu labā ticībā.

[1] Bukovskis V. Civilprocesa mācības grāmata. Rīga: Autora izdevums, 1933. – 233.lpp.

[2] Civilprocesa likums: LR likums, 92. pants. Latvijas Vēstnesis, 03.11.1998., Nr. 326/330 (1387/1391); Ziņotājs 03.12.1998., Nr. 23.

[3] Par tiesu varu: LR likums, 28.³ panta pirmā daļa.  Ziņotājs, 14.01.1993., Nr. 1/2; Diena, 15.01.1993., Nr. 9.

[4] Informācijas atklātības likums: LR likums, 11. panta ceturtā daļa. Latvijas Vēstnesis, 16.11.1998., Nr. 334/335 (1935/1936); Ziņotājs, 24.12.1998., Nr. 24.

[5] Fizisko personu datu aizsardzības likums: LR likums, 2. panta 3. punkts. Latvijas Vēstnesis, 06.04.2000.,Nr. 123/124 (2034/2035); Ziņotājs, 04.05.2000., Nr. 9.

[6] Turpat, 10. panta pirmās daļas 1., 2. punkts.

[7] Latvijas Republikas Satversme: Latvijas Republikas likums. Latvijas Vēstnesis, 01.07.1993., Nr. 43.

[8] Pieejams: http://www.juristavards.lv/eseja/270619-par-personas-datu-apstradi-no-kuras-mes-neviens-neesam-pasargati-jeb-patiess-atgadijums-iz-dzives/

[9] Latvijas Republikas Satversme: Latvijas Republikas likums. Latvijas Vēstnesis, 01.07.1993., Nr. 43.