Senāta 2018. gada 6. decembra spriedums lietā Nr. SKC-292/2018 (C15233015) ir publicēts ar judikatūras tēzi, t.i., kā senatoru piedāvātā judikatūra, par ko liecina arī Augstākās tiesas mājaslapā nolēmumam pievienotais apzīmējums “J”, kas nozīmē, ka to par pareizu ir atzinuši arī vairāki citi vai pat visi Civillietu departamenta senatori, kvalificējot to kā judikatūras nolēmumu Senāta ieskatā.

Attiecībā uz noilguma ierunu vai tās neesamību Senāts ir konsekvents, uzturot savu jau 2017. gada 6. jūlija spriedumā lietā Nr. C20114115 (SKC-327/2017) izteikto atziņu, ka tiesai noilguma tecējums ir jāņem vērā vien tad, ja uz to ierunas veidā atsaucas atbildētājs. Proti, ja parādnieks neizmanto savas tiesības atsaukties uz noilguma termiņa notecējumu, tiesai nav pamata to ņemt vērā pēc savas iniciatīvas.[1] Taču spriedumā lietā Nr. SKC-292/2018 Latvijas Republikas Senāts ir padziļināti pievērsies jautājumam par patērētāja kā vājāka lietas dalībnieka aizsardzībai un tiesas tiesībām ex officio noskaidrot objektīvo patiesību.

Eiropas Savienības Tiesas tiesnesis Egils Levits atgādina, ka, spriežot tiesu un veidojot judikatūru, tiesnesis ir neatkarīgs, bet nav brīvs. Tiesnesis ir saistīts ar tiesībām, ar juridisko metodi un ar judikatūru. Arī (izņēmuma kārtā) judikatūras veidošanas gaitā radot jaunas tiesības, tiesnesis ir saistīts ar “apkārt” esošajām tiesībām, kuras viņš, atšķirībā no likumdevēja, nevar grozīt. Tādējādi tiesneša brīvība arī (samērā retajā) tiesību jaunrades gadījumā ir mazāka kā likumdevēja brīvība. Visnepatīkamākais pārmetums tiesnesim ir tas, ka viņš ir pārkāpis juridiskās metodoloģijas ietvarus, jo tieši tā ir pamatkritērijs, lai vērtētu, vai spriedums ir juridiski pareizs vai nepareizs.[2]

Autore uzskata, ka senatori Normunds Salenieks, Ināra Garda, Ļubova Kušnire ar šo Senāta spriedumu ir veikuši nozīmīgu ieguldījumu tiesību attīstībā un Civilprocesa vienveidīgā izpratnē, jo pēdējo gadu laikā sacīkstes princips bieži vien tiek pakārtots objektīvās patiesības noskaidrošanas principam (likuma “Par tiesu varu” 17. panta pirmā daļa nostādīta zināmā pretstatā 25. panta pirmajai daļai). Spriedums pirmšķietami ir metodoloģiski pareizs, atbilst likumam un judikatūrai, tostarp nav pamatots ar tiesas ieskatu un ir visai tāls no protekcionisma un populisma.

Senāts šajā spriedumā atgādina, ka “dispozitivitātes princips nodrošina lietas dalībnieku personīgas iniciatīvas tiesību, kā arī tiesības brīvi izvēlēties procesuālos līdzekļus savu interešu aizstāvībai. Tiesa nav ieinteresēta kādas konkrētas puses interešu aizsardzībā. “Personīgās iniciatīvas tiesību un tiesību brīvi rīkoties ar dažādiem aizstāvēšanās līdzekļiem procesā mēdz saukt par dispozitivitāti vai prāvnieku personīgo autonomiju [..]. Kas grib izlietot savas tiesības, tam par to pašam jārūpējas [..]. Dispozitivitātes princips guļ civilprocesa pamatā.”[3] Savukārt sacīkstes princips nodrošina pušu tiesību realizāciju sacīkstes formā. Sacīkste notiek, pusēm dodot paskaidrojumus, iesniedzot pierādījumus, tiesai adresētus pieteikumus, piedaloties liecinieku un ekspertu nopratināšanā, citu pierādījumu pārbaudē un novērtēšanā, piedaloties tiesu debatēs un veicot citas procesuālas darbības Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā (Civilprocesa likuma 10. pants). Citiem vārdiem, tiesai, izskatot lietu, jānoskaidro lietas apstākļi, kuri ietilpst pierādīšanas priekšmetā – prasības pamata fakti un atbildētāja iebildumu pamata fakti (meklējamie fakti), ievērojot, ka meklējamos faktus norāda puses.[4]

Latvijas Republikas Senāts spriedumu lietā Nr. SKC-292/2018 ir publicējis ar šādu judikatūras tēzi: “Tiesa var izņēmuma kārtā piemērot vienai pusei īpaši labvēlīgus procesuālos noteikumus tikai tad, ja tas ir tieši paredzēts tiesību normās. Tāpēc, ievērojot, ka nav tiesību normas, kas paredzētu tiesas kompetenci pēc savas ierosmes vērtēt, vai pret patērētāju vērstajai prasībai nav iestājies noilgums, tiesas rīcībā nav ex officio vērtēšanai vajadzīgā juridiskā pamatojuma, lai apsvērtu iespējas ierobežot sacīkstes principu par labu vienai no pusēm – patērētājam.” Šī tēze izriet no tiesas sprieduma pamatojuma ar judikatūras atziņām, kas izteiktas Eiropas Savienības Tiesas 2016. gada 21. aprīļa sprieduma lietā “Radlinger un Radlingerová”, Nr. C-377/14, ECLI:EU:C:2016:283, 52. punktā.

1999. gadā savā rakstā “Sacīkstes princips civilprocesā” R. Keiša un prof. K. Torgāns uzsvēra: “Civilprocesā, kas veidots pēc sacīkstes principa, tiesai ierādīta pasīva loma, un tiesas priekšā it kā norisinās prāvnieku sacīkste, kurā katra puse grib pārliecināt tiesu par savu taisnību. Sacīkstes principu raksturo šādas pazīmes:

– tiesa drīkst iztiesāt lietu tikai pēc ieinteresēto personu lūguma (judex ne procedat ex officio),

– spriedums nedrīkst pārsniegt prāvnieku prasījumus (ne eat judex ultra petita partium), t.i., tajā nevar piespriest vairāk nekā prāvnieks lūdzis,

– tiesa nedrīkst pati meklēt vai apsvērt spriedumā faktus un pierādījumus, uz kuriem nav atsaukušies prāvnieki (quod non est in actis non est in mundo).”[5]

Laiks rādīs, vai senatoru Normunda Salenieka, Ināras Gardas un Ļubovas Kušnires 2018. gada 6. decembra spriedums lietā Nr. SKC-292/2018 kļūs par nozīmīgu tiesību palīgavotu un vai tas ir uzskatāms par zīmi, ka Latvijas Republikas Senāta Civillietu departaments atgriežas pie sacīkstes principa un likuma atrunas principa prioritātes civilprocesā, atkāpjoties no uzstādījuma, ka tiesai visos gadījumos ir jācenšas noskaidrot lietas patiesos faktiskos apstākļus, kam galarezultātā jānoved pie patiesības, un prasītājam neskatoties uz Civilprocesa likuma 96. panta piekto daļu, tomēr ir pienākums pierādīt arī faktus, ko otra puse vispār nav pat apstrīdējusi.[6]

Autores ieskatā, Civilprocesa likums un tajā nostiprinātais sacīkstes princips ir kvalitatīvs tiesiskais instruments tādu vispārēju civiltiesisku strīdu risināšanai, kas skar tikai pašus prāvniekus un viņu personīgās tiesības. Un otrādi – tas bieži vien ir nepilnīgs strīdos, kas tieši skar lietā nepieaicināmo trešo personu tiesības un intereses, piemēram, kopīpašuma uz nekustamo īpašumu izbeigšanas strīdos, strīdos, kurā pusi reprezentē tās tiesību pārvaldnieks (parasti strīdos ar lielu vai nenosakāmu jeb mainīgu kopību: e.g., darbu autorus, to izpildītājus, vai arī daudzdzīvokļu māju dzīvokļu īpašniekus).

Tiesā kā jau visās publiskajās tiesībās darbojas princips “atļauts ir tikai tas, kas ir noteikts ar tiesību normu”, secīgi tiesa un tiesneši, sagatavojot iztiesāšanai lietu un to iztiesājot, nedrīkst pārsniegt savas tiesības jeb paplašināt savas tiesību normās norādītajās procesuālās pilnvaras. Arī konstatējot iespējamas Civilprocesa likuma nepilnības jeb tā atklātos vai aizklātos robus, tiesai būtu jāatturas no analoģijas piemērošanas, jo publiskajās tiesībās pretēji privātajām tiesībām prioritāte būtu dodama slēdzienam par pretējo, secīgi publiskajās tiesībās atļaujošām normām nevajadzētu tikt piemērotām pēc analoģijas.[7]

Autore vērš uzmanību, ka Civilprocesa likuma 167. pants reglamentē jautājumu uzdošanas kārtību pēc paskaidrojumu sniegšanas. Šī panta otrā daļa nosaka, ka tiesnesis var uzdot jautājumu lietas dalībniekam, ja viņš izsakās neskaidri vai nenoteikti, kā arī tad, ja no paskaidrojumiem nav redzams, ka lietas dalībnieks atzītu vai noliegtu apstākļus, uz kuriem pamatoti pretējās puses prasījumi vai iebildumi. Secīgi, ja lieta netiek skatīta sevišķā tiesāšanas kārtībā (kas parasti skar citu personu tiesības un intereses) vai ar atsevišķu kategoriju lietu izskatīšanai likumā tieši noteiktajam īpatnībām, tiesai un tiesnešiem nav pamata ultra vires pārkāpt sacīkstes principu un likuma “Par tiesu varu” 17. pantu pirmo daļu pretstatīt 25. panta pirmajai daļai, uzdodot lietas dalībniekiem jautājumus, kas neiekļaujas Civilprocesa likuma 167. panta otrās daļas tvērumā. Tiesību normās tieši neparedzētu jautājumu uzdošana jau pati par sevi dod prāvniekiem netiešus procesuālās līdztiesības un sacīkstes principu pārkāpjošus padomus. Tāpat šādas nepelnītas priekšrocības pusēm dod pretēji tiesību normas jēgai piemērota Civilprocesa likuma 93. panta ceturtā daļa, tiesai paziņojot, ka nav iesniegti pierādījumi par apstākļiem, kurus puses nemaz nav norādījušas kā meklējamos faktus, vai arī nav apstrīdējušas. Tas vienlaikus arī atņem otrajai pusei Civilprocesa likuma 96. panta piektajā daļā piešķirtās tiesības nesniegt pierādījumu par faktiem, kurus Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā nav apstrīdējusi otra puse.

Tā, piemēram, tiesneša lēmums par prasības atstāšanu bez virzības pierādījumu pievienošanai par noilguma pārtraukumu, tiesas sagatavošanas sēdē vai tiesas sēdē lietu skatot pēc būtības, tiesas uzdotais jautājums par noilgumu vai arī Civilprocesa likuma 93. panta ceturtās daļas kārtībā sniegtais tiesas paziņojums par to, ka nav iesniegti pierādījumi par noilguma pārtraukumu, ir neatgriezenisks sacīkstes principa pārkāpums, kas pēcāk vairs nav novēršams. Vēl sliktāka situācija izveidojas tad, ja vienlaikus ar šo paziņojumu tiesa, neuzklausot lietas dalībnieku viedokli un pat nesaņemot attiecīgā lietas dalībnieka atbilstošu lūgumu, nosaka termiņu šādu nenoteiktu pierādījumu iesniegšanai, kā dēļ pēc savas iniciatīvas atliek lietas izskatīšanu, tā pārkāpjot arī Civilprocesa likuma 210. panta pirmās daļas 4. punkta pirmā punkta nosacījumus.

Tiesiska valsts Rietumu civilizācijas izpratnē ir valsts, kurā tiesa de facto ir neatkarīga savu lēmumu pieņemšanā, kurā tai ir piešķirta atbilstoša vara pārbaudīt likumdevēja un izpildvaras pieņemtos tiesību aktus un rīcību, un kura ir augsti profesionāla, lai šo savu lomu un uzdevumu pildītu. Latvijas Republikas tauta, pirms gandrīz 100 gadiem veidojot savu tiesisko valsti, sekoja vācu Rechsstaat modelim,[8] atbilstoši kuram vispirms tiek izveidota likumīga, neatkarīga un augsti profesionāla tiesa, uzreiz pēc kā sabiedrības locekļiem tiek noteiktas aizvien plašākas pamattiesības, kuras šajā tiesā aizstāvēt. Šim modelim ir būtiska nozīme tiesas misijas un atbildības, kā arī nerakstīto tiesību apjoma noteikšanā, jo sevišķi Augstākās tiesas nolēmumu prejudicialitātē, nosakot tiesas precedenta vai judikatūras nozīmīgumu vai obligātumu.

Šī modeļa trūkums un risks demokrātijai kā pretstats tiesiskai valstij ir tā dēvētā “tiesnešu valsts”. “Tiesnešu valsts” nav realitātē pastāvošs valsts modelis, kurā anonīmi, tautas tieši neleģitimēti tiesneši “ražo” jaunas tiesību normas, nepiemērojot leģitīmā likumdevēja izdotās normas, bet gan viens no tiesiskas valsts riskiem, kas ir jāņem vērā gan likumdevējam, gan pašai tiesai. Tā ir tiesiskas valsts “ēnas puse” vai “otra seja”, kura noteiktos apstākļos var atklāties tiesiskā valstī.[9]

Tolaik Disciplinārtiesas priekšsēdētājs, šobrīd Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta priekšsēdētājs Aigars Strupišs Augstākās tiesas plēnumā ir norādījis, ka tiesneša profesionālās darbības specifikas dēļ robeža starp tīšu likuma pārkāpumu un drosmīgu likuma iztulkojumu, kuram var būt liela ietekme uz tiesību sistēmas attīstību, var būt ļoti izplūdusi.[10] Secīgi tiesnesi nevar saukt pie disciplināratbildības par nepareizu likuma piemērošanu, taču par tīšu likuma pārkāpumu tiesnesis ir jāsoda.

Satversmes tiesas tiesnese Santa Osipova atgādina, ka vispārējo tiesu spriedumus, kas pieņemti contra legem, vērtē ne tikai tiesneši: tiesnesis ir tautas kalps, kas tās vārdā spriež tiesu, lai īstenotu taisnīgumu. Kamēr tiesneši taisa spriedumus sabiedrības un konkrēta cilvēka tiesību interesēs, savos spriedumos izmantojot tiesību sistēmā pastāvošas vērtības un principus, nevis veic zinātniskus eksperimentus vai pierāda savu taisnību ar spriedumiem, tikmēr mēs runājam par tiesisku valsti, kurā tiek nodrošināta konstitucionalitāte un pamattiesības. Vienlaikus “tiesnešu valsts” risku pārvaldīšanu Satversmes tiesas tiesnese Osipovas aicina risināt caur tiesas nolēmumu publisku apspriešanu jeb konstruktīvu kritiku, norādot, ka ikvienas tiesas veiktas tiesību jaunrades leģitimitātes pamatā ir juristu sabiedrībā valdoša viedokļa konsenss, ko veido tiesnešu tiesību spēka atzīšana caur to pieņemšanu no juristu sabiedrības puses un sabiedrības kopumā vai pat no tā, ka neviens neprotestē pret tiesnešu tiesību noteikumu. Tādā gadījumā tiek prezumēts, ka šis noteikums atbilst kopējo interešu konsensam.[11]

Autores ieskatā, 2017. un 2018. gads ir iezīmējies ar “tiesnešu valsts” veidošanās riska būtisku kāpumu un valsts tiesiskuma krīzes aizmetņu veidošanos. Tā, piemēram, likuma piemērošanā ir konstatējamas principiālas atšķirības atkarībā no tā, kurš tiesu apgabals izskata konkrēto lietu.[12] Pat Augstākās tiesas judikatūras nolēmumu sadaļā ievietoto nolēmumu pamatojumos sniegtās tiesas atziņas bieži vien ir metodoloģiski kļūdainas un tādējādi judikatūrai nederīgas, tai pašā laikā nododot zemāku instanču tiesu tiesnešiem aplamu ziņu par izveidojušos judikatūru, piemēram, Civilprocesa likuma 5. panta sestās daļas izpratnē (tā, piemēram, spriedums lietā Nr. SKC-5/2018, kurā izteiktās atziņas zemākas instances tiesās tiek nepamatoti kvalificētas kā judikatūra, pretstatā pirmšķietami tiesiskām, tiesu praksei un judikatūrai, kā arī juridiskajai metodoloģijai atbilstošajām, kā arī pirmšķietami pareizajām vairāku senatoru atsevišķajām domām tā sakarā, kas parasti pat netiek ņemtas vērā).

Iepriekšminētā sakarā Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2018. gada 6. decembra spriedums lietā Nr. C15233015, SKC-292/2018, kā arī šā sprieduma atzīšana no citu departamenta tienešu puses, iekļaujot to Senāta judikatūras arhīvā kā judikatūras nolēmumu, autores ieskatā, ir atzīstams arī par soli (atpakaļ no tiesiskuma kraujas malas) tiesiskas valsts virzienā.

Tai pašā laikā nevar atstāt bez ievērības faktu, ka tai pašā dienā tas pats tiesas sastāvs (Normunds Salenieks, Ināra Garda un Ļubova Kušnire) ir taisījis spriedumu līdzīgā lietā,[13] kurā atbildētājs noilguma ierunu ir cēlis vien savā apelācijas sūdzībā, turklāt vismaz kasācijas sūdzībā formulējot to (cik noprotams no sprieduma atreferējuma) šādi: “Civillietu tiesas kolēģija spriedumā konstatējot, ka atbildētājs pirmās instances tiesā nav norādījis uz noilguma iestāšanos, atzinusi, ka noilgums tiesai jāņem vērā tikai tad, ja uz to ierunas veidā atsaucas atbildētājs. Atbildētājs šādu apsvērumu uzskata par nepamatotu, jo jautājums par noilguma iestāšanos tiesām būtu jāpārbauda ex officio, jo tas ir cieši saistīts ar Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 20. pantā patērētājam noteiktajām tiesībām būt informētam par līgumsaistību izbeigšanu vai grozīšanu (sk. Augstākās tiesas 2013. gada 12. marta spriedumu lietā Nr. SKC-108/2013 (C39122208) un Augstākās tiesas 2015. gada 20. februāra spriedumu lietā Nr. SKC-19/2015 (C28280410)).”

Jaunu ierunu celšana jeb jaunu meklējamo faktu norādīšana apelācijas sūdzībā ir pretrunā ar apelācijas tiesvedības jēgu un būtību un šādas rīcības akceptēšana var novest pie Satversmes 92. panta pārkāpuma, jo prasītājam vairs nav tiesību prasību attiecīgi grozīt, arī jaunu pierādījumu pieņemšana vai liecinieku pieaicināšana būs atkarīga vien no apelācijas instances referējošā tiesneša vai tiesas lēmuma, jo sevišķi vienkāršotas procedūras lietās, kas tiek skatītas rakstveida procesā un nolēmumi kurās nav pārsūdzami. Argumentum a contrario – ko gan darīt prasītājam, ja atbildētājs apelācijas sūdzībā ceļ ierunu un sūdzībai pievieno dokumentu, par ko bija apzināti noklusējis, ar kuru savu atbildību ir nodevis citai personai jau pirms prasības celšanas (piem., jau pirms prasības celšanas ir bijis atsaukts mājas pārvaldnieka pilnvarojums slēgt zemes nomas līgumu, pašvaldība ir noslēgusi deleģējuma līgumu ar kapitālsabiedrību, sal., SKC-174/2010[14])? Civilprocesa likums neparedz neīstās puses aizstāšanu[15] Arī attiecīgi prasības grozījumi apelācijas instancē vairs nav iespējami.[16]

Autores ieskatā, jaunas ierunas un jaunus meklējamos faktus lietās, kas skar tikai pašus prāvniekus un viņu personīgās tiesības, proti, lietās, kas netiek skatītas sevišķās tiesāšanās kārtībā vai ar atsevišķu kategoriju lietu izskatīšanai likumā tieši noteiktajam īpatnībām, var pieteikt un norādīt tikai līdz brīdim, kamēr prasītājam ir tiesības prasību grozīt, proti, iekams nav uzsākta lietas izskatīšana pēc būtības (Civilprocesa likuma 74. panta trešās daļas 3. punkts). Turklāt, ja tas tiek darīts īsi pirms tiesas sēdes vai jau tiesas sēdē, ir izvērtējams jaunās ierunas cēlāja godprātība (šā panta sestā daļa) un tiesai ir pamats apsvērt procesuālās sankcijas, kas noteikta Civilprocesa likuma 73.¹panta pirmajā daļā piemērošanu – ja lietas dalībnieks negodprātīgi izmanto savas tiesības vai negodprātīgi pilda savus pienākumus, tajā skaitā sniedz tiesai apzināti nepatiesas ziņas par faktiem un lietas apstākļiem vai apzināti ar darbību vai bezdarbību novilcina lietas vai jautājuma izskatīšanu, tiesnesis izsaka lietas dalībniekam brīdinājumu vai uzliek naudas sodu līdz 800 eiro.

Iepriekšminētā ieskata dēļ autore 06.12.2018. spriedumu lietā Nr. C37124214, SKC-264/2018 uzskata par nepārliecinošu un diskutablu, paužot cerību un viedokli, ka tas par judikatūru nekļūs jeb tajā neiekļausies. Par to liek domāt un netieši liecina arī fakts, ka šis spriedums nav iekļauts Augstākās tiesas judikatūras nolēmumu datubāzē. Vienlaikus autore, ievērojot iepriekš aprakstīto, seko Satversmes tiesas tiesneses Sanitas Osipovas padomam[17] protestēt jeb nepiekrist spriedumā iztiktajai Senāta atziņai, ka “nav nozīmes apstāklim, ka pirmās instances tiesā atbildētājs nebija norādījis uz noilguma iestāšanos. Ja apelācijas sūdzībā atbildētājs uz to norādījis, tad apelācijas instances tiesai šis arguments jāvērtē, pārbaudot arī jautājumus par noilguma pārtraukšanu.”

Atbildētāja ierunas ir cieši saistītas ar prasības pamatu un priekšmetu, kur jebkura jauna ieruna var nozīmēt ne vien to, ka prasītājam tās dēļ ir jāiesniedz jauni pierādījumi, bet arī objektīvu nepieciešamību grozīt prasības pamatu vai priekšmetu, kas pat pirmās instances tiesā ne vienmēr ir iespējams, savukārt apelācijas instancē tas ir iespējams vien izņēmuma gadījumos. Secīgi, pilnībā pievienojoties judikatūras atziņai, ka meklējamos faktus norāda puses, nevar piekrist ieskatam, ka apelācijas instancei ir jānoskaidro atbildētāja iebildumu pamata fakti, par kuriem ir noklusēts ne tikai līdz lietas izskatīšanas uzsākšanai pēc būtības, bet pat līdz tās izskatīšanas pabeigšanai pirmajā instancē.

Jāpiebilst, ka vispāratzītā tiesību teorētiķa Dr. iur. Vladimira Bukovska grāmatas “Civīlprocesa mācības grāmata” tapšanas laikā Civilprocesa nolikuma 666. pants noteica, ka “noraidījumi ceļami ne vēlāk kā pirmā atbildes rakstā, ja tas iesniegts, vai pirmā tiesas sēdē”, kurai analoģiska norma Civilprocesa likuma nav ietverta.[18] Tas gan nenozīmē, ka šī pašsaprotamā prasība, kas gan vairāk attiecās uz formālām ierunām (piem., nav ievērota piekritība, prasība atteicas uz citu atbildētāju, prasītājam nav prasības tiesību, šo vai ar šos lietu saistīto strīdu skata cita tiesa) nekā uz iebildumiem (tostarp prasības noilguma: Civilprocesa nolikuma 680. un 808. pants[19]), no procesuālā likuma sistēmas ir zudusi. Tāpat vēsturiskajam ieskatam vērā ņemams Civilprocesa nolikuma 432. pants: “Ne vēlāk kā pirmā mutiskā sacīkstē pēc lietas būtības prāvniekiem jāuzdod visi apstākļi, uz kuriem dibināti viņu prasījumi un ierunas, un jāiesniedz visi viņu rīcībā esošie pierādījumi vai jāatsaucas uz tiem pierādījumiem, kurus viņi tūliņ nevar iesniegt.” Jāatzīst, ka arī starpkaru Civilprocesa nolikums pieļāva jaunu pierādījumu iesniegšanu un jaunu apstākļu uzdošanu ne tikai pēc tā 432. pantā noteiktā termiņa (433. pants), bet formāli neliedza šīs tiesības pat apelācijas instancē (889. pants). Vienlaikus ir jāņem vērā, ka Civilprocesa nolikumā atbildētāja ierunas pēc to procesuālās nozīmes bija iedalītas noraidījumos, iebildumos un apstākļos, kur noilguma ieruna bija pieskaitīta iebildumiem (680. pants).

[1] Sk. Lēbers A. Par prekluzīviem termiņiem. Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, 1924, Nr. 1 un Nr. 4; Bukovskis V. Civīlprocesa mācības grāmata. Rīga: Autora izdevums, 1933, 745. lpp.; Kalniņš E. Privāttiesību teorija un prakse. Raksti privāttiesībās. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2005, 301. lpp.; Grīvnieks E. Civiltiesiskais noilgums. Jurista Vārds. 13.09.2016., Nr. 37 (940); Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2015. gada 30. novembra sprieduma lietā Nr. SKC-2482/2015 (C03020713) 8. punkts, 2016. gada 29. novembra sprieduma lietā Nr. SKC-245/2016 (C28300413) 9. punkts.

[2] Levits E. Judikatūra – pamati, problēma, piemērošana. Augstākās Tiesas Biļetens, 2010, Nr. 1, 32.–35. lpp.

[3] Bukovskis V. Civīlprocesa mācības grāmata. Rīga: Autora izdevums, 1933, 233.–234. lpp.

[4] Sk. Augstākās tiesas 2012. gada 21. marta spriedumu lietā Nr. SKC-98/2012 (C37045210).

[5] Keiša R., Torgāns K. Sacīkstes princips civilprocesā. LU zinātniskie raksti, 621. sējums. Saistību izpildes juridiskais nodrošinājums. Rīga, 1999, 54. lpp.

[6] Sal. ar Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2016. gada 21. jūnija spriedumu lietā Nr. C37063012 (SKC-163/2016)

[7] Sk.: Neimanis J. Slēdziens par pretējo. Jurista Vārds, 19.07.2005., Nr. 26, un Satversmes tiesas tiesneses Kristīnes Krūmas atsevišķās domas lietā Nr. 2008-03-03.

[8] Osipova S. Tiesiska valsts vai “tiesnešu valsts”. Jurista Vārds, 05.07.2016., Nr. 27 (930), 12.–15. lpp.

[9] Turpat.

[10] Disciplinārtiesas priekšsēdētājs: nedrīkst tiesnesim iedzīt bailes drosmīgi interpretēt likumu. Jurista Vārds, 02.03.2016.

[11] Osipova S. Tiesiska valsts vai “tiesnešu valsts”. Jurista Vārds, 05.07.2016., Nr. 27 (930), 12.–15. lpp.

[12] Vārna D. Vienveidīga tiesu prakse kā daļa no tiesībām uz taisnīgu tiesu. Jurista Vārds, 18.12.2018., Nr. 51/52 (1057/1058), 6.–11. lpp.

[13] Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2018. gada 6. decembra spriedums lietā Nr. C37124214, SKC-264/2018, (ECL1:LV:AT:2018:1206.C37124214.1.S).

[14] Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2010 gada 15. septembra spriedums lietā Nr. SKC-174/2010, vērtēts Satversmes tiesas spriedumā lietā Nr. 2011-01-01, un Augstākās tiesas Civillietu departamenta spriedumā Nr. SKC-252/2016, atkāpjoties no atsevišķām tajā izteiktajām tēzēm.

[15] Sk.: Civilprocesa likuma komentāri. I daļa (1.–28. nodaļa). Otrais papildinātais izdevums. Sagatavojis autoru kolektīvs prof. K. Torgāna zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2016, 281. lpp.

[16] Civilprocesa likuma 74. panta trešās daļas 3. punkts.

[17] Osipova S. Tiesiska valsts vai “tiesnešu valsts”. Jurista Vārds, 05.07.2016., Nr. 27 (930), 12.–15. lpp.

[18] Bukovskis V. Civīlprocesa mācības grāmata. Riga: Autora izdevums, 1933; Dr. iur. E.Kalniņa piezīmes tās fragmenta pārpublikācijai. Jurista Vārds, Nr.17 (768).

[19] Civīlprocesa nolikums, 1932. gada izdevums ar pārgrozījumiem un papildinājumiem zv. adv. K. Dzelzīša redakcijā. Dzīve un Kultūra, R., 1936.