Viena no svarīgākajām cilvēka tiesībām ir savu tiesību, tostarp indivīda pienākumu pret sabiedrību, zināšana. Tas mūsdienu demokrātiskajā sabiedrībā tiek uzskatīts arī par vienu no svarīgākajiem tiesiskas valsts principiem, kas sekmē gan Satversmē ietverto, gan starptautiskajos līgumos noteikto cilvēka tiesību un brīvību izmantošanu [1]. Latvijas Republikas Satversme [2] ar cilvēka pamattiesību sadaļu (VIII nodaļa, 89.–116. pants) ir papildināta vien 1998. gadā [3], sadaļas ievadpantā [4] nosakot, ka valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar šo Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem. Piebilstams, ka 1922. gadā, kad Satversmes sapulcei bija nodoms turpināt Satversmes 1. daļu, ko pieņēma kā Satversmi, papildinot to ar 2. daļu jeb pilsoņu tiesību un pienākumu sadaļu, savu tiesību zināšana kā personas neatņemama tiesība tās projektā nebija paredzēta [5], kas liecina par šajā laikā notikušo paradigmu un sabiedrības vērtību maiņu, attīstoties pilsoniskajai sabiedrībai un vispārējai izpratnei par cilvēka tiesību un brīvību nozīmi demokrātiskā sabiedrībā.

Ar konstitūcijas cilvēka pamattiesību sadaļu likumdevējs ir Latvijā noteicis tādu vērtību sistēmu, kas cilvēka cieņas un brīvības aizsardzību atzīst par augstāko visu tiesību mērķi [6], sadaļas ievadā nosakot, ka cilvēka pamattiesības ir saistošas valsts varai jebkurā tās izpausmes formā. Cilvēka pamattiesības darbojas nepastarpināti, bet to ierobežošana jebkādā jomā, citādi kā vien Satversmē noteiktā kārtībā, būtu pretrunā ar šo principu [7]. Tādējādi var secināt, ka jebkurš Satversmes VIII sadaļā noteikto cilvēka pamattiesību pārkāpums no valsts puses vienlaikus ir arī Satversmes 89. panta pārkāpums [8].

Satversmes 90. pants, kas ievada Satversmē ietverto pamattiesību katalogu un norāda uz nozīmi, kādu šīs pamattiesības nostiprināšanai valsts pamatlikumā piešķīris likumdevējs [9], noteic, ka “ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības”. Satversmes tiesa pamatoti ir norādījusi, ka tikai persona, kas zina savas tiesības, spēj tās efektīvi īstenot un nepamatota aizskāruma gadījumā aizstāvēt taisnīgā tiesā [10]. Līdz ar to pati Satversme paredz personas subjektīvās publiskās tiesības tikt informētai par tās tiesībām un pienākumiem, kas ir valsts, tātad visu valsts varas atzaru, pienākums. Tas paredz arī personas tiesības, stājoties publiski tiesiskajās attiecībās ar valsts varas institūcijām, tikt informētai par tās tiesībām konkrētajās attiecībās.

Tādējādi Satversmes 90. pantā ietvertās tiesības ir citu pamattiesību nodrošināšanas pamats, kā arī tiesību efektivitātes principa būtiska un nepieciešama sastāvdaļa. Turklāt šīs pamattiesību normas saturs un tvērums tieši ietekmē citu pamattiesību normu, tostarp Satversmes 1., 89. un 92. panta, saturu un tvērumu (skat., Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Autoru kolektīvs prof. R. Baloža zinātniskā vadībā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 61. un 62. lpp.) [11] un sistēmisku izpratni. To ietekmē arī vairāki vispārējie tiesību principi, piemēram, tiesiskās drošības, tiesiskās noteiktības un likumības principi, kas nodrošina, ka personas tiesības netiek ierobežotas patvaļīgi [12].

Satversmes tiesa jau vairākkārt ir norādījusi, ka, lai arī tiesību normas piemērotājam tās iztulkošanas gaitā vienmēr ir jānoskaidro piemērojamās tiesību normas patiesā jēga, tiesību normai, kas noteic kādu personas pamattiesību ierobežojumus, jābūt skaidrai un precīzai [13]. Likumdevēja pieņemtajai normai jābūt formulētai tā, lai indivīds, nepieciešamības gadījumā atbilstoši konsultējoties, varētu regulēt savu rīcību (skat. Satversmes tiesas 2006. gada 20. decembra sprieduma lietā Nr. 2006-12-01 16. punktu un 2011. gada 30. marta sprieduma lietā Nr. 2010-60-01 15.2. punktu) [14]. Secināms, ka likumiem un citiem normatīvajiem aktiem jābūt publiski pieejamiem, pietiekami skaidriem un saprotamiem. Tādējādi personu tiesības zināt savas tiesības noteic arī likumdevēja darbības ietvaru [15]. Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir vairākkārt norādījusi, ka likumiem un tiesību normām jābūt gan pienācīgi saprotamiem, gan paredzamiem, tas ir, formulētiem ar pietiekamu precizitāti, lai indivīds, nepieciešamības gadījumā atbilstoši konsultējoties, varētu regulēt savu uzvedību (skat., piemēram, The Sunday Times v. The United Kingdom, judgment of 26 April 1979, Series A no. 30, p. 31, para 49; Kokkinakis v. Greece, judgment of 25 May 1993, Series A no. 260-A, p.19, para 40) [16].

No Satversmes 89. panta izriet, ka nodrošināt Satversmes 90. pantā noteikto pamattiesību ievērošanu ir ne vien likumdevēja, bet arī abu pārējo valsts varas atzaru – izpildvaras un tiesu varas – pienākums, jo demokrātiskas un tiesiskas valsts funkcionēšanas neatņemama sastāvdaļa ir arī tiesas spriešana jeb tiesību uz taisnīgu tiesu nodrošināšana [17]. Ikvienam ir tiesības izzināt normatīvo aktu piemērošanas praksi [18], tāpēc demokrātiskā un tiesiskā valstī arī tiesu nolēmumiem un judikatūrai (ar to parasti saprotot tiesu nolēmumos atrodamās juridiskās atziņas, kas ir vispārināmas un līdz ar to pielietojamas ne vien konkrētajā, bet arī citos gadījumos [19]) jābūt brīvi pieejamiem katram interesentam, protams, ar objektīvi nepieciešamajiem ierobežojumiem, piemēram, privātpersonu identificējošo datu paslēpšanu vai citu ierobežotas pieejamības datu neizpaušanu. Secināms, ka valstij ir pienākums ne vien pieņemt normatīvos aktus, kas regulē personu uzvedību visdažādākajās tiesiskajās attiecībās, bet arī radīt mehānismu, kas nodrošina personu informētību par tiesiskā regulējuma izmaiņām un to saturu [20]. Turklāt tieši ar tiesu prakses izpētes vai judikatūras palīdzību personas parasti gūst svarīgu informāciju par tiesību normu piemērošanas praktiskajiem aspektiem un tādējādi spēj gan efektīvāk aizstāvēt savas tiesības, gan arī labāk izprast savus pienākumus.

Mūsdienu tehnoloģijas, tostarp internets, ir padarījis caurspīdīgāku un saprotamāku ne vien pašu likumdošanas procesu [21], katram interesentam ļaujot pastarpināti vai pat nepastarpināti tajā iesaistīties, bet arī padarījis vienkāršāku un efektīvāku normatīvo aktu izsludināšanu un to pieejamību. Tā likumu “Par likumu un citu Saeimas, Valsts prezidenta un Ministru kabineta pieņemto aktu izsludināšanas, publicēšanas, spēkā stāšanās kārtību un spēkā esamību” [22] 2012. gadā nomainīja daudz mūsdienīgākais Oficiālo publikāciju un tiesiskās informācijas likums [23]. Likuma 1. pants nosaka tā mērķi – nodrošināt privātpersonu tiesības būt informētām par savām tiesībām un pienākumiem, reglamentējot tām saistošo tiesību aktu un oficiālo paziņojumu izsludināšanu, publicēšanu, spēkā esamību un pieejamību. Savukārt likuma 2. pants nosaka, ka Latvijas Republikas oficiālais izdevums ir “Latvijas Vēstnesis”, kurā informāciju oficiālas publikācijas veidā publicē elektroniski tīmekļa vietnē www.vestnesis.lv, un kas tādējādi ir publiski ticama un saistoša, paredzot, ka neviens nevar aizbildināties ar oficiālajā izdevumā publicēto tiesību aktu vai oficiālo paziņojumu nezināšanu [24]. Tā, piemēram, Latvijas Republikas likumus šobrīd izsludina Satversmē noteiktajos termiņos, tos publicējot Latvijas Republikas oficiālā izdevuma “Latvijas Vēstnesis” tīmekļa vietnē www.vestnesis.lv [25].

Arī tiesu prakses un tiesu judikatūras pieejamība, izmantojot mūsdienu tehnoloģijas, ir kļuvusi daudz vienkāršāka un efektīvāka. No likuma “Par tiesu varu” [26] 28.²panta, kura piektā daļa ar 2013. gada 13. jūnija grozījumiem likumā “Par tiesu varu” ir izteikta šādā redakcijā: “Atklātā tiesas sēdē pieņemtus tiesas spriedumus pēc to spēkā stāšanās publicē mājaslapā internetā, ja likumā nav noteikts citādi. Tāpat publicē arī tiesas lēmumus Ministru kabineta noteiktajā apjomā. Publicējot tiesas nolēmumus, aizsedz to informācijas daļu, kas atklāj fiziskās personas identitāti”, izriet, ka tiesas spriedums, ja tas taisīts lietā, kas izskatīta atklātā tiesas sēdē vai atklātā procesā, ir uzskatāms par vispārpieejamu informāciju ar tā pasludināšanas brīdi un ikvienam ir tiesības ar to iepazīties, saņemot sprieduma tekstu, kurā aizklāti fizisko personu personas dati, neatkarīgi no tā, vai tiesvedība konkrētajā lietā ar attiecīgo spriedumu ir noslēgusies [vai nē]. Atkāpes no tā vērtējamas kā atkāpes no lietas izskatīšanas atklātuma jeb publiskuma principa un vienlaikus kā tiesību uz informāciju ierobežojums un pieļaujamas tikai tad, ja tas konkrētā gadījumā ir nepieciešams, lai aizsargātu citas būtiskas intereses, kurām konkrētos apstākļos dodama priekšroka [27].

Piebilstams, ka likuma “Par tiesu varu” 28.⁶panta, kas reglamentē “Tiesu informatīvās sistēmas” (TIS) ietvaru, nosakot ka TIS un tās programmnodrošinājuma īpašniece ir Latvijas valsts, bet pārzine un turētāja ir Tiesu administrācija, ceturtā un piektā daļa nosaka, ka TIS ietvaros Augstākā tiesa jeb Senāts veido judikatūras (?) [28] datubāzi, kurā iekļaujamās informācijas atlases un apstrādes kārtību pēc saskaņošanas ar Tieslietu ministriju (!) [29] nosaka Augstākās tiesas priekšsēdētājs. Savukārt panta septītā daļa nosaka, ka TIS iekļautā informācija ir ierobežotas pieejamības informācija, izņemot judikatūras datubāzi, kurā iekļautā informācija ir vispārpieejama.

Vienlaikus Oficiālo publikāciju un tiesiskās informācijas likuma 14. panta pirmā daļa nosaka, ka Tieslietu ministrija ir vadošā (augstākā) iestāde oficiālās publikācijas un tajā ietvertās informācijas sistematizācijas jomā, savukārt Valsts aģentūra “Latvijas Vēstnesis” īsteno valsts politiku oficiālās publikācijas un tajā ietvertās informācijas sistematizācijas jomā, tajā skaitā izdod žurnālu “Jurista Vārds”, un citādi veicina izpratni par normatīvajos aktos noteiktajām privātpersonu tiesībām un pienākumiem, kā arī nodrošina valsts oficiālās informācijas sniegšanu, oficiālās publikācijas un tajā ietvertās informācijas sistematizācijas procesu. Savukārt Oficiālo publikāciju un tiesiskās informācijas likuma 16. panta pirmā daļa precizē, ka Valsts aģentūra “Latvijas Vēstnesis” nodrošina tiesību aktu sistematizāciju tīmekļa vietnē www.likumi.lv, kur tiesību aktu sistematizācijas minimālās prasības un kārtību nosaka Ministru kabinets. Tai pašā laikā panta otrā daļa nosaka, ka sistematizētie tiesību akti nav saistoši (!) [30], nosakot, ka, ja tiek konstatēta pretruna starp sistematizēto tiesību aktu un tiesību akta oficiālo publikāciju, ir jāvadās pēc oficiālās publikācijas. Tātad interneta vietnes jeb valstij piederošā masu informācijas līdzekļa likumi.lv redakcija nodrošina tiesību aktu konsolidēšanu, kas (teorētiski) ir secīga pieņemto grozījumu iekļaušana tiesību akta pamattekstā, normatīvā akta tekstu lietotājiem to padarot pieejamu attiecīgajā, tostarp aktuālajā, redakcijā [31]. Piebilstams, ka tas ne vienmēr ir iespējams, piemēram, Satversmes tiesas kā “negatīvā likumdevēja [32]” nolēmumu integrācijas problēmu likuma tekstā dēļ.

Secināms, ka likumdevējs, sadarbojoties ar abiem pārējiem valsts varas atzariem, ir izveidojis efektīvu sistēmu Satversmes 90. pantā noteikto pamattiesību zināt savas tiesības nodrošināšanai. Taču vai šīs informatīvās sistēmas ir sasniegušas mērķi un arī darbojas efektīvi, proti, vai likumi un citas tiesību normas tādējādi ir kļuvušas pienācīgi izprotamas? Vai tās ir formulētas, sistematizētas un konsolidētas ar tādu precizitāti, lai indivīds, nepieciešamības gadījumā atbilstoši konsultējoties, varētu regulēt savu uzvedību un paredzēt visas šādas rīcības sekas un iespējamos riskus, gūstot tiesisko paļāvību? Autoru ieskatā, šis mērķis ne tuvu nav sasniegts, jo sliktāk – labi domātie likumi un citas tiesību normas, kā arī  neslikti izveidotās valsts informatīvās sistēmas likumu tekstu konsolidēto redakciju nodrošināšanai, tiesu nolēmumu publicēšanai un judikatūras atspoguļošanai bieži vien tiesiskumu ne tikai nevairo, bet pat mazina.

Par to netieši liecina arī Augstākās tiesas 2020. gada vasarā izdarītās iedzīvotāju aptaujas, kas veikta, gatavojoties sarunu festivāla LAMPA diskusijai “Kopā celt tiesiskumu”, rezultāti [33]. Aptaujas atbildēs galvenokārt tieši skaidrus likumus un caurspīdīgu likumdošanas procesu respondenti ir minējuši kā faktorus, kas stiprinātu tiesiskumu Latvijā [34]. Aptaujas dalībnieki ļoti kritiski ir novērtējuši normatīvo aktu kvalitāti – tikai 2% (!) pilnībā piekrituši tam, ka Latvijā ir taisnīgi likumi, 29% respondentu drīzāk piekrīt šim apgalvojumam, bet vairāk nekā puse uzskata, ka likumi nav taisnīgi. Vienlaikus aptaujātie gandrīz vienādi novērtējuši visu trīs valsts varas atzaru lomu tiesiskuma nodrošināšanā – 82% respondentu norādījuši, ka tiesiskuma nodrošināšana atkarīga galvenokārt no izpildvaras, 81% – no likumdevēja varas, bet 78% – no tiesām. Tai pašā laikā divas trešdaļas aptaujāto norādījuši, ka strīdus vislabprātāk risinātu, problēmu vienkārši pārrunājot ar otru pusi, 11% būtu gatavi piesaistīt profesionālu mediatoru, bet tikai 5% iedzīvotāju konfliktu risināšanai būtu gatavi vērsties tiesā. Turklāt vien 3% no aptaujātajiem ir pārliecināti, ka tiesa viņus aizsargās, ja tas būs nepieciešams, bet aptuveni ceturtā daļa uz to vien paļaujas jeb cer, kas netieši liecina, ka aptuveni trīs ceturtdaļas sabiedrības neuzticas valsts varai kopumā jeb nebauda tiesisko paļāvību un drošību.

Tas noteikti neveicina mazā un vidējā biznesa, kas ir katras neatkarīgas un demokrātiskas valsts ekonomikas mugurkauls [35] un dzinējspēks, attīstību, ne arī nodokļu labprātīgu maksāšanu vai investīciju piesaisti. Tieši otrādi, tas parasti ir viens no iemesliem, kāpēc, zaudējot tiesisko paļāvību un ticību tiesiskumam, iedzīvotāji un investīcijas pamet valsti. Tā, piemēram, tiesiskuma krīzes Baltkrievijā dēļ desmiti vai pat simti Baltkrievijas uzņēmumu šobrīd meklē iespējas savus uzņēmumus pārcelt uz citu valsti, tostarp Latviju [36]. Tai pašā laikā vairāki Latvijas uzņēmēji, zaudējot tiesisko paļāvību un ticību tiesiskumam valstī, izskata iespējas savus uzņēmumus pārcelt prom no Latvijas, tā investējot citu valstu ekonomikās, uzskatot, ka, lai arī likumi Latvijā ir atbilstoši ES praksei un OECD vadlīnijām, tomēr ir būtiskas problēmas ar to piemērošanu [37].

Kāds tam ir iemesls, ja reiz likumdevējs, izpildvara un tiesu vara, tostarp Augstākā tiesa un Satversmes tiesa [38], Latvijas Republikas Satversmes 90. pantā noteikto pamattiesību nodrošināšanai pēdējo gadu laikā ir izdarījuši tik daudz? Domājams, ka tam ir vairāki iemesli, kuru kompleksai analīzei autori un viņu kolēģi pievērsīsies šī raksta turpinājumos, vērtējot gan likumdevēja darba kvalitāti un kvantitāti, gan arī izpildvaras rīcību, izdodot normatīvos aktus, kā arī nodrošinot to sistematizāciju, konsolidāciju un skaidrošanu.

Lai izvērtētu tiesību normu saprotamību un paredzamību, noteikti ir jāpievēršas tam kā likumdevēja un izpildvaras izdotās tiesību normas tiek piemērotas tiesās, tostarp vērtējot Augstākās tiesas rīcību un motīvus, veidojot judikatūras datubāzi, tā netieši veicot arī faktisko tiesību jaunradi, kur šāda “tiesu aktīvisma” [39] rezultātā dažkārt top pēc būtības jaunas tiesības un palielinās “tiesnešu valsts” veidošanās risks. Jāvērtē arī Satversmes tiesas loma un nopelni ikvienas personas tiesību zināt savas tiesības nodrošināšanā, jo sevišķi, ņemot Satversmes tiesas likuma [40] 29. panta otro prim un 32. panta otro daļu, kas nosaka, ka Satversmes tiesas nolēmumā sniegtā attiecīgās tiesību normas interpretācija ir obligāta visām valsts un pašvaldību institūcijām (arī tiesām) un amatpersonām, kā arī fiziskajām un juridiskajām personām, tostarp, vērtējot vai tas ir attiecināms arī uz pašu Satversmes tiesu, kura tādējādi kļūtu strikti pakļauta savai judikatūrai [41], autoru ieskatā, tā nesamērīgi pašierobežojoties un tādējādi zaudējot savas pilnvaras [42], kas arī tiks vērtēts un analizēts šī raksta turpinājumos.

[1] Satversmes tiesas tiesnešu Inetas Ziemeles un Sanitas Osipovas atsevišķās domas lietā Nr. 2018-10-0103.

[2] Latvijas Republikas Satversme, pieņemta Satversmes Sapulcē 15.02.1922., stājās spēkā 07.11.1922.

[3] Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē, pieņemti Saeimā 15.10.1998., stājas spēkā 06.11.1998.

[4] Latvijas Republikas Satversmes 89. pants, pieņemts Saeimā 15.10.1998., stājas spēkā 06.11.1998.

[5] Šilde Ā. Latvijas vēsture 1914–1940. Daugava, 1976, 702.–704. lpp.

[6] Satversmes tiesas 2002. gada 22. oktobra sprieduma lietā Nr. 2002-04-03 3. secinājums.

[7] Ibid.

[8] Sal., Satversmes tiesas 20.06.2002. sprieduma lietā Nr. 2001-17-0106 6.3. secinājums.

[9] Satversmes tiesas 2006. gada 20. decembra sprieduma lietā Nr. 2006-12-01 16. secinājums.

[10] Ibid.

[11] Satversmes tiesas tiesnešu Inetas Ziemeles un Sanitas Osipovas atsevišķās domas lietā Nr. 2018-10-0103.

[12] Ibid.

[13] Satversmes tiesas 2006. gada 6. februāra sprieduma lietā Nr. 2005-17-01 10. secinājums.

[14] Satversmes tiesas 2012. gada 1. novembra sprieduma lietā Nr. 2012-06-01 7.2. secinājums.

[15] Ibid.

[16] Satversmes tiesas 2006. gada 20. decembra sprieduma lietā Nr. 2006-12-01 23. secinājums.

[17] Augstākās tiesas 31.01.2019. spriedums lietā Nr. SKA-255/2019 (A420358416).

[18] Satversmes tiesas 2012. gada 1. novembra sprieduma lietā Nr. 2012-06-01 7.2. secinājums.

[19] Levits E. Judikatūra – pamati, problēmas, piemērošana. AT Biļetens Nr. 1, 32. lpp.

[20] Satversmes tiesas 2012. gada 1. novembra sprieduma lietā Nr. 2012-06-01 7.2. secinājums.

[21] Latvijas Republikas Satversmes V nodaļa; Saeimas kārtības rullis, pieņemts 28.07.1994., stājas spēkā 01.09.1994.

[22] Pieņemts Saeimā 08.06.1994., stājas spēkā 02.07.1994., zaudēja spēku 01.07.2012.

[23] Pieņemts Saeimā 31.05.2012., stājas spēkā 01.07.2012.

[24] Oficiālo publikāciju un tiesiskās informācijas likuma 2. pants, pieņemts Saeimā 31.05.2012., stājas spēkā 01.07.2012.

[25] Oficiālo publikāciju un tiesiskās informācijas likuma 4. panta pirmā daļa, pieņemts Saeimā 31.05.2012., stājas spēkā 01.07.2012.

[26] Pieņemts 15.12.1992., stājas spēkā 01.01.1993.

[27] Augstākās tiesas 2019. gada 31. janvāra spriedums lietā Nr. SKA-255/2019 (A420358416).

[28] Autoru izcēlums: juridiskā jēdziena “judikatūra” pielietojums šajā tiesību normā rada pārāk plašas tā interpretācijas riskus.

[29] Autoru izcēlums: saskaņojuma prasība ar Tieslietu ministriju ir acīmredzami nekonkrēta, formāla un tāpēc neefektīva.

[30] Autoru izcēlums: faktiski tiesu nolēmumos atsauces uz tiesību normām tiek veiktas, citējot vietnē www.likumi.lv veiktās normu sistematizācijas un konsolidācijas – parasti bez jebkādām tiesību normu interpretācijas metodēm.

[31] Skat.: https://lvportals.lv/viedokli/280184-likumi-lv-sodien-15-2016 [aplūkots 08.09.2020.].

[32] Tančevs E. Vēlreiz par aktīvismu konstitucionālajā tiesvedībā. Konstitucionālās tiesas aktīvisms demokrātiskā valstī. Satversmes tiesas 2016. gada konferences materiālu krājums. Rīga: Latvijas Republikas Satversmes tiesa, 2016, 442 lpp.

[33] Skat.: http://at.gov.lv/files/uploads/files/3_Jaunumi/Par_notikumiem/Info_slaidi_AT_LAMPA.pdf [aplūkots 08.09.2020.].

[34] Iedzīvotāju aptauja: tiesiskuma stiprināšanai nepieciešami skaidri likumi. AT, 04.09.2020.

[35] Ekonomikas mugurkauls – mazais un vidējais uzņēmums. Latvijas Vēstnesis, 22.08.2000., Nr. 296/297.

[36] Skat.: https://nra.lv/pasaule/324050-10-baltkrievijas-uznemumi-izteikusi-velmi-parcelt-savu-darbibu-uz-latviju.htm [aplūkots 08.09.2020.].

[37] Skat.: https://lvportals.lv/viedokli/283427-kapec-investori-pamet-latviju-2016 [aplūkots 09.09.2020.].

[38] Likuma “Par tiesu varu”, 1. panta trešā daļa, pieņemts Augstākajā padomē 15.12.1992., stājas spēkā 01.01.1993.

[39] Osipova S. Tiesiska valsts vai “tiesnešu valsts”. Jurista Vārds, 05.07.2016., Nr. 27 (930), 12.–15. lpp.

[40] Satversmes tiesas likums, pieņemts Saeimā 05.06.1996., stājas spēkā 28.06.1996.

[41] Levits E. Judikatūra – pamati, problēmas, piemērošana. AT Biļetens Nr. 1, 33. lpp.

[42] Tančevs E. Vēlreiz par aktīvismu konstitucionālajā tiesvedībā. Konstitucionālās tiesas aktīvisms demokrātiskā valstī. Satversmes tiesas 2016. gada konferences materiālu krājums. Rīga: Latvijas Republikas Satversmes tiesa, 2016, 442 lpp.