13. Novembris 2020 11:23
Domnīca / eseja
Post Scriptum rakstu sērijai par Seru Rodžera Skrutonu. Vai Latvijā patiešām ir kāda konservatīva politiskā partija?
Dr. iur. cand.
Egons Rusanovs
 
Mg. iur.
Signe Skutele
 

Pārlasot nule kā pabeigto rakstu sēriju “Konservatīvisms R. Skrutona izpratnē”, autori pieļauj iespēju, ka prasīgāks lasītājs varētu palikt neapmierināts ar to, ka šis projekts netika pabeigts ar tradicionālo kopsavilkumu, kurā būtu ietvertas arī atbildes uz iepriekš izvirzītajām hipotēzēm. Jāatzīst, ka patiešām, vēl ievadot šo rakstu kopu, autori norādīja, ka, “iespējams, ir pilnīgi pamatots jautājums, vai nav tā, ka jēdzienu “konservatīvisms” līdzīgi kā “liberālisms” laika gaitā “privatizēja” ļaudis, kuriem ar to nav ne mazākā sakara?”[1] Būtībā to pašu jautājumu pilnīgi droši varētu uzdot arī šādi: “vai Latvijā vispār ir kāda patiešām konservatīva politiskā partija?”

Jāpaskaidro, ka autori nevēlējās pretendēt uz absolūto jeb pēdējo patiesību, tādēļ secinājumu izdarīšanu bija pilnībā atstājuši lasītāju ziņā. Taču gandrīz katrā rakstā, izdarot bez sava viedokļa uzspiešanas attiecīgās atsauces arī uz aktualitātēm Latvijā un citviet pasaulē, domājams, ka autori pietiekami skaidri pauda arī savu pozīciju. Tomēr nenoliedzami, ka minētais hipotētiskais pārmetums, iespējams, varētu būt arī vietā, jo lasītājam nereti vairāk tīk skaidras un nepārprotamas atbildes. Diemžēl vismaz autoriem atbilde nav iepriecinoša. Ļoti diplomātiski izsakoties, autoru ieskatā, tādas partijas, kas izprastu konservatīvismu kā to apzinājās Rodžers Skrutons, Latvijā nav un diez vai tādai arī būtu lemts kļūt par ietekmīgu politisko spēku, ievērojot veselu virkni ar objektīviem iemesliem.

Taču raksti nemaz nebija par to. Galu galā arī pats R. Skrutons konservatīvu politisko partiju nemaz neuzskatīja par pašmērķi jeb obligātu priekšnosacījumu, lai sekmīgi varētu pastāvēt sabiedrība, nācija un valsts.

Konstatējot, ka paražas, institūcijas un tās dzīves formas, no kurām cilvēki bija atkarīgi vienā vai otrā veidā, modernajā pasaulē tiek apdraudētas, R. Skrutona ieskatos, aktuāls palika vienīgi jautājums, kā šīs lietas varētu aizsargāt un vai kāds politiķis varētu kaut ko darīt, lai sniegtu tām atbalstu. Un šādā kontekstā konservatīvais ir nevis tas, kurš ietilpst partijā, kuras nosaukumā ir vārda “konservatīvs” sakne jelkādā locījumā vai vārdu savienojumā, bet gan tas, kurš atbild: jā, tās vajag un var aizsargāt. Citiem vārdiem sakot, viss, ko īsts konservatīvais var darīt, ir vienīgi paplašināt telpu, kurā pilsoniskā sabiedrība var uzplaukt, un aizstāvēt vērtības, kuras nes līdzi autoritāti, mieru un dalības sajūtu. Taču tas nevar atnākt un arī neatnāk caur kādu politisko programmu.[2]

Tātad secinājumi par tamlīdzīga konservatīva politiska spēka esamību Latvijā būtu izdarāmi, vispirms jau atbildot uz ļoti vienkāršu vispārēju jautājumu, vai šobrīd kāds no tiem, kas pretendē uz šo nosaukumu, patiešām cenšas paplašināt telpu, kurā uzplaukst pilsoniskā sabiedrība, vienlaikus nesot autoritāti, mieru un dalības sajūtu, turklāt atbildi meklējot nevis vārdos, bet gan darbos, proti, faktos.

Otrkārt, secinājumi konstatējami arī no sevi par “konservatīvajiem” dēvējošiem attieksmes pret tādu fundamentālu vērtību kā individuālo brīvību. Droši vien jāpaskaidro, ka ar “individuālo brīvību” rakstu sērijas autori nesaprot gluži šauru prāta un apziņu demonstrējošu egoismu, piemēram, matiem plīvojot, ar maksimālu ātrumu triekties ar stāvdrāzi vai velosipēdu pa gājēju ietvēm, anonīmi gānīties tīmeklī, skaļi klausīties mūziku vēlās vakara stundās vai nakts laikā, nomest plastmasas pudeli vai kārumu iesaiņojumus mežā vai pludmalē, noārdot pašas elementārākās un tādēļ civilizētā sabiedrībā it īpaši tik nepieciešamās cilvēciskās distances, kuru ievērošana garantē citu līdzcilvēku drošu individuālās dzīves sfēru. “Individuālā brīvība” droši vien īsti nav arī apzināta sevis pakāpeniska novešana līdz jebkādam absolūti nejēdzīgam stāvoklim, un pēc tam vēl pretendējot uz sociālo atbalstu un līdzjūtību patiesībā par paša pret sevi (un reizēm arī apkārtējiem) veiktajām degradējošām darbībām. Šo uzskaitījumu acīmredzot varētu vēl ilgi turpināt. Tomēr, jāpiekrīt, ka šāda izvēles brīvība jau ir tuvāka tās pamatbūtībai. Šeit gan vienīgi jānorāda, ka pastāv atruna − tamlīdzīgai izvēlei būtu pilnā mērā jāseko arī attiecīgām konsekvencēm, tostarp nelokāmi izpaužoties arī jau gluži materiāli.

Tādēļ, iespējams, šeit vietā būtu vēlreiz paskaidrot, “konservatīvo intelektuālā varoņa”[3] Frīdriha fon Hajeka [4] vārdiem sakot, ka “brīvība kā politiskais institūts radās nevis no “cilvēku tieksmes pēc brīvības, ar to domājot tikai atbrīvošanos no ierobežojumiem, bet gan no tieksmes norobežot kaut kādu drošu individuālās dzīves sfēru”,[5] ar to vispirms saprotot privātīpašumu un ģimeni. Turklāt garā evolūcijas ceļā cilvēki ne tikai intuitīvi konstatēja, bet pat empīriski pārliecinājās, ka šis individuālās dzīves norobežošanas mērķis, tajā skaitā, dabiskas konkurences ceļā iegūstot tam nepieciešamo materiālo nodrošinājumu (nav svarīgi, vai to dēvēt par pārticību vai bagātību) vienlaikus ar pienācīgu jeb efektīvu tā aizsardzību, ir sasniedzams, vienīgi sekojot morālām praksēm (ja gribat, – reliģiskai tradīcijai). Svarīgas šo prakšu sastāvdaļas, kas sekmēja kapitālisma attīstību, cita starpā bija arī taupība un līgumsaistību izpilde.

F. Hajeks aprakstīja arī cilvēku attieksmi pret šādām praksēm, proti, nereti izjusto naidu, jo racionāli “apjēgt to nozīmīgumu viņi parasti nevar, pierādīt to vērtīgumu nespēj. Tomēr šīs paražas pietiekoši ātri izplatījās, pateicoties evolucionārās atlases darbībai, kas nodrošina, kā izrādījās, tieši to grupu, kas vadījās no tām, skaita un bagātuma apsteidzošu pieaugumu. Šādu prakšu nevēlama, piespiedu, pat slimīga ieaudzināšana turēja šādas grupas kopā, atviegloja tām pieeju pie visāda veida vērtīgas informācijas un ļāva “dzimt un vairoties, un piepildīt zemi, un valdīt to” (Radīšanas grāmata, 1:28[6]) Šis process acīmredzot joprojām ir cilvēku evolūcijas vismazāk saprotama un novērtēta īpatnība.”[7] Tomēr kļūdains ir priekšstats, ka tamlīdzīga individuālās dzīves sfēras (brīvības) norobežošana, kas vienlaicīgi balstās ģimenes un privātīpašuma institūtu nostiprināšanā vienlaicīgi nozīmē sociālu bezatbildību vai nežēlīgu ekspluatāciju, kā to cenšas iztēlot sociālisti.

Par sociāli atbildīgu sabiedrību tika diskutēts jau seno ebreju kultūrā, proti, “no sociālās puses Mozus tiesību tāpat kā citu Seno Austrumu tiesību sistēmu pamatā bija koncepts par tiesību aizsargājošo funkciju sabiedrībā, tāpēc tajās bija iestrādātas papildu garantijas nabadzīgo, atraitņu un bāreņu interešu aizsardzībai. Pat vēl vairāk, atšķirībā no citām Seno Austrumu tiesību sistēmām, Mozus tiesības paredzēja aizsardzību arī citām mazaizsargāto personu grupām: piemājotājiem, kalpiem un kalponēm, vergiem, atkārtoti atgādinot izraēļiem svētajos rakstos, ka viņi paši reiz ir bijuši paverdzināti Ēģiptē”.[8] Visi ierobežojumi un pienākumi bija kolektīva jeb visas sabiedrības interešu labā, līdz ar to “Torā tika veidots visu Mozus ticīgo kā sociāli atbildīgas sabiedrības koncepts”.[9]

Senie ebreji iestājās par juridisko taisnīgumu, bagāto un nabadzīgo solidaritāti un Dieva tiesību sistēmu, kurā “pārtikušie bija atbildīgi par trūcīgajiem, proti, viņiem bija pienākums cienīt trūkumcietējus un dalīties savos labumos ar tiem”.[10] Taču te ir jānorāda svarīga atruna.

Nekāda iecietība netika izrādīta pret to, kurš bija pārkāpis Dieva noteiktos ierobežojumus un aizliegumus. Tie bija atbilstoši jāsoda − “ja izrādītos, ka tā ir patiesība un negausība patiešām izdarīta Israēla vidū, tad tev būs izvest to vīru vai to sievu, kas šo grēku ir izdarījusi, savos vārdos, vīru vai sievu, un tie ir jānomētā ar akmeņiem, lai mirst”.[11]

Piemēram, mātēm un tēviem tika noteikts, ka tādus dēlus ir jāved uz tiesu un jāsaka: “šis ir mūsu spītīgais un nepaklausīgais dēls, viņš neklausa mūsu balsij, viņš ir rijējs un dzērājs”.[12] Bet pēc tam “visiem viņa pilsētas iemītniekiem tas ir jānomētā ar akmeņiem, ka viņš mirst. Tā tev jāiznīdē ļaunums no sava vidus, ka viss Israēls to dzird un bīstas”.[13]

Vadoties no šīm analoģijām, F. Hajeks tādēļ arī pamatoti apgalvoja, ka “mēs varam palīdzēt vārgiem un vājajiem, zīdaiņiem un veciem cilvēkiem, bet izpildoties vienam nosacījumam: ja [visi] saprātīgi pieauguši cilvēki pakļaujas bezpersoniskai disciplīnai, kura arī dod mums tādu iespēju.”[14] Līdz ar to saprotams, ka arī konservatīvajiem, par virsmērķi paliekot nodalītai individuālai dzīves sfērai (lasīt: privātīpašums un ģimene), kura gluži kā universālas morālās vērtības vienlaikus ir svētas un neaizskaramas. Tāpēc pilnīgi dabiski būtu jāpiemīt šādā tradīcijā balstītai neiecietībai pret tiem, kuri tamlīdzīgu bezpersonisku disciplīnu aicina atcelt vai gluži vienkārši ignorē.

Domājams, ka šeit nav nepieciešams vēlreiz atgriezties pie rakstu sērijā daudzviet citētajiem R. Skrutona izteikumiem, ka sociālistu uzbrukumu mērķis tādēļ arī ir tādas tradicionālās vērtības kā ģimene un privātīpašums, kas, sociālistu ieskatos, neļaujot pilnībā “atbrīvoties” no ekspluatācijas un ierobežojumiem.

Līdz ar to individuālas sekošanas “bezpersoniskai disciplīnai” vietā piedāvātais morālais relatīvisms jeb drīzāk “konstruētā morāle”, F. Hajeka ieskatā, pašsaprotami atnes sevi līdzi arī pakāpenisku pārticības mazināšanos, un kas galu galā var novest pie vispārējas nabadzības, lai kā to sociālisti necenstos iztēlot (racionalizēt) kā “saprātīgu” pašierobežošanos. Vēlreiz atgriežoties pie vienas no F. Hajeka minētajām morālajām praksēm, proti, taupības, acīmredzot jānošķir piespiedu taupības nabadzībā no apzinātas taupības, ka vērsta uz kapitāla vairošanu, nododot to tālāk no paaudzes paaudzē. Saprotams, ka arī šeit sociālistiem ir savs vērtējums: mantkārība, savukārt, vārds īpašums nereti tiek lietots ar negatīvu piekrāsu.

Tādēļ, atgriežoties pie jautājuma par “konservatīvismu” Latvijā, atliek vienīgi retoriski uzdot testa jautājumu, vai tie, kuri sevi dēvē par “konservatīvajiem”, patiešām ciena privātīpašumu un individuālās dzīves sfēru, un ja jā, tad, kas politiski ir ticis darīts, lai pārvarētu klaji sociālistiskās klišejas un aizspriedumus.

Viens no raksta autoriem, kā aizstāvis praktizējot krimināllietās, var vienīgi paust savus personiskos novērojumus, ka iegūt izmeklēšanas tiesneša atļauju iekļūt personas individuālajā sfērā vai arestēt īpašumu, ir nesamērīgi viegls izmeklēšanas iestāžu uzdevums, turklāt praktiski bez cerībām šādu lēmumu apstrīdēt augstākas instances tiesā. Un tas ir visnotaļ simptomātiski.

Individuālās dzīves sfēras nonivelēšanas procesu, kas patiesībā nozīmē spiestu nepieciešamību dzīvot aizvien pieticīgāk, uzskatāmi parāda arī kaut vai pēdējā laikā aizvien uzkrītošākās kop-lietošanas tendences (“kop-braukšana”, “kop-ēšana” ar pilnīgi konkrētām nākotnes vīzijām par individuālo transportlīdzekļu izzušanu [15] u.tml.), kas kā tendence kādā brīdī varētu arī transformēties par aicinājumu “kop-dzīvošanai” komunālajos dzīvokļos – tipiskā padomju sociālistiskās realitātes parādībā. Šādu kolektīvo askētisko ideālu ieprogrammēšana būtībā ir solis uz vienlīdzību nabadzībā, par ko brīdināja F. Hajeks, asi kritizējot sociālistu domāšanas veidu.

Bez minētajām morālajām praksēm, F. Hajeka ieskatā, pastāv vēl viens svarīgs aspekts. Šīs individuālās dzīves norobežošana, nevar notikt nekā citādi, kā vien ar produktu sadali ar tirgus konkurences palīdzību, jo “objektīvi nepastāv nekāds cits veids kā informēt indivīdus par to, kur katram no viņiem ir jāvirza savas pūles, lai viņa ieguldījums kopīgā produkta radīšanā būtu maksimāls”.[16] To F. Hajeks dēvēja par “cilvēciskās sadarbības paplašināto kārtību”, kas, viņaprāt, ne pārāk veiksmīgi laika gaitā tika nodēvēts par kapitālismu. Patiesībā šādi saprasts kapitālisms ir pastāvējis kopš mūsu civilizācijas pirmsākumiem un nevis kopš 16.–17. gadsimta, kā to interpretē marksisti un vairāk vai mazāk slēpti viņu sekotāji. Turklāt F. Hajeks uzskatīja, ka tieši no šī fenomena bija atkarīga ne tikai mūsu civilizācijas rašanās, bet arī turpmākā tās saglabāšana. Tādēļ mūsu civilizācijas izprašanai ir nepieciešams apjaust, ka šī paplašinātā kārtība jeb, ja gribat, kapitālisms izveidojās nevis apzinātas ieceres vai cilvēka nodoma realizācijas rezultātā, bet gan spontāni. Proti, tas radās no netīšas sekošanas noteiktām tradīcijām un, galvenokārt, morālām praksēm, tām joprojām paliekot cilvēku evolūcijas vismazāk saprotamai un novērtētai īpatnībai.[17]

Līdz ar to šeit, treškārt, izvirzās arī jau nedaudz iepriekš minētais jautājums par attieksmi pret tamlīdzīgām cilvēces eksistenci nodrošinošām morālām praksēm jeb universālām morāles normām kā vērtību.

Saprotams, ka pēdējais nav jautājums, piemēram, par attieksmi pret LGBT+ kopienu, ar ko šobrīd bezmaz vai ar neslēptu patosu mēdz sevi izcelt uz “konservatīvisma” nosaukumu pretendējošie epigoņi[18].[19] Ir visai amizanti aplūkot šo “konservatīvo” izteiktos viedokļus par morāli un ētiku, pārmetot tās neesamību vai neatbilstību “tradicionālām” dogmām. Patiesībā, autoru ieskatā, pastāv katastrofāla vispārējā attieksme pret cilvēces eksistenci nodrošinošām morālām praksēm (vismaz F. Hajeka izpratnē), kam šobrīd jau nav nekāda tieša sakara ar personas seksuālo orientāciju. Diez vai jelkādi par “konservatīviem” dēvēti “risinājumi” šajā ziņā arī vairs varētu būt panaceja.[20]

Domājams, ka šobrīd jebkurš ekonomiski aktīvs un inovatīvs cilvēks (vienalga ar kādu seksuālu orientāciju), kurš rada darba vietas, pelna un secīgi investē tautsaimniecībā ir daudzkārt lielāks konservatīvais nekā pret LGBT+ kustību pārņemts frustrēts politiķis vai ierēdnis, kurš savā dzīvē nav radījis nevienu darba vietu un nemaz negatavojas to darīt, savu labklājību saistot vienīgi ar izaugsmi pa karjeras kāpnēm, pašsaprotami, ar nemitīgi evolucionējošu attiecīgā atalgojuma palielināšanu, un kuram tādēļ gluži pašsaprotami šķiet, ka par “slaucamajām govīm” jābūt visiem pārējiem, proti, tiem, kuri nestrādā valsts sektorā.

Viens no raksta autoriem atceras gadījumu, kad, izskatot apelācijas instances tiesā kādu krimināllietu apsūdzībā par it kā izvairīšanos no nodokļu nomaksas un krāpšanu, prokurore acīmredzot pilnā nopietnībā klātesošajiem nolēma pasniegt biznesa vešanas meistarklasi, norādot, ka komersantam X esot vajadzējis slēgt darījumu ar komersantu Z tieši un nevis ar komersanta Y starpniecību, jo tad valsts budžetā būtu iekasējusi vairāk nodokļu. Taču tā kā tas neesot ticis izdarīts, tad komersants X, pilnā mērā nesamaksājot valstij maksimāli iespējamos nodokļus, esot izkrāpis budžeta līdzekļus. Pieminēšanas vērti šeit nemaz nav patoloģiskie vaimanātāji, kuriem kopš piedzimšanas jau valsts ir kaut ko parādā un kuri arī veido būtisku elektorāta daļu, lai cik tas nebūtu paradoksāli, tiem, kuri šodien dēvē sevi par “konservatīvajiem”. 

Tādējādi konservatīvisms šobrīd drīzāk ir gluži praktiska tautsaimniecības un individuālo brīvību nodrošināšana, kas, ievērojot hipertrofēto valsts varas lomu tās regulācijā, attiecīgi to lietojot saprātīgi, paģērētu konsekventu un konkrētu konservatīvismam atbilstošu rīcību – ne tikai izdevumu samazināšanu uzblīdušās ierēdniecības uzturēšanā, bet arī tās skaita drastiskā samazināšanā. Tomēr pašreizējā nodokļu politika aizvien liek domāt par pretējo.[21]

Un kur nu vēl paliek pašreiz aktuālākie jautājumi par totālo līdz absurdam nonākušo kontroli pār privātpersonu norēķinu kontiem bankās, par acīmredzamiem būtiskiem komercdarbības un secīgi – patēriņa ierobežojumiem Covid-19 pandēmijas aizsegā.

Jebkurā gadījumā, ievērojot iepriekš minēto, praktisko uzlabojumu darbu uzskaitījuma saraksts varētu izveidoties diezgan garš, tajā skaitā, piemēram, novēršot visdažādāko sociālo pabalstu saņemšanas ļaunprātīgu izmantošanu. Taču, saprotams, ka tiem, kuri uzdrīkstētos pacelt roku pret šīm būtībā sociālistiskas valsts “vērtībām”, ar lielu varbūtību nākošajās vēlēšanās vairs nedraudētu nepieciešamā minimālā sliekšņa pārvarēšana iekļūšanai likumdevēja varas atzarā.

Tomēr, kā jau minēts, patiesam konservatīvismam, kas iet kopsolī ar “drošas individuālās dzīves sfēras norobežošanu” vismaz individuālās pārticības ziņā, nav nekā kopīga ar uzspiestu askētisko ideālu un to propagandu, tostarp jebkādu labumu sadali pēc sociālistu piedāvātajiem vienlīdzības principiem.

Līdz ar to autori nonāk arī pie dažiem secinājumiem. Un pirmais – šie raksti bija domāti kā norāde uz vārda “konservatīvisms” piesavināšanos. Pārfrāzējot R. Skrutona esejas “Blefa kultūra”[22] nosaukumu, tikpat labi Latvijas “konservatīvismu” var nodēvēt par politisku blefu.

Kā izteicās R. Skrutons, “[b]lefošanai nepieciešams, lai starp nodarītāju un upuri pastāvētu zināma līdzdalība; viņi savstarpēji vienojas, ka ticēs tam, kam viņi netic, un jutīs to, ko nav spējīgi just. Pastāv viltus pārliecība, viltus uzskati, viltus kompetence. Ir arī viltus emocijas, kas uzrodas, kad cilvēki degradē formas un valodu, kurā var iesakņoties īstas jūtas – tā ka viņi vairs nespēj pilnībā atšķirt īsto no neīstā. Spilgts piemērs tam ir kičs.[23] Kiča māksla ir nevis reakcija uz reālo pasauli, bet fikcija, kas radīta, lai to aizstātu. Taču kiča radītājam un patērētājam ir jāsadarbojas, vienam otru pārliecinot, ka tas, ko viņi šajā kiča mākslas darbā (vai caur to) sajūt, ir kaut kas dziļš, īsts un svarīgs. [..] Viltus intelektuālis aicina jūs piedalīties viņa pašapmānā, iesaistīties viņa fantāziju pasaules radīšanā. Viņš ir ģeniālais skolotājs, jūs – spožs viņa skolnieks. Blefošana ir sociāla aktivitāte, kurā cilvēki līdzdarbojas, cenšoties aizsegt viņiem nevajadzīgās realitātes šķautnes, un uzmundrina cits citu, demonstrējot savas iluzorās spējas.”[24] Kā saka, šeit nav nedz ko pielikt, nedz – atņemt.

Taču, kā jau autori centās to uzskatāmi parādīt rakstu sērijā, “konservatīvisma” kičs ir krietni vien globālāka problēma nekā pašmāju vietējā mēroga projekts jeb eksperiments, lai gan krietni mazāka nekā tā, ko mūsdienās dēvē par “liberālismu” kičs, kas pratis izvērsties par savdabīgu Trojas zirgu [25] civilizācijas pastāvēšanai akūti nepieciešamu universālu morāles normu pakāpeniskā iznīdēšanā. F. Hajeka vārdiem sakot, tie ir centieni izrēķināties ar tradīcijām, aizvietojot tās ar racionāli konstruētu morāles sistēmu, kuras pievilcība slēpjas tajā, ka solītie rezultāti atbilst cilvēka instinktīvajām tieksmēm.[26]

Tādējādi secināms, ka racionāli konstruētas morāles sistēmas pievilcība, pēdējai pilnībā aizstājot ar bezpersonisku pašdisciplīnu un pat piepūli kopjamas universālas morālās prakses, slēpjas tajā, ka tās solītie rezultāti atbilst cilvēka instinktīvajām tieksmēm.

Acīmredzot sākotnēji būtu jātiek skaidrībā, kādas tad instinktīvās tieksmes F. Hajeks šeit bija īsti domājis. Atstājot šī jautājuma kompetentāku un precīzāku iztirzāšanu antropologu [27] un psihologu ziņā, domājams, ka autori pārāk nekļūdītos, ja izteiktu viedokli, ka cilvēka rīcību, lai cik viņš pats nebūtu augstās domās par sevi, kā nu kuru reizi, pozicionējot sevi par Radības kroni vai visu lietu mēru vai, piemēram, izsakot nodeldēto frāzi “cilvēks – tas skan lepni” utt., būtībā determinē vien trīs pamatinstinkti – pašsaglabāšanās instinkts, barības iegūšanas instinkts un dzimuminstinkts. Ja ķermeniskā nozīmē instinkts nozīmē dabisku nepieciešamību, tad psihiskajā plaknē instinkts jau iegūst tieksmes (vēlēšanās vai iekāres) nozīmi. Taču jebkuru tieksmi pašsaprotami ir arī vēlme apmierināt. Savukārt tam ir nepieciešams objekts, kam šī tieksme būtu jāapmierina. Bet, ja tāds objekts nav pieejams, tad tieksme, labākajā gadījumā, visnotaļ nevainīgi jau pārvirzās uz citiem objektiem. Ievērojot, ka instinktu darbība ir iedzimts uzvedības mehānisms, tad, tam ļaunākajā gadījumā sagrūstot, var izveidoties arī patoloģijas. Galu galā organisma aizsardzības mehānismi var pilnībā sabrukt. Piemēram, neiespējamība realizēt dzimuminstinktu var novest pie frustrācijas, kas var transformēties agresijā, kas kļūst par virsvērtīgu ideju (klīniskos gadījumos psihiatri to dēvē arī par murgu idejām), proti, kas nozīmē – viss mērķa sasniegšanai. Šī skumjā parādība ir bieži novērojama tiesas zālēs. Diemžēl – ne tikai tur, ievērojot par himeram [28] kļuvušās virsvērtīgās idejas, kas ņirb populistu [29] konstruētajā jaunvalodā un secīgi politiskajos lozungos...

Un acīmredzot arī šeit ir meklējama jebkura veidu un paveidu populistu panākumu atslēga jau kopš 19. gadsimta beigām Eiropā. Autoru ieskatā, tieši tādēļ ir pamats viedoklis, ka par populistiem uzskatāmi arī sociālisti [30] kā sabiedrības interešu vienīgo un īsteno aizstāvju lomas uzurpatori.[31] Nav noslēpums, ka tieši tādēļ viņi, jo ir vienlaikus pamanījušies piesavināties ekskluzīvas tiesības vienīgajiem identificēt sevi ar progresu,[32] šodien arī nereti tiek dēvēti un arī paši īpaši vairs nekautrējas dēvēties par progresistiem.[33]

Taču jāatzīst, ka patiesībā pret šādu sugas vārda “sociālisti” visnotaļ paplašinātu lietojumu, ar to apzīmējot ideoloģiski visnotaļ eklektisko [34] “visas progresīvās cilvēces” virzītājspēka sastāvu, varētu būt arī dibināti iebildumi. Taču tie pamatojas nevis iebildēs par iepriekš teiktā būtību, bet gan par vārda “sociāls” jau vispārpieņemtu ļaunprātīgu izmantošanu. Citiem vārdiem sakot, tas vienīgi nozīmē, ka šajā apvienotajā “populistu-sociālistu” komandā lieliski iederas arī tie, kam tīk savu partiju nosaukumos izmantot vārdu “konservatīvs”.

F. Hajeka ieskatā, vārdu “sociāls” šobrīd ļaunprātīgi izmanto visā pasaulē. Viņa redzējumā visekstrēmākajā veidā tas sākotnēji notika vēl kādreizējā Rietumvācijā, kad tās 1949. gada Konstitūcijā tika iekļauts jēdziens “sozialer Rechsstaat” – “sociāla tiesiska valsts”. No tā sāka attīstīties arī cits būtībā tikpat bezjēdzīgs apzīmējums – “sociāla tirgus ekonomika” (kā lai šeit neatceras arī Latvijas Republikas prezidenta Egila Levita saturiski gauži līdzīgās pavisam nesenās politekonomiskās etīdes,[35] tajā skaitā, pandēmijas ēru ievadošo pēdējo Jaungada uzrunu[36]!). Turklāt tas tika izdarīts tādā nozīmē, kādā to nemaz nebija domājis pats šī jēdziena popularizētājs vācu ekonomists Ludvigs Erhards,[37] kurš kādā privātā saruna ar F. Hajeku bija pilnīgi vaļsirdīgi atzinis, ka tirgus ekonomikai nevajag pārvērsties par sociālu, jo tā tāpat jau ir sociāla pēc savas dabas.[38]

Tādējādi, kā norādīja F. Hajeks, no šādas vārda “sociāls” ļaunprātīgas izmantošanas vienīgi loģiski ir izsecināms, ka arī valdība, kas atbilstoši konstitūcijai pakļaujas “Sozialstaatsprinzip” (sociālas valsts principam), būtībā ne mazāk, ne vairāk kā aptur tiesību virsvadību, proti, veidojoties reālam konfliktam starp tiesisku valsti un sociālu valsti.[39]

F. Hajeka ieskatā, jo padziļinātākai izpētei tiek pakļauti visdažādāko spektra “sociālistu” teksti, jo skaidrāk ir redzams, ka viņi ir izdarījuši milzīgu ieguldījumu, nevis lai pārvarētu, bet gan lai saglabātu animistisku [40] domāšanas un valodas veidu. Sociālisms ar viņu “sabiedrības” izpratni būtībā pārstāv vēlīno animistisko lietu kārtības interpretācijas formu, ko vēsturē pārstāvēja dažādas reliģijas ar saviem “dieviem”.[41]

Citiem vārdiem sakot, vārds “sabiedrība”, tai piedēvējot dzīvas dvēseles īpašības un autonomu dzīvi, kļuva par ļoti ērtu etiķeti, lai apzīmētu jebkuru personu grupu, par kuras struktūru un apvienošanās iemesliem nemaz nav nepieciešams zināt kaut ko sīkāk.[42]

Taču, kā uzsvēra F. Hajeks, lietvārds “sabiedrība” (“socium”) vēl ir pietiekoši nevainīgs salīdzinājumā ar apzīmētāju “sociāls” (“sabiedrisks”), kas, iespējams, jau patiešām ir kļuvis par pašu bezjēdzīgāko izteikumu mūsdienu politiskajā leksikā. Mūsdienu izpratnē tā spēks un ietekme, kas izveidojās Vācijā Otto fon Bismarka [43] laikā, pēdējos vairāk kā simts gados tā piemērošanas laikā ar lielu ātrumu izplatījās visā pasaulē.[44] F. Hajeks secināja, ka tādēļ šo haosu, ko šis vārds ieviesa tajā jomā, kurā to arī visbiežāk piemēro, varētu izskaidrot ar to, ka šis vārds tiek izmantots ne tikai, lai aprakstītu parādības, kuras izraisa daudzveidīgi cilvēku sadarbības veidi sabiedrībā, bet arī, lai aprakstītu dažādus darbības veidus, kas uzspiež gan primitīvas kārtības, gan attiecīgi kalpošanu tām.

Tādējādi mūsdienās šī vārda izmantošana novedusi pie tā, ka pēdējais ir pamazām kļuvis par aicinājumu, par kaut ko līdzīgu sazvērnieku parolei (jo racionālistiskā morāle taču dažādos veidos, pat slepus, cenšas aizstāt tradicionālo morāli!), un šobrīd tas visbiežāk arī tiek izmantots kā nosaukums “svēti labam”, apzīmējot vienīgi visu “augsti tikumīgo”. Līdz ar to “sociālā sfēra” būtībā kļuva par savdabīgu reliģijas surogātu,[45] samainoties vietām vārda “sociāls” faktiskajai un normatīvajai nozīmei to acīmredzamās dihotomijas dēļ. Proti, tas, kas no sākuma šķita vienīgi kā apraksts, gribot negribot pārvērtās par priekšrakstu. Tāpēc neizbrīna arī neparasti milzīgais variantu skaits, kādā tiek izmantots vārds “sociāls”. Piemēram, angļu valodā F. Hajeks 1977. gada vārdnīcā (oriģ. – “Fontana Dictionary of Modern Thougt”[46]) saskaitīja 35 kombinācijas, kurās lietots vārds “sociāls” kopā ar kādu lietvārdu, savukārt Reimonda Viljamsa [47] 1976. gada vārdnīcā (oriģ. – “Key Words”[48]) vārdnīcā pat 160 lietvārdus, kuriem klāt bija pievienots apzīmētājs “sociāls”.[49]

Tas F. Hajekam ļāva vārdu “sociāls” salīdzināt ar zebieksti, kas no putnu olām izsūc visu, neatstājot nekādas redzamas pēdas. Proti, tamlīdzīgi vārdi atņem saturu jebkuram terminam, kuru ārēji tie it kā atstāj neizmainītu,[50] radot gluži vienkārši fantastiskas iespējas manipulatīvai politiskajai demagoģijai.

Taču, kā norādīja F. Hajeks, ja vēl piedevām atceras Kārļa Marksa [51] pakalpojumu “progresīvajai cilvēcei”, proti, palīdzot terminam “sabiedrība” īstenībā nozīmēt – “valsts” (vai arī, ko viņš patiesībā ar to domāja – piespiešanas aparāts), un kas patiesībā ir nekas cits kā vien vārdu lietojuma triks, būtībā aicinot noticēt, ka var apzināti regulēt indivīdu rīcību, nevis viņu piespiežot, bet gan kādā vairāk labvēlīgākā un maigākā veidā.[52] Līdz ar to tālu no patiesības nav arī Frīdrihs Nīče,[53] savā grāmatā “Tā runāja Zaratustra” [54] konstatējot “Dieva nāvi” (Got ist tot). Jeb, citiem vārdiem sakot, to ka vecā morāle ir mirusi, un ka jaunais dieveklis (reliģija) ir valsts, protams, ar visām tās konstruētajām morāles normām. Kas tās konstruē? Protams, ka vēlētā “jaunā aristokrātija”, kas vienlaikus ir spiesta arī visādi izdabāt iepriekš minētajām cilvēku instinktīvajām dabiskajām tieksmēm, proti, solīt tūlītēji izpildīt tās, kas savukārt nozīmē neko citu kā populismu.

Papildus minētajam autoriem tomēr šķita, ka ir nepieciešami vēl vismaz daži, īsi paskaidrojumi par šīs paradigmas [55] maiņas evolūciju.

Šeit gan lasītājam varētu rasties pamatots jautājums: kāds tam ir sakars ar “konservatīvismu” Latvijā? Nekāds. Taču tam ir sakars ar konstruēto morāli, kura, kā jau minēts, atšķirībā no universālajām morāles normām, pēdējām veidojoties ilgstošā un mokošā empīriskas pieredzes procesā, un kuras spēkā uzturēja tradīcija (ja kādam tīk labāk – reliģija), diemžēl pilnībā nespēj piedāvāt cilvēka ķermeniskās un psihiskās integritātes [56] saglabāšanos. Un šeit jau neviļus nāk prātā Voltēra [57] izteikums, ka, ja Dievs nebūtu, tas būtu jāizdomā.[58]

Turklāt, ne tikai nepiedāvā, bet arī pat gluži pretēji – paveic pretējo, aizvien vairāk un vairāk padziļinot kognitīvo disonansi starp jābūtību un realitāti. Pēdējais jau gan vistiešākajā veidā attiecas uz “konservatīvisma” formām Latvijā.

Pirmkārt. F. Hajeka ieskatā, jau Aristotelis [59] nebija spējīgs novērtēt tirdzniecības nozīmi un pēdējam nebija ne mazākā priekšstata par evolūciju. Tādēļ, ņemot vērā to, ka viņa filozofiju savā laikā sistematizēja Akvīnas Toms [60], arī baznīca viduslaikos un jauno laiku [61] sākumā izjuta negatīvu attieksmi pret komerciālo darbību. Vēlāk, pārsvarā 17.–18. gadsimta franču domātāju vidū, sāka parādīties dažāda veida jaunas ietekmīgas idejas, kuras, ja tās aplūko kopsakarībā, jau var vērtēt kā patiesu izaicinājumu paplašinātās kārtības jeb kapitālisma galvenajām vērtībām un institūtiem.

F. Hajeks uzskatīja, ka pirmā no šīm idejām atspoguļoja racionālisma tās īpašās formas pastiprināto ietekmi saistībā ar mūsdienu zinātnes attīstību, proti, “konstruktīvismu”[62] vai “scientismu”[63]. Turpmākajos dažos gadsimtos tās praktiski pilnībā pārņēma tos, kas nodarbojās ar prāta problēmām un tā lomu cilvēka darbībā.

Taču šī savdabīgā racionālisma forma, F. Hajeka ieskatā, bija pilnīgi pārsteidzīga, izaugot no tādas zinātnes un racionalitātes maldīgas koncepcijas, kas pamatojās prāta ļaunprātīgā izmantošanā, un, kas pats galvenais, neizbēgami noveda līdz cilvēku institūtu dabas un izveidošanās kļūdainas traktēšanas. Apbruņojoties ar šo interpretāciju, morālisti uzsāka savu uzvaras gājienu prāta un civilizācijas augstāko vērtību vārdā, bet beidza ar to, ka glaimoja neveiksminiekiem un mudināja cilvēkus uz savu pašu primitīvāku iekāru apmierināšanu.

Tādējādi, kā turpināja austriešu ekonomists, šai racionālisma formai, Jaunajos laikos, sākot no Renē Dekarta,[64] bija raksturīgs ne tikai noraidīt tradīcijas, bet arī apgalvot, it kā tīrs prāts var tieši, bez jebkāda veida starpposmiem, apkalpot cilvēciskās vēlmes, kā arī – vadoties tikai no sevis paša – radīt jaunu pasauli, jaunu morāli, jaunas tiesības un pat jaunu attīrītu valodu. Līdz ar to, kaut arī šī teorija ir gluži vienkārši maldīga,[65] tā vēl joprojām valda zinātnieku, kā arī rakstnieku, mākslinieku un intelektuāļu vairākuma prātos.

Savukārt, kā norādīja F. Hajeks, otra tuva iepriekšējai ideja, kas meta izaicinājumu paplašinātās kārtības jeb kapitālisma vērtībām un institūtiem un kas vēlāk fundamentāli nostiprinājās cilvēku prātos, parādījās Žana Žaka Ruso [66] darbos. Lai arī šo savdabīgo domātāju bieži vien pieskaita pie iracionālistiem [67] vai pat romantiķiem,[68] viņa uzskati nepārsniedza iepriekš minētās robežas un būtībā atradās dziļā kartēzisma [69] ietekmē.

Kā trāpīgi to aprakstīja F. Hajeks, galvu reibinošās Ž. Ruso idejas sāka dominēt “cilvēces progresīvajā domā”, un to uzbudinājuma ietekmē cilvēki aizmirsa, ka brīvība kā politiskais institūts radās nevis no “cilvēku tieksmes pēc brīvības”, ar to domājot tikai atbrīvošanos no ierobežojumiem, bet gan no tieksmes norobežot kaut kādu drošu individuālās dzīves sfēru.

Tādējādi ar laiku Ž. Ruso lika cilvēkiem aizmirst, ka uzvedības noteikumi – tie ir neizbēgami ierobežojumi un ka tieši tie rada kārtību. Viņš lika tiem aizmirst, ka tieši tādēļ, ka šie noteikumi sašaurina līdzekļu, ko katrs indivīds ir tiesīgs izmantot savu nolūku īstenošanai, izvēli, tie vienlaikus arī neparasti paplašina mērķu izvēli, kur ikviens var censties sasniegt veiksmīgu rezultātu.

Ž. Ruso savā “Sabiedriskajā līgumā”,[70] kas sākas ar apgalvojumu, ka “cilvēks piedzimst brīvs, bet visur viņš ir važās”, tādējādi paziņoja par savu vēlmi atbrīvot cilvēkus no visiem “mākslīgajiem” ierobežojumiem, pārvēršot tā dēvēto mežoni par īstenu intelektuāļu-progresistu varoni Ž. Ruso aicināja ļaudis nokratīt no sevis nost tos ierobežojumus, kuriem viņi patiesībā bija tieši parādā par savu augsto darba ražīgumu un savu pašu strauji pieaugušo skaitu. Līdz ar to Ž. Ruso izstrādāja brīvības koncepciju, kas būtībā kļuva par lielāko šķērsli ceļā uz minēto labumu sasniegšanu.

Pasludinot dzīvniecisko instinktu par noteicošo principu sadarbības starp cilvēkiem veidošanā, proti, par principu, kas aizvieto gan tradīcijas, gan prātu, Ž. Ruso, kā secināja F. Hajeks, turklāt vēl izgudroja tādu himeru kā tautas griba jeb “kopējā griba”, pateicoties kurai, tauta “uzvedas kā parasta būtne, kā indivīds”. Pēdējais kļuva arī par mūsdienu intelektuāļu pašpaļāvīgā, postošā racionālisma, kas visiem sola atgriešanos paradīzē, kur dabiskie instinkti, nevis to apspiešana ar apgūto uzvedības noteikumu palīdzību, ļaus “valdīt pār zemi”, galveno avotu.

Tomēr, kā turpināja F. Hajeks, Ž. Ruso uzskatu vispāratzītajam milzīgajam pievilcīgumam un kārdinājumam, lai arī ko par to neteiktu, diez vai ir kāds sakars ar prātu un pierādījumiem. Mežonis nebūt nebija brīvs un vispār nemācēja “valdīt pār zemi”. Patiesībā bez grupas piekrišanas, pie kuras viņš piederēja, viņš varēja izdarīt ļoti maz. Taču, neraugoties uz visām savām pretrunām, Ž. Ruso aicinājumi nepārprotami tika kāri uztverti un pēdējo divu gadsimtu gaitā satricināja visu Rietumu civilizāciju.

Tādējādi būtībā tieši Ž. Ruso izsniedza intelektuālu licenci uz nevērīgu attieksmi pret ierobežojumiem, ko uzliek kultūra, uz centieniem iegūt “brīvību” no ierobežojumiem, kuri patiesībā vienīgie veicināja pašas brīvības rašanos, tiesiskumu, kā arī uz to, lai šie uzbrukumi brīvības fundamentam turpmāk dēvētos par “atbrīvošanos”. Rezultātā arī “īpašums” kļuva arvien aizdomīgāks, un to jau vairs ne visur atzina par paplašinātās kārtības jeb kapitālisma izveidošanās atslēgas faktoru. Vēl arvien biežāk un labprātāk sāka izteikt pieņēmumus, ka noteikumus, kas regulē individualizētā īpašuma norobežošanu un nodošanu, var aizstāt ar centralizētu lēmumu pieņemšanu par tā izmantošanu.[71]

F. Hajeks bija pārliecināts, ka 19. gadsimtā īpašuma lomas civilizācijas attīstībā nopietna zinātniska apjēgšana un apspriešana, šķiet, kļuva par nevēlamu tēmu daudzās intelektuāļu aprindās. Vēl vairāk – tieši tad attiecībā uz īpašumu sāka parādīties “aizdomas” pat daudziem tiem, no kuriem pareizāk būtu bijis sagaidīt pētījumus par šo tēmu. F. Hajeka ieskatā, Sensimona [72] un Marksa ietekmē, šis “tēmas aizliegums” pārgāja arī uz 20. gadsimtu, īpašumu jau traktējot kā nopēlumu pelnošu “bezstrādes ienākumu” avotu.

Tomēr dumpis pret privātīpašumu un ģimeni nebija tikai vienu sociālistu darbs. F. Hajeks uzskatīja, ka tieši Džeremijs Bentams [73] izstrādāja viskonsekventāko sistēmu, ko tagad dēvē par tiesisko jeb morālo pozitīvismu, ar to saprotot tiesību un morāles sistēmu konstruktīvistisko interpretāciju, atbilstoši kurai ir pieņemams, ka to iedarbība un nozīme ir pilnīgi atkarīga no to radītāju gribas un nolūka. Šo tradīciju apguva un tālāk attīstīja Džons Stjuarts Mills,[74] bet vēlāk – Anglijas liberālā partija. F. Hajeka ieskatā, šāds konstruktīvisms ir raksturīgs praktiski visiem modernajiem amerikāņiem, kuri dēvē sevi par “liberāļiem”.

Līdz ar to F. Hajeks secināja, ka konstruktīvistiskais domāšanas paņēmiens kļūst patiešām neizbēgams tam, kurš pieņems valdošo liberālo (lasi – “sociālistisko”) filozofiju, atbilstoši kurai, tiktāl, ciktāl cilvēkam atšķirībai starp labo un ļauno vispār ir nozīme, šim cilvēkam gan vajag, gan arī viņš var pats apzinīgi novilkt starp tiem norobežojošu līniju.

Rezultātā, kā skumji secināja F. Hajeks, racionālisma ietekme uz domāšanas struktūrām kļuva tik dziļa un visaptveroša, ka principā, jo gudrāks izglītots cilvēks ir, jo ticamāk, ka viņš piekrīt ne tikai racionālistiskajiem, bet arī sociālistiskajiem uzskatiem (neatkarīgi no tā, vai viņu pārliecības pietiekošā mērā izceļas ar doktrināro tīrību, lai tām varētu pielīmēt jebkādu etiķeti, tajā skaitā – arī “sociālistiskās pārliecības etiķeti”).

Citiem vārdiem sakot, kā paskaidroja F. Hajeks, jo augstāk mēs kāpjam pa intelekta kāpnēm, jo ciešāk komunicējam ar intelektuāļiem, jo visticamāk, ka mēs sastapsimies ar sociālistiskām pārliecībām, proti, racionālisti  lielākoties ir izglītoti un intelektuāli cilvēki, savukārt izglītotie intelektuāļi lielākoties ir sociālisti. Taču, kā atrunāja F. Hajeks, sākotnējais šoks, konstatējot faktu, ka intelektuālu profesiju cilvēki lielākoties ir sociālisti, pāriet, pakāpeniski noskaidrojot, ka šiem cilvēkiem parasti ir raksturīgi pārvērtēt savu intelektu, jo pēdējie acīmredzami maldīgi uzskata, ka mums ir it kā jābūt parādā vienīgi kaut kādai iepriekš izdomātai idejai par visām civilizācijas sniegtajām priekšrocībām un iespējām, bet nevis sekošanai tradicionāliem uzvedības noteikumiem.[75]

Otrkārt. Tādējādi arī ir pilnīgi saprotams, ka “sociālistiem” (lai kā arī kādus sev tīkamus nosaukumus viņi sev nepiedēvētu), un kuri uz šo atziņu pamata pakāpeniski nostiprināja savas politiskās pozīcijas visā pasaulē, ienākumu sadale ir pakārtota nepieciešamībai vai nu apveltīt kādu centrālās varas orgānu ar tiesībām pārvaldīt tā rīcībā esošo resursu izmantošanu, kas zināmos drastiskāku režīmu gadījumos prasa arī individuālā īpašuma uz ražošanas līdzekļiem iznīcināšanu, vai arī mazāk ekstrēmos gadījumos risināt nopietnu problēmu: kā īstenot sadali pēc taisnīguma principa, proti, pakļaujot to mākslīgi radītas jeb konstruētas morāles principiem, un nevis ar tirgus konkurences palīdzību.[76]

Rezultātā, F. Hajeks secināja, ka tieši “zinātniskā analīze rāda, ka, sekojot spontāni veidotām tikumības [morāles] tradīcijām, kas ir konkurences tirgus kārtības pamatā (savukārt šīs tradīcijas neatbilst racionālisma kanoniem un normām, k[o] ir pieņēm[is] sociālistu vairākum[s]), mēs ražojam un krājam vairāk zināšanu un bagātības, nekā ir iespējams iegūt un izmantot centralizēti pārvaldāmā ekonomikā, kuras piekritēji pretendē uz stingru sekošanu “prātam”. Tādā veidā sociālisma mērķi ir faktiski nesasniedzami un tā programmas neizpildāmas; turklāt izrādās, ka patiesībā tās ir arī loģiski nepamatotas. Atbilstoši sociālistiskajiem uzskatiem, ja cilvēki izrādījās spējīgi parodēt zināmu noteikumu sistēmu, kas koordinē viņu darbības, viņiem ir jābūt pa spēkam pat vēl labākas un patīkamākas sistēmas izgudrošanas uzdevumam. [Tādējādi strīds] par tirgus kārtību un sociālismu ir strīds par izdzīvošanu – ne vairāk, ne mazāk. Sekošana sociālistiskajai morālei novestu pie mūsdienu cilvēces lielākas daļas iznīcināšanas un atlikušās [cilvēces daļas] pamatmasas nonākšanas trūkumā. [..] Izsakoties pret prāta augstprātību, kas piemīt sociālistiem, es nekādā mērā neiebilstu pret prātu, kas tiek pielietots pienācīgā veidā”[77].

F. Hajeks, citējot Džonu Loku[78], rakstīja, ka ““ar “prātu, kas tiek pielietots pienācīgā veidā”, es saprotu prātu, kas ņem vērā pats savu ierobežotību, un kas prot arī sevi pakļaut prāta likumiem, un kas ir guvis nepieciešamo mācību no ekonomistu un biologu konstatētā un pārsteidzošā fakta, kura būtība ir tur, ka kārtība, kas rodas neatkarīgi no jelkāda cita ārējā nodoma, var daudz vairāk pārspēt cilvēku apzināti izstrādātus plānus”.[79]

 

[1] Rusanovs E. “Tīzeris” rakstu sērijai par Rodžeru Skrutonu. Pieejams: https://www.rusanovs.lv/news/tizeris-rakstu-serijai-par-rodzeru-skrutonu/ [aplūkots 2020. gada 3. novembrī].

[2] Scruton R. How to be a conservative. London: Bloomsbury Publishing Plc, 2014, p. 135.

[3] Scruton R. Conservatism. An Invitation to the Great Tradition. New York: St. Martin’s Press, 2018, pp. 72–73.

[4] Frīdrihs Augusts fon Hajeks (Friedrich August von Hayek, 1899–1992) – austriešu/britu ekonomists, politikas filozofs, ieguvis doktora grādu tieslietās un politikā, 1974. gadā ieguva Nobela prēmiju ekonomikā.

[5] Хайек Ф. Пагубная самонадеянность. Ошибки социализма. Москва: Новости, 1992, с. 16.

[6] Vecā derība. 1. Mozus grāmata. Radīšanas grāmata jeb “Genesis”. 9. nodaļa. Dievs slēdz derības ar Nou. Sk. arī 1Moz 1:28. Sk. Bībele ar deitorkanoniskajām grāmatām. Rīga: Latvijas Bībeles biedrība, 2012, 18. lpp.

[7] Хайек Ф. Пагубная самонадеянность. Ошибки социализма. Москва: Новости, 1992, с. 15.

[8] Osipova S. Eiropas tiesību vēsture. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2017, 243. lpp.

[9] Turpat, 257. lpp.

[10] Turpat, 238. lpp.

[11] Osipova S. Eiropas tiesību vēsture. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2017, 245. lpp.

[12] Turpat, 247. lpp.

[13] Turpat, 247. lpp.

[14] Хайек Ф. Пагубная самонадеянность. Ошибки социализма. Москва: Новости, 1992, с. 260.

[15] “Esmu pārliecināts, ka drīzumā turēt īpašumā automašīnu liksies tikpat absurdi, cik tagad, piemēram, smēķēt istabā. Karšerings ir nākotne! Paldies Rīdziniekiem par uzticību un atbalstu 3 gadu garumā – Vladimirs Reskājs.” Sk. Carguru paliek 3 gadi! Kā attīstījās auto koplietošana (car sharing) Rīgā? Pieejams: https://www.delfi.lv/auto/reklamraksti/carguru-paliek-3-gadi-ka-attistijas-auto-koplietosana-car-sharing-riga.d?id=52138033 [aplūkots 2020. gada 3. novembrī].

[16] Хайек Ф. Пагубная самонадеянность. Ошибки социализма. Москва: Новости, 1992, с. 88.

[17] Ibid, с. 15.

[18] Epigonis [ < gr. epigonos vēlāk dzimušais] – neievērojams zinātnieks, rakstnieks u.tml., kas turpina slavena priekšteča (priekšteču) darbu, taču nemeklē vai nespēj atrast jaunas idejas un ceļus. Sk.  Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. Epigonisms – neradoša, nereti sabiedrībā populāras parādības vai personas akla atdarināšana; mākslā un literatūrā – pazīstama virziena, stila, izcila mākslinieka atkārtošana bez oriģinālas pieejas. Sast. I. Andersona, I. Čerņevska, I. Kalniņa u.c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2005, 219. lpp.

[19] Sk., piemēram, Kudors A. Kas Bībelē teikts par homoseksuālismu? Pieejams: https://www.tvnet.lv/7096371/kas-bibele-teikts-par-homoseksualismu [aplūkots 2020. gada 3. novembrī]; Lūsis T. Geji nāk. Pieejams: https://www.tvnet.lv/7047170/geji-nak [aplūkots 2020. gada 3. novembrī].

[20] Panaceja [lat. panacea < sengrieķu dievietes Panacejas vārds (Panekeia visu dziedinoša)] – universāls līdzeklis pret visām kaitēm; brīnumlīdzeklis, brīnumzāles (sākumā − universālas zāles pret visām slimībām). Sk.  Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. Sast. I. Andersona, I. Čerņevska, I. Kalniņa u.c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2005, 583. lpp.

[21] Saeima sāks darbu pie nākamā gada valsts budžeta projekta. Pieejams: https://www.delfi.lv/bizness/budzets_un_nodokli/saeima-saks-darbu-pie-nakama-gada-valsts-budzeta-projekta.d?id=52574541 [aplūkots 2020. gada 3. novembrī]; Infografika: No nākamā gada paredzētās izmaiņas pašnodarbinātajiem. Pieejams: https://www.delfi.lv/bizness/biznesa_vide/infografika-no-nakama-gada-paredzetas-izmainas-pasnodarbinatajiem.d?id=52568023 [aplūkots 2020. gada 3. novembrī].

[22] Sal. Skrūtons R. Blefa kultūra. Pieejams: https://www.rigaslaiks.lv/zurnals/blefa-kultura-324 [aplūkots 2020. gada 15. oktobrī].

[23] Kičs ‒ bezgaumīgs, banāls mākslas darbs, kam raksturīga ārēji efektīga dekorativitāte, kas visbiežāk adresēta estētiski mazattīstītam patērētājam. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. Sast. I. Andersone, I. Čerņavska, I. Kalniņa. Rīga: Avots, 2005, 355. lpp.

[24] Sal. Skrūtons R. Blefa kultūra. Pieejams: https://www.rigaslaiks.lv/zurnals/blefa-kultura-324 [aplūkots 2020. gada 15. oktobrī].

[25] Pēc sengrieķu leģendas, milzu zirgs, kurā bija paslēpušies ahaju karavīri, kas piedalījās Trojas aplenkšanā; trojieši nenojauzdami ahaju viltību, ieveda zirgu Trojā. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. Sast. I. Andersone, I. Čerņavska, I. Kalniņa. Rīga: Avots, 2005, 355.  lpp.

[26] Хайек Ф. Пагубная самонадеянность. Ошибки социализма. Москва: Новости, 1992, с. 17.

[27] Antropoloģija [grieķu val. antrōpos cilvēks + logos mācība] – zinātne par cilvēku, tā izcelšanos un evolūciju, rasu veidošanos, cilvēka morfoloģiju utt. Sk. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2005, 63. lpp.

[28] Himera [grieķu val. Chimaira] – sengrieķu mitoloģijā – 1. ugunsspļāvējs nezvērs ar lauvas galvu, kazas ķermeni un čūskas asti; 2. Nepiepildāmas fantāzijas auglis. Sk. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2005, 284. lpp.

[29] Populisms [<latīņu val. populus tauta] – bieži demagoģiska politika, kuras pārstāvji, dramatizējot politisko situāciju, mēģina iegūt masu labvēlību. Sk. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2005, 591. lpp.

[30] Sociālisms [franču val. socialisme < latīņu val. socialis sabiedrisks, biedrisks] – politiska un ekonomiska mācība, kuras pamatā ir nostādne, ka jāizveido tāda iekārta, kur galvenie ražošanas līdzekļi būtu sabiedrības īpašumā, visa sabiedrība kontrolētu produktu sadali un maiņu un notiktu virzība uz pilnīgu sociālo vienlīdzību; centieni šādu iekārtu radīt. Sk. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2005, 726. lpp.

[31] Uzurpators [latīņu val. usurpatiso iegūšana; nelikumīga sagrābšana] – persona, kas nelikumīgi sagrābj varu, pilnvaras vai tiesības. Sk. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2005, 833. lpp.

[32] Progress [latīņu val. progressus kustība uz priekšu; attīstība; panākumi] – attīstība, kam raksturīga virzība uz pilnīgāku, augstāku stāvokli. Sk. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2005, 606. lpp.

[33] Progresīvisma piekritējs. Progresīvisms – politiskā ideoloģija, kas aizsākās apgaismības laikmetā, un atbilstoši kurai uzskatāms, ka zinātnes, tehnoloģijas, tautsaimniecības un sabiedrības struktūras attīstība ir nepieciešama cilvēku dzīves līmeņa uzlabošanai, savukārt viena no sociālā progresa panākšanas metodēm ir reformas. Jānorāda, ka tieši ASV demokrātiem tīk sevi tā dēvēt, tādējādi pašdistancējoties šobrīd no nosaukuma “liberālisms”, ko paši sākotnēji vēl 20. gadsimta vidū bija piesavinājušies, un kas šobrīd acīmredzot tieši tāpēc ir sevi pilnībā diskreditējis.

Sk. arī Орлов А. Прогрессисты: сто лет назад и сегодня. Pieejams: http://www.gazettco.com/progressisty-sto-let-nazad-i-segodnya/ [aplūkots 2020. gada 7. oktobrī].

[34] Eklektika [grieķu val. eklektikos tāds, kas izvēlas, atlasa] – neprincipiāla, mehāniska dažādu uzskatu, teoriju, idejisko virzienu savienošana; viengabalainības trūkums. Sk. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2005, 186. lpp.

[35] “[N]evienlīdzība ir radusies tādas ilgstošas ekonomiskas un politiskas nostājas dēļ, kas ir vērsta uz brīvu kapitāla attīstību. Viņš [E. Levits] minēja, ka Eiropas Savienībā deviņdesmitajos gados un pēc sociālisma sabrukuma šāda nostāja pastāvēja, tomēr starplaikā radās apziņa, ka ir jābūt līdzsvarotākiem. Tādēļ šis ideoloģiskais virziens ir vairāk jāmaina uz sociālu tirgus saimniecību, sprieda prezidents.” Sk. Levits: Latvijā pastāvošā nevienlīdzība “nav nekāds negadījums”. Pieejams: https://www.tvnet.lv/6730064/levits-latvija-pastavosa-nevienlidziba-nav-nekads-negadijums [aplūkots 2020. gada 3. novembrī].

[36] “Jauns ekonomikas modelis, kas celtu godā pietiekamību kā vērtību, nevis nežēlīgu dzīšanos pēc pārtēriņa. Tas nozīmē jaunu uzvedību patēriņā, citu attieksmi sociālā laukā, jaunus ikdienas paradumus gan katram no mums personīgi, gan valstīm un citiem globālajiem spēlētājiem.” Sk. Valsts prezidents Levits izsaka jaungada vēlējumu līdzcilvēkiem. Pieejams: https://www.la.lv/valsts-prezidents-levits-izsaka-jaungada-velejumu-lidzcilvekiem [aplūkots 2020. gada 3. novembrī].

[37] Ludvigs Vilhelms Erhards (Ludwig Wilhelm Erhard 1897–1977) – vācu ekonomists un politiķis. No 1963. gada līdz 1966. gadam bija Vācijas kanclers. Bija ekonomikas ministrs kanclera Konrāda Adenauera (Konrad Hermann Joseph Adenauer, 1876.–1967.) valdībā. No 1949. līdz 1963. gadam vadīja Vācijas ekonomisko atveseļošanos, pamatojoties uz sociālās tirgus ekonomikas (soziale Marktwirtschaft) koncepciju. Ekonomikas attīstība bija tik strauja, ka tā joprojām tiek dēvēta par “ekonomisko brīnumu” (Wirtschaftswunder).

[38] Хайек Ф. Пагубная самонадеянность. Ошибки социализма. Москва: Новости, 1992, с. 201.

[39] Ibid.

[40] Animisms [latīņu val. anima dvēsele] – pirmatnējo tautu uzskats, ka jebkurai lietai ir gars, dvēsele; ticība pārdabiskai dvēselei, ko piedēvē cilvēkiem, dzīvniekiem, augiem vai nedzīvajai dabai. Sk. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2005, 54. lpp. Tādējādi “sociālisti” pārdabisku dvēseli piedēvē arī tautai, sabiedrībai, pat valstij, kas ļauj veikli un intelektuāli pilnīgi negodīgi savā politiskajā argumentācijā manipulēt ar cilvēkiem.

[41] Хайек Ф. Пагубная самонадеянность. Ошибки социализма. Москва: Новости, 1992, с. 187.

[42] Ibid, с. 195.

[43] Oto fon Bismarks (Otto Eduard Leopold von Bismarck-Schönhausen, 1815–1898) – konservatīvs Vācijas/Prūsijas politiķis, no 1871. gada līdz 1890. gadam Vācijas impērijas kanclers.

[44] Хайек Ф. Пагубная самонадеянность. Ошибки социализма. Москва: Новости, 1992, с. 197.

[45] Ibid.

[46] Sk. Bullock A., Stallybrass O. The Fontana Dictionary of Modern Thought. New York: Harper & Row, 1977.

[47] Reimonds Viljams (Raymond Henry Williams, 1921–1988) – britu rakstnieks, kritiķis, marksisma teorētiķis.

[48] Sk. William R. Key Words: A Vocabulary of Culture and Society. London: Fontana, 1976.

[49] Хайек Ф. Пагубная самонадеянность. Ошибки социализма. Москва: Новости, 1992, с. 198.

[50] Хайек Ф. Пагубная самонадеянность. Ошибки социализма. Москва: Новости, 1992, с. 198.

[51] Karls Marks (Karl Marx, 1818–1883) – ebreju izcelsmes vācu filozofs, žurnālists, politekonomists un revolucionārs, kas darbus veltīja sabiedrības un ekonomisko procesu analīzei. Pamatojoties uz K. Marksa idejām par ražošanas apstākļu lomu sabiedrības un indivīda attīstībā, sabiedriskajās zinātnēs sāka veidoties marksisma tradīcija.

[52] Хайек Ф. Пагубная самонадеянность. Ошибки социализма. Москва: Новости, 1992, с. 188.

[53] Frīdrihs Nīče (Friedrich Wilhelm Nietzsche, 1844–1900) – vācu filozofs, kritiķis, rakstnieks.

[54] Sk. Nietzsche F. Also sprach Zarathustra. Ein Buch für Alle und Keinen. Chemnitz: Ernst Schmeitzaner, 1889.

[55] Paradigma [grieķu val. paradeigma piemērs, paraugs] – teorija, kas izteikta tādu jēdzienu sistēmā, kuri atspoguļo būtiskas lietu īpašības; konceptuāla pamatsistēma. Sk. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2005, 542. lpp.

[56] Integritāte [lat. val. integritas] – cieša saistība, nedalāmība, veselums. Sk. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2005, 311. lpp.

[57] Voltērs (Voltaire – François Marie Arouet, 1694–1778) – franču Apgaismības laikmeta rakstnieks, filozofs, psihologs, vēsturnieks, publicists.

[58] Oriģ. – “Si Dieu n'existait pas, il faudrait l'inventer”. Sk. Voltaire. Pieejams: https://www.whitman.edu/VSA/trois.imposteurs.html#english [aplūkots 2020. gada 4. novembrī].

[59] Aristotelis (Ἀριστοτέλης (Aristotelēs), 384. g.p.m.ē. – 322. g.p.m.ē.) − sengrieķu zinātnieks un filozofs.

[60]Svētais Akvīnas Toms (Sanctus Thomas Aquinas, ~1225–1274) – dominikāņu ordeņa mūks, katoļu sholastiķu tradīciju filozofs un teologs.

[61] Jaunie laiki jeb agrīnie Jaunie laiki ir periods starp vēlīnajiem viduslaikiem un jaunākajiem laikiem, kas Rietumeiropā sākās ar Eiropas aizjūru ekspansiju un 15. gadsimta renesansi. Latvijas teritorijā jauno laiku sākums ir Livonijas konfederācijas sabrukums 16. gadsimtā. Agrīnie jaunie laiki beidzās ar apgaismības laikmeta iestāšanos 18. gadsimta beigās.

[62]Konstruktīvisms – virziens (parasti literatūrā un plastiskajās mākslās) 20. gadsimta 20. gados. Konstruktīvisma pārstāvji par galveno uzskata formu funkcijas, konstruktīvo mērķtiecību. Centās dzeju tuvināt tehniskām konstrukcijām, pārspīlēja literārās tehnikas paņēmienu nozīmi; arhitektūrā un tēlotājmākslā par galveno uzskatīja formu funkcijas, konstruktīvo mērķtiecību. Sk. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2005, 418. lpp.

[63] Scientisms (franču val. – scientisme) – zinātnes lomas absolutizēšana kultūras sistēmā un sabiedrības garīgajā dzīvē; par zinātnes etalonu tiek atzītas dabaszinātnes, eksaktās zinātnes. Sk. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2005, 743. lpp.

[64] Renē Dekarts (René Descartes, René des Cartes, 1596–1650) – franču filozofs, matemātiķis un zinātnieks. Jauno laiku Eiropas racionālisma un mehānisma, līdz ar to arī pozitīvisma pamatlicējs.

[65] Sal. Kārļa Popera (Karl Popper, 1902–1994) grāmatu “Zinātnisko atklājumu loģika”. Popper K. The Logic of Scientific Discovery. London: Routledge, 2002. Popper K. The Open Society and Its Enemies, Vol. 1, Fifth Edition. Princeton: Princeton University Press, 1945/1966.

[66] Žans Žaks Ruso (Jean Jacques Rousseau, 1712–1778) – apgaismības laikmeta franču filozofs.

[67] Iracionālisms – filozofijas virziens, kas par noteicošajiem cilvēka dzīvē un izziņas procesos uzskata iracionālos elementus, piemēram, intuīciju, jūtas, instinktus, atklāsmi u. tml. Sk. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2005, 344. lpp.

[68] Romantiķis – romantisma, t. i., 18.–19. gs. virziena Eiropas un Amerikas garīgajā kultūrā un mākslā, kas vērsās pret racionālo, bet priekšplānā izvirzīja cilvēka kā brīvas, no objektīvajiem apstākļiem neatkarīgas pašvērtības garīgo dzīvi un individuālos pārdzīvojumus, pārstāvis. Sk. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2005, 727.–728. lpp.

[69] Kartēzisms (fr. Cartesianisme, vācu Kartesianismus (pēc R. Dekarta latinizētā vārda Cartesius)) – virziens Rietumeiropas filozofijā un dabaszinātnēs 17.–18. gs., R. Dekarta mācība, atbilstoši kurai tās piekritēji centās racionāli traktēt dabu un domāšanu. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2005, 376. lpp.

[70] Ž.Ž. Ruso 1762. gadā sarakstītā grāmata “Sabiedriskais līgums”. Sk. Rousseau J. J. The Social Contract. Netherlands: Heritage Books, 2019.

[71] Хайек Ф. Пагубная самонадеянность. Ошибки социализма. Москва: Новости, 1992, с. 86–90.

[72] Klods Anrī de Ruvruā, Sensimonas grāfs (Claude Henri de Rouvroy, comte de Saint-Simon, 1760–1825) – franču filozofs, utopiskais sociālists, sociāl-reformators, utopiskā sociālisma skolas dibinātājs.

[73] Džeremijs Bentams (Jeremy Bentham, 1748–1832) – angļu filozofs un jurists, mūsdienu utilitārisma filozofijas aizsācējs, kas sludināja un atbalstīja dažādas sociālās reformas – aizstāvēja individuālo, ekonomisko un vārda brīvību, uzskatīja, ka Baznīcai jābūt atdalītai no valsts, ka ikvienam jābūt tiesībām uz laulības šķiršanu, ka sievietēm ir jābūt tādām pašām tiesībām kā vīriešiem un ka homoseksualitāte būtu jādekriminalizē. Dž. Bentams atbalstīja verdzības un nāvessoda atcelšanu, nosodīja bērnu fizisku sodīšanu un vēlākajos dzīves gados pauda idejas par dzīvnieku tiesībām un spēju just kā izšķirošu kritēriju jautājumā par dzīvnieku ētisko statusu.

[74] Džons Stjuarts Mills (John Stuart Mill, 1806–1873) – britu filozofs, politiskais ekonomists un ierēdnis – Apvienotās Karalistes parlamenta loceklis, kas tiek dēvēts par 19. gadsimta ietekmīgāko angliski runājošo filozofu. Dž.S. Mills bija viens no utilitārisma pamatlicējiem, kas sniedza lielu ieguldījumu sociālajā teorijā, politiskajā teorijā un politiskajā ekonomikā.

[75] Хайек Ф. Пагубная самонадеянность. Ошибки социализма. Москва: Новости, 1992, с. 90–96.

[76] Ibid, с. 16.

[77] Хайек Ф. Пагубная самонадеянность. Ошибки социализма. Москва: Новости, 1992, с. 17–18.

[78] Džons Loks (John Locke, 1632 1704) – apgaismības laikmeta angļu filozofs, empīriķis, t. i., virziena, kas par vienīgo drošo izziņas līdzekli uzskata pieredzi jeb juteklisko uztveri, piekritējs, kā arī viens no liberālisma pamatlicējiem.

[79] Хайек Ф. Пагубная самонадеянность. Ошибки социализма. Москва: Новости, 1992, с. 17–18.

patīk
drukāt
 
 
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
COVID-19: tiesiskie aspekti
JAUNĀKĀS ESEJAS
JAUNĀKĀS TĒMAS
STUDENTA VĀRDS
 
RAKSTI ESEJU
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties