L. Čigāne atzīst, ka, protams, ir tāds Advokatūras likuma 6. pants, kurš nosaka, ka “advokātus nedrīkst identificēt ar viņu klientiem vai klientu lietām sakarā ar advokātu profesionālo pienākumu pildīšanu”, bet tas būtu pareizi tikai tādā gadījumā, ja A. Lembergs būtu parasts klients, nevis “Latvijas tiesiskuma grāvis”.

Kāpēc šī visnotaļ cienījamā advokāte neder būt Satversmes tiesas tiesneša amatā, tiek minēti vairāki līdzīgi argumenti, tāpēc piemēram citēšu vienu: “Turpinot pārstāvēt Aivaru Lembergu Eiropas Cilvēktiesību tiesā, advokāte Inese Nikuļceva ļauj Aivaram Lembergam baudīt “labāko no abām pasaulēm” – turpināt Latvijas tiesiskuma graušanu iekšēji, iebiedējot tiesnešus un tiesībsargājošo iestāžu pārstāvjus un bezgalīgi vilcinot tiesu procesus Latvijā, vienlaicīgi dodot Lembergam cerības saņemt aizsardzību no Eiropas Cilvēktiesību tiesas.”

Šādas argumentācijas izmantošana būtībā nav nekas jauns, un gribot negribot velkamas paralēles ar ASV šī brīža prezidentu Donaldu Trampu [publikācija tapusi īsi pirms Trampa prezidenta pilnvaru termiņa beigām]. Arī viņš savās prezidenta kandidāta debatēs ar Hilariju Klintoni 2016. gadā uzbruka savai oponentei par to, ka viņa pāris mēnešus iepriekš kā advokāte aizstāvējusi kādu izvarotāju. Tramps ir Tramps, un apšaubāmi, vai viņš ar saviem apgalvojumiem vēl kādu ar kaut ko var pārsteigt, taču zvērinātas advokātes I. Nikuļcevas reputācijas apšaubīšana tikai tāpēc, ka viņa, veicot savus profesionālos darba pienākumus, ir atļāvusies sniegt juridisko palīdzību kādai konkrētai personai, rada bažas par raksta autores izpratni par tiesiskumu. Šāda nosodoša viedokļa paušana visai populārā žurnālā kādā sabiedrības daļā var radīt nepareizu izpratni par to, ko galu gala nozīmē likuma norma, kas liedz advokāta identificēšanu ar klientu vai klienta lietu un novest pie tiesiskā nihilisma un advokātu darba diskriminācijas pēc pazīmes “pareizie un nepareizie “ klienti.

Ja runājam raksta autores terminoloģijā, rodas jautājums, kas tad ir “vienkāršs” un kas – “nevienkāršs” klients. Kurai kategorijai šādā vērtējumā būtu pieskaitāms maza bērna slepkava? Izvarotājs? Narkodīleris? Vai slepkavība ir vieglāks, mazāk bīstams un mazāk nosodāms noziegums nekā tas, ko iespējams (tikai – iespējams!) ir izdarījis A. Lembergs? Jāatceras, ka nevainīguma prezumpcija ļauj atzīt personu par vainīgu vienīgi tad, kad personas vaina pierādīta ar spēkā stājušos tiesas spriedumu. Turklāt arī nevainīguma prezumpcija darbojas vienādi – kā uz “pareizām”, tā “nepareizām”, vai “vienkāršām” un “nevienkāršām” personām.

Nevar nepiekrist, ka A. Lemberga kriminālprocess ir ļoti ievilcies. Šī procesa dēļ vairākkārt ticis grozīts Kriminālprocesa likums, pat pieskaņojot likumu konkrētajai personai, kas nav gluži savienojams ar tiesiskumu. Lai gan pēdējā laikā arvien biežāk tiek atzīts, ka patiesībā problēma nav kādā konkrētā apsūdzētajā, viņu advokātos vai likumos, bet gan neprasmē piemērot likumu, sākot jau ar izmeklēšanas stadiju.

Atgriežoties pie pārmetumiem zvērinātai advokātei I. Nikuļcevai, nevar nevērst uzmanību uz to, ka šie pārmetumi grauj izpratni par advokāta darbu kā tādu.

Ne tikai Latvijas Advokatūras likuma 6. pants aizliedz identificēt advokātu ar viņa klientu vai klienta lietu, bet arī Apvienoto Nāciju Pamatprincipu par advokātu lomu 18. pants un Eiropas Savienības Advokātu ētikas kodeksa 1.1. punkts, kur teikts, ka “sabiedrībā, kas balstīta uz likuma varas ievērošanu, advokātam ir īpaša nozīme. [..] Cieņa pret advokāta profesionālo amatpienākumu ir būtisks nosacījums likuma varas un demokrātijas pastāvēšanai sabiedrībā”.

Pretnostatot klienta reputāciju advokāta reputācijai, vairs nevar runāt par cieņu pret advokāta profesionālo amatpienākumu, un tas zināmā mērā jau ir solis uz viņa neatkarības ietekmēšanu. Tas ir arī pretrunā ar Eiropas Padomes Ministru komitejas Rekomendācijas Nr. R(2001)21 dalībvalstīm par advokātu profesijas praktizēšanas brīvību (25.10.2000.) preambulā nostiprināto, ka šī rekomendācija tiek pieņemta, “saprotot taisnīgas tiesas sistēmas nepieciešamību, kas garantē advokātu neatkarību viņu profesionālā pienākuma pildīšanā bez jebkādiem nevajadzīgiem ierobežojumiem, ietekmes, pamudinājumiem, spiediena, draudiem vai iejaukšanās – tiešiem vai netiešiem, no jebkādām aprindām un jebkāda iemesla dēļ”.

Uz D. Trampa pārmetumiem H. Klintone atbildēja: kad esat advokāts, ļoti bieži nav izvēles, ko pārstāvēsit, jo no pašu krimināltiesību būtības izriet, ka būs tādi, kurus pārstāvat, nevis atbalstāt. Bet jebkurā gadījumā tas ir jūsu pienākums.

Advokāts nevar atteikties kādu aizstāvēt tikai tāpēc, ka šis cilvēks ir vai vēlāk kļūst ar kaut ko nepatīkams vai pret viņu ir nostājusies sabiedrība.

Ja advokātiem tiktu uzlikts pienākums no morāli ētiskā aspekta izvērtēt pieņemtos uzdevumus, izvērtēt klienta lietu, pašu klientu vai viņa reputāciju, tādējādi vienlaikus piešķirot viņiem tiesības jebkurā laikā atteikties no lietas, ja tiek konstatēta klienta vai viņa lietas nesaderība ar paša advokāta morālo pārliecību, sabiedrība saņemtu tādus advokātus, kuri jebkurā brīdī, aizbildinoties ar lietas ētisko aspektu, varētu no klienta un viņa lietas atteikties, kaut gan būtībā motīvs varētu būt pavisam cits un subjektīvs: bailes no sabiedrības nosodījuma, bailes par savu nākotni, politiskā ietekme vai vienkārši neapmierinātība ar kādiem apstākļiem.

Cenšanās cilvēkus iedalīt “vienkāršos” un “nevienkāršos” noved pie diskriminācijas, un, ja advokāts vadīsies pēc šādiem pilnīgi subjektīviem kritērijiem, viņš pārkāps Advokātu ētikas kodeksa 1.7. punktu, kas aizliedz advokātam pieļaut diskriminējošu attieksmi pret saviem klientiem.

Nevar ignorēt to, ka Advokatūras likuma 8. pants paredz tiesības klientiem brīvi izvēlēties advokātu savu interešu aizstāvībai, savukārt 9. pants – to, ka visām personām nodrošināmas vienādas tiesības uz juridisko palīdzību.

Tāpat ir ņemams vērā, ka advokāti specializējas, lai sniegtu pēc iespējas kvalitatīvāku un profesionālāku juridisko palīdzību, un nav arī nekāds noslēpums ka kolēģes I. Nikuļcevas specializācija ir konstitucionālās tiesības un starptautiskās tiesības, un advokātu ar šādu specializāciju Latvijā nav nemaz tik daudz.

Vai tikai tāpēc, ka nacionālā tiesa kriminālprocesā ar A. Lembergu netiek īsti galā un ASV viņu iekļāvusi Magņitska sankciju sarakstā, viņam nebūtu tiesības griezties pie advokāta, kas, viņa skatījumā, ir labākais, savukārt, vai advokātei I. Nikuļcevai, ja viņa saskata tiesību aizskārumu, vajadzētu no viņa iepriekš minēto apstākļu dēļ distancēties kā no tāda spitālīgā?

Šeit ir tikai viens vienīgs jautājums: ko konkrēti zvērināta advokāte I. Nikuļceva pārkāpa savā profesionālajā darbībā, lai vairs nevarētu kandidēt uz augsto Satversmes tiesas tiesneša amatu? Ko konkrēti? Uz to atbildes nav, jo atbilstoši Satversmes tiesas likuma 4. panta otrās daļas 2. punktam par Satversmes tiesas tiesnesi var apstiprināt personu, kurai ir nevainojama reputācija.

Vai profesionālo amata pienākuma godprātīga pildīšana sabojā “reputāciju” tikai tāpēc, ka sabiedrība vai tās daļa ir nostājusies pret kādu no advokāta klientiem? Ja tiek kultivēta tāda nostāja, tad varbūt to vajag nostiprināt likumā un arī Satversmes tiesas likumā, lai advokāti, kas uzņemas aizstāvēt klientus, rēķinās, ka klienta sabiedriskais vērtējums var būt šķērslis tālākai karjerai citā juridiskā darba sfērā.

Un kāpēc gan šādos gadījumos aprobežoties tikai ar advokātiem un nesākt, piemēram, apšaubīt reputāciju un ierobežot arī tiesnešus, kuri skata kādas šādas “nevēlamās” personas lietu un iedrošinās šādu “nevēlamo” personu attaisnot? [Šajā rindkopā rakstītais ir ironija].

Bet tā varam nonākt līdz absurdam un advokāta darba pilnīgai degradācijai, kas neatbilst likumdevēja gribai, jo tādā gadījumā nebūs iespējams nodrošināt Satversmes 92. panta paredzētās ikviena tiesības uz advokātu. Šīs tiesības nebūt nav tulkojamas tā, ka “advokāts tev būs tik labs, cik labs esi bijis tu pats”. Jo vērtējums par to, kas ir slikts un kas ļoti slikts, arī var atšķirties: kāds uzskatīs, ka korupcija ir bīstamāka par slepkavību, kāds – gluži pretēji, vēl kāds dos priekšroku kam citam. Bet šī atsevišķu indivīdu subjektīvā nepatika, lai cik liela tā arī būtu, nevar liegt personai saņemt vislabākā advokāta aizstāvību.

Jau klasikā šajā jautājumā ir iegājusi advokāta Džona Adamsa rīcība, kad viņš 1770. gadā, neskatoties uz sabiedrības vēlmi pēc nekavējošas atriebes, aizstāvēja septiņus britu karavīrus, kuri tika apsūdzēti tā sauktajā Bostonas slaktiņā. Piecus no šiem karavīriem attaisnoja. Bet Dž. Adams britu karavīrus neaizstāvēja ne aiz mīlestības pret viņiem, ne aiz mīlestības pret lietu. Viņš britu karavīrus aizstāvēja aiz savas mīlestības pret taisnīgumu un savas karstas ticības un pārliecības dēļ, ka jebkuram apsūdzētajam ir tiesības uz aizstāvību. Un tas viņam nebūt netraucēja 1789. gadā kļūt par ASV otro prezidentu.

Bez aizņemtības ir vēl tikai viens izņēmums, kad advokāts var atteikt klientam uzņemties viņa lietu, un šis izņēmums izriet no Latvijas Zvērinātu advokātu Ētikas kodeksa 3.1. punkta, kas nosaka, ka “advokāts nevar uzņemties lietas vešanu, ja viņš nav kompetents vai nevar precīzi veikt profesionālos pienākumus”. Kā redzams, šis vienīgais izņēmums nav saistīts ne ar klienta, ne viņa lietas morālu novērtējumu.

Nav noslēpums, ka darba procesā, neskatoties uz to, ka persona, lai kļūtu par advokātu, kārto eksāmenu visās tiesību nozarēs, liela daļa vēlāk specializējas kādā no tiesību nozarēm, piemēram, civiltiesībās, komerctiesībās vai krimināltiesībās. Un specializācija nereti notiek arī vēl kādas atsevišķas tiesību nozares ietvaros, līdz ar ko tie advokāti, kuri strādā, piemēram, ar “balto apkaklīšu” noziegumiem (piemēram, korupcija, krāpšana, noziedzīgu līdzekļu legalizācija), ļoti virspusēji var pārzināt tādu noziegumu kategoriju kā dzimumnoziegumi, un būs tikai loģiski, ka šādi advokāti neuzņemsies strādāt ar otrajiem.

Bet arī šie otrie ir tiesīgi uz advokātu palīdzību ne mazākā mērā kā pirmie, jo advokāta dalība jebkurā lietā atbilst taisnīgas tiesvedības interesēm, kurai ir jābūt ieinteresētai, lai lietas apstākļi būtu izklāstīti gan no apsūdzības, gan no aizstāvības pozīcijām, lai vienādā mērā būtu uzrādīti un izanalizēti kā vainu pierādošie, tā arī attaisnojošie apstākļi/pierādījumi.

Advokāta uzdevums ir novērst kļūdas tiesvedībā, atturot no nepamatotas notiesāšanas. Tiesas, bet ne advokāta pienākums ir sniegt morālo vērtējumu klientam un klienta nodarījumam. To nevar uzspiest darīt advokātam.

Lai sekmīgi veiktu savu profesionālo pienākumu – aizstāvību, advokātam ir jāatsakās no paša emocionālā un morālā vērtējuma par apsūdzētā izdarīto, jo nereti izrādās, ka patiesība ir pavisam cita, nekā to cenšas pasniegt apsūdzība. Advokāts nedrīkst nerēķināties ar to, ka var rasties pavisam citi pierādījumi, kas pierādīs pavisam pretējo, nekā sākumā domāts, jo, uzsākot lietu, ne vienmēr ir zināmi visi apstākļi, un var atklāties jauni, kas visu parāda pavisam citādā gaismā.

Advokāts tiesvedības procesā nodrošina tikai aizstāvības funkciju un kalpo kā apsūdzību izlīdzsvarojošs mehānisms.

Nenoliedzami, ka mēdz būt gadījumi, kad advokāts satuvinās ar klientu, un šāda satuvināšanās var radīt zināmus riskus, un atsevišķos gadījumos, iespējams, advokātu varētu arī par to kritizēt. Tomēr advokātes I. Nikuļcevas gadījumā ne raksta autore, ne kāds cits pat ne tuvu ne uz ko tādu nav norādījuši. Turklāt Tieslietu padome, kuras sastāvā ir vairāki tiesneši, advokātei I. Nikuļcevai deva visaugstāko novērtējumu, rekomendējot viņu Satversmes tiesas tiesneša amatam.

Izvirzot advokātiem kā viņu reputācijas mērauklu kādus morāli ētiskus kritērijus klientu izvēlē, šādas nostājas piekritējiem tomēr nevajadzētu aizmirst, ka galu galā tiesu spriež tiesnesis(-ši) neatkarīgi no tā, vai tas ir Latvijas tiesnesis(-ši), vai tiesnesis(-ši) Eiropas Cilvēktiesību tiesā, nevis advokāts.

Pat pašiem tiesnešiem kā galavārda teicējiem lietā nereti mēdz būt sava subjektīvā attieksme pret procesa dalībniekiem, tostarp arī advokātiem, neskatoties uz to, ka tiesnešiem ir izvirzīts pienākums ievērot objektivitāti un neitralitāti. Bijušais Eiropas Cilvēktiesību tiesas un Eiropas Savienības Tiesas tiesnesis E. Levits savā retorikā nemaz neslēpj nepatiku un piesardzību pret gudriem advokātiem, bet tas nekad neaiziet līdz advokāta reputācijas apšaubīšanai.

Pilsoniskai sabiedrībai un katram indivīdam ir jābūt ieinteresētiem tajā, lai valsts, kura caur sociālo līgumu ir apveltīta ar varu, neizlietotu ļaunprātīgi savas sodīšanas iespējas. Advokāts ir taisnīgas tiesas balsts. Advokātam ir jābūt drosmīgam, un viņš nekad nedrīkst izrādīt bailes no sabiedriskās domas, savukārt sabiedrības pienākums ir šādam advokātam izrādīt cieņu, nevis nopelt.

[1] Sk.: https://ir.lv/2021/01/06/lembergs-nav-vienkarsi-klients/