22. Janvāris 2021 12:15
Domnīca / eseja
III. Inkvizitors, kurš sarunājās ar savu sirdsapziņu
Eseja par “pazudušo dēlu” Frīdrihu Lūdi jeb kā 18. gadsimta beigās Vidzemē noritēja kriminālprocess.
Dr. iur. cand.
Egons Rusanovs
 
Mg. iur.
Signe Skutele
 
Bc. iur.
Maria Zvonareva
 

I. Ievads

II. Lūdes kāzusa fabula jeb “savādā krimināllieta”

Pārdomājot Lūdes kāzusu, izrādās, nemaz nav tik pārsteidzoši, ka arī šodien, vairāk kā pēc divsimt gadiem, cilvēce, lai arī nereti atsevišķos jautājumos diametrāli pilnīgi pretēji, joprojām turpina risināt precīzi tieši to pašu būtisko eksistenciālo jautājumu kompleksu (turklāt izmantojot tos pašus atslēgas vārdus: brīvība, morāle un sirdsapziņa[1]), kas arī toreiz, izmeklējot šo “savādo krimināllietu”, nodarbināja aristokrāta-inkvizitora grāfa fon Mellīna prātu.

Atstājot pagaidām atklātu jautājumu, vai toreizējā inkvizīcijas (izmeklēšanas) kriminālprocesa modeļa ietvaros, mūsdienu Latvijas kriminālprocesuālistu valodā izsakoties, tika nodrošināts taisnīgs krimināltiesisko attiecību noregulējums Lūdes lietā (aizsteidzoties izklāstam nedaudz priekšā, gan jāsaka, ka pašiem autoriem par to nekādu šaubu neradās, vismaz tiktāl, ciktāl tas neattiecas uz pēdējam noteiktajiem kropļojošajiem miesas sodiem, lai gan tie objektīvu iemeslu dēļ tā arī netika izpildīti), acīmredzot sākotnēji būtu vērts vēlreiz atcerēties dažas svarīgas detaļas no paša Lūdes īsās dzīves stāsta.

Iespējams, tām varētu būt nozīme, atvieglojot autoru jau tāpat visnotaļ grūto un pat gandrīz neiespējamo uzdevumu šajā pašai par sevi nepateicīgajā nodarbē – nedaudz tālāk arī pamatot savus, iespējams, ievērību nemaz nepelnošos secinājumus par jau minēto kontroversiālo[2] (būtībā – metafizisko[3]) kategoriju[4] – brīvības, morāles un sirdsapziņas – izpratnes būtisko transformāciju kopš apgaismības laikmeta līdz mūsdienām.

Kā redzams no grāfa fon Mellīna izklāsta, Lūdes vecāki, būdami muižas dzimtcilvēki, ne tikai bija panākuši sev un saviem bērniem brīvību, bet arī bija atstājuši viņiem ievērojamu mantojumu un nodrošinājuši, vismaz pašam Lūdem, labu izglītību.[5] Saprotamu iemeslu dēļ iegūt papildu ziņas par Lūdes vecākiem gan nebija iespējams. Tomēr, domājams, autori pārāk nekļūdītos savos pieņēmumos, ja uzdrīkstētos apgalvot, ka ar vislielāko varbūtību pēdējais auga tā dēvētajā klasiskajā, proti, patriarhālajā un kristīgās ticības ģimenē (konfesijai šeit nebūtu nozīme), kur brīvības iegūšanas priekšnosacījumi bija pašdisciplīna, pašaizliedzība, smags darbs un taupība, jeb, Frīdriha Augusta fon Hajeka[6] vārdiem sakot, pilnīgi konkrētas “morālās prakses”[7]. Arī bērni ģimenē bija dzimtas pastāvēšanas jautājums, kuriem būtu bijis jāturpina šo kādreiz iesākto un īsti nekad nebeidzošos ceļu uz pilnīgu personisko brīvību, ko dāvināt, protams, neviens negrasījās. Taču kaut kas acīmredzot nogāja greizi. Vai patiešām jaunais Lūde tika bez mēra lutināts, lai viņš piedzīvotu vieglākas dienas nekā paši vecāki, vai arī notika kādi citi neparedzēti apstākļi, to laikam vairs nebūs lemts uzzināt nevienam. Tomēr šajā gadījumā tam arī nav nozīmes, jo šī Lūdes dzīves skumjā stāsta morāle slēpjas citā Hajeka formulētajā atziņā, ka brīvība kā politiskais institūts radās nevis no abstraktas “cilvēku tieksmes pēc brīvības”, ar to domājot tikai atbrīvošanos no ierobežojumiem, kā to acīmredzot saprata arī pats Lūde (un kā to diemžēl nereti izprot arī mūsdienu globāli orientētajā politiskajā diskursā), bet gan no tieksmes norobežot kaut kādu drošu individuālās dzīves sfēru.[8]

Proti, lai kā tas arī negrieztu ausīs šobrīd valdošo – ideoloģiski klaji sociālistisko – uzstādījumu propagandētājiem un izklausās visādi citādi nepopulāri, tas nozīmē ģimenes, dzimtas, galu galā dinastijas bagātības (ja nu galīgi nepatīk šis vārds, tad vismaz – pārticības) vairošanu šajos ietvaros no paaudzes paaudzē. Līdz ar to tad, kad šāds ģimenes vērtību modelis tiek apšaubīts, tad, kad cilvēkiem pilnā nopietnībā tiek iestāstīts, ka gribēt būt bagātiem (pārtikušiem un pašpietiekamiem) ir slikti, jo tas esot pārspīlēts egoisms (individuālisms), kad viņiem vairāk vai mazāk maskētā veidā liedz tiesības uz kādu komerciālas darbības veidu abstraktas vispārības labad, vai atņem smagā darbā nopelnītos augļus vai nu ar netaisnīgu nodevu un nodokļu palīdzību, vai arī gluži vienkārši tos konfiscē, tad tas, vadoties pēc šādas loģikas, patiesībā varētu nozīmēt neko citu, vismaz Hajeka izpratnē, kā atņemt cilvēkiem jebkādas cerības uz brīvību.

Iespējams, dzimtcilvēku – Lūdes vecāku – un mūsdienu Latvijas cilvēku liktenis tādēļ šādā nozīmē varētu būt gluži labi salīdzināms. Atšķirība ir gan vienā būtiskā aspektā. Ja stāstā par Lūdi droši vien vairums darbojošās personas, tajā skaitā, grāfs fon Mellīns un viņu laikabiedri citviet Eiropā (lai gan ar zināmām atrunām, piemēram, kaut vai Voltēra gadījumā, kas arī strikti hronoloģiski raugoties, iespējams, gan nav labākais piemērs), vēl aizvien ticēja universālas morāles vērtībām, kas nepārprotami sakņojās dekalogā[9] un kas attiecīgi caur kristīgās reliģijas dogmatiku katrā individuālā gadījumā varēja arī transformēties attiecīgajās garīgajās praksēs (rituālos), tad šobrīd šādu uzvedības noteikumu līdzi atnesto neizbēgamo ierobežojumu sakrālais[10] konteksts ir gandrīz pilnībā nojaukts. Tādējādi šobrīd ar morāli[11] visbiežāk saprot vienīgi sabiedrības aktuālās kopdzīves realitātei vēlamus un nereti arī uzspiestus jeb mākslīgi konstruētus ārējās uzvedības noteikumus kā sastingušas manieres, līdz ar to pēdējiem nepārprotami iegūstot vairāk vai mazāk farizejisku[12] ievirzi. To skaidri demonstrē mūsdienu politiķu divkosība un liekulība.

Tādēļ, šajā vietā atstājot detalizētāku Lūdes visnotaļ degradētās personības profila turpmāku apceri pašu lasītāju ziņā, autoru ieskatā, turpinājumā papildus būtu pievēršama uzmanība tieši apgaismības laikmeta un tam sekojošās Lielās Franču revolūcijas atnestajām vērienīgajām pārmaiņām tā laika cilvēku morālajās paradigmās[13] kopumā un vispār. Kontrastējošam salīdzinājumam šeit iesākumam tādēļ arī lieti noderēs neliels ieskats “pazudušā dēla” lietu izmeklējošā tiesneša – grāfa fon Mellīna – biogrāfijā.

Tās fakti ne tikai pietiekoši labi ļauj izprast šī vēstures perioda kārtu sabiedrības būtību Vidzemē un vispār Eiropā, bet arī nepārprotami samilzušo vērtību sistēmas konfliktu jau tobrīd, kas, objektīvi raugoties, nebūt nav beidzies, tam vēl joprojām turpinot savu eskalāciju[14], kā jau minēts, arī mūsdienās. Tomēr jautājumam, kurp novedīs šobrīd nepārprotami dominējošais un uzvarošais morālais relatīvisms, tam it kā par katru cenu cenšoties pēc iespējas ātrāk nonākt līdz savai galējai iekšējai konsekvencei – totālai godbijības pret jebkādiem universāliem morāliem “kategoriskiem imperatīviem” izzušanai ar visām no tā tālāk izrietošajām un turklāt pietiekoši viegli paredzamām sekām[15], autori nepievērsīsies, jo tādējādi jau pārāk acīm redzami nonāktu ārpus tēmas ietvariem.

Jebkurā gadījumā, kā uzskatīja Hajeks, 17.–18. gadsimta franču domātāju vidū sāka parādīties dažāda veida jaunas ietekmīgas idejas, kas, ja tās aplūko kopsakarībā, jau var vērtēt kā patiesu izaicinājumu paplašinātās kārtības jeb kapitālisma galvenajām vērtībām un institūtiem.

Kā pirmā no šīm idejām atspoguļoja racionālisma tās īpašās formas pastiprināto ietekmi saistībā arī ar mūsdienu zinātnes attīstību, proti, “konstruktīvismu”[16] vai “scientismu”[17]. Turpmākajos dažos gadsimtos tās praktiski pilnībā pārņēma tos, kas nodarbojās ar prāta problēmām un tā lomu cilvēka darbībā.

Taču šī savdabīgā racionālisma forma, Hajeka ieskatā, bija pilnīgi pārsteidzīga, izaugot no tādas zinātnes un racionalitātes maldīgas koncepcijas, kas pamatojās prāta ļaunprātīgā izmantošanā un, kas pats galvenais, neizbēgami noveda līdz cilvēku institūtu dabas un izveidošanās kļūdainas traktēšanas. Apbruņojoties ar šo interpretāciju, morālisti uzsāka savu uzvaras gājienu prāta un civilizācijas augstāko vērtību vārdā, bet beidza ar to, ka glaimoja neveiksminiekiem un mudināja cilvēkus uz savu pašu primitīvāko iekāru apmierināšanu.

Tādējādi, kā uzskatīja Hajeks, šai racionālisma formai jaunajos laikos[18], sākot no Renē Dekarta[19], bija raksturīgs ne tikai noraidīt tradīcijas, bet arī apgalvot, ka it kā tīrs prāts var tieši, bez jebkāda veida starpposmiem, apkalpot cilvēciskās vēlmes, kā arī – vadoties tikai no sevis paša – radīt jaunu pasauli, jaunu morāli, jaunas tiesības un pat jaunu attīrītu valodu. Līdz ar to, kaut arī šī teorija ir gluži vienkārši maldīga[20], tā vēl joprojām valda zinātnieku, kā arī rakstnieku, mākslinieku un intelektuāļu vairākuma prātos.

Savukārt, kā norādīja Hajeks, otra tuva iepriekšējai ideja, kas meta izaicinājumu tā laika morālei un kas vēlāk fundamentāli nostiprinājās cilvēku prātos, parādījās Ruso darbos. Lai arī šo savdabīgo domātāju bieži vien pieskaita pie iracionālistiem[21] vai pat romantiķiem[22], viņa uzskati nepārsniedza iepriekš minētās robežas un līdz ar to būtībā atradās dziļā kartēzisma[23] ietekmē.

Kā to aprakstīja Hajeks, galvu reibinošās Ruso idejas sāka dominēt “cilvēces progresīvajā domā”, un to uzbudinājuma ietekmē cilvēki aizmirsa, kā jau iepriekš tika minēts, ka brīvība kā politiskais institūts radās nevis no “cilvēku tieksmes pēc brīvības”, ar to domājot tikai atbrīvošanos no ierobežojumiem, bet gan no tieksmes norobežot kaut kādu drošu individuālās dzīves sfēru.

Tādējādi ar laiku Ruso lika cilvēkiem aizmirst, ka uzvedības noteikumi ir neizbēgami ierobežojumi un ka tieši tie rada kārtību. Viņš lika aizmirst, ka tieši tādēļ, ka šie noteikumi sašaurina to līdzekļu izvēli, ko katrs indivīds var izmantot savu nolūku īstenošanai, tie vienlaikus arī neparasti paplašina mērķu izvēli, kur ikviens var censties sasniegt veiksmīgu rezultātu.[24]

Ruso savu slaveno 1762. gadā sarakstīto darbu “Sabiedriskais līgums”[25] arī iesāka ar apgalvojumu, ka “cilvēks piedzimst brīvs, bet visur viņš ir važās”, tādējādi paziņojot par savu vēlmi atbrīvot cilvēkus no visiem “mākslīgajiem” ierobežojumiem, pārvēršot tā dēvēto mežoni par īstenu intelektuāļu-progresistu varoni. Ruso aicināja ļaudis nokratīt no sevis nost tos ierobežojumus, kuriem viņi patiesībā bija tieši parādā par savu augsto darba ražīgumu un pašu strauji pieaugušo skaitu. Līdz ar to Ruso izstrādāja brīvības koncepciju, kas kļuva par lielāko šķērsli ceļā uz minēto labumu sasniegšanu. Tādējādi būtībā tieši Ruso izsniedza intelektuālu licenci uz nevērīgu attieksmi pret ierobežojumiem, ko uzliek kultūra, uz centieniem iegūt “brīvību” no ierobežojumiem, kas patiesībā vienīgie veicināja pašas brīvības rašanos, tiesiskumu, kā arī uz to, lai šie uzbrukumi brīvības fundamentam turpmāk dēvētos par “atbrīvošanos”. Rezultātā arī “īpašums” kļuva arvien aizdomīgāks, un to jau vairs ne visur atzina par paplašinātās kārtības jeb kapitālisma izveidošanās atslēgas faktoru. Vēl arvien biežāk un labprātāk tika izteikti pieņēmumi, ka noteikumus, kas regulē individualizētā īpašuma norobežošanu un nodošanu, var aizstāt ar centralizētu lēmumu pieņemšanu par tā izmantošanu.[26]

Arī pie paša Ruso, līdzīgi kā pie Voltēra un citu ievērojamu apgaismības laikmeta domātāju personībām autori sīkāk pakavēsies nedaudz vēlāk.

Taču, vēlreiz atgriežoties pie Lūdes personības, protams, grūti viņu būtu uzskatīt par “intelelektuāli-progresistu”, tomēr viņa paustajā, itin ka “uz līdzcilvēku palīdzību nemaz neesot jēgas cerēt, jo tagadējā pasaule, [..] necenšas palīdzēt neveiksmīgajiem [un ka] tādus cietsirdīgus ļaudis, kuri nav gatavi palīdzēt nelaimē nonākušajiem, ir jāšauj nost, lai ir pagalam”, pietiekoši droši var saskatīt vēlāko muižu dedzinātāju un ekspropriētāju ideoloģijas fundamentālākās atziņas.

Citiem vārdiem sakot, pamazām vēstures avanscēnā[27] sāka parādīties jauni dzīves noteicēji. Sākās “atbrīvošanās no sirdsapziņas kā himēras”[28] laikmets.

Sirdsapziņai kā no dzīvnieciskā nošķirošai vertikālai cilvēciskai dimensijai jeb augstākai instancei šaura ego priekšā, paģērē striktus kritērijus, bez kuriem arī nemaz nav iespējama nedz personiskā grēcīguma atziņa, nedz arī secīgi to nožēla. Grāfa fon Mellīna tēlaini aprakstītā Lūdes “sirdsapziņas asināšana” tādēļ ir jāuztver nevis kā pikanta vai anekdotiska detaļa lasītāja izklaidei, bet gan tikpat dziļi un nopietni kā to vēl joprojām uztvēra pats šīs “savādās krimināllietas” izmeklētājs-tiesnesis.

Tādējādi Vidzemes kriminālprocesa 18. gadsimtā kriminālprocesuālo procedūru kontekstā priekšplānā pašsaprotami izvirzās arī būtiskais Dieva (kā pirmcēloņa, visa Radītāja, kas uztur visu lietu, būtņu un personu eksistenci, nosaka to galamērķi, eksistences jēgu un likumu[29]) figūras jautājums. Dažādu iemeslu dēļ juridiskajā literatūrā, vismaz par kriminālprocesa jautājumiem, tas ir nepietiekoši dziļi novērtēts aspekts, kas novedis pie tā, ka no modernā kriminālprocesa aploka (kā mēdza izteikties pērnā gadsimta 20.–30. gadu juristi), tas jau gluži pašsaprotami šodien ir izmiris pavisam (līdzīgi kā liecinošās personas zvērests Latvijā šī tiesību institūta sākotnējā nozīmē). Iespējams tas skaidrojams ar to, ka Dieva figūras izmantošana “civilizēto” ļaužu jebkādas savstarpējās komunikācijas diskursā[30] pakāpeniski vispār ir kļuvusi ļoti neērta, jūtīga un “intelektuāļu” aprindās pat nereti izsmieta tēma.

Tomēr 18. gadsimta beigu kriminālprocesā Dieva figūrai pēc gadsimtiem ilgi iekustinātās inerces vēl joprojām bija būtiska nozīme. Tādēļ nav iespējams izvairīties no šī aspekta ignorēšanas. Iepriekš aprakstītā pēc tiesas lūguma priestera vairākkārtīgi veiktā Lūdes “sirdsapziņas asināšana” un pēdējā gluži “bezdievīgā” acīm redzamā melošana, pat zvērot pie Dieva par savu nevainīgumu, dievbijīgajam, lai arī apgaismības laikmeta ietekmētajam grāfam fon Mellīnam tik un tā varēja būt visai nopietns morāls pārbaudījums.

Šis laiks kriminālprocesa vēsturē kopumā bija zīmīgs ar to, ka humānais un visnotaļ slavējamais spīdzināšanas aizliegums vienlaikus šī kāzusa kontekstā plašāk atvēra vārtus meliem kriminālprocesā. Kādēļ? Tādēļ, ka laika gara līdzi atnestais morālais relatīvisms pakāpeniski un nepielūdzami sāka izdarīt būtiskas un neatgriezeniskas izmaiņas cilvēku apziņā un vēlme izvairīties no spīdzināšanas melošanu padarīja iespējamu arī tiem, kuri nebūtu izturējuši mokošas miesiskas sāpes.

Cita starpā, droši vien nebūtu pareizi apgalvot, ka Lūde bija absolūts “bezdievis”. Spriežot pēc viņa kvēlajām savas ticības apliecinājuma tirādēm un apelēšanas pie Dieva varenības un žēlastības, tā nu gluži nebija. Tomēr pavisam noteikti viņš atšķirībā no sava procesuālā oponenta grāfa fon Mellīna, kā mēdz sacīt vecāka gadu gājuma ļaudis, vairs nebijās Dieva, lai cik tas smieklīgi un naivi varētu šķist vienam otram “intelektuālim”. Citiem vārdiem sakot, dievticība, lai kādā formā tā arī neizpaustos, vairs nenozīmēja kongruenci[31] ar dievbijību, kas vienmēr iet kopsolī ar patiesu grēku nožēlu.

Tādējādi grāfa fon Mellīna šaubas par Lūdes vainīgumu, neraugoties uz acīm redzamiem pēdējā vainas pierādījumiem, visdrīzāk balstījās viņa paša nespējā noticēt spēcīgu kognitīvu disonansi izraisošai šādai pēkšņi par aktualitāti kļuvušai patoloģiska melīguma parādībai, aizsedzoties ar it kā pareizi lietotiem Dieva vārdiem. Kā lai šeit neatceras simts gadus vēlāk brāļu Kaudzīšu “Mērnieku laikos” attēloto Oliņieti kā spilgtu farizejisma piemēru.

“Vai gan tu visu mūžu gribi izdzīvot kā koks bez neviena grēciņa? Kam tad tev vajag to lielo lūgšanu un raudāšanu? Kam tad vajadzēja Pestītājam ciest un mirt? Ak skaudīgs! Tad es nepaceltos ne augšā. Kura svētdiena ir pagājusi, kad neesam turējuši Dieva vārdu mājā un klausījušies baznīcā, vai arī kur tu nebūtu viņu sludinājis citā vietā? Dažu svētdienas vakaru acis gandrīz sūrkst no raudāšanas, īpaši kad ir bijuši jādzird vairāk bēru dievvārdi. Es nezinu cik dziesmas vien netiek pa nedēļu izdziedātas? Man tā Dieva mīlēšana tīri vai iedzimta: – lai iemu kurp iedama, lai daru ko darīdama, bet Dieva vārdu man vajag mutē. Ziņģes es neesmu par cik gadu ņēmusi mutē, kamēr, varbūt, tai jaunības trakumā, kad Pestītāju vēl nepazinu. Kad nu vienādi ir tā Dieva labā dzīvots, un viņa prāts vien darīts, vai tad gan viņš var tūliņ apskaisties, ja kādreiz neizdarām gluži tā vien kā viņš grib? Ko tad līdz tāda svētības un žēlastības krāšana, ja pats krājējs nedrīkst no viņas ne pilītes baudīt jeb ar viņu savus parādus nolīdzināt?”[32] Tādējādi brāļi Kaudzītes attēlojuši ne tikai Oļiņietes pārspīlēti izrādīto dievticību, bet arī izteiktu viņas morālo liekulību, vienlaikus spilgti līdz ar to iezīmējot 19. gadsimta vidus noteiktas latviešu daļas portretu.

Lai kā tur arī nebūtu, grāfa fon Mellīna personības sakarā mūsdienīgi aktuāla un atklāta paliek atziņa, ka tomēr laikam jau labāk ir tad, ja ļaundaris nebīstas Dieva, kas droši vien ir gluži dabiski, bet nevis, ja to dara kriminālprocesa virzītājs…

Patiesībā grēku nožēlas jautājums bija arī šo laiku inkvizīcijas (izmeklēšanas) procesa būtība, kas skaidri izpaudās arī kriminālprocesa gaitu reglamentējošos tiesību avotos, par kuriem vēl tiks runāts tālāk.

Tādējādi, iespējams, grāfs fon Mellīns šo krimināllietu arī uzskatīja par savādu tieši tāpēc, ka viņa praksē tas bija ekstraordinārs gadījums, jo viņš pirmo reizi bija sastapis divu dimensiju cilvēku bez trešās, proti, bez sirdsapziņas.

Savukārt grāfa fon Mellīna personības iezīmes daudz ko pasaka arī par tā laika “inkvizitora” tiesiskuma izpratnes avotiem un standartiem un viņa kā tiesneša personiskās pārliecības veidošanās mehānismiem, kas tostarp arī izskaidro gan viņa pašas veiktās Lūdes lietas skrupulozo izmeklēšanas gaitu, gan arī cieņas pilno attieksmi pret viņa rīcībā nodoto inkvizītu.

Par Mellīniem publicists kņazs Pēteris Dolgorukovs (Петр Владимирович Долгоруков, 1816–1868), kurš savu mūžu bija veltījis Krievijas valstī kādreiz dzīvojošo dzimtu izpētei, 1856. gadā izdotās grāmatas “Krievijas ģenealoģijas grāmata” (pirmsreformu krievu val. Россiйская родословная книга) ceturtajā nodaļā “Dzimtas, kam ir ārvalstu goda tituli” (pirmsreformu krievu val. Фамилiи, имѣющiя иностранныя почетныя титла) rakstīja, ka tā esot viena no senākajām Eiropā un cēlusies no itāļu Mellini dzimtas. Viens no šīs dzimtas pārstāvjiem, kāds Johans Mellini (precīzākas ziņas neizdevās atrast), 1013. gadā pat bija iemantojis pāvesta Benedikta VIII[33] labvēlību. “Johana vecākais dēls Marks Mellini kļuva par ciltstēvu pašreizējai itāļu Mellini dzimtai, kuras četri pārstāvji bija kardināli [..], bet jaunākais, Jūlijs, kas apprecējās ar Klāru Kollalto, pārcēlās uz Vāciju”[34].

Savukārt pirmais Mellīnu dzimtas pārstāvis, kurš uz dzīvi apmetās Baltijas malā, bija Kristofers Mellīns (Christopher Mellin, precīzākas ziņas neizdevās atrast) – grāfa fon Mellīna sestās pakāpes radinieks pēc tēva līnijas.[35]

Taču grāfa tituls un līdz ar to arī pirms uzvārda esošā partikula “fon” (vācu val. von) kā norāde uz dižciltīgo izcelsmi ir grāfa fon Mellīna vecvectēva īpašo nopelnu rezultāts. 1696. gada 22. jūlijā Georgu Jūrgenu fon Mellīnu (Georg Jürgen Mellin, 1633–1713) ar attiecīgo titulu pagodināja pats Zviedrijas karalis Kārlis XI Palatinats-Cveibrikens (Karl XI Palatinate-Zweibrücken, 1655–1697) par dienesta laikā izrādīto drošsirdību.[36]

Savukārt grāfa fon Mellīna vectēvs no mātes puses – pulkvedis Kārlis Frīdrihs Johans fon Štāls (Karl Friedrich Johann von Staal, precīzākas ziņas neizdevās atrast) – Katrīnas II uzdevumā izglītoja par bāreņiem kļuvušos Krievijas imperatores brālēnus – Vilhelmu Augustu fon Holšteinu-Gottorpu (Wilhelm August von Holstein-Gottorp, dzimis 1753. gadā, precīzākas ziņas par miršanas gadu neizdevās atrast) un Pēteri Frīdrihu Ludvigu fon Holšteinu-Gottorpu (Peter Friedrich Ludwig von Holstein-Gottorp, 1755–1829).

Domājams, ka nebūt nebija viegli tikt ieceltam par slavenās Holšteinu-Gottorpu dzimtas pārstāvju skolotāju. Prinču tēvs Georgs Ludvigs fon Holšteins-Gottorps (Georg Ludwig von Holstein-Gottorp, 1719–1763) bija viens no pirmajiem Krievijas impērijā, kurš pildīja augstākās militārā dienesta pakāpes jeb ģenerālfeldmaršala (pirmsreformu krievu val. генералъ-фельдмаршалъ) pienākumus. Turklāt pati Katrīna II visai skrupulozi izvēlējās atbilstošāko kandidātu, par ko liecina viņas sava dēla skolotājam, Krievijas impērijas Ārlietu kolēģijas (pirmsreformu krievu val. Коллегiя иностранныхъ делъ Россiйской имперiи) prezidentam Ņikitam Paņinam (Никита Иванович Панин, 1718–1783) adresētā vēstule: “Ņikita Ivanovič! Dabūjiet kādu pielikt jaunajiem prinčiem. Es tiešām nevaru, lai cik arī nebūtu meklējusi, atrast tādu cilvēku”[37].

Rezultātā abu prinču izglītošanu īstenoja pulkvedis fon Štāls pašas Katrīnas II stingrā pārraudzībā. Autoru rīcībā nav informācijas par to, kad precīzi Katrīna II organizēja saviem brālēniem izglītojošo ceļojumu pa Eiropu, tomēr ir zināms, ka jau 1766. gadā viņi pulkveža fon Štāla pavadībā atradās Bernē. Ceļojuma gaitā pulkvedis fon Štāls ziņoja Katrīnai II par mācekļu sekmēm, prasīja aizdot astoņus tūkstošus rubļus uz desmit gadiem, kā nodrošinājumu saistību izpildei piedāvājot apķīlāt viņa muižu, vaicāja atļauju apraudzīt Lozannu un Ženēvu, kā arī jautāja par iespēju ceļojumam pievienoties savam mazdēlam grāfam fon Mellīnam[38], proti, vēlākajam Lūdes krimināllietas izmeklētājam-tiesnesim. Nezināmu iemeslu dēļ Katrīna II, kura aizrādīja katram, kurš, būdams Šveicē, neapciemoja Voltēru, noraidīja pulkveža fon Štāla ierosinājumu: “tikai nebrauciet uz Lozannu vai Ženēvu, lai nebūtu tuvu Voltēram”[39]. Savukārt citu lūgumu izlemšanai viņa bija vēlējusies papildus apspriesties ar attiecīgo ziņu pienesēju – kņazu Mihailu Obolenski (Михаил Андреевич Оболенский, precīzākas ziņas neizdevās atrast).[40]

Jebkurā gadījumā, kad grāfam fon Mellīnam palika trīspadsmit gadi, Katrīna II atļāva viņam pievienoties fon Holšteinu-Gottorpu prinčiem ceļojumā pa Eiropu.[41] Tādējādi līdz 1773. gadam grāfs fon Mellīns skolojās Šveices savienības, Francijas Karalistes un Pāvesta valsts[42] (752–1870) mācību iestādēs, šajā laikā satiekoties arī ar tādām ievērojamām personībām kā Prūsijas karali Frīdrihu II Hoencollernu (Friedrich II Hohenzollern, 1712–1786), anatomijas pētnieku Albrehtu fon Halleru (Albrecht von Haller, 1708–1777) un pāvestu Klementu XIV (Clemens XIV, 1705–1774).

Tajā pašā laikā autori pieļauj, ka Krievijas imperatore attiecīgo lēmumu pieņēma ne tikai tāpēc, ka bija personīgi pazīstama ar grāfa fon Mellīna vectēvu.

Tā, neraugoties uz grāfa fon Mellīna vecumu, viņš jau bija sekmīgi apguvis astronomiju un augstāko matemātiku, labi orientējās teoloģijā un, izņemot igauņu un vācu valodas, kas viņam bija dzimtās, brīvi runāja franciski un krieviski, kā arī labi pārvaldīja latīņu valodu. Visa mūža garumā grāfs fon Mellīns aizvien vairāk attīstīja savas valodu zināšanas, apgūstot arī itāļu valodu, iemācoties runāt nedaudz poļu un moldāvu valodās, kā arī visbeidzot – latviešu valodā.[43]

Vairākus gadus ar grāfu fon Mellīnu bija pazīstams Krimuldas un citu apdzīvotu vietu luterāņu draudžu mācītājs Kārlis Emanuēls Pēgavs (Karl Emanuel Pegau, 1751–1816). Par grāfa fon Mellīna latviešu valodas zināšanu līmeni viņš atcerējās:”[s]aistībā ar to, ka Liflandē viņam bija lieli zemes īpašumi [..], viņš bija spiests mācīties latviešu valodu, taču ar to viņam ne visai labi sekmējās. Viņš teica, ka viņa vecā galva neuztver to, un labprātāk runāja ar saviem zemniekiem krievu valodā, ko nedaudz saprot gandrīz visi zemnieki Rīgas apkārtnē. Savukārt gandrīz vai visi muižas kalpi runāja vāciski”[44]. Tajā pašā laikā grāfa fon Mellīna latviešu valodas zināšanu raksturošanai ir veltīti arī šādi vārdi: “viņš nāk sakarā ar vietējiem iedzīvotājiem, ieskatās tautas dzīvē un iemācas viņas valodu tik pamatīgi, ka piedalās ar populāri-zinātniskiem apcerējumiem mācītāja Gustava Bergmaņa[45] 1791. g[adā] izdotajā “Labu ziņu un padomu grāmatā”“[46].

Taču grāfs fon Mellīns un viņa vectēvs nebija vienīgie, kuri savā dzimtā izpelnījās Katrīnas II ievērību. Arī viņa tēva grāfa Kārļa Johana fon Mellīna (Carl Johan von Mellin, 1707–1775) rīcība Krievijas imperatorei bija šķitusi apsveicama. Viņš bija to vācbaltiešu vidū, kuri pirmie uzdrošinājās saviem dzimtcilvēkiem piešķirt zemi,[47] tādā veidā krietni vien apsteidzot 1804. gada 20. februāra zemnieku reformas[48] Vidzemē. Par tēva padarīto dzimtļaužu labā grāfs fon Mellīns rakstīja 1803. gada 18. aprīlī pabeigtajā autobiogrāfijā, norādot, ka tēvam Igaunijā piederošajā muižā Tuhalā, kur cita starpā arī piedzima grāfs fon Mellīns, “[v]iņš jau sen bija ieviesis zināmas pārmaiņas, kas pēcāk izraisīja tik daudz klaigu un strīdu. Es atceros, viņš bieži teica: “labāk mēs labprātīgi dosim saviem maizes devējiem tās tiesības un atvieglojumus, ko kādudien mēs [tāpat] būsim spiesti viņiem dot”. Uz šiem principiem veidojās visa viņa saimniecība un rezultātā viņa mazajā muižā zemnieki bija izglītoti un turīgi, pašam tēvam savas lielās ģimenes uzturēšanā nenācās skopoties, bet pēc viņa nāves palika no parādiem brīvs īpašums un ievērojama naudas summa”[49].

Patiesībā arī Katrīna II, neraugoties uz zināmu ideoloģisku apsvērumu dēļ historiogrāfijā plaši pārstāvēto citādu viedokli, nebūt nebija gluži vienaldzīga pret zemnieku likteni. Tam par pierādījumu var kalpot kaut vai, piemēram, viņas personiskajā burtnīcā izdarītais pieraksts: “[a]izejiet uz ciemu, pajautājiet zemniekam, cik viņam ir bijuši bērni, un viņš jums pateiks (tas parasti) – desmit, divpadsmit, bet nereti pat divdesmit. Cik no viņiem ir dzīvi? Viņš atbildēs – viens, divi četri, retāk – ceturtdaļa. Ir jāatrod līdzekļi pret šādu mirstību; apspriedieties ar apdāvinātiem ārstiem, kuri ir vairāk filozofi, nekā vienkārši [ārsti], un nosakiet dažus vispārējus likumus, ko pamazām ieviesīs muižu īpašnieki, jo es esmu pārliecināta, ka galvenais [šī] ļaunuma iemesls [ir] aprūpes trūkums par ļoti maziem bērniem: viņi skraida kaili, kreklos [vien] pa sniegu un ledu. Palikušie ir ļoti stipri, taču deviņpadsmit iet bojā”[50].

No tēva grāfs fon Mellīns aizguva arī gan pragmatisku un ekonomiski pamatotu pieeju saimniecības vešanas modelim, gan arī godbijīgu attieksmi pret dzimtļaudīm, kas izpaudās arī tajā, ka savus dzimtcilvēkus viņš parasti dēvēja tāpat kā viņa tēvs – par maizes devējiem.

Taču, lai arī grāfs fon Mellīns cienīja visas Baltijas malas pamatnācijas, īpaši siltas sajūtas viņam bija tieši pret igauņiem kā viņa dzimtenes iedzīvotājiem. Turklāt grāfs fon Mellīns atteicās uzskatīt, ka latviešu un igauņu piespiedu iesaistīšana dzimtbūšanā ietilpstot vācbaltiešu priekšrocību tiesību kopā: “vergu [..] valdīšana nevar būt par muižnieku privilēģiju, ko, kā visai patriotiski [daži mēdz] izteik[ties], mūsu senči bija iekarojuši ar savām asinīm. Dievs žēlīgais??!!”[51]. Tāpat grāfs fon Mellīns nepiekrita tiem, kuri pārmeta latviešiem nepietiekošu izglītības līmeni: “[m]ūsu pamattautas ir pārāk piekaltas [..] zemei. Visi tās garīgie un fiziskie spēki pieder tās kungam, par ko tā turklāt visai bieži dabū pērienus un maksā tai [visai] švaki. Tādēļ zemnieks drīzāk paslēps savu talantu vai pielietos to cik vien var sliktāk”[52].

Pretēji toreiz valdošajam viedoklim[53] viņš neuzskatīja, ka Baltijas jūras krastā kopš senseniem laikiem dzīvojošās tautas būtu jāpārveido atbilstoši kādas citas nācijas īpatnībām, jo tas “esot pretēji dabai”[54].

Pēc iepazīšanās ar dažiem grāfa fon Mellīna darbiem, konstatējams, ka latviešu un igauņu stāvoklis viņu uztrauca līdz pat mūža pēdējām dienām. Īsu brīdi pirms savas nāves viņš nosūtīja paša 1835. gada 20. februārī uzrakstītās pārdomas vācu valodā no 1810. gada līdz 1907. gadam Rīgā izdodamās iknedēļas laikraksta “Rīgas pilsētas avīze” (vācu val. Rigaische Stadtblätter) redaktoriem. Tomēr šīs pārdomas tā arī netika publicētas. Tajās grāfs fon Mellīns rakstīja: “[v]ienā sabiedrībā attīstīja apgalvojumu: “Mūsu pamatiedzīvotāji ir nepateicīgi, cietsirdīgi un nav spējīgi uz cēlām sajūtām un darbiem”. Tādējādi tiek secināts, ka šie cilvēki [..] itin kā ar dievišķīgu ieceri radīti darbam vien, [un] tāpēc [viņiem] esot jānes visādas nastas un jācieš grūtības, bet privilēģijas ir klaušas nepildošiem muižniekiem*[55]. Šo principu dēvē par patriotismu, tas veido muižnieku privilēģijas un tiesības, ko senči iekaroja ar savām asinīm.

Citas nenobriedušas personības ir godājušas sevi par augstākām būtnēm, ciktāl to vārdu priekšā stāvējusi mantota vai nopirkta [partikula] “fon”[; tāpat šie cilvēki] ir atraduši iepriekš norādītos apgalvojumus par absolūti pamatotiem, bet savu maizes devēju pazemošana bija kā balzams to tukšajām dvēselēm. Uz atsevišķu piemēru un gadījumu pamata tika izdarīti secinājumi par veselu tautu. Tika runāts, ka nepieciešama [aizvien lielāka] godbijība un esot jāprasa, lai zemnieks, saredzot kungu vai muižu, norauj cepuri un uz ceļiem skūpsta kunga izstiepto roku.

Zināmas [arī] mazvāciešu[56] – lielākoties sabojāto cilvēku šķiras – nievas pret mūsu pamattautām. Daži pat ir iedomājušies, ka tiklīdz tērpsies vācu drebēs, uzreiz iegūs tiesības uz necienību. [..]

Tas viss izraisa sarūgtinājumu. [..]

Pieredze rāda, ka muižās, jo īpaši, ja tās ilgstoši piederēja vienai ģimenei[57], un kur pret zemniekiem izturas labi, valda patriarhāls[58] gars, muižnieki un zemnieki uzskata sevi par vienu lielu ģimeni, dzīvo vienprātībā, [bet] tauta tur ir izglītota un izjūt pret saviem kungiem lielu mīlestību un pateicību.

Ja pievēršas vēsturei un paskatās, kā viss tika virzīts uz to, lai iznīcinātu un nožņaugtu pamatiedzīvotāju cēlās sajūtas un pārvērstu tos tikai par nastu dzīvniekiem, tad neviļus rodas jautājums, no kurienes lai ceļas pateicība, mīlestība un cēlums? Par ko viņiem jābūt pateicīgiem? Kādēļ viņiem jābūt mīlošiem? [..] Drīzāk jābrīnās, ka viņi vēl ir saglabājuši labu īpašību iedīgļus, kas klusām izdīgst. Par to liecina aizkustinoši piemēri, kas tomēr paliek tikpat nepamanīti kā visa tautas dzīve, kurā labprātāk pamana ļaunās puses vien, lai interpretētu tās uz augstāk aprakstīto principu pamata. [..]

Ciktāl mūsu pamatiedzīvotāju stāvoklis, pateicoties mūsu muižniekiem, uzlabosies, tiktāl tautai paaugstināsies [arī] morāle un izglītība[s līmenis]. Taču tam ir nepieciešams laiks, jo to, kas tika postīts vairāku gadsimtu gaitā, nevar uzlabot vienā paņēmienā.

Šie principi vairākus gadus raisīja asus disputus muižnieku un dižciltīgo starpā. Taču tiem, kuri tiecas uz kaut ko labu, parasti nākas cīnīties ar saviem laikabiedriem. [..] Jo arī mūsu Glābējam[59] laikabiedri piesprieda apkaunojošo nāvessodu. [..]

L. A. grāfs Mellīns[60]

Rīga, 1835. g. 20. februārī

NB. Ja šis raksts būs publicējams, manu vārdu pieminēt nevajag”[61].

Šķiet šie grāfa fon Mellīna vārdi īpašus komentārus neprasa. Tomēr papildu uzmanība turpmākā izklāsta kontekstā būtu vienīgi vēlreiz pievēršama autoru iepriekš teiktajam par grāfa fon Mellīna vērtību sistēmu, kas balstījās dziļi nopietnā kristīgajā[62] ticībā.

Viņš veltīja uzmanību arī latviešu un igauņu vēsturei, mākslai un tautasdziesmām. Savukārt par atklājumiem, ko grāfs fon Mellīns veica, pētot Vidzemi un Igauniju atlanta sagatavošanās procesā, Johansons viņu pat bija pieskaitījis pie pirmajiem Baltijas arheologiem.[63]

Jau iepriekš minētajos Hūpela izdevumos “Nordische Miscellaneen” un “Neue Nordische Miscellaneen” grāfs fon Mellīns publicēja divus rakstus, ko veltīja dzimtenē un tai pieguļošās zemēs pamanītajam. Vienā no tiem viņš no ģeometriska skatu punkta aprakstīja vienu no lielākajiem apļveida nocietinājumiem un tirdzniecības centriem Igaunijas Harju zemē – Varbolas pilskalnu[64], bet citā ietvēra “studij[u] par latviešu pilskalnu pie Smiltenes muižas”[65], neaizmirstot pievērsties arī latviešu un igauņu cietokšņiem, kā arī citu nocietinājumu aprakstam[66]. Pēdējā no rakstiem grāfs fon Mellīns “aprakst[īj]a šī (Cērtenes) pilskalna situāciju un profilu, atzīmē[ja] mērījumu rezultātus un iz[teic]a dažas hipotezes; tās gan [bija] maldīgas, taču jāatceras, ka priekšstati par senlatviešu pilīm tobrīd vispār bija ļoti miglaini. Īsumā viņš aplūko[ja] arī dažus citus latviešu un igauņu pilskalnus; ja Jersiku viņš vēlas lokālizēt Pļaviņās, iepretim Sēlpilij, tad tas nesaskan ar parasto uzskatu, bet atbilst līdz šim jaunākai [..] hipotezei, kas Jersiku meklē Oliņkalnā. Tai pašā studijā Mell[ī]ns ietilpinājis vairākus topografiskus aprakstus, to starpā šādus zīmīgus faktus par Gutmaņa alu Turaidā: “Plašajās smilšakmens sienās ziņkārīgie iegrebuši savus vārdus, ģerboņus, gada skaitļus un tml. Griestos atrodami apsūnojuši ieraksti no 1564. gada. No alas pamatiem verd mundrs, skaidrs un vēss avots, kas ietek Gaujā; tas īstenībā izgrauzis šo alu un arī tagad to vienmēr padziļina. Zemnieki vēl šobrīd avotā upurē, un es pats tur nesen redzēju tikko iemestas monētas”. Tomēr archailoģija aizņēma tikai nelielu sektoru Mell[ī]na vispusīgajā darbībā”[67].

Grāfa fon Mellīna rūpes par zemnieku dzīves līmeņa paaugstināšanu gan izvērsās par daudz ko vairāk nekā par abstraktu prātojumu izklāstu uz papīra.

1781. gadā, apprecoties ar Bīriņu[68] un Eikažu īpašnieci Helēnu Augustu fon Mengdeni[69], grāfs fon Mellīns kļuva par Bīriņos un Eikažos esošo muižu saimnieku. Lai dzimtcilvēkiem garantētu palīdzību neražas gadījumos, 1803. gadā viņš izdeva vācu un latviešu valodā rakstīto rīkojumu “Likumi tiem Bīriņu un Eikažu valsts ļaudīm iecelti, kā to tai valsts magazinē un lādē sagādātu labību un naudas krājumu būs glabāt, izdot, atkal sadzīt un vairot” (vācu val. Magazin und Kassa-Ordnung für die Bauerschaft der Güter Kolzen und Eikasch)[70].

Tādā veidā saviem dzimtcilvēkiem grāfs fon Mellīns piešķīra patstāvīgā lietošanā zemes gabalu un uz sava rēķina cēla ēku, kur zemniekiem ļāva glabāt no attiecīgā zemes gabala novākto ražu. Turpat viņš arī novietoja lādi ar 100 dālderiem – šiem laikiem visnotaļ ievērojamu naudas summu[71]. Turklāt arī “magazīnu” tās eksistences pirmajos laikos ar labību nodrošināja pats grāfs fon Mellīns. Savukārt pēc pirmās ražas ievākšanas no piešķirtā zemes gabala “magazīna” jau atradās zemnieku pārziņā. No “magazīnas” zemniekiem tika izsniegti “labības aizdevumi – bez peļņas, kā arī naudas aizdevumi par 6 procentiem gadā”[72].

Zīmīgi vārdi, ar ko grāfs fon Mellīns noslēdza 1803. gada rīkojumu: “tad pie mūsu zemniekiem uzticība, vientiesība un derīga mājas kopšana aprastas lietas būs, tad viņi vairs ne par pātagu un rīkstēm vien drebēs, bet caur apgaismotu prātu un mīkstinātu sirdi uzskubināti tā turēsies, tā Dieva ļaudīm un Kristus draugiem klājas, tad, ak! tad mana sirsnīga vēlēšana un ilgošana piepildīsies, proti tā tie zemnieki no manām dzimtām muižām, tik ne visi, it skaidri, uzticami, laipnīgi un dievabijīgi un turīgi ļaudis kļūtu, no kuriem par izzīmēšanu un teikšanu varētu sacīt: redziet un protiet ļautiņi: – Še ir Bīrinieši un Eikašnieki”[73]!

Savukārt 1831. gada grāfs fon Mellīns dibināja fondu “1 800 Alberta dālderu apmērā, no kura procentiem [bija] izmaksājamas gadskārtējas godalgas centīgiem bīriniešiem, kurus “pēc dievbijīgas un godīgas dzīvošanas, pēc labas mājas valdīšanas, pēc tikušas darba strādāšanas, pēc meža un māju lopu godīgas un mīlīgas kopšanas vai pēc citas Dievam un cilvēkiem patīkamas būšanas īpaši uzteicamus atradīs”“[74]. Cita starpā, godalgu izdalīšana turpinājusies līdz pat 1905. gadam.

Viss, ko grāfs fon Mellīns bija izdarījis zemnieku labklājības paaugstināšanai, pēc Johansona vārdiem, kļuva par pamatu Latvijas vēsturē vienreizējam notikumam, “ka zemnieki savāca naudu, lai viņam, vēl dzīvam esot, uzceltu Bīriņu parkā pieminekli. Kad zemnieku pārstāvji [grāfam fon Mellīnam] to paziņojuši, viņš sācis raudāt. Pieminekli celt viņš aizliedza, bet savā autobiografiskajā manuskriptā atzīmēja: “Mana mūža visbrīnišķīgākā stunda.” Savās attiecībās ar zemniekiem [grāfs fon Mellīns] bija nepiekāpīgs vienīgi reliģijas jautājumos un kategoriski prasīja, lai visi cieši turētos pie oficiālās baznīcas”[75].

Lai aprakstītu jau iepriekš minētā jautājuma par kristīgā Dieva figūras nozīmi dažādu 18. gadsimta laikabiedru, tostarp, arī grāfa fon Mellīna laicīgās dzīves visdažādākajās izpausmēs, tajā skaitā, lai cik tas paradoksāli arī nešķistu, tiesvedības īstenošanā krimināllietās, domājams, nav nepieciešamības pārlieku iedziļināties teoloģiskās[76] jeb drīzāk konfesionālās[77] finesēs[78].

Līdz ar to aktuāls ir arī apgaismības laikmetā notikušais reformācijas[79] (kas izraisīja arī atsevišķu pašas katoļu baznīcas dogmatu[80] revīziju tās iekšienē, tomēr – pats galvenais – tās sašķelšanos) process. Kā arī vēlāk zinātnes attīstības fonā visā Rietumeiropā (17.–18. gadsimtā) notikušo politisko un ekonomisko pārveidojumu procesu kopīgā iedarbības rezultāta konstatācija, kas daudzveidīgi un vietām ļoti būtiski transformēja visu slāņu cilvēku priekšstatus par pašu Dievu. Tas savukārt jau ietekmēja turpmāko attiecību veidošanas ar Dievu modeli, tajā skaitā, izšķiroties arī par pilnīgu saišu saraušanu ar viņu. Īsi sakot, racionālais prāts sāka apšaubīt kristīgās ticības pamatu – Dieva Dēla atnākšanu zemes virsū, lai pestītu cilvēkus (vēlāk 19. gadsimtā tas Jēzu no Nācaretes labākajā gadījumā atzina par vēsturisku personu, bet kristietību par aizkustinošu kultūrvēsturisku mantojumu). Nelielu ieskatu racionālisma un scientisma uzvaras gājienā 17.–18. gadsimtā un tā sekām brīvības un morāles kontekstā autori gan bija jau ieskicējuši iepriekš.

Jebkurā gadījumā jau 18. gadsimtā Rietumeiropā objektīvi tas nozīmēja, ka ārpus katoļu vai tobrīd jau citu lielu konfesiju baznīcām personisku “Tu – Es” attiecību veidošanā ar Dievu izglītotam un visādi citādi pašpietiekamam cilvēkam to (respektīvi – baznīcu) starpniecība īsti it kā vairs nešķita nepieciešama. Kā alternatīva oficiālajai katoļu baznīcai bija arī brīvmūrniecība, kam sīkāk autori pievērsīsies vēlāk. Tas pietiekoši nepārprotami izpaudās arī pašu apgaismotāju, piemēram, Voltēra vai Ruso reliģiskajos uzskatos, lai kādi tie arī nebūtu, un arī dzīves stāstos, neraugoties uz to, ka viņi paši sevi joprojām labprāt pozicionēja kā Dievam ticošus. Arī pēdējo apgaismības filozofu Imanuelu Kantu (Immanuel Kant, 1724–1804) būtu visai grūti nodēvēt par klasisku kristieti.[81] Acīmredzot, tas viss, cita starpā, vairumā gadījumu nozīmēja aizvien mazākas vērības pievēršanu, modernā valodā izsakoties, meditatīvām, būtībā introvertām[82] praksēm, kas fokusējās uz Dieva klātesamības jeb imanences[83] apzināšanu, Kristus ciešanām, personisko grēku nožēlu un to piedošanas lūgšanu (ko, starp citu, kā jau bija aprakstīts, izcēla grāfs fon Mellīns un vēlējās sagaidīt no Lūdes) u. c.

Nedaudz atkāpjoties no tēmas, iespējams, šāda paradigmu maiņa, novesta līdz savai konsekvencei, apmēram divsimt gadus vēlāk arī padarīja par pašsaprotamu Dieva figūras cilvēka psihiskajā pasaulē aizstāšanu ar uz to brīdi jau pietiekoši nostabilizētiem racionāli izveidotiem sekulāriem un tādēļ izteikti antropocentriskiem[84] dievekļu surogātiem[85] kā piemēram, “augstāko Es” psihoanalīzē. Saprotams, ka šādām modernajām “reliģijām” grēku nožēla gan vairs īpaši neinteresēja… Gluži pretēji – pamatnostādnes bija mainījušās. Atbrīvošanās no jebkādas vainas sajūtas (ko, iespējams, tomēr varētu uzskatīt kaut arī par vārgu, bet tomēr – sirdsapziņas balsi) nu bezmaz kļuva pat par virsuzdevumu. Ļaunākā gadījumā – pēdējo lieliski prata nomērdēt, piemēram, alkohols, halucinogēni[86] un vieglākas narkotikas, kuru legalizācija tagad nu rūp liberālākiem prātiem. Taču – visos gadījumos – popularizētajā ekstravertumā kā “pilnvērtīgas” sociālās adaptācijas normā, t. i, bez īpašiem iekšējiem un ārējiem orientieriem, iespējams, arī slēpjas modernās civilizācijas viena no lielākajām problēmām – visdažādāko garīgās veselības traucējumu biedējošā izplatība. Šeit salīdzinājumam, iespējams, vēlreiz būtu vietā atcerēties gan Lūdes neirotiskās izpausmes, gan arī citviet autoru minētajā[87] publikācijā “Kreisums kā slimība”[88] aprakstīto gluži vai psihotisko reakciju savdabīgais politiskais konteksts.

Iepriekš minētā paradigmu maiņa acīm redzami nebija notikusi grāfa fon Mellīna gadījumā. Tomēr ar nelielu atrunu. Kā izrādās, grāfs fon Mellīns bija brīvmūrnieks. Un to nedrīkst nepieminēt. Tādējādi apgaismības laikmeta gars līdzīgi kā citos šī laika domātājos, iespējams, bija veicis zināmas korekcijas arī viņa teoloģiskajos uzskatos (kā jau tika minēts, grāfs fon Mellīns bija studējis teoloģiju). Līdz ar to nepieciešams kaut nedaudz pakavēties pie brīvmūrniecības kustības vispārējā satura un ietvariem.

Brīvmūrniecība (franču val. franc-maçons) kā reliģiski ētiska kustība radās 18. gadsimta sākumā Anglijā.[89] Taču arī pirms tam kaut kas līdzīgs šādai kustībai bija pastāvējis kā akmeņkaļu un tirgoņu apvienība. Tomēr laika gaitā mūrnieku ģildēs sākuši iestāties vīrieši neatkarīgi no nodarbošanās.

Kaut arī nav saglabājušās ziņas par brīvmūrniecības pastāvēšanu pirms 15. gadsimta, senākajos brīvmūrnieku ložu sēžu protokolos, kas tika sarakstīti 17. gadsimtā, norādīts, ka kaut kas visai līdzīgs mūrnieku apvienībai kontinentālajai Eiropai bija pazīstams vēl Vecās Derības laikos. Tā, piemēram, zināms,[90] ka ar noslēpumaini apvītās ložās brīvmūrnieki inscenējuši īsu Bībelē aprakstītu stāstu, kas vēstī par Tīras ķēniņu vārdā Hīrāms (حيرام الأول, 1000.–935. g. p. m. ē.). Viņu Sālamans[91] (שְׁלֹמֹה, precīzākas ziņas neizdevās atrast) – valdnieks pār visām zemēm no Eifrātas līdz pat Ēģiptes robežai[92] – lūdza palīdzēt izpildīt sava tēva ķēniņa Dāvida (~1035.–~965. g. p. m. ē.) Dievam doto solījumu celt Rādītājam templi Jeruzalemē[93], ko vēlāk izpostīja Jaunbabilonijas (626.–539. g. p. m. ē.) valdnieks Nebukadnecars II (נְבוּכַדְנֶצַּר, 630.–562. g. p. m. ē.). Saistībā ar to Sālamanu brīvmūrnieki dēvē par “prasmīgāko mūsu zinībā”, uzskatot, ka “viņa laikos Jūdejā bija daudz filozofu[, kuri pēc Sālamana pavēles apvienojās un] turpināja [savu] filozofisko darbu Sālamana tempļa celšanas veidā: šī saite ir nonākusi līdz mums zem brīvmūrniecības nosaukuma”[94]. Minētā inscenējuma gaitā brīvmūrnieki, ievērojot komplicētu hierarhiju, “pakāpeniski virzās uz priekšu, izmantojot roku spiedienus, paroles un īpašas drēbes”[95].

Lai kā tur arī nebūtu, 18. gadsimtā brīvmūrniecība tika veidota pēc mūrnieku viduslaikos pastāvošo ģilžu parauga. Šīs organizācijas rašanās vēsture savukārt izskaidro to, kādēļ brīvmūrnieki, kuri tiek dēvēti arī par masoniem, joprojām pauž savstarpējās palīdzības, cilvēku brīvības un mīlestības idejas.

Brīvmūrniecības būtiskākā atšķirība no mūrnieku ģildēm izpaudās tajā, ka sākotnēji tīri pragmatiskiem mērķiem dibinātai savienībai 18. gadsimtā tika piedēvēts reliģisks raksturs. Aizgūstot ceremonijas, pakāpju hierarhiju, brāļu atpazīšanas paņēmienus un simboliku no templiešiem jeb 12. gadsimta sākumā Palestīnā dibinātā garīgi militārā ordeņa locekļiem[96], kuri cita starpā kādreiz dzīvoja blakus Sālamana templim, savas ideoloģijas elementus brīvmūrnieki smēla no visdažādākajām reliģijām, piemēram, kristietības, pitagorisma[97], kabalas[98], katarosa[99], gnosticisma[100] un maniheheisma[101]. Iespējams, tādēļ savā misijā brīvmūrnieki vadās ne tikai no empīriskās pieredzes, bet arī no mistiskās iedvesmas, ko gūst arī “brāļu attiecību” senseno simbolu, alegoriju un prakšu izpētes gaitā.[102]

Par prioritārāko uzdevumu nosakot cilvēka esamības un tikumiskās apgaismības noslēpuma apzināšanu, brīvmūrnieki uzskatīja, ka tikai gadsimtu viedumu zinošie var pietiekošā mērā attīstīt sevī augstas morālās īpašības un likt pamatus nākotnes “cilvēces tempļa” veidošanai[103], kam patiesībā ir grūti nepiekrist. Savukārt izvirzītā mērķa panākšana, pēc brīvmūrnieku domām, ir iespējama tikai tad, kad attiecīgās idejas piekritēji darbojas kopīgiem spēkiem.

Neraugoties uz to, ne visiem gribētājiem bija un ir iespēja kļūt par brīvmūrnieku ložas brāli. Pirms pielaišanas brīvmūrnieku ložu sēdēs kandidāts vienmēr ir bijis pakļauts iniciācijas procesam. Var pieļaut, ka kandidātu izpēte arī vēsturiski bija vērsta uz personas rakstura, pārliecības un dzīves principu pārbaudi. Tā, piemēram, ja katolim durvis brīvmūrniecībā vienmēr bijušas atvērtas, tad ateists ložā visticamāk netiktu pielaists.

Taču masonu ložas bija arī to reto vietu starpā, kur 18. gadsimta filozofi varēja izplatīt savas idejas, nebaidoties no sodošas reakcijas. Iespējams, tieši tādēļ brīvmūrnieku aprindās atradās tādas spilgtas personības kā Voltēru, Monteskjē, franču filozofu Denī Didro (Denis Diderot, 1713–1784), vācu dzejnieku un mākslas teorētiķi Johanu Volfgangu fon Gēti (Johann Wolfgang von Goethe, 1749–1832), skotu rakstnieku Arturu Konanu Doilu (Arthur Conan Doyle, 1859–1930) un daudzus citus. Savukārt, raksturojot brīvmūrniecības izplatību Krievijas impērijā, krievu rakstnieks un vēsturnieks Nikolajs Karamzins (Николай Михайлович Карамзин, 1766–1826), kurš pats 1784. gadā bija kļuvis par brīvmūrnieku, retoriski vaicāja: “[k]urš [gan] šodien nav frankmasons?”[104]. Tādējādi Krievijas impērijā ne tikai kultūras darboņi, tādi kā, piemēram, krievu dzejnieks un rakstnieks Aleksandrs Puškins (Александр Сергеевич Пушкин, 1799–1837) un komponists Nikolajs Rimskis-Korsakovs (Николай Андреевич Римский-Корсаков, 1844–1908), bet pat slavenie pulkveži Aleksandrs Suvorovs (Александр Васильевич Суворов, 1730–1800) un Mihails Goļeniševs-Kutuzovs-Smolenskis (Михаил Илларионович Голенищев-Кутузов-Смоленский, 1745–1813) bija izvēlējušies brīvmūrnieku gaitas.

Acīmredzot, arī kā savas cilvēciskās misijas zemes virsū prioritāro uzdevumu saprotot savas esības un tikumiskās apgaismības noslēpuma izpratni, grāfs fon Mellīns organiski iekļāvās šajā kustībā, turklāt pilnīgi konkrētā praktiskajā darbībā, pierādot savas augstās morālās kvalitātes, kā tas tika noskaidrots iepriekš un arī tālāk tekstā.

Jebkurā gadījumā pats grāfs fon Mellīns pret sava laika neoficiālām reliģiskām kustībām kopumā izturējās ar zināmu piesardzību. “Svešs jebkādam sektantismam viņš apkaŗoja brāļu draudzi un sevišķi vērsās pret Hernhūtes vācbrāļiem, kas esot neizglītoti amatnieki un ierodoties Vidzemē, lai iedzīvotos uz zemnieku rēķina.”[105] Jāatgādina, ka hernhūtisms (dēvēta arī par brāļu draudzi, kā arī vienotības brālību) bija kristiešu reliģiski sektantiska kustība, kas 18. gadsimta sākumā radās Hernhūtē, Saksijas kūrfirstistē[106] un izplatījās citās valstīs.[107] 18. gadsimtā un 19. gadsimtā tā izvērtās par reliģiski sabiedrisku kustību Baltijā, bet galvenokārt Vidzemē.

Iespējams, grāfa fon Mellīna negatīvās attieksmes pret tobrīd vēl neatļautām konfesijām iemesls bija viņa paša piedzīvotā ne visai patīkama pieredze: 1814. gadā pēc viņa znota iniciatīvas Bīriņu muiža kļuva par ekstātisku[108] sektantu sanāksmes vietu. Grāfs fon Mellīns, kurš tajā laikā atradās Rīgā, par to bija uzzinājis tikai tāpēc, ka lūgšanu skaitīšanas procesā rituāla dalībniekiem sākās halucinācijas un notikumu gaitā bija spiesta iejaukties kompetenta vara.[109] Lai kā tur arī nebūtu, grāfs fon Mellīns rakstīja: “aizvien spēku pieņēmušais hernhūtisms noliedz jebkādu prieku. Mūzika, dziesma un deja izzuda, bet to vietu ieņēma [uz] iegremdēšanos sevī [vērsta] aprobežota prātošana, nicinājums pret visiem, kuri neietilpa viņu skaitā”[110]. Iespējams, kādam varētu šķist, ka grāfs fon Mellīns šeit nokļuva pretrunā pats ar sevi, ievērojot viņa paša intraverto būtību. Tomēr šādi secinājumi būtu pārsteidzīgi, atceroties, ka grāfa fon Mellīna apcere viennozīmīgi nebija aprobežota prāta darbībā. Par to liecina viss viņa dzīvesgājums. Arī nicinājums pret citiem nebūt nebija tas, ko viņam varētu pārmest.

No citiem vācbaltiešu muižniekiem grāfu fon Mellīnu nošķīra kategoriska nostāja reliģijas jautājumā, jo arī muižu skolas lielsaimnieki dibināja pēc hernhūtiešu mācību sistēmas tā iemesla dēļ, ka “oficiālā skola [tos] apmierināja tikpat maz kā oficiālā baznīca”[111].

Līdzīgi dažiem citiem apgaismotiem prātiem grāfs fon Mellīns “simpatizēja reformām”[112] zemnieku tiesību jomā. Piemēram, Vidzemes landtāgā[113] grāfs fon Mellīns piebiedrojās to muižnieku grupai, kuri “stāvēja par muižnieku tiesību un priekšrocību ierobežošanu, nodokļu taisnīgu sadalīšanu un dzimtbūšanas atcelšanu”[114]. Savukārt vēlāk Krievijas imperators Aleksandrs I Romanovs (Александр I Павлович Романов, 1777–1825) iecēla grāfu fon Mellīnu par muižniecības pārstāvi regulēšanas komisijā, kurai bija jāpiemēro[115] 1804. gada 20. februārī izdotie zemnieku reformu likumi. Lai darbs būtu netraucēts un objektīvs, proti, bez ietekmes no dzimtbūšanas atcelšanas idejas pretiniekiem, grāfs fon Mellīns piedāvāja regulēšanas komisijas darbības vietu dibināt Bīriņos. Tur par saviem līdzekļiem viņš uzcēla komisijai māju, “kuras pamatakmens likšanā 1804. gadā pati regulēšanas komisija piedalījās”[116].

Tādējādi, būdams audzināts “uz sava tēva taisnīgajiem principiem”, grāfs fon Mellīns “dzīvoj[a] pats un ļāv[a] dzīvot citiem”[117]. Domājams, tādēļ viņš arī rakstīja, ka viņa sirdsapziņa “esot tīra”[118], bet viņa dzimtcilvēki grāfa fon Mellīna laikus atzina par “pussimts gadu gar[u] svētīg[a] laika sprīd[i]”[119].

Taču pārējiem muižniecības kārtas pārstāvjiem grāfa fon Mellīna uzvedības modelis šķita nesaprotams – vairākums uzskatīja, ka ar šādiem paņēmieniem grafs fon Mellīns “nekad netikšot pie mantas”[120]. Tomēr pierādījās pretējais: kamēr “citi lielsaimnieki bankrotē[ja] viens pēc otra un izput[ināj]a savus kreditorus”[121], grāfs fon Mellīns “dzīvoj[a], neizmantojot kreditēšanas palīdzību, bez parādiem, krāj[a] kapitālu, būvē[ja]”[122] un baudīja savu dzimtļaužu atzinību. Kā lai šeit vēlreiz neatceras Hajeka sacīto?

Turklāt citu muižnieku nepatikšanas pastiprināja arī tas, ka, darbodamies zemnieku reformu likumu komisijā, grāfs fon Mellīns atklāja kāda 1804. gada zemnieku reformas “likuma tīšu viltojumu, ar kuru visi naudas maksājumi sabiedrības vajadzībām bija uzlikti vienīgi zemniekiem”[123]. Par netaisnīga noteikuma novēršanu 1815. gadā Vidzemes landtāgs izteica viņam “pārmetumu par muižniecības interešu neievērošanu un jaunu izdevumu uzkraušanu muižām, uzdodot landmaršalam[124] nolikt [grāfu fon] Mell[ī]nu “zem uzraudzības”, lai tas neturpinātu savu darbību muižniecībai kaitīgā virzienā”[125]. Konflikta noregulēšanu grāfs fon Mellīns mēģināja panākt, vēršoties pie toreizējā Krievijas impērijas vietvalža Baltijas zemēs – ģenerālgubernatora Filipa Pauluči (Филипп Осипович Паулуччи, 1779–1849). Tomēr vācbaltiešu muižniecības ietekmes dēļ Pauluči neko izšķirošu grāfa fon Mellīna labā tā arī neizdarīja.

Vēlāk gan grāfu fon Mellīnu par zemnieku reformas likuma viltojuma atklājumu ar ikgadēju pensiju 1 000 rubļu apmērā godāja pats Aleksandrs I.[126] Taču pat Krievijas imperatora labvēlība nemainīja pašu vācbaltiešu negatīvo attieksmi pret grāfu fon Mellīnu.

Baltijas muižnieku rīcību grāfs fon Mellīns aprakstīja 1824. gadā izdotajā grāmatā “Kaut kas papildu par zemnieku lietām Livonijā” (vācu val. Noch Einiges über die Bauernangelegenheiten in Livland).[127] Cita starpā, visai drīz šo grāmatu “konfiscēja ar Krievijas iekšlietu ministra rīkojumu, jo autors, kurš agrāk allaž bija vērsies pret dzimtkungu patvaļu un dzimtbūšanu vispār, tagad asi kritizēja 1819. gada brīvlaišanas likumus[128], ar kuŗiem zemnieki ieguva zināmu personīgu brīvību, bet ne īpašuma tiesības uz zemi”[129].

Savukārt Vidzemes muižnieki grāfa fon Mellīna zemnieku labad padarīto atcerējās vēl ilgi. “Vidzemes muižnieki neaizmirsa [grāfa fon] Mell[ī]na izturēšanos līdz pat savas kārtas likvidacijai 1920. gadā, kas, starp citu, redzams arī no A. Richtera izdotās Baltijas adresu grāmatas, kurā gan minēta Bīriņu īpašnieku kapi Bīriņu Priežu kalnā, bet nav atrasts par iespējamu pieminēt, ka tur savā laikā apglabāts arī grāfs [fon] Mel[lī]ns”[130].

Tādējādi Baltijā tobrīd valdošās kārtas nievājošā attieksme bija iemesls tam, kādēļ 1818. gadā grāfs fon Mellīns bija spiests atteikties no Rīgas landrāta[131] (vācu val. Landrat von Riga; pirmsrefomru krievu val. ландратъ) un zemnieku reformu likumu regulēšanas komisijas locekļa amata. Arī savā autobiogrāfijā viņš rakstīja, ka visai bieži cieta no tautas brāļiem “tikai tamdēļ, ka [..] aizstāvējis taisnību un – latviešus”[132]. Togad “regulēšanas komisija pārcēlusies no Bīriņiem atkal uz Rīgu, un viņas līdzšinējā miteklī Bīriņos [grāfs fon] Mell[ī]ns ierīkojis bērnu dārzu”[133] bīriņiešiem[134].

Arhitektūra un ar to cieši saistītā būvniecība bija viena no grāfa fon Mellīna kaislībām. Tā, piemēram, grāfa fon Mellīna pūlēm Bīriņos tika uzcelta “viena no unikālākajām memoriālajām celtnēm Latvijā – Mellīnu dzimtas kapliča. No kaltiem ažūriem metāla vārtiem aleja aizved uz muižas parka tālāko nostūri, kur 1814. gadā Priežu kalnā, norokot tā vien malu ieejas un plašu kāpņu ierīkošanai, tika izveidota grotas tipa kapliča. 1819. gadā, kad kapliča tika iesvētīta, tā atstāja majestātisku iespaidu. Platas marmora plākšņu kāpnes veda uz kapličas ieeju, kuras ailu ar pusapļa noslēgumu rotāja polihromas, plastiskā cilnī veidotas ziedu vītnes. Ieeju katrā pusē sargāja divi balta marmora eņģeļi ar lūgšanā saliktām rokām. Virs galvenās ieejas bija plāksne ar kapličas īpašnieku vārdu. Abās pusēs galvenajai ieejai atradās divas mazākas ieejas, rotātas ar polihromu plastisku, cilnī veidotu ozollapu vītni. Grezno kapličas fasādi papildus rotāja pilastrveidīgi lauru lapu vijumi. Virs galvenās ieejas fasādi rotāja liela izmēra grezns Mellīnu un Mengdenu dzimtas alianses ģerbonis”[135].

Tāpat grāfu fon Mellīnu arī interesēja topogrāfija. Savu slaveno, vēsturē pirmo Vidzemes un Igaunijas atlantu[136] viņš gatavoja četrpadsmit gadus no amata pienākumu pildīšanas brīvajā laikā, “jo, kā pats priekšlapā paskaidroja, darbs bija veikts “saskaņā ar ģeometriskiem mērījumiem un jaunākiem astronomiskiem novērojumiem, rūpīgi pētījot un iepazīstot attiecīgos apgabalus”. Kaut arī turpmāk radās klāt jaunas kartes, [grāfa fon] Mell[ī]na pamatdarbu vēl gadus 70 vēlāk lietoja ne tikai privātpersonas, bet pat Vidzemes un Igaunijas iestādes. Šai sakarā atgādināmi J. Ekar[d]a vārdi: “Pasta ceļi un lauku ceļi, muižas un baznīcas, pilsētas un ciemi, ezeri un purvi te zīmēti tik pareizi un uzskatāmi, ka nevajag pārāk dzīvas fantazijas, lai skaidri iedomātos, kā cienījamais vecais kungs glīti pūderētā parūkā un sarkanā angļu frakā braukājis savā ierastajā droškā no vienas vietas uz otru, visur iepazīdamies ar apkārtni un zīmēdams to uz papīra… Vecais kartografs bija varbūt pagauss, taču nepārspējami kārtīgs un apzinīgs darbinieks, kas nekad neapmierinājās ar paviršu iepazīšanos, bet vienmēr raudzīja iedziļināties visos sīkumos”[137].

Savukārt šai zinātniskajai nodarbei nepieciešamās iemaņas grāfs fon Mellīns guva, dienējot Krievijas impērijas armijas kartogrāfijas daļā, kurā iestājās uzreiz pēc atgriešanās no izglītojošā ceļojuma pa Eiropu.

Cita starpā, kopš 1762. gada 18. februāra, kad Katrīnas II vīrs, Elizabetes izraudzītais Krievijas impērijas troņmantnieks Pēteris III Romanovs (Пётр III Фёдорович Романов, 1728–1762) izsludināja manifestu “Par privilēģiju un brīvības dāvināšanu visai Krievijas Muižniecībai” (pirmsreformu krievu val. О дарованiи вольности и свободы всему Россiйскому Дворянству)[138], militārā dienesta klaušu pildīšana nebūt nebija obligāta Krievijas impērijas muižniecības pārstāvjiem. Taču arī pirms tam Baltijas mala baudīja zināmu neatkarību šajā jomā, par ko Samarins rakstīja: “lūk, kādos izteicienos 1734. gadā dienestam vervēja [k]rievus un [v]ācbaltiešus: “ar jaunām stingrām pavēlēm apstiprināt, lai visi dienestam noderīgie jaunieši un jaunie muižnieki tiktu atrasti un norīkoti uz armiju, artilēriju un floti”. Tas attiecas uz mūsu vectēviem; savukārt, lūk, aicinājums [v]āciešiem: “publiskot ar pieklājīgām pavēlēm, lai Liflandē un Estlandē no muižniecības un tirgoņu kārtas karadienestā pieņemtu gribētājus”. Taču uzņemti viņi tika tādā pašā kārtībā, kā ārzemnieki, t. i., atšķirībā no krieviem saņēma divkāršotas algas”[139].

Tomēr neatkarīgi no privilēģijām, kas grāfam fon Mellīnam pienācās, ņemot vērā viņa dižciltīgo izcelsmi, viņš ne tikai dienēja Krievijas impērijas armijā, bet 1773. gadā pat piedalījās karā ar Osmaņu impēriju. Savukārt, pierādot sevi kā prasmīgu kartogrāfu, grāfs fon Mellīns tika iecelts par 1763. gadā izveidotā Krievijas impērijas Ģenerālā štāba Militāri-topogrāfiskās pārvaldes (pirmsreformu krievu val. Военно-топографическое Управленiе Генеральнаго штаба Россiйской имперiи) vadītāju.[140] Viņam bija piešķirta krievu armijas majora[141] dienesta pakāpe.

Bez tā, ka grāfs fon Mellīns vēl bija landrātu kolēģijas Vidzemē loceklis, arī viņa dažādo amatu uzskaitījums, kas attiecas uz saistību ar tiesvedību Vidzemē, mazākais, ir ievērības cienīgs. Viņš bija Rīgas apriņķa policijas priekšnieks (vācu val. Kreishauptmann von Riga; pirmsreformu krievu val. исправникъ)[142], vēlāk – Rīgas vietniecības Rīgas apriņķa tiesas priekšsēdētājs, tad – Vidzemes sirdsapziņas tiesas piesēdētājs (vācu val. Assessor des Gewissens-Gericht; pirmsreformu krievu val. засѣдатель совѣстнаго суда), kā arī Vidzemes baznīcas tiesas[143] (vācu val. Kirchspielsricht; pirmsreformu krievu val. духовный судъ) tiesnesis un Vidzemes galvenās konsistorijas[144] (vācu val. livländischer Oberconßißtorial Präßident; pirmsreformu krievu val. Лифляндский Оберъ-Консисториумъ) priekšsēdētājs, visbeidzot – arī jau minētās Augstākās prāvu tiesas priekšsēdētājs.

Neraugoties uz viņa lomu sabiedrībā, šis rosīgais cilvēks tomēr bija kautrīgs, pat bailīgs. Grāfs fon Mellīns deva priekšroku uzturēties nevis plašā cilvēku lokā, bet gan – tuvu draugu lokā vai pastaigāties vienatnē, vērojot dabu. Pēc brīvmūrnieku plāna izstrādātajā pašraksturojumā grāfs fon Mellīns norādīja, ka labprāt pavada laiku, pētot mākslinieku un zinātnieku darbus, pats gleznojot, nodarbojoties ar matemātiku vai strādājot dārzā. Tāpat viņš atzina, ka melanholiska prātošana aizstāja viņam skaļas izklaides un toreiz tik populārās medības.[145] Pēdējā sakarā, iespējams, vēlreiz būtu atcerēties iepriekš izteiktos autoru apsvērumus par introvertuma un ekstravertuma priekšrocībām un trūkumiem…

Lūk, tāda bija “apgaismības [laikmeta] Liflandē [v]iena no cienīgākajām un pievilcīgākajām figūrām [aristokrāts] grāfs Ludvigs [Johans] Augusts fon Mellīns – cilvēks, kura vārds ir tieši saistīts ar visām svarīgākajām XIX gadsimta pārmaiņām mūsu valstī, un kurš pie tam tika aizmirsts daudz ātrāk, nekā to bija pelnījis”[146]. Autoru ieskatā, pilnīgi droši, brīvajā Latvijā kādas Rīgas ielas prestižā vietā nosaukums varētu būt grāfa fon Mellīna vārdā.

Pabeidzot grāfa fon Mellīna biogrāfijas izklāstu, nevar nepiekrist Katrīnas II 1777. gada 23. novembra vēstulē Voltēram paustajam viedoklim, ka “iestādēm [..] nebūtu nepieciešama noteikumu kopa, ja vien [to] kungi būtu cilvēki zinoši un apgaismoti” [147].

 

[1] Sirdsapziņa – sava pienākuma un atbildības subjektīva apzināšanās, kas izpaužas kā personības spēja veikt morālu paškontroli, patstāvīgi formulēt savu tikumisko rīcību, pieprasīt no sevis tās pildīšanu un izdarīt savas rīcības pašvērtējumu; viena no personības tikumiskās pašapziņas izpausmēm. Sirdsapziņa ir emocionāli racionāla: prāts un jūtas tajā darbojas dialektiskā vienībā un pretstatos. Sk. Sirdsapziņa. Pieejams: https://www.letonika.lv/groups/default.aspx?r=1&q=sirdsapziņa&id=958180&&g=1[aplūkots 2020. gada 28. decembrī].

[2] Kontroversiāls [latīņu val. controversialis] strīdīgs, apstrīdams; tāds, ko apstrīd vai par ko strīdas. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 422. lpp.

[3] Metafizika [grieķu val. meta ta physika, tulkojumā aiz fizikas, dabas, matērijas] – filozofijas nozare, kas meklē pirmpamatus un pirmelementus, izteikdama atziņas, kas neizriet no zinātņu konstatējumiem. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 505. lpp.

[4] Kategorija [grieķu val. katēgoria, tulkojumā apsūdzēt] – kāds no pašiem vispārīgākajiem jēdzieniem, kas īstenību (lietas, īpašības, attieksmes) atspoguļo (vai pretendē atspoguļot) kādā visaptverošā aspektā. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 380. lpp.

[5] Johansons A. Latvijas kultūras vēsture. 1710–1800. Stokholma: Daugavas apgāds, 1975, 81. lpp.

[6] Frīdrihs Augusts fon Hajeks (Friedrich August von Hayek, 1899–1992) – austriešu un britu izcelsmes ekonomists, politikas filozofs, ieguvis doktora grādu tieslietās un politikā, 1974. gadā ieguva Nobela prēmiju ekonomikā.

[7] Хайек Ф. Пагубная самонадеянность. Ошибки социализма. Москва: Новости, 1992, с. 15.

[8] Ibid, с. 86–90.

[9] Dekalogs [grieķu val. deka, tulkojumā desmit; grieķu val. logos, tulkojumā vārds] – Bībeles Vecās Derības desmit baušļi, kurus, pēc ebreju mitoloģijas, Dievs Jahve ierakstījis divās akmens plāksnēs un Sīnāja kalnā nodevis pravietim Mozum (desmit baušļi). Jūdaisms un kristietība dekalogu atzīst par mūžīgu, dievišķu morāles kodeksu. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 151. lpp.

[10] Sakrāls [latīņu val. sacer, tulkojumā svēts] – ar reliģisko kultu un rituālu saistīts. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 735. lpp.

[11] Morāle [franču val. morale, tulkojumā tikumība] – 1. vēsturiski mainīga sabiedrisko normu, principu un noteikumu sistēma, kas tikumiski reglamentē cilvēka rīcību sabiedrībā un viņa izturēšanos pret citiem cilvēkiem; tikumiskās normas; 2. tikumisks secinājums. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 529. lpp.

[12] Farizeji [grieķu val. pharisaioi; senebreju val. pārūš, tulkojumā atšķīrušies] – 1. Senās Jūdejas reliģiski politiskas kustības pārstāvji, kas uzsvēra reliģisko tradīciju nozīmi un ārišķīgi demonstrēja, ka ir dievbijīgi un fanātiski pilda reliģiskos priekšrakstus; Jaunās Derības grāmatās dēvēti par liekuļiem; 2. liekuļi, svētuļi. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 232. lpp.

[13] Paradigma [grieķu val. paradeigma, tulkojumā – piemērs, paraugs] – teorija, kas izteikta tādu jēdzienu sistēmā, kas atspoguļo būtiskas lietu īpašības; konceptuāla pamatsistēma. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 588.–589. lpp.

[14] Eskalācija [angļu val. escalation; latīņu val. scalae, tulkojumā kāpnes] – kāda procesa (piemēram, bruņota konflikta) paplašināšana, intensificēšana. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 223. lpp.

[15]  “Salīdzin[ot] labklājības valstis ar automašīnām: Latviju ar “zaporožecu”, Zviedriju ar “Lamborghini”. Tomēr pali[ek] neatbildēts viens jautājums: kurp traucas šie divi spēkrati (un arī daudzi citi, būtiski līdzīgi šiem diviem)? Tie traucas uz bezdibeni. Kāpēc? Tāpēc, ka labklājības valsts modelis ilgtermiņā ir pašiznīcinošs.” [Citāta autora izcēlumi]. Rudevskis J. Par Veco Derību, sociāli atbildīgu valsti, demogrāfiju un žēlsirdību. Jurista Vārds, 2013. gada 25. jūnijs, Nr. 25 (776), 20. lpp.

[16] Konstruktīvisms [latīņu val. constructivus] – virziens (parasti literatūrā un plastiskajās mākslās) 20. gadsimta 20. gados. Konstruktīvisma pārstāvji par galveno uzskata formu funkcijas, konstruktīvo mērķtiecību. Centās dzeju tuvināt tehniskām konstrukcijām, pārspīlēja literārās tehnikas paņēmienu nozīmi; arhitektūrā un tēlotājmākslā par galveno uzskatīja formu funkcijas, konstruktīvo mērķtiecību. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 418. lpp.

[17] Scientisms [franču val. scientisme] – zinātnes lomas absolutizēšana kultūras sistēmā un sabiedrības garīgajā dzīvē; par zinātnes etalonu tiek atzītas dabaszinātnes, eksaktās zinātnes. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 743. lpp.

[18] Jaunie laiki jeb, precīzāk, agrīnie jaunie laiki (angļu val. early modern period) ir Eiropas vēstures periods starp vēlīnajiem viduslaikiem un jaunākajiem laikiem, proti, kā uzskata vairums vēsturnieku, apzīmē vēstures periodu pēc viduslaikiem, t. i., apmēram, no 1500. gada līdz 1800. gadam. Rietumeiropā to ievadīja Eiropas aizjūru ekspansija un renesanse 15. gadsimtā. Latvijā tos ievadīja Livonijas konfederācijas sabrukums 16. gadsimtā. Par agrīno jauno laiku beigām Rietumeiropā uzskata apgaismības laikmeta iestāšanos 18. gadsimta beigās, bet Latvijā – dzimtbūšanas atcelšanu, kas ievadīja jaunākos (modernos) laikus.

[19] Renē Dekarts (René Descartes, René des Cartes, 1596–1650) – franču filozofs, matemātiķis un zinātnieks. Jauno laiku Eiropas racionālisma un mehānisma, līdz ar to arī pozitīvisma pamatlicējs.

[20] Sal. sk. Kārļa Popera (Karl Popper, 1902–1994) grāmatu “Zinātnisko atklājumu loģika” (oriģ. The Logic of Scientific Discovery). Popper K. The Logic of Scientific Discovery. London: Routledge, 2002. Sk. arī Popper K. The Open Society and Its Enemies, Vol. 1, Fifth Edition. Princeton: Princeton University Press, 1945/1966.

[21] Iracionālisms [aizgūts no latīņu val. vārda irrationalis, tulkojumā nesaprātīgs, neapzināts] – filozofijas virziens, kas par noteicošajiem cilvēka dzīvē un izziņas procesos uzskata iracionālos elementus, piemēram, intuīciju, jūtas, instinktus, atklāsmi u. tml. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 344. lpp.

[22] Romantiķis – romantisma, t. i., 18.–19. gadsimtu virziena Eiropas un Amerikas garīgajā kultūrā un mākslā, kas vērsās pret racionālo, bet priekšplānā izvirzīja cilvēka kā brīvas, no objektīvajiem apstākļiem neatkarīgas pašvērtības garīgo dzīvi un individuālos pārdzīvojumus, pārstāvis. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 727.–727. lpp.

[23] Kartēzisms [franču val. Cartesianisme, vācu val. Kartesianismus, (pēc Dekarta latinizētā vārda Cartesius)] – virziens Rietumeiropas filozofijā un dabaszinātnēs 17.–18. gadsimtos, Dekarta mācība, atbilstoši kurai tās piekritēji centās racionāli traktēt dabu un domāšanu. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 376. lpp.

[24] Хайек Ф. Пагубная самонадеянность. Ошибки социализма. Москва: Новости, 1992, с. 88.

[25] Sk. Rousseau J. J. The Social Contract. Netherlands: Heritage Books, 2019.

[26] Хайек Ф. Пагубная самонадеянность. Ошибки социализма. Москва: Новости, 1992, с. 86–90.; Rusanovs E., Skutele S. Post Scriptum rakstu sērijai par seru Rodžeru Skrutonu [Vai Latvijā patiešām ir kāda konservatīva politiska partija? Nobeigums]. Pieejams: https://www.rusanovs.lv/news/post-scriptum-rakstu-serijai-par-seru-rodzeru-skrutonu-vai-latvija-patiesam-ir-kada-konservativa-politiska-partija-nobeigums/ [aplūkots 2020. gada 30. decembrī].

[27] Avanscēna [franču val. avant-scene] – priekšskatuve, skatuves atklātā daļa priekškara priekšā. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 89. lpp.

[28] Himera [grieķu val. Chimaira] – sengrieķu mitoloģijā: ugunsspļāvējs nezvērs ar lauvas galvu; nepiepildāms fantāzijas auglis. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u.c. Rīga: Avots, 2019, 304. lpp. Objektivitātes labad jānorāda, ka saskaņā ar zinātniskās literatūras avotiem šis vispārpazīstamais Ādolfam Hitleram (Adolf Hitler, 1889–1945) piedēvētais izteikums visdrīzāk gan ir vēstures viltojums.

[29] Dievs. Latvijas Enciklopēdiskā vārdnīca. Pieejams: https://www.letonika.lv/groups/default.aspx?r=1&q=dievs&id=936965&&g=1 [aplūkots 2020. gada 28. decembrī].

[30] Diskurss [latīņu val. diskursus, tulkojumā saruna] – domu gaitas atspoguļojums izteikumu ķēdē. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 177. lpp.

[31] Kongruence [latīņu val. congruentia] – saskaņa, atbilstība. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 413. lpp.

[31] Kaudzītes R., Kaudzītes M. Mērnieku laiki. Rīga: Zvaigzne ABC, [b. g.], 260–261. lpp.

[32] Grāfs Teofilato II di Tuskolo (Teofilatto II dei Conti di Tuscolo, ~980–1024), vēlākais Romas pāvests Benedikts VIII (latīņu val. Benedictus VIII). Viņa pontifikāta jeb pāvesta pienākumu pildīšanas laikā kā paraža tika ieviests princips mainīt vārdu personai, kura iecelta par Romas pāvestu. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 640. lpp.

[34] Долгоруковъ П. Россiйская родословная книга. Часть третья. Санктпетербургъ: Типографiя Эдуарда Веймара, 1856, с. 181–188.

[35] Долгоруковъ П. Россiйская родословная книга. Часть третья. Санктпетербургъ: Типографiя Эдуарда Веймара, 1856, с. 182.

[36] Ibid, с. 187.

[37] Списокъ съ записки Екатерины II къ Н. Панину о наставникѣ для принцевъ (не позже 1765 года). Въ: Сборникъ Русскаго Историческаго Общества. Томъ десятый. Санктпетербургъ: Типографiя Императорской Академiи Наукъ, 1872, с. 57–58.

[38] Собственноручное рѣшенiе Екатерины II на письмо полковника Стааля о принцахъ Голштеинъ-Готторпскихъ и о приглашенiи въ Россiю ученаго Галлера. Въ: Сборникъ Русскаго Историческаго Общества. Томъ десятый. Санктпетербургъ: Типографiя Императорской Академiи Наукъ, 1872, с. 173–174.

[39] Ibid, с. 173.

[40] Ibid, с. 174.

[41] Wolfgang K. Christian Cay Lorenz Hirschfeld. 1742–1792. Eine Biographie. Werner: Worms, 1992, S. 18–19, S. 118–119.

[42] Pāvesta valsts ir historisms, kas apzīmē no 752. gada līdz 1870. gadam Itālijas centrālajā daļā pastāvošo valsts veidojumu, ko vadīja Romas pāvesti. Pāvesta valsts aptvēra arī Boloņas pilsētas teritoriju, kur pārsvarā izglītojās grāfs fon Mellīns. Latvju enciklopēdija. Trešais sējums. Lincoln: American Latvian Association in the United States Inc, 1987, 72. lpp.

[43] Pegau C. E. Biographie von Ludwig August Graf Mellin. In: Tobien A. Die Agrargesetzgebung Livlands im 19. Jahrhundert. Band 1. Berlin: Puttkammer & Mühlbrecht, 1899.

[44] Pegau C. E. Biographie von Ludwig August Graf Mellin. In: Tobien A. Die Agrargesetzgebung Livlands im 19. Jahrhundert. Band 1. Berlin: Puttkammer & Mühlbrecht, 1899.

[45] Domāts Gustavs fon Bergmans (Gustav von Bergmann, 1749–1814) – luterāņu mācītājs, izdevējs, latviešu valodas filologs. Organizēja vakcināciju pret bakām Vidzemes guberņā aptuveni divpadsmit tūkstošiem cilvēku. Maskavas dabaspētnieku biedrības (pirmsreformu krievu val. Императорское Московское общество испытателей природы) 1806. gada goda loceklis. Rīgas brīvmūrnieku ložas brālis.

[46] Dēliņš R. Bīriņi: senāk un tagad. Dabas un dzīves vērojumi. Rīga: Rīgas Grāmatrūpniecības slimo kases izdevums, 1939, 46. lpp.

[47] Mellin L. A. Des Grafen August Ludwig Mellin Selbstbiographie. Riga: Rigaer Tageblatt, 1803, S. 1.–2.

[48] [Указъ] Именной, данный сенату, – съ приложенiемъ Высочайше утвержденныхъ Положенiя для поселянъ Лифляндской Губернiи и Инструкцiи Ревизiоннымъ Коммиссiямъ для опредѣленiя ихъ повинностей. № 21.162, 20. 02. 1804. Въ: Полное собранiе законовъ Россiйской имперiи. Томъ XXVIII. 1804–1805. № 21.112–21.982. Санктпетербургъ: Типографiя II Отдѣленiя Собственной Его Императорскаго Величества Канцелярiи, 1830, с. 100–137.

[49] Mellin L. A. Des Grafen August Ludwig Mellin Selbstbiographie. Riga: Rigaer Tageblatt, 1803, S. 1.–2.

[50] Собственноручные замѣтки Великой Княгини Екатерины Алексѣевны. Въ: Сборникъ Русскаго Историческаго Общества. Томъ седьмой. Санктпетербургъ: Типографiя Императорской Академiи Наукъ, 1871, с. 86.

[51] Юрьо И. Граф Людвиг Август – друг крестьян и эстофил. C. 59. No Bīriņu pils materiāliem [autoru personiskais arhīvs].

[52] Ibid. C. 61.

[53] Piemēram, vācbaltiešu žurnālists Jūlijs Alberts Vilhelms fon Ekards (Julius Albert Wilhelm von Eckardt, 1836–1908) rakstos vērsās pret Krievijas impērijas politiku Baltijas malā. Viņš bija arī krievu izcelsmes publicista Jurija Samarina (Юрий Фёдорович Самарин, 1819–1876) oponents un it īpaši nepiekrita Samarina paustajam viedoklim, ka toreiz, kad Vidzeme atradās Krievijas impērijas jurisdikcijā, vienotas valsts izveides interesēs bija nepieciešams īpaši atbalstīt Krievijas impērijai labvēlīgi noskaņotus elementus, piemēram, latviešus. Ja Samarins uzsvēra nepieciešamību rusificēt latviešus, tad fon Ekards uzstāja uz latviešu pārvācošanu. Turklāt fon Ekards latviešiem veltīja visai skarbus vārdus, itin ka “[l]atviešu tauta esot skaitā par niecīgu, lai izturētu konkurenci ar lielām tautām; tā esot zemnieku tauta, kam nav nekādas vēstures un nekā, kas liktu vērot patstāvīgas izglītības spējas. Latvieši savās ierašās, izglītībā jau esot pārvācoti; palikusi pāri vienīgi valoda, kas esot tikai viena no tautas īpatnības iezīmēm”. Zeiferts T. Latviešu rakstniecības vēsture. Pieejams: http://www.korpuss.lv/klasika/Senie/Zeiferts/9.%202.dala/2atmod/2.latv.htm [aplūkots 2020. gada 15. decembrī]. Citēts no: Eckardt J. A. W Juri Samarins Anklage gegen die Ostseeprovinzen Russlands. Leipzig: F. A. Brockhaus, 1869.

Jurijs Samarins – kādreizējais Krievijas impērijas Valdošā Senāta pirmā departamenta sekretārs, kurš 1844. gadā devās uz Rīgu revīzijas veikšanai un priekšlikuma sniegšanai par pārvaldes iestādēs konstatēto trūkumu novēršanas veidiem. Latviešu pedagogs un literatūrkritiķis Teodors Zeiferts (1865–1929) darbā “Latviešu rakstniecības vēsture” par Samarinu rakstīja, ka viņš “interesējies un rakstījis par latviešiem vairāk nekā neviens cits krievu rakstnieks. Viņš zināmā mērā stādāms blakus Merķelim [domāts vācbaltiešu rakstnieks Garlībs Merķelis (Garlieb Helwig Merkel, 1769–1850) – autoru piezīme]. Līdzīgi tam viņš spilgti attēlojis vācu varā nodoto latviešu postu un ciešanas. Bet no Merķeļa viņu šķīra tālu nost viņa domas un nodomi par latviešu nākotni: Merķelis cīnījās par latviešu tautas tiesībām, par brīvu latviešu nacionālo attīstību; Samarina uzbrukumiem Baltijas vāciešiem gaiši redzami cauri pārkrievotāja nolūki. [..] Viņš tad uzmeklēja vāciešu rīcībā ne vien viņu pretvalstiskās tieksmes, bet arī visu to, kas nav saskaņojams ar īstās cilvēcības un tikumības prasījumiem, un vilka to gaismā. Še nu latvieši bija tie, pie kā vācu rīcība bija redzama. [..] Samarins gadus trīs nodzīvoja Rīgā. Viņš še bija par locekli revīzijas komisijā, kas pārlūkoja pagastu un pilsētu iestāžu saimniecību. Kā tādam viņam bija iespējams ieskatīties visādu iestāžu arhīvos un dokumentos, tāpat arī pašreizējos apstākļos. Karsts slavofils būdams, viņš deva, tikko no Rīgas aizbraucis, savam sašutumam par Baltijas vāciešu rīcību izteiksmi Rīgas vēstulēs (Рижская письма, 1849). Tās izplatījās rokrakstā un sacēla krievu sabiedrībā lielu troksni. [..] Sekas bija tās, ka Samarinu ieslodzīja [..]. Ar labvēļu palīdzību tikdams pie ķeizara, viņš gan atsvabinājās, bet tika aizsūtīts uz Simbirsku. [..] Samarinam stājās pretī Baltijas vācu rakstnieki un publicisti[;] rakstiem bija tie panākumi, ka tie Baltijas vāciešu varu stipri satricināja un ka, no tās pa daļai atsvabinādamies, latvieši patapa cik necik nostāties paši uz savām kājām”. Zeiferts T. Latviešu rakstniecības vēsture. Pieejams: http://www.korpuss.lv/klasika/Senie/Zeiferts/9.%202.dala/2atmod/2.latv.htm [aplūkots 2020. gada 21. decembrī].

[54] Юрьо И. Граф Людвиг Август – друг крестьян и эстофил. C. 58, c. 62. No Bīriņu pils materiāliem [autoru personiskais arhīvs].

[55] Pie šī vārda grāfs fon Mellīns nolēma apstāties un atsaucē paskaidrot: “Muižnieks un cēlums nav sinonīmi. Pēdējais piemīt visādu kārtu cilvēkiem, tas netiek mantots vai pārdots. Kāda savukārt kārta radīta bezdarbībai? Katram jāatrod derīga nodarbe un jāpienes labums.” Статья Меллина, неопубликованная в “Rigaische Stadtblätter”. В: Юрьо И. Граф Людвиг Август – друг крестьян и эстофил. C. 64. No Bīriņu pils materiāliem [autoru personiskais arhīvs].

[56] Par mazvāciešiem (vācu val. Kleindeutsche) grāfs fon Mellīns dēvēja pārvācotos Baltijas malas pamatiedzīvotājus. Письмо Людвига Августа фон Меллина курляндскому обществу литературы и исскуства. 25. 06. 1822. В: Юрьо И. Граф Людвиг Август – друг крестьян и эстофил. C. 62. No Bīriņu pils materiāliem [autoru personiskais arhīvs].

Jēdziens “mazvācieši” lietots, atbilstoši Johansona grāmatā “Latvijas kultūras vēsture 1710–1800” rakstītājam. Sk., Johansons A. Latvijas kultūras vēsture. 1710–1800. Stokholma: Daugavas apgāds, 1975, 137. lpp.

[57] Cita starpā līdzīgi bija domājis arī ievērojamais latviešu vārdnīcas autors un vēlākais ģenerālsuperintendents Jakobs Lange (1711–1777): “[m]uižas tiekot nemitīgi pirktas un atkal pārdotas, kas ruinējot veselīgu attīstību”. Berkholz C. A. Jakob Lange, Generalsuperintendent von Livland: ein kirchengeschichtliches Zeitbild aus der Mitte des 18. Jahrhunderts: der Gesellschaft für Geschichte und Alterthumskunde der Ostseeprovinzen zu ihrem fünfzigjährigen Stiftungsfeste. Riga: Verlag von Alexander Stieda, 1884, S. 95; Johansons A. Latvijas kultūras vēsture. 1710–1800. Stokholma: Daugavas apgāds, 1975, 139. lpp.

Ģenerālsuperintendents – augstākais baznīcas amats luterismā.

[58] Patriarhāls [franču val. patriarcal; vācu val. patriarchalisch; latīņu val. patriarchēs, tulkojumā ģints galva] – 1. ģints organizācijas veids, kam raksturīga vīrieša noteicošā loma saimniecībā, ģimenē; tāda sabiedriskā kārtībā, kur valda vīrieši un radniecību nosaka pēc tēva līnijas; tāda kārtība, kur ģimenes galva un noteicējs ir vīrietis; 2. tāds stāvoklis, ka visā sabiedrībās dzīvē dominē vīrieši un vīrišķie vērtību kritēriji. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 601. lpp.

[59] Saskaņā ar evaņģēlisko dogmatiku Jēzus ir reliģiozs Glābējs (Pestītājs), kas līdz ar to nenozīmē nedz politisku, nedz arī ekonomisku vai sociālu pestīšanu. Teiktais būtībā nozīmē sagatavošanu eshatoloģiskai (reliģiska mācība par cilvēka nāvi, par cilvēces un pasaules galu; kristietībā tā saistīta ar priekšstatiem par pastaro tiesu, augšāmcelšanos. Sk. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 223. lpp.) pestīšanai no pasaules, kas ir pilna ļaunuma un slimību. “Nāciet šurp pie manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, es jūs gribu atvieglināt” (Mateja evaņģēlijs 11, 28). Saskaņā ar to Jēzus atsvabināja ļaudis no bauslības sloga un lāsta, no visa vecā, t. i. no grēka. Viss vecais tiek piedots, jāskatās tikai droši nākotnē. “Ņemies droši prāt, dēls, tavi grēki ir piedoti” (Mateja evaņģēlijs 9, 2). Jāņa evaņģēlijā 17, 5; 3, 16; 6, 40 atrodama pārliecība, ka Jēzus kā Pestītājs ir pārvēsturisks, preeksistents Dieva viendzimušais Dēls. “Visas lietas man ir mana Tēva dotas” (Mateja evaņģēlijs 11, 27). Maldonis V. Evaņģeliskā dogmatika. Latvijas Universitate: Rīga, 1939, 154.–155. lpp.

[60] Cita starpā, autoru ieskatā, ievērības vērts ir apstāklis, ka nedz Hūpela izdevumos “Nordische Miscellaneen” un “Neue Nordische Miscellaneen”, nedz arī vēstulē laikrakstam “Rīgas pilsētas avīze” grāfs fon Mellīns uzvārda priekšā nebija pierakstījis uz dižciltīgo izcelsmi norādošo partikulu fon. Acīmredzot viņam nepatika to lietot.

[61] Статья Меллина, неопубликованная в “Rigaische Stadtblätter”. В: Юрьо И. Граф Людвиг Август – друг крестьян и эстофил. C. 64–65. No Bīriņu pils materiāliem [autoru personiskais arhīvs].

[62] Kristus [latīņu val. Christus; grieķu val. Christos, tulkojumā svaidītais].Jēzus Kristus – kristiešu tradīcijā kristietības pamatlicējs. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 436. lpp.

Līdz ar to pretēji mūsdienās aizvien vairāk izplatītajai aprobežotībai, kas drīzāk jau ir pielīdzināma “bezdievīgam stulbumam” (šo vārdu gan tiešā, gan pārnestā nozīmē) un kas pilnā nopietnībā ir pārliecināta, ka Jēzus ir vārds, bet Kristus – uzvārds (?!). Vārds – Kristus ir īpašas cieņas apliecinājums formulā, ar ko senie kristieši savā ticībā uz Jēzu no Nācaretes viņu saprata un apzīmēja kā savu Skolotāju, Kungu un universālu Pestītāju. Grieķu valodas vārds Christos ir ekvivalents aramiešu valodas vārdam meschīhą. Tas savukārt atbilst ebreju valodas vārdam māschįach un apzīmē kādu, kurš svinīgi ir ticis iesvētīts (iesvaidīts) kādā amatā. Vēsturiski laicīgajā dzīvē tas varēja nozīmēt ritualizētu cilvēka ķermeņa ieziešanu (senatnīgi – svaidīšanu), piemēram, ar aromātiskām eļļām. Coenen L., Beyreuther E., Bietenhard H. Theologisches Begriffslexicon zum Neuen Testament. Band II/1. Wuppertal: Theologischer Verlag Rolf Brockhaus, 1969, S. 757.–759.; S. 760.–761.

[63] Johansons A. Latvijas kultūras vēsture. 1710–1800. Stokholma: Daugavas apgāds, 1975, 217. lpp.

[64] Mellin L. A. Nähere Beschreibung der alten ehstnischen Burg Warbola. In: Hupel A. W. Nordische Miscellaneen. Leipzig: den Johann Friedrich Hartknoch, 1788, S. 735.–743.

[65] Johansons A. Latvijas kultūras vēsture. 1710–1800. Stokholma: Daugavas apgāds, 1975, 216. lpp.

[66] Mellin L. A. Nachricht von der alten lettischen Burg Pilliskaln, und von mehreren ehemaligen festen Plätzen der Letten un Ehsten; auch von etlichen andern lief- und ehstländischen Merkwürdigkeiten. In: Hupel A. W. Neue Nordische Miscellaneen. Leipzig: den Johann Friedrich Hartknoch, 1794, S. 519.–549.

[67] Johansons A. Latvijas kultūras vēsture. 1710–1800. Stokholma: Daugavas apgāds, 1975, 216.–217. lpp.

[68] 1568. gadā Polijas karalis un Lietuvas lielkņazs Sigismunds II Augusts Jagellons (poļu val. Zygmunt II August Jagiellonowie; lietuviešu val. Žygimantas II Augustas Jogailaičiai; 1520–1572) ieķīlāja Bīriņu muižu Tomasam fon Embdenam (Tomas von Embden, precīzākas ziņas neizdevās atrast) un 1593. gadā to izlēņoja Johanam Bīringam fon Helmštatam (Johann Büring von Helmstädt, precīzākas ziņas neizdevās atrast). No viņa uzvārda cēlies nosaukums Bīriņi (vācu val. Büringshof). Pēc muižu redukcijas par tās īpašnieku kļuva Klaudiuss Hermanis fon Samson-Himmelšērna (Claudius von Samson-Himmelstjerna, precīzākas ziņas neizdevās atrast). 1725. gadā to par 16 000 valsts dālderiem pārdeva zviedru armijas ģenerālleitnantam Karlam Frīdriham fon Mengdenam (Karl Friedrich von Mengden, 1666–1734). Nākamais īpašnieks, vecās pils cēlējs, bija Karls Johans fon Mengdens (Karl Johann von Mengden, 1702–1763). Pēdējais Mengdenu dzimtas vīriešu kārtas mantinieks bija landmaršals Karls Gustavs fon Mengdens (Karl Gustav von Mengden, 1723–1775). Pēc vīra nāves muižā saimniekoja atraitne Eleonora Filipīne de la Foresta (Eleonora Filipina de la Forest, 1729–1783). Par pēdējo muižas īpašnieci no Mengdenu dzimtas kļuva Karla Gustava meita Helēna Augusta fon Mengdena (Helena Augusta von Mengden, 1763–1812). 1782. gadā, gadu pēc laulībām ar Vidzemes landrātu, krievu armijas majoru grāfu fon Mellīnu, Helēna Augusta nodeva muižu vīra īpašumā. Muižu mantoja jaunākā grāfa fon Mellīna meita Anna Augusta Henriete Mellīna (Anna Augusta Henriette Mellin, 1798–1863). Viņai apprecoties ar krievu armijas pulkvežleitnantu Alekseju fon Pistolkorsu (Алексей фон Пистолькорс, 1792–1870), sākās Pistolkorsu laiks muižā. Mašnovskis V. Muižas Latvijā. Vēsture, arhitektūra, māksla. Pirmais sējums. A–H. Enciklopēdija. Rīga: SIA “DUE”, 2018, 119. lpp.

[69] Mengdeni (vācu val. Mengden) – grāfu un baronu dzimta, kuras pirmie pārstāvji dzīvoja Vestfālenē. Mengdenu dzimta ir atrodama Vidzemes un Igaunijas bruņniecības matrikulās (t. i., muižniecības pārstāvju oficiālos sarakstos), kā arī Kostromas un Sanktpēterburgas cilšu grāmatās. Tā, piemēram, Johans fon Mengdens (Johann von Mengden, ~1400–1469) no 1450. gada līdz 1469. gadam bija Livonijas ordeņa mestrs. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 495. lpp.; Энциклопедический словарь Брокгауза и Ефрона. Pieejams: http://www.vehi.net/brokgauz/ [aplūkots 2020. gada 3. decembrī]; Baltisches biografisches Lexikon. Pieejams: https://bbld.de/m [aplūkots 2020. gada 3. decembrī].

[70] Likumi tiem Bīriņu un Eikažu valsts ļaudīm iecelti, kā to tai valsts magazinē un lādē sagādātu labību un naudas krājumu būs glabāt, izdot, atkal sadzīt un vairot. Riga: 1803, Daniel Miller.

[71] Salīdzinājumam:

“1/4 dāldera – 1 vezums siena;

1/2 dāldera – laba amatnieka darbs dienā;

1/2 dāldera – sieviešu kurpju pāris;

1/2 dāldera – 1 pūrs (50 kg) rudzu;

2/3 dāldera – 1 pūrs (50 kg) kviešu;

2.5 dālderi – 1 govs;

10 dālderi – 1 zirgs”.

[72] Par to, kā bija un kā vajadzēja būt. Zintnieks, 2016. gada septembris, Nr. 9, 3. lpp.

[73] 29. paragrāfa “Kāpēc tādas bargas piekodināšanas šiem likumiem pieliktas?” (vācu val. Warum so strenge Maasregeln vorgeschrieben sind?) otrā rindkopa. Likumi tiem Bīriņu un Eikažu valsts ļaudīm iecelti, kā to tai valsts magazinē un lādē sagādātu labību un naudas krājumu būs glabāt, izdot, atkal sadzīt un vairot. Riga: Daniel Miller, 1803, 45.–46. lpp.

[74] Dēliņš R. Bīriņi: senāk un tagad. Dabas un dzīves vērojumi. Rīga: Rīgas Grāmatrūpniecības slimo kases izdevums, 1939, 51. lpp.

[75] Johansons A. Latvijas kultūras vēsture. 1710–1800. Stokholma: Daugavas apgāds, 1975, 217. lpp.

[76] Teoloģija [latīņu val. theologia, jēdziens veidots no grieķu val. vārdiem theos jeb dievs un logos jeb mācība] – zinātne, kas balstīdamās uz doktrīnām, pētī, skaidro un pamato kādas reliģijas mācību; mācība par Dievu; kristīgās teoloģijas sistēmā ietilpst dogmatika, apoloģētika, praktiskā teoloģija un citas disciplīnas. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 849. lpp.

[77] Konfesija [latīņu val. confessionalis, tulkojumā atzīšanās] – kristietības paveids, piemēram, katolicisms, luterānisms u. c. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 411. lpp.

[78] Finese [franču val. finesse, vārds veidots no franču val. vārda fin jeb smalks, izsmalcināts] – smalka nianse. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 241. lpp.

[79] Līdzīgi kā citviet Rietumeiropā arī Livonijā jeb visas šīs publikācijas kontekstā – Vidzemē – reformācija bija 16. gadsimta reliģiski politiska kustība, kuras mērķis bija reformēt katoļu baznīcu. Livonijā reformācijā izplatījās galvenokārt tieši Mārtiņa Lutera (Martin Luther, 1483–1546) paustās idejas un, atdaloties no Romas katoļu baznīcas, nostiprinājās tā dēvētā luterticība. Par reformācijas sākumu Livonijā tiek uzskatīta Andreasa Knopkena (Andreas Knöpken, arī Knopke, Knopius, ~1468–1539) iecelšana Sv. Pētera draudzes mācītāja amatā 1522. gadā pretēji domkapitula gribai. Livoniju daudzi autori min kā pirmo vai vismaz vienu no pirmajiem reģioniem, kur Lutera idejas izplatījās ārpus Vācijas teritorijas. Reformācija norisinājās lielākoties pilsētās, vācu iedzīvotāju vidū. Reformācijas centrs Livonijā bija Rīga – lielākā un nozīmīgākā Livonijas pilsēta. Sk. arī Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 691.–692. lpp.

[80] Dogmats [grieķu val. dogma, tulkojumā uzskats] – ticības mācības pamattēze, kas obligāta visiem ticīgajiem un ko uzskata par nemaldīgu patiesību, kam nešaubīgi jātic. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 182. lpp.

[81] Starp citu, viņa jaunākais brālis Johans Heinrihs Kants (Johann Heinrich Kant, 1735–1800) 1758. gadā pārcēlās uz dzīvi Kurzemes un Zemgales hercogistes teritorijā, bija privātskolotājs, no 1775. gada Jelgavas pilsētas skolas direktors un 1781. gadā dabūja luterāņu mācītāja vietu Vecsaules draudzē.

[82] Introversija [vārds veidots no latīņu val. vārdiem intro jeb iekšā un vertere jeb pagriezt] – indivīda psihes īpašība, kas izpaužas tendencē uz padziļinātu pašanalīzi. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 341. lpp.

[83] Imanence [latīņu val. immanens, tulkojumā iekšā esošs, piemītošs] – atrašanās, ierobežošanās sevī pašā, pasaulē; iekšēja piemitība; tas, ka augstākā būtne (Dievs) atrodas un darbojas pasaulē. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 322. lpp.

[84] Antropocentrisms [vārds veidots no grieķu val. vārdiem antrōpos jeb cilvēks un vārda centrs] – uzskats, ka cilvēks ir visa esošā, Visuma centrs. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 63. lpp.

[85] Surogāts [latīņu val. surrogatus, tulkojumā – izvēlēts cita vietā] – 1. nepilnīgs aizstājējs, līdzīgs, bet mazvērtīgāks materiāls, ražojums u. tml.; 2. kaut kā atdarinājums, viltojums. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 721. lpp.

[86] Halucinogēni [latīņu val. (h)allucinari, tulkojumā murgot] – sintētiski ķīmiski savienojumi un augu produkti, kas rada psihes darbības traucējumus – pastiprinātu emocionalitāti, eiforiju, halucinācijas. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 287. lpp.

[87] Rusanovs E., Skutele S. Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē. Pieejams: https://www.rusanovs.lv/news/konservativisms-rodzera-skrutona-izpratne-2/ [aplūkots 2020. gada 8. janvārī]; Rusanovs E., Skutele S. Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē. [“Vai kreisums ir slimība?”] Pieejams: https://www.rusanovs.lv/news/konservativisms-rodzera-skrutona-izpratne-vai-kreisums-ir-slimiba/ [aplūkots 2020. gada 8. janvārī].

[88] Britu konservatīvā politiķe Anna Marija Votersa (Anne Marie Waters, 1977) bija uzrakstījusi rakstu “Kreisums ir psihiska slimība”. Šobrīd raksts vairs mājaslapā nav pieejams, tomēr šis raksts analizēts žurnālā “Rīgas Laiks”. Sk. Vanags M. Idejas vārdā. Pieejams: https://www.rigaslaiks.lv/zurnals/idejas-varda-18291 [aplūkots 2020. gada 3. aprīlī].

[89] Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 492. lpp.

[90] Массонство. Pieejams: https://www.churchofjesuschrist.org/study/history/topics/masonry?lang=rus [aplūkots 2021. gada 8. janvārī].

[91] Izplatītāks ir vārda Zālamans lietojums. Valdnieka vārds Sālamans šeit lietots, ievērojot Bībeles jaunākajā tulkojumā no oriģinālvalodām rakstīto. Sk., piemēram, Pirmās ķēniņu grāmatas pirmās nodaļas vienpadsmito pantu. Grāmata: Bībele ar deitrokanoniskajām grāmatām. Rīga: Latvijas Bībeles biedrība, 2012, 556. lpp.

[92] Pirmās ķēniņu grāmatas piektās nodaļas pirmais pants. Grāmata: Bībele ar deitrokanoniskajām grāmatām. Rīga: Latvijas Bībeles biedrība, 2012, 566. lpp.

[93] Pirmās ķēniņu grāmatas piektās nodaļas septiņpadsmitais pants. Grāmata: Bībele ar deitrokanoniskajām grāmatām. Rīga: Latvijas Bībeles biedrība, 2012, 567. lpp.

[94] Négrier P. Temple de Salomon et diagrammes symboliques. Groslay: Ivoire-clair, 2004.

[95] Массонство. Pieejams: https://www.churchofjesuschrist.org/study/history/topics/masonry?lang=rus [aplūkots 2021. gada 8. janvārī].

[96] Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 848. lpp.

[97] Pitagorisms [pēc sengrieķu filozofa un matemātiķa Pitagora (Πυθαγόρας, ~570.–500. g. p. m. ē.) vārda] – sengrieķu filozofijas virziens, kas visu dabas parādību un kosmosa esamību reducēja uz kvantitatīvām, skaitliskām attiecībām. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 622. lpp.

[98] Kabala [senebreju val. qabbalach, tulkojumā tradīcija] – ezoteriska un mistiska mācība jūdaisma reliģijā, kuras pamatā ir Vecās Derības vārdu un skaitļu simbolisks tulkojums. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 357. lpp.

[99] Katari [grieķu val. katharos, tulkojumā tīrs] – Rietumeiropā no 11. gadsimta līdz 14. gadsimtam pastāvošās kristiešu sektas piekritēji, kuri noliedza katoļu baznīcas dogmas, sakramentus un autoritāti, sludinot askētismu, bezlaulību un pašnāvību badojoties. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 379. lpp.

[100] Gnosticisms [latīņu val. gnotos, tulkojumā izzinošs] – 1.–3. gadsimtu reliģiski filozofiskās mācības, kurās bija apvienoti kristietības, austrumtautu reliģiju un sengrieķu filozofijas elementi. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 271. lpp.

[101] Maniheheisms [pēc reliģiskās kustības dibinātāja pravieša Mānī (Μανης, ~216–274) vārda] – duālistiska reliģiska mācība, kas 3. gadsimta radās Tuvajos Austrumos un izpaltījās Romas impērijā. Tajā apvienoti zoroastrisma, kura pamatā ir mācība par divu spēku – labā un ļaunā – cīņu un uguns pielūgšana, kā arī kristietības un gnosticisma elementi. Rezultātā manihejieši uzskata, ka pasaulē valda ļauno un labo spēku līdzsvars. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 486. lpp.

[102] Киясов С. Е., Серков А. И. Массонство. Pieejams: https://w.histrf.ru/articles/article/show/masonstvo [aplūkots 2021. gada 8. janvārī].

[103] Ibid.

[104] Гехт А. Камень на камень. Москва: Машины и механизмы, 2015, с. 20–27.

[105] Johansons A. Latvijas kultūras vēsture. 1710–1800. Stokholma: Daugavas apgāds, 1975, 217. lpp.

[106] Saksijas kūrfirstiste – vēsturiski pastāvošais valsts veidojums, kas no 1356. gada līdz 1806. gadam bija Svētās Romas impērijas sastāvā. Šobrīd atrodas mūsdienu Vācijas teritorijā. Saksijas kūrfirstistes rašanās vēsture saistīta ar to, ka 1356. gadā izdotajā tiesību aktā, t. s., Zelta bullā (vācu val. Golden Bulle) Svētās Romas imperators Kārlis IV Luksemburgs (Karl IV Luxemburg, 1316–1378) impērijas pārvaldīšanas pilnvaras sadalīja starp imperatora personu un ar augstāko dižciltīgo titulu godātiem bruņiniekiem – septiņiem firstiem (vācu val. Fürst, tulkojumā pirmais, priekšējais, priekšnieks), kurus dēvēja par kūrfirstiem (vācu val. Kurfürst, jēdziens izveidots no vārdiem küren jeb vēlēt un furisto jeb pirmais), tos apveltot arī ar tiesībām vēlēt Svētās Romas imperatoru. Toreiz par Saksijas kūrfirstu tika izraudzīts Saksijas-Vitenbergas hercogs Rudolfs I Askanīrs (Rudolf I Askanier, 1285–1356), kurš cita starpā bija Katrīnas II attāls priekštecis pēc tēva līnijas. Pēc impērijas sabrukuma 1806. gadā Saksijas kūrfirstiste kļuva par Saksijas karalisti, kas savukārt pastāvēja līdz 1918. gadam. Valsts un tiesību vēsture: jēdzienos un terminos. Sast. Valters P. Rīga: SIA Divergens, 2001, 37. lpp., 114. lpp., 236. lpp.; Ābele K. Johans Valters. 1869–1932. Promocijas darba kopsavilkums. Rīga: Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūts, 2010, 41. lpp.

[107] Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 297. lpp.

[108] Ekstātisks [franču val. extatique] – ārkārtīgi jūsmīgs (parasti par cilvēku); tāds, kas atrodas ekstāzes stāvoklī. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 204. lpp.

[109] Юрьо И. Граф Людвиг Август – друг крестьян и эстофил. C. 60. No Bīriņu pils materiāliem [autoru personiskais arhīvs].

[110] Ibid.

[111] Johansons A. Latvijas kultūras vēsture. 1710–1800. Stokholma: Daugavas apgāds, 1975, 144. lpp.

[112] Ibid, 34. lpp.

[113] Landtāgs (vācu val. Landtag; pirmsreformu krievu val. ландтагъ) – 1419. gadā dibinātā Baltijas valstīs dzīvojošo vāciešu kā vienīgo muižniecības pārstāvju sapulce, kas norisinājās iepriekš sarunātos konkrētā gada datumos ar valsts pārvaldi saistīto jautājumu izlemšanai. Köbler G. Zielwörterbuch europäischer Rechtsgeschichte. 4. Auflage. Gießen: Arbeiten zur Rechts-und Sprachwissenschaft Verlag, 2019, S. 436.

Līdz 1561. gadam landtāga deputāti dalījās četrās kūrijās jeb kolēģijās (kambaros): 1) Prelātu kūrija (Rīgas arhibīskaps, bīskapi, abati, domkapitulu pārstāvji); 2) Ordeņa kūrija (Livonijas ordeņa mestrs un citi Livonijas ordeņa darboņi); 3) Vasaļu kūrija (bruņniecības pārstāvji); 4) Pilsētu kūrija. Katra kūrija apspriedās atsevišķi un balsošanā tai bija viena balss. Savukārt landtāgs lēmumus pieņēma vienbalsīgi. Tas lēma zemes aizsardzības jautājumus, pieņēma likumdošanas aktus un pat sprieda tiesu. Tā, Landtāgs darbojās kā muižnieku kārtas augstākā tiesa Livonijā. Tas apelācijas kārtībā izskatīja zemāko tiesu spriedumus un kā pirmā instance iztiesāja svarīgākos muižnieku strīdus. Valsts un tiesību vēsture: jēdzienos un terminos. Sast. Valters P. Rīga: SIA Divergens, 2001, 136. lpp., 175. lpp.

Pēc Livonijas sairšanas tās agrākajā teritorijā, tostarp arī Vidzemē, tika izveidoti vairāki landtāgi. Vidzemes landtāgs, ko bieži dēvēja arī par Vidzemes konventu, tika izveidots 1629. gadā. Ne retāk kā vienreiz gadā Vidzemes landtāgu sasauca ģenerālgubernators, sākumā vienojoties ar attiecīgiem muižniecības pārstāvjiem par sēdes vietu un laiku, vēlāk – vien pēc augstākās valsts varas pavēles. Kaut arī faktiski Vidzemes landtāgs bija Vidzemes dzimts bruņniecības un muižniecības pilnsapulce, tomēr to uzskatīja par visas provinces sapulci. Zviedru laikos Vidzemes landtāgs izskatīja muižnieku sūdzības par zviedru valdības amatpersonām, sniedza atzinumus par ģenerālgubernatora priekšlikumiem, sūtīja delegācijas pie karaļa, kā arī apsprieda Vidzemes muižnieku lietas.

Atrodoties Krievijas impērijas jurisdikcijā, Vidzemes landtāgā, kas tika atlaists un nepastāvēja no 1785. gada līdz 1796. gadam, piedalījās visi pilngadību sasnieguši matrikulēti muižnieki, proti, muižu īpašnieki, ķīlas valdītāji un nomnieki. Rīgas pilsētu Vidzemes landtāgā pārstāvēja divi Rātes sūtņi, kuriem bija viena balss, t. s., “divi vīri vienos svārkos”. Arī Krievijas impērijas laikos Vidzemes landtāgs bija tiesīgs lemt par jebkuru muižniecības tiesības skarošu jautājumu, ja vien tas nebija saistīts ar tieslietām.

Pēdējā Vidzemes landtāga sēde notika 1920. gada 5. aprīlī. Savukārt 1920. gada 29. jūnijā Latviešu sociāldemokrātu savienība slēdza visas muižnieku korporācijas, atceļot arī muižniecības kārtas pārstāvju privātās un publiskās priekšrocības. Valsts un tiesību vēsture: jēdzienos un terminos. Sast. Valters P. Rīga: SIA Divergens, 2001, 175. lpp.–176. lpp.

[114] Dēliņš R. Bīriņi: senāk un tagad. Dabas un dzīves vērojumi. Rīga: Rīgas Grāmatrūpniecības slimo kases izdevums, 1939, 48. lpp.

[115] Turpat.

[116] Turpat.

[117] Юрьо И. Граф Людвиг Август – друг крестьян и эстофил. C. 52. No Bīriņu pils materiāliem [autoru personiskais arhīvs].

[118] Ibid.

[119] Dēliņš R. Bīriņi: senāk un tagad. Dabas un dzīves vērojumi. Rīga: Rīgas Grāmatrūpniecības slimo kases izdevums, 1939, 47. lpp.

[120] Юрьо И. Граф Людвиг Август – друг крестьян и эстофил. C. 52. No Bīriņu pils materiāliem [autoru personiskais arhīvs].

[121] Ibid.

[122] Ibid.

[123] Dēliņš R. Bīriņi: senāk un tagad. Dabas un dzīves vērojumi. Rīga: Rīgas Grāmatrūpniecības slimo kases izdevums, 1939, 50. lpp.

[124] Landmaršals [vācu val. Landmarschall] – vēst. landtāga priekšsēdētājs vācu apdzīvotajās vai iekarotajās zemēs; arī Livonijas ordeņa mestra vietnieks, kas vienlaikus bija karaspēka pavēlnieks. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 454. lpp.

[125] Dēliņš R. Bīriņi: senāk un tagad. Dabas un dzīves vērojumi. Rīga: Rīgas Grāmatrūpniecības slimo kases izdevums, 1939, 50. lpp.

[126] Turpat.

[127] Turpat, 50.–51. lpp.

[128] Высочайше утвержденное положенiе о Лифляндскихъ крестьянахъ. № 27.735, 26. 03. 1819. Въ: Полное собранiе законовъ Россiйской имперiи съ 1649 года. Томъ XXXVI. 1819. № 27.617–28.072. Санктпетербургъ: Типографiя II Отдѣленiя Собственной Его Императорскаго Величества Канцелярiи, 1830, с. 114, 542–732; О приведенiи въ исполненiе Положенiя о Лифляндскихъ крестьянахъ. № 27.736, 26. 03. 1819. Въ: Полное собранiе законовъ Россiйской имперiи съ 1649 года. Томъ XXXVI. 1819. № 27.617–28.072. Санктпетербургъ: Типографiя II Отдѣленiя Собственной Его Императорскаго Величества Канцелярiи, 1830, с. 114.

[129] Johansons A. Latvijas kultūras vēsture. 1710–1800. Stokholma: Daugavas apgāds, 1975, 217. lpp.

[130] Dēliņš R. Bīriņi: senāk un tagad. Dabas un dzīves vērojumi. Rīga: Rīgas Grāmatrūpniecības slimo kases izdevums, 1939, 51. lpp.

[131] Landrāts [vācu val. Landrat, jēdziens veidots no vārda Land jeb zeme un vārda Rat jeb padome] – muižnieku ievēlēta amatpersona vietējās pārvaldes izpildvaras orgānā jeb landrātu kolēģijā Vidzemē. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 454. lpp.

Kopš 16. gadsimta Vidzemes muižniecības pārstāvjiem bija atļauts ievēlēt divpadsmit deputātus no muižniecības vidus, lai tādā veidā paustu kopīgo viedokli par visiem jautājumiem, kas bija saistīti ar reģiona pārvaldi vai skāra muižnieku intereses. Pie tam Sigismunda II Augusta 1566. gadā dotajās privilēģijās tika paredzēts, ka nevar uzskatīt par likumīgi pieņemtu lēmumu, ja par attiecīgo jautājumu netika uzklausīts landrātu viedoklis. Pakļaujot Baltijas malu, šīs tiesības guva Krievijas impērijas valdības akceptu.

О назначенiи Ландратамъ чиновъ и жалованья, о допущенiи ихъ ко всѣмъ совѣщанiямъ и о прочемъ, служащемъ къ дополненiю аккордныхъ пунктовъ Iюля 4 дня 1710 года. № 2496, 01. 03. 1712. Въ: Полное собранiе законовъ Россiйской имперiи съ 1649 года. Томъ IV. 1700–1712. № 1740–2619. Санктпетербургъ: Типографiя II Отдѣленiя Собственной Его Императорскаго Величества Канцелярiи, 1830, с. 810–678.

[132] Dēliņš R. Bīriņi: senāk un tagad. Dabas un dzīves vērojumi. Rīga: Rīgas Grāmatrūpniecības slimo kases izdevums, 1939, 51. lpp.

[133] Turpat, 50. lpp.

[134] Par to, kā bija un kā vajadzēja būt. Zintnieks, 2016. gada septembris, Nr. 9, 3. lpp.

[135] Mašnovskis V. Muižas Latvijā. Vēsture, arhitektūra, māksla. Pirmais sējums. A–H. Enciklopēdija. Rīga: SIA “DUE”, 2018, 121. lpp.

[136] Šo darbu grāfs fon Mellīns nosauca par Līvlandes jeb divu provinču: līvu- un Igaunijas hercogistes, kā arī Sāmsalas provinces atlasu (oriģ. Atlas von Lieffland oder von den beyden Gouvernementern und Herzogthümern Lieff- und Ehstland und der Provinz Oesel).

[137] Johansons A. Latvijas kultūras vēsture. 1710–1800. Stokholma: Daugavas apgāds, 1975, 217.–218. lpp.

[138] Манифестъ. – О дарованiи вольности и свободы всему Россiйскому Дворянству. № 11.444, 18. 02. 1762. Въ: Полное собранiе законовъ Россiйской имперiи съ 1649 года. Томъ XV. 1758–28. 06. 1762. № 10.788–11.581. Санктпетербургъ: Типографiя II Отдѣленiя Собственной Его Императорскаго Величества Канцелярiи, 1830, c. 912–915.

[139] Сочиненiя Ю. О. Самарина. Томъ седьмой. Письма изъ Риги и Исторiя Риги. Москва: Изданiе Д. Самарина, 1889, с. 38.

[140] Latvju enciklopēdija. Trešais sējums. Lincoln: American Latvian Association in the United States Inc, 1987, 72. lpp.

[141] Majora dienesta pakāpe ietilpa otrā augstākā militārā dienesta pakāpju kategorijā. Krievijas impērijā majora dienesta pakāpi ieviesa Pēteris I. Šī dienesta pakāpe pastāvēja līdz 1884. gadam. Система воинских званий в Российской Императорской Армии. Pieejams: https://www.rusempire.ru/arkhiv-statej/1881-sistema-voinskikh-zvanij-v-rossijskoj-imperatorskoj-armii.html [aplūkots 2020. gada 15. decembrī].

[142] Полный Россiйско-Французско-Нѣмецкий словарь, сочиненный по новѣйшему изданiю словаря Академiи Россiйской и Другихъ. Изданiе второе. Отъ И до П. Санктпетербургъ: Въ типографiи Iвана Глазунова, 1826, с. 87.

[143] Atbilstoši Krievijas impērijas Svētākās Valdošās Sinodes (pirmsreformu krievu val. Святѣйшій Правительствующій Синодъ Россйиской имперiи) 1722. gada 4. septembra Rīkojumam Nr. 4081 baznīcas tiesās tika izmeklētas un iztiesātas lietas, kas bija saistītas ar “zaimi”, “ķecerību”, “buršanu”, “laulības pārkāpšanu” “piespiešanu stāties laulībā”, “piespiedu iesvētīšanu par mūku”, kā arī “baznīcas īpašuma nolaupīšanu”. Объ инстанцiяхъ Духовнаго Суда и о дѣлахъ духовнаго вѣдомства. № 4081, 04. 09. 1722. Въ: Полное собранiе законовъ Россiйской имперiи съ 1649 года. Томъ VI. 1720–1722. № 3480–4135. Санктпетербургъ: Типографiя II Отдѣленiя Собственной Его Императорскаго Величества Канцелярiи, 1830, с. 764–767.

Sinode [grieķu val. synodos, tulkojumā satuvināšanās, sapulce, sinode] – augstāko garīdznieku padome. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 770. lpp.

Svētākā Valdošā Sinode Krievijas impērijā tika izveidota 1721. gadā un tā īstenoja administratīvo, likumdošanas un tiesu varu attiecībā pret pareizticīgo baznīcu un tās jurisdikcijā esošām personām.

[144] Galvenā konsistorija – luterticības baznīcas tiesu augstākā instance. Объ оставленiи Лифляндскаго Обер-Консисторiума на прежнемъ основанiи и о распространенiи правъ наслѣдства по женскому колену въ шляхетскихъ маетностяхъ. № 4782, 24. 09. 1725. Въ: Полное собранiе законовъ Россiйской имперiи съ 1649 года. Томъ VII. 1723–1727. № 4137–5219. Санктпетербургъ: Типографiя II Отдѣленiя Собственной Его Императорскаго Величества Канцелярiи, 1830, с. 537–538.

[145] Юрьо И. Граф Людвиг Август – друг крестьян и эстофил. C. 51. No Bīriņu pils materiāliem [autoru personiskais arhīvs].

[146] Eckardt J. A. W. Die baltischen Provinzen Russlands: Politische und kulturgeschichtliche Aufsätze. Zweite, vermehrte Auflage. Leipzig: Verlag von Dunder & Humblot, 1869, S. 271.

[147] Oriģinālā – “учрежденiя [..] не нуждались бы во множествѣ правилъ, еслибы государи были людьми свѣдущими и просвѣщенными”. Собственноручное письмо Имп. Екатерины II къ Вольтеру: о программѣ его по уголовнымъ законамъ; говоритъ о своихъ законодательныхъ работахъ, въ особенности по финансовымъ учреждениямъ. Въ: Сборникъ Русскаго Историческаго Общества. Томъ двадцать седьмой. Санктпетербургъ: Типографiя Императорской Академiи Наукъ, 1880, с. 138.

patīk
drukāt
 
 
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
JAUNĀKĀS ESEJAS
JAUNĀKĀS TĒMAS
BIBLIOTĒKA
 
RAKSTI ESEJU
COVID-19: tiesiskie aspekti
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties