I. Vispārīgs ieskats "izmeklēšanas noslēpuma" problemātikā

II. “Izmeklēšanas noslēpuma” vēsture – ja tāda vispār ir

III. “Izmeklēšanas noslēpuma” vēsture – ja tāda vispār ir (turpinājums) 

IV. “Izmeklēšanas noslēpuma” vēsture – 19. gadsimta doktrīna

Iepriekš autori vien īsi ielūkojās būtiskākajās kontinentālās Eiropas kriminālprocesa reformas peripetijās[1] 19. gadsimtā. Tēlaini, taču precīzi šo reformu būtību savulaik raksturoja profesors Pauls Mincs[2]: “Apsūdzības nošķiršana no tiesneša funkcijas un pirmās pārcelšana uz īpašu valsts orgānu – pēc franču parauga itin visur Eiropā iedibināto “ministère public”[3] – norādīja ceļu uz pareizo risinājumu. Par patieso valsts jus puniendi[4] nesēju pilnā apjomā kļūst prokuratūra.[5] Viņa ir tā, kas valsts vārdā uzsāk sodīšanas aktu, vajā vainīgos, izpilda sodu. Tā vada bendes cirvi, un tai ir pakļauts cietums. Bet tieši tur, kur tā gatavojas sodīšanas aktu novest līdz galam, tai jāapstājas un jānoklausās tiesneša spriedums par apsūdzētā vainu un nevainīgumu un par viņam piemērojamo soda mēru”.[6]

Pārlieku neiedziļinoties detaļās, jo lasītājiem piedāvātajai tēmai ir krietni vien šaurāks priekšmets (proti, vienīgi jautājums par vārdkopas “izmeklēšanas noslēpums” izcelsmi), tikai vēlreiz jāatgādina, ka arī Krievijas impērijā, līdz ar to attiecīgi arī Latvijas teritorijā tika ieviestas franču idejas, “skatot to darbību Francijā, kā arī analizējot modifikācijas, kas bija veidotas citās valstīs, kas pārņēmušas franču tiesības, piemēram, Austrijas un Bavārijas pieredzi”.[7] Proti, “Krievijas impērijas tiesiskās centralizācijas sekas bija franču tiesu varu institūciju un kriminālprocesa ideju ieviešana arī Latvijas teritorijā”.[8] Tomēr būtu arī jāpatur prātā, ka šo vēstures periodu daži tiesību zinātnieki pilnīgi pamatoti dēvē par “spilgtāko ģeopolitiskās konkurences piemēru”, jo tieši tajā laikā Eiropā notika Napoleona kodifikāciju “uzvaras gājiens”.[9] Tādēļ šāda kriminālprocesa modeļa prototipa, ievērojot visas tā napoleoniskā valsts pārvaldes konstrukta īpatnības, ģeopolitiskās ekspansijas rezultāts Eiropā varēja būt un arī bija (vismaz sākotnēji) izteikti policejisku valstu kriminālprocesa modeļi. Un tieši kā tamlīdzīgas (autoru ieskatā – nebūt ne ideālas) valsts kriminālprocesa modelis tas dažādu iemeslu dēļ arī saglabājās gan Latvijā starpkaru periodā, gan arī – savā krietni drastiskākā modifikācijā – Padomju Savienībā.

Pildot iepriekš izteikto solījumu, – arī nedaudz iepazīstināt lasītājus ar Latvijas starpkaru perioda tiesību zinātņu studentu eventuālo izpratni par kriminālprocesa reformu vēsturi 19. gadsimtā un doktrinārajām norisēm līdz pat 1940. gadam, tostarp mēģinot tur rast jelkādas vārdkopas “izmeklēšanas noslēpums” pēdas, šeit, kā jau tika minēts, lieti noder docētāja Lotāra Šulca[10] kriminālprocesa studiju lekciju konspekts, kur – patiešām atbilstoši šim apzīmējumam – var iegūt īsu un kodolīgu, taču vienlaikus arī pietiekami adekvātu atbildi uz šiem jautājumiem.

Lai izvairītos no jelkādiem iespējamiem pārmetumiem par vienpusējām un tendenciozām interpretācijām, autori L. Šulca tekstu izšķīrās citēt precīzi, saglabājot rakstības stilu un vietām pat ortogrāfiskās kļūdas (būsim augstsirdīgi un neaizmirsīsim, ka tas bija vienīgi lekciju konspekts!).

Tā, L. Šulcs norādīja, ka “modernā tiesāšanas kārtībā inkvizicijas princips ir paturēts iepriekšējā izmeklēšanā. Turpretim tiesas izmeklēšanā valda sacīkstes princips. Mūsdienu iepriekšējās izmeklēšanas procesa veids radīts Francijā. Apsūdzētais te nav tiesību subjekts vārda pilnā nozīmē, jo viņu apcietina, lai viņš ar savu aizstāvēšanos netraucētu patiesības izdibināšanu. Bet tiklīdz materials ir sakopots, tad to saņem apsūdzētais un var brīvi aizstāvēties.”[11]

Tāpat L. Šulcs paskaidroja, ka “mēs redzējam, ka iepriekšējās izmeklēšanas mērķis ir savākt visus datus, lai noskaidrotu pašu noziedzīgo nodarijumu un notikuma vainīgo personu. Iepriekšējā izmeklēšana Latvijā vispār balstās uz inkvizicijas principa, bet blakus tam ir arī sacīkstes principa pazīmes, kas visumā nemaina iepr. izm. raksturu. Iepriekšējā izmeklēšanā ir konstatējamas šādas sacīkstes principa pazīmes: 1. sūdzētājam un apsūdzētam te ir zināmas pusu tiesības: tie var prasīt apskatīšanu un aplūkošanu uz vietas, jaunu liecinieku nopratināšana, etc., un 2. cietušais vai apsūdzētais var pārsūdzēt iepriekšējās izmeklēšanas orgānu lēmumus”.[12]

Tādējādi, kā redzams, vispārīgos vilcienos šāds “franču modelis”, izlaižot, protams, zināmus jauninājumus un uzlabojumus, objektīvi raugoties, pilnā mērā joprojām rullē arī mūsdienu, proti, 21. gadsimta Latvijas kriminālprocesa modelī, t.i., valstī, kurai tik ļoti tīk[13] jelkādos jautājumos sevi pozicionēt kā tiesisku, nevis policejisku valsti.

Bet kā tad, galu galā, starpkaru periodā sastāvēja lietas ar tā dēvēto “izmeklēšanas noslēpumu”? Un vai vispār šāds apzīmējums bija pazīstams tā laika kriminālprocesa diskursā[14]?

Ķeroties uzreiz vērsim pie ragiem un, iespējams, jau atkārtojoties, jāsecina, ka, protams, tur šāda vārdkopa nav atrodama.

Kā jau iepriekš tika konstatēts, vispārpieņemtajā Latvijas starpkaru perioda kriminālprocesa diskursā (būtībā tamlīdzīga konstrukcija sevi cienošās kriminālprocesuālo tiesību mācību grāmatās joprojām ir sastopama arī mūsdienās) kriminālprocesuālās kārtības uzbūvi un tehniskos risinājumus tieši arī aplūkoja no divu pretēju kriminālprocesa principu, piemēram, jau minētā sacīkstes un inkvizīcijas principu savstarpējās mijiedarbības skatupunkta. Cik pamatoti vai nepamatoti tas ir, gan nav šīs publikācijas priekšmets. Taču līdzīgi arī “izmeklēšanas noslēpuma” problemātika vislabāk vērojama un atklājas tieši šādu nosacīti vienas grupas divu pretēju principu mijiedarbības vērojumā.

Tādējādi, aplūkojot mūsdienu “izmeklēšanas noslēpuma” izpratnes aizmetņus, acīmredzot vispirms ir jālūkojas tieši L. Šulca izcelto kriminālprocesa atklātības un slepenības principu virzienā:

 “Atklātības princips ir raksturīgs ar to, ka nepiederošām personām tiesības piedalīties procesā, ja tādu tiesību nav, tad process ir slepens. Pastāv:

1. atklātība attiecībā uz visiem jeb vispārējā atklātība, kad procesā var klāt būt visi un

2. atklātība attiecībā uz pusēm, kad procesā klāt var būt tikai lietas gaitā ieinteresētās personas (ierobežotā atklātība, pusatklātās sēdes).

Procesa atklātība tiek ierobežota divējādā veidā:

1. dažas personu kategorijas, pēc vispārējā noteikuma, netiek pielaistas, kā piem. nepilngadīgie, etc. un

2. var ari nepielaist zinamās procesa darbībās, piem. izziņā, iepriekšējā izmeklēšanā, etc.”[15]

“Pilnīga slepenība esot nepieciešama iepriekšējā izmeklēšanā, jo:

1. esot nepieciešami novērst īstam vainīgajam iespēju likt šķēršļus patiesības atklāšanai, noslēpt pēdas u.t.t.;

2. izmeklēšanas materiala publicēšana varot aizkavēt saukt pēc atbildības noziedznieka līdzdalībniekus;

3. apsūdzētais jāaizsargā no pirmlaicīgu viņa godu aizkarošu baumu izplatīšanos.”[16]

Pat pavirša iepriekš norādītā citējuma izpēte liecina, ka jautājuma teorētiskā nostādne ir pilnīgi citāda nekā mūsdienu Latvijas postpadomju kriminālprocesā, proti, atklātība vai slepenība, pareizāk sakot, atklātības ierobežošana pakāpe atrodas sasaistē ar “nepiederošu personu un/vai pušu pielaišanu kriminālprocesā” jautājumu. Šodien tas, iespējams, izklausās šokējoši, taču tieši tā tas toreiz arī tika dēvēts – apsūdzētais un aizstāvis netika pielaists iepriekšējā izmeklēšanā. Ja par aizstāvi, tehniski raugoties, viss ir skaidrs, tad attiecībā uz apsūdzēto mūsdienās tas varētu izklausīties visai ērmīgi. Proti, “lielas domstarpības pastāv gan par to, vai iepriekšējā izmeklēšanā pielaist zinamu atklātību attiecībā uz pusēm, bet nekādā gadijumā vispārējo atklātību. Strīdas ari par to, vai pielaižama aizstāvība iepriekšējā izmeklēšanā [autoru izcēlums]. Francijas kriminalprocesa likums nostājās uz tā viedokļa, ka nepieciešama pilnīga slepenība. Tikai ar 1897. g. novellu šo stāvokli grozija un dažos gadijumos iepriekšējā izmeklēšanā pielaida apsūdzēto un aizstāvjus”.[17]

Turklāt L. Šulca lekcijās rodams apgalvojums, ka “Latvijas kriminalprocess turas pie vecā franču principa: nepielaist apsūdzēto un aizstāvjus iepriekšējā izmeklēšanā [autoru izcēlums]. Tikai pie apskatīšanas un aplūkošanas atļauts būt klāt visiem lietas dalībniekiem, bet izmeklēšanas tiesnesim nav jānogaida viņu ierašanās (355). Daudz lielākas tiesības ir prokuraturai, kam ir tiesība būt klāt pie visiem izmeklēšanas darbiem un uz vietas ieskatīties pašā izmeklējumā, tomēr nekavējot izmeklēšanas gaitu (316)”.[18]

Bet, vai tādā gadījumā nule kā sacītais nozīmē, ka pats apsūdzētais vispār nepiedalījās nekādās izmeklēšanas darbībās (piemēram, viņam netika uzrādīti procesuāli lēmumi vai viņš vispār netika pratināts), tādējādi iepazīstinot ar izmeklējamiem faktiem un apstākļiem? Vai – varbūt tomēr – viņš kaut kādā mistiskā veidā tika teleportēts[19] in absentia[20] stāvoklī? Protams, ka ne. Apsūdzētais gluži vienkārši personiski nepiedalījās visās iespējamās izmeklēšanas darbībās, piemēram, liecinieku nopratināšanā utt. Tomēr tādā gadījumā vietā vaicāt, ar ko tad principiāli tamlīdzīga iepriekšējā izmeklēšanas organizācija starpkaru periodā atšķiras no mūsdienu kriminālprocesuālās kārtības Latvijā?

Iespējams, tieši tādēļ apzīmējums “nepielaist apsūdzēto iepriekšējā izmeklēšanā” no mūsdienu skatupunkta arī neizskatās īsti juridiski korekts, jo tas it kā precīzi un objektīvi neatspoguļo pilnu realitāti. Tomēr, aplūkojot L. Šulca turpat norādītās prokurora tiesības – “būt klāt pie visiem izmeklēšanas darbiem un uz vietas ieskatīties pašā izmeklējumā, tomēr nekavējot izmeklēšanas gaitu”,[21] slepenības jēdziena saturs kļūst daudz skaidrāks vienlaikus ar starpkaru periodā izmeklēšanas tiesnesim kā institucionālas tiesas pārstāvim vismaz teorētiski piemītošās vadošās lomas nozīmi un būtību iepriekšējas izmeklēšanas organizēšanā.

Citiem vārdiem sakot, “nepielaišana iepriekšējā izmeklēšanā” apsūdzētajam un aizstāvim nozīmēja neko citu kā neiespējamību “būt klāt pie visiem izmeklēšanas darbiem un uz vietas ieskatīties pašā izmeklējumā”.[22] Aizstāvja nepielaišana līdz ar to nozīmēja ne tikai liegumu sniegt juridisko palīdzību apsūdzētajam izmeklēšanas darbībās, bet arī apmeklēt pēdējo apcietinājumā atrašanās vietā utt. Saprotams, ka, izraugoties kādu citu no Kriminālprocesa likumu[23] 461. pantā paredzētajiem drošības līdzekļiem, pret apsūdzētā izvairīšanos no izmeklēšanas juridiskās konsultācijas sniegšanai nekādu objektīvu šķēršļu īsti gan nevarēja būt.

Taču šeit vietā droši vien būtu arī pārdomāt, ko – cita starpā – vēl tīri tehniski nozīmēja iepriekšējās izmeklēšanas slepenības princips. Tas nozīmēja, ka personas, kas bija apsūdzētas par noziedzīgiem nodarījumiem, par kuriem draudēja ar tiesību atņemšanu (skatīt 1903. gada Sodu likuma[24] 30. pantu, kā arī 1933. gada Sodu likuma[25] 27. pantu) saistīts sods, un tika apcietinātas (sal. Kriminālprocesa likumu 464., 465. pantus), līdzīgi kā viņu tuvinieki un pārējā sabiedrībā atradās savstarpējā informatīvā vakuumā. Tas nozīmē, ka slepenība arī nozīmēja slepenību attiecībā uz sabiedrības informatīvo telpu. Tehniski raugoties, informatīvais “Toričelli “tukšums””[26] nozīmēja, ka apcietinātā tuvinieki varēja nemaz nezināt sakarā ar ko tad notiek pats “izmeklējums”. Tamlīdzīgas slepenības izpratne droši vien ataustu atmiņā arī tiem, kuri tā vai citādi dažādos vēsturiskos periodos bija saskārušies ar padomju kriminālprocesa īpatnībām. Skaidrs, ka mūsdienu apstākļos tamlīdzīgas slepenības princips šķiet vien vēsturisks pārpratums un anahronisms.[27] Tomēr, vai šī anahronisma aizvietošana ar “izmeklēšanas noslēpuma” klauzulu ir teorētiski pamatota?

Jebkurā gadījumā – neiespējamība “uz vietas ieskatīties pašā izmeklējumā” starpkaru periodā tika pamatota ar iepriekšējās izmeklēšanas vispārējas slepenības kriminālprocesuālo principu, nevis ar “izmeklēšanas noslēpuma” atrunu.

Turklāt aizstāvja piedalīšanās iepriekšējā izmeklēšanā iespējamība papildus korelēja no vispārējās slepenības principa izrietošas citas tikpat principiālas izšķiršanās, proti, vai iepriekšējā izmeklēšanā ir vai nav pielaižams aizstāvis kā puse (lietojot tā laika terminoloģiju), kas savukārt jau nozīmēja izšķiršanos par vēl ko citu, proti, par sacīkstes principa atzīšanu vai neatzīšanu šajā – institucionālas tiesas izmeklēšanas tiesneša veiktās iepriekšējās izmeklēšanas procesa stadijā. Minēto izšķiršanos loģika bija pavisam vienkārša – ja aizstāvis tiek pielaists, tas nozīmē, ka viņam lietā jābūt tādām pašām tiesībām kā prokuroram, tādējādi izmeklēšanas tiesnesim kļūstot par neitrālu arbitru. Šeit vēlreiz jāatgādina, ka vismaz teorētiski izmeklēšanas tiesnesim tādam vajadzēja būt arī bez “apsūdzētā un aizstāvja pielaišanas”, saglabājot klasiskā inkvizīcijas (izmeklēšanas) procesa tradīciju.

Tādējādi, izejot tieši no šādas loģikas (lasīt: starpkaru kriminālprocesa doktrīnas), būtu jāsecina, ka vēl šobaltdien nedz apsūdzētais (plašākā jeb mūsdienu izpratnē – persona, kurai ir tiesības uz aizstāvību), nedz aizstāvis būtībā netiek pielaisti pirmstiesas kriminālprocesā, jo nedz vienam, nedz otram taču nav tiesību “būt klāt pie visiem izmeklēšanas darbiem un uz vietas ieskatīties pašā izmeklējumā”, jo ciktāl šādas tiesības atsevišķos gadījumos gan ir reglamentētas, tiktāl tās arī ir vienīgi klaji deklaratīvas normas, kas praksē reāli nedarbojas.

Un kā jau lasītājs noprata, tad šī samākslotā piespiedu teleportācija šodien gan tiek aizstāta ar “izmeklēšanas noslēpuma” klauzulu. Tomēr, kā tas ir acīm redzams, šeit nepārprotami tiek sajauktas sekas ar cēloni. Proti, mītiskais “izmeklēšanas noslēpums” ir vienīgi sekas visai kontinentālajai Eiropai raksturīgajai, fundamentālai, gadsimtiem ilgai, proti, permanentai (un pat no visdažādākajiem politiskajiem režīmiem neatkarīgai) valsts varas fobijai no sacīkstes principa iepriekšējā izmeklēšanā (ja modernajam lasītājam šķiet labskanīgāk – pirmstiesas procesā, lai gan viena no autoru ieskatā – tā ir jēdzieniska manipulācija nolūkā leģitimizēt to, ka par kriminālprocesu šī jēdziena šaurākajā nozīmē nav uzskatāms vienīgi tiesas process). Tādējādi no patiesa tiesiskuma, starptautisko garantiju un citu pietiekami daudzu civilizētu valstu kriminālprocesuālās kārtības viedokļa neglītais izteikums “nepielaist iepriekšējā izmeklēšanā” tiek aizstāts ar skanīgo eifēmismu. Turklāt vienam otram šī eifēmisma lietotājam, iespējams, pilnā nopietnībā arī domājot, ka tā izcelšanās ir saistāma ar Krievijas televīzijas populāro jau 20 sezonas ilgušo detektīvseriālu “Izmeklēšanas noslēpumi”.[28] Tieši tik ilgi, lai vienas juristu paaudzes garumā pilnībā nostiprinātos visi nepieciešamie priekšstati un stereotipi…

Tādējādi būtiskākais jautājums šeit ir par brīdi, kad kriminālprocesā reāli iestājas aizstāvis, ar to domājot brīdi, kad pēdējais pilnvērtīgi bauda puses (lai arī cik nekorekts būtu šis apzīmējums saskaņā ar aktuālo kriminālprocesuālo regulējumu Latvijā) tiesības.

L. Šulcs šajā sakarā sniedza savu skaidrojumu:

“Latvijā arī nepielaiž aizstāvību iepriekšējā izmeklēšanā. Te aizstāvja iestāšanās moments vēl tālāk atbīdīts kā Italijas kriminalprocesā. Pie mums aizstāvis tiek pielaists tikai pēc tam, kad lieta nodota tiesā un apsūdzētais saņēmis apsūdzības rakstu (603). Šī kārtība aizgūta no bij. Krievijas. Par to bijušas lielas debates: vieni gribēja nepieļaut, bet otri - pieļaut mazos apmēros aizstāvību iepriekšējā izmeklēšanā. Krievijā bija vairāki projekti. Kāds 1862. g. projekts paredzēja pielaist aizstāvību [tātad par to diskutēja vēl pirms 150 gadiem?! – autoru piezīme]. Bet zīmīgi, ka arī pašu juristu domas šaī lietā dalījās: pret aizstāvības pielaišanu uzstājās Tagancevs, bet par – Foiņickis. Beigās tomēr parādījās kodeks, kas pielaida aizstāvību iepriekšējā izmeklēšanā, bet tikai mazos apmēros.

Latvijā par aizstāvības pielaišanu iepriekšējā izmeklēšanā pacēlās balsis tikai 1930. gadā. Tad 1932. gadā radīja pie Tieslietu ministrijas komisiju šī jautājuma atrisināšanai. Pēc tam, kad komisija bija ievākusi atzinumus par šo jautājumu no tiesām, prokuratūras un maģistratūras, izrādījās, ka vairākums bija pret aizstāvības funkciju paplašināšanu kriminalprocesā. Pie kam bija arī tāds uzskats, ka aizstāvību varētu pielaist mazliet agrāk, nekā tagad, proti, tad, kad iepriekšējā izmeklēšana nobeigta un izmeklēšanas tiesnesis uzrāda apsūdzētam izmeklējumu (52.§), t.i. nenogaidot lēmuma vai apsūdzības raksta iesniegšanas.

[..] Latvijā aizstāvība iepriekšējā izmeklēšanā netiek pielaista, tādā veidā iepr. izm. stadijā vēl pastāv inkvizicijas princips. Šīs kārtības pamatā ir sekoši, par pareiziem atzīti, motivi:

1. Mūsu prokuratūras darbība rāda, ka tai nav bijis tendencēs uzspiest lietu un medīt nevainīgus, lai tos sauktu pie kriminalatbildības. Tā tad prakse pilnīgi apmierinoša [cik šis arguments ir spēcīgs, lai spriež pats lasītājs – autoru piezīme un izcēlums].

2. Ja pieļauta aizstāvība procesa sākumā, kur būtu prokurors, advokāts, etc. tad te būtu itkā ģeneralmēģinājums un norisinātos viss tas, kas vēlāk atkārtotos tiesā. Tā kā pastāv princips, lai process būtu ātrs, tad šaī gadījumā, kamēr savāktu pierādījumus, etc. process stipri novilcinātos [cik šis arguments ir spēcīgs, arī lai spriež pats lasītājs; un tomēr – vai mūsu pirmstiesas kriminālprocess šobrīd patiešām ir ātrs? – autoru piezīme un izcēlums].

3. Ja pieļautu aizstāvību procesa sākumā, tad apsūdzētā stāvoklis stipri atvieglotos. Jo nav izslēgtas ļaunprātības, pēdu slēpšanas mēģinājumi, etc. Itāļu jurists Bernieri, kas izstrādājis jauno [tobrīd fašistiskās Itālijas – autoru piezīme] kriminalprocesa kodeku, saka: “Aizstāvja pielaišana iepriekšējā izmeklēšanā garantējot pārdrošam un nesmalkjūtīgam aizstāvim līdzekļus aizkavēt procesa gludo norisi.”

Šai problēmā paceļas tikai viens jautājums, kas aizstāvi pielaiž drusku agrākā stadijā, piem. kā tas būtu Latvijā vēlams saskaņā ar KPL 523. p., t.i. pēc izmeklēšanas nobeigšanas. Agrāk aizstāvi pielaist nebūtu vēlams [tad, lūk, kur problēmas būtība? – autoru piezīme].”[29]

Un tādējādi jānonāk atkal pie vēl iepriekš autoru ar zināmas ironijas piedevu izteiktās atziņas, ka viss būtībā reducējas uz vienu daudzviet skandēto “patiesību” – “pie visa vainīgi ir advokāti”.

Kā jau iepriekš autori norādīja, korektāk gan būtu sacīt, ka valsts gluži vienkārši nevēlas pieciest un tādēļ arī pieļaut, ka pirmstiesas kriminālprocesā taisnīgā sacīkstes procedūrā iegūto informāciju apstrādātu un izmantotu profesionāls aizstāvis, pārnestā nozīmē dzenot uz priekšu procesa virzītāju.[30]

L. Šulcs izteicās arī par šīs problēmas “teorētiskajiem aspektiem”:

“Jautājumā par iepr. izm. organizēšanu (tās struktūru) kriminalprocesa teorijā valda dažādi uzskati, kas pastāv arī tagad un nav galīgi izšķirti. Latvijā iepr. izm. reformas jautājums daudz diskutēts pirms 1939. g. augusta, kad tika pārgrozīta iepr. izm. organizācija un ievesta legalizētā policijas izziņa.[31]

Iepr. izm. gaita un uzbūve atkaras no tā, kādu principu mēs liekam iepr. izm. pamatā:

1. sacīkstes vai

2. inkvizicijas principu.

Daudzi krim. proc. teorijas autori aizstāv sacīkstes principu iepr. izmeklēšanā.

Sacīkstes principam par labu viņi pieved divus argumentus:

1. Esot neloģiski, ka divās stadijās, kas organiski savā starpā saistītas, valda divi principi: iepriekšējā izmeklēšanā – inkvizicijas princips, bet tiesas izmeklēšanā – sacīkstes princips.

2. Sacīkstes princips itkā iedzīvinot pusu aktivitāti, tāpēc labāki varot sagatavot lietu iepr. izmeklēšanā priekš tiesas izmeklēšanas. Ja valdot inkvizicijas princips, tad šādu aktivitāti velti meklēt.

Tomēr jāsaka, ka būtu nepareizi pieņemt, lai iepr. izmeklēšanā būtu valdošais sacīkstes princips. Pa lielākai daļai iepr. izmeklēšanā valdošais ir inkvizicijas princips. Par labu inkvizicijas principam ir sekoši motīvi:

1. Ja pieņemtu, ka iepr. izmeklēšanā valdošais ir sacīkstes princips, tad te būtu itkā ģenerālmēģinājums, atkārtojams tam, kas vēlāk notiks tiesas izmeklēšanā, jo tur jauna nekā nevarētu sniegt. Jo nav jāaizmirst, ka iepriekšējai izmeklēšanai ir tikai sekundāra nozīme, galvenais ir tiesas izmeklēšana [vai tas tā patiešām tā arī reāli ir? – autoru piezīme un izcēlums]

2. Ja pielaižam sacīkstes principu iepr. izmeklēšanā, tad šo apstākli var izmantot ļaunprātīgi. Apsūdzētais cenšas noslēpt noz. nod. pēdas, kas pie šīs kārtības tam vairāk iespējams. Sevišķi tur, kur advokatūras līmenis nav augsts, sacīkstes principa pielaišana iepr. izmeklēšanā nav vēlama [? – autoru piezīme un izcēlums].”[32]

Interesanti ir arī tas, ko gan L. Šulcs domāja ar “advokatūras zemo līmeni”?

Vai to, ka “par advokātiem runā kā par ciniķiem, blēžiem, kuriem ir cieša saistība ar noziedzīgo pasauli, neskaitāmas anekdotes stāsta par advokātu neizmērojamo mantkārību, apšaubāmu morālo stāju. Šo priekšstatu pirms 2. pasaules kara Latvijā nostiprināja arī privātadvokātu jeb tā dēvēto kaktu advokātu nereti vājā profesionālā darbība un neētiskā rīcība sadarbībā ar klientiem”?[33] Acīmredzot.

Bet tad var viegli uzminēt, kā tamlīdzīga argumentācija varēja ietekmēt topošu juristu, tajā skaitā prokuroru, tiesnešu, tiesībzinātnieku prātus. Tādā gadījumā arī neizbrīna tieši tāda paša līmeņa argumentācija varas koridoros, līdz ar to slēpti pieļaujot procesa virzītājiem nereti paust savi vāji maskēto necieņu un procesuālo pārākumu pār nozīmīgu normālas pilsoniskās sabiedrības balstu – advokātiem –, labākajā gadījumā pēdējos klusi un nepielūdzami marginalizējot,[34] sliktākajā – teju vai uzskatot tos “par blēžu un neliešu bandu”, taču visos gadījumos laipni atgaiņājoties ar daudzviet jau šeit minēto no pirksta izzīsto eifēmismu.

Protams, ka šādas caurvijošas neuzticības aizspriedumus diemžēl neapstrīdami nereti ir vairojuši arī paši advokāti, tomēr šeit nav runa par personālijām, bet gan par kriminālprocesa principiem, kuru nelokāma ievērošana veicina neko citu kā nereti acīm neredzamu kopējo labumu – drošu un tiesisku vidi, no kuras ieguvēji būtu pilnīgi visi.

Ir jāsaprot, ka jau pati vēsture ir pierādījusi, ka invizīcijas (izmeklēšanas) procesa principu ietekmē pamazām erodē[35] viss kriminālprocess kopumā. Tie ir kā ļaundabīgs audzējs, kas vēlas agrāk vai vēlāk izpausties visā savā konsekvencē. Un tieši šāda, marksisma-ļeņinisma klasiķu leksikā izsakoties, lēni rāpojošā tiesiskuma revizionisma kontrrevolūcija ir aizvien biežāk sastopama jaunākajos Kriminālprocesa likuma grozījumos, tādējādi pakāpeniski ieaužot savas metastāzes arī jau tiesas procesā.

Raksturojot vēsturisko inkvizīcijas (izmeklēšanas) procesu, L. Šulcs atzina, ka “tā kā apsūdzētais nebija puss, tad ari nebija pretējās puses ar ko cīnīties. Apsūdzētais bija tiesāšanas objekts no kura ar spīdzināšanu jāizspiež patiesība un atzīšanās. Viņa vainu vienmēr prezumēja, un lai tas nevarētu izlietot savas tiesības pēdu slēpšanai, tam tika atņemtas visas tiesības. Īstenībā tā bija kļūda, jo ne jau katrs apsūdzētais bija vainīgs, bet parasti pie moku rata atzinās visi”,[36] un citviet – “neskatoties uz [..] vēsturisko izskaidrojumu izmeklēšanas process sevī ietver sekošus esencialus[37] trūkumus: 1. personīgo tiesību ignorēšana un cietsirdīgu līdzekļu lietošana taisnas tiesas realizacijai; 2. nedzīva un neenerģiska procesa gaita, jo lietas virzīšana atkarājas no tiesas ieskata; 3. apvienojot vienās rokās tiesneša, sūdzētāja un apsūdzētā pienākumus, neizbēgami nonākam pie tiesas neobjektivitates, lai ari cik augstu stāvētu tiesneša morāliskais līmenis.”[38]

Bet ar ko tad īsti atšķiras vēsturiskais jeb klasiskais Jauno laiku inkvizīcijas (izmeklēšanas) kriminālprocess no postpadomju perioda kriminālprocesa organizācijas. Ar to, ka nav spīdzināšanas? Bet pārējais? Vai apsūdzētā vaina parasti jau netiek faktiski prezumēta? Vai personīgās tiesības vienmēr tiek ievērotas? Vai nenotiek nedzīva un neenerģiska procesa gaita? Vai reizēm nav vērojama slēpta tiesas un prokurora nepieļaujama procesuālā alianse? Vai nenotiek pakāpeniski mēģinājumi pilnībā legalizēt pirmstiesas kriminālprocesa rezultātus, cenšoties arī tiesas procesu padarīt par rakstisku?

Galu galā, kas attiecas uz spīdzināšanu, tad arī šeit jau nu nav gluži viss tik rožaini. Jāatceras, ka, aizliedzot spīdzināšanu 18.–19. gadsimta mijā, kopš tā laika šīs inkvizīcijas procesam raksturīgākās prakses izpaudās ārpusprocesuālos, proti, citādākos un daudz rafinētākos veidos: drastiskos uzturēšanas apstākļos ieslodzījuma vietās, neadekvātos disciplinārsodos par šo vietu iekšējās kārtības neievērošanu utt. To apstiprināja arī L. Šulcs, norādot, ka “līdz 1864. g. tiesu reformai Krievijā bija daudz tiesu un to kompetences nebija skaidri norobežotas. Pastāvēja ari spīdzināšana, kuru oficiali atcēla 1801. g., bet faktiski tomēr turpināja pastāvēt”.[39]

Kā šajā sakarā trāpīgi izteicās franču filozofs un kultūras vēsturnieks Mišels Fuko (Michel Foucault, 1926–1984), līdz ar miesas un moku sodu atcelšanu mainījās arī soda estētika, vēršot soda simetriju ne vairs uz noziedznieka ķermeni, bet gan uz tā dvēseli – ļaunuma avotu, kur taču arī rodas nozieguma izdarīšanas priekšstats. Cietumsodi un cietumi, kas kā sodīšanas tehnika tādējādi aizstāja barbariskos miesas un moku sodus, nu bija aicināti atņemt to, kam bija vislielākā vērtība, – brīvību, kuras atņemšana nodarīja ciešanas dvēselei.[40]

Tādējādi evolūcija izdarīja izmaiņas arī izpratnē, kas ir spīdzināšana, jeb, precīzāk sakot, ko cilvēks uztver par spīdzināšanu. Taču tas neatceļ būtību. Ja pirms 300 gadiem cilvēks (vainīgs vai nevainīgs) bija gatavs atzīties bailēs no moku sola, tad šodien psiholoģiski un fiziski nerūdīts cilvēks (vainīgs vai nevainīgs) bieži ir gatavs atzīties, lai vienīgi nenokļūtu apcietinājumā. Domājams, ka, saskaitot šādus piemērus no savas prakses, lasītājiem – advokātiem ar vienas rokas pirkstiem pilnīgi droši nepietiktu. Šeit piedevām prātā ir jāpatur arī vēl 21. gadsimtā iesniegto pieteikumu gūzma par Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību konvencijas[41] 3. paragrāfa pārkāpumiem, kā arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumi par tiem.[42] Tad, kas ir mainījies?

Lai arī šeit L. Šulcs runāja par tiesas jeb pamatprocesu, iespējams, ka nemaz nav tik bezcerīgi un bezjēdzīgi viņa teikto attiecināt arī uz pirmstiesas kriminālprocesu, turklāt ievērojot, ka daļēji tālāk norādītie apsvērumi jau tāpat ir vairāk vai mazāk iedzīvināti:

“Par labu atklātības principa ievešanai runā sekojoši apsvērumi:

1. no vienas puses plaši tautas slāņi jāiepazīstina ar tiesas darbību likuma normu aizstāvēšanā, kas nostiprina tautas tiesiskā apziņā par atļauto un neatļauto;

2. tāpat nepieciešama sabiedriskā kontrole par kriminālo justiciju, kas novērš tīšus likuma pārkāpumus;

3. atklātības princips ietekmē ari liecinieku liecības, jo atklātā procesā liecinieki atturas no nepatiesu liecību došanas. Ari apsūdzēto var ietekmēt atklātība, jo tas nelieto tik daudz līdzekļu, lai sagrozītu apstākļus;

4. atklātais process paceļ tiesas autoritati un tautas uzticību. Piem. angļu jurists Bentams izteicas, ka pilsoņiem nav tik daudz svarīgi, lai tiesa atklātu absoluto patiesību, bet svarīgākais ir, lai pilsoņi būtu pārliecināti, ka viņu tiesa ir taisnīga.”[43]

Iespējams, ka tam šajā procesa stadijā minētā pievienotā vērtība būtu tieši vietā, proti, L. Šulca vārdiem sakot, vairojot tautas pārliecību, ka viņu pirmstiesas procesa veicēji ir taisnīgi, kas vienīgi celtu pēdējo autoritāti. Bet, ja process būtu taisnīgs, varbūt arī tad aizstāvji pārmērīgi neapgrūtinātu ar savām sūdzībām uzraugošos prokurorus un izmeklēšanas tiesnešus, padarot procesu raitāku. Nevar jau būt gluži tā, ka strīdā vienmēr ir vainīga tikai viena puse. Kritisks pašnovērtējums, iespējams, te būtu gluži vietā, vienlaikus arī likumdevējam pārdomājot, vai nav pienācis laiks kriminālprocesa teorētiskai apcerei, nevis vienīgi atsevišķu pārcentīgu “reformatoru” – pašpasludinātu “teorētiķu” – fantāziju tūlītējai apkalpošanai.

[1] Peripetija [grieķu val. peripetija] – pēkšņa darbības, norises, apstākļu, dzīves pārmaiņa; negaidīts sarežģījums. Sal. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 612. lpp.

[2] Profesors Pauls Mincs (1868-1941) – Latvijas ebreju izcelsmes jurists, krimināltiesību un kriminālprocesa tiesību teorētiķis un pasniedzējs, zvērināts advokāts, sabiedriskais darbinieks. Sk. arī Rusanovs E. Profesora Paula Minca mūžs – stāsts, kam bija jābūt laimīgām beigām. Jurista Vārds, 2020. gada 1. septembris, Nr. 35 (1145), 10.-23. lpp.; Rusanovs E. Versija par profesora Paula Minca dzīvi un viņa ekstraordināro krimināljustīciju. Rīga: Rusanovs & Partneri, 2021.

[3] Ministère public (franču val.) – publiskās apsūdzības institūts Francijā, mūsdienās prokuratūra.

[4] Profesors Harijs Tumans norādījis, ka izteiciena precīzs lietojums ir: Ius puniendi (latīņu val.) – tiesības sodīt.

[5] Jāatgādina, ka Latvijā starpkaru periodā tieslietu ministrs vienlaikus bija arī ģenerālprokurors, tomēr tas nav pamats uzskatīt, ka prokuratūra tolaik būtu bijusi Tieslietu ministrijas sastāvā. Prokuratūra pastāvēja pie tiesām kā paralēla sistēma ar savām stingri noteiktām funkcijām. Skat., piemēram: Āboliņa R. Par prokuratūras funkciju attīstību Latvijā. Latvijas Vēstnesis, 1996. gada 12. jūlijs, Nr. 119, 5. lpp.

[6] Mincs P. Ekstraordinārā krimināljustīcija. Grāmatā: Rusanovs E. Versija par Paula Minca dzīvi un viņa ekstraordināro krimināljustīciju. Rīga: Rusanovs & Partneri, 2021, 25. lpp.

[7] Osipova S. Nācija, valoda, tiesiska valsts: ceļā uz rītdienu. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 79. lpp.

[8] Turpat, 78.–79. lpp.

[9] Головко Л. Институт следственных судей: американизация путем манипуляции. Pieejams: http://rapsinews.ru/legislation_publication/20150320/273362096 [aplūkots 2021. gada 12. novembrī].

[10] Dr. iur. Dr. phil. Lotārs Šulcs (1904–1994) – LU Tautsaimniecības un juridiskās fakultātes privātdocents. Skat. plašāk: Rusanovs E. Arturs Liede un Lotārs Šulcs: vienaudži, personības, juristi Latvijai liktenīgajos gados (1940–1945). Pieejams: https://www.rusanovs.lv/wp-content/uploads/2018/06/Lotars_Sulcs_Arturs_Liede_vienaudzi_personibas_juristi_WW.pdf [aplūkots 2021. gada 28. oktobrī].

[11] Šulcs L. Kriminalprocess: [lekcijas]. [Rīga: b.i.]: 1940, 28.–29. lpp.

[12] Turpat, 147. lpp.

[13] Lai lasītājs piedod šo visnotaļ intelektuāli nekorekto animismu, kurš gan tiek uz nebēdu vietā un nevietā ekspluatēts visās iespējamās, tajā skaitā, diemžēl arī zinātniskajās diskusijās.
Animisms [latīņu val. anima dvēsele] – pirmatnējo tautu uzskats, ka jebkurai lietai ir gars, dvēsele.; ticība pārdabiskai dvēselei, ko piedēvē cilvēkiem, dzīvniekiem, augiem vai nedzīvajai dabai. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 57. lpp.

[14] Diskurss [lat. discursus saruna] 1. diskursīvs izklāsts, t.i., domu gaitas atspoguļojums izteikumu ķēdē; 2. izteikumu ķēde; 3. filol. valoda kā notikums vai valodas lietošana; valodas lietojums, runa. Sal. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 177. lpp.

[15] Šulcs L. Kriminalprocess: [lekcijas]. [Rīga: b.i.]: 1940, 29. lpp.

[16] Turpat, 31. lpp.

[17] Turpat, 32. lpp.

[18] Turpat, 32. lpp.

[19] Teleportācija ir materiāla vai enerģijas teorētiska pārvietošana no viena punkta uz otru, fiziski nešķērsojot telpu starp tām. Sal. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 846. lpp.

[20] In absentia (latīņu val.) – prombūtne. Pieejams: https://dictionary.cambridge.org/dictionary/english/in-absentia [aplūkots 2021. gada 12. novembrī]. Kriminālprocesā – lietas iztiesāšana apsūdzētā prombūtnē.

[21] Šulcs L. Kriminalprocess: [lekcijas]. [Rīga: b.i.]: 1940, 32. lpp.

[22] Turpat, 32. lpp.

[23] Skat. Kriminālprocesa likumi: Saeimas kodifikācijas nodaļas 1926. gada izdevums. Rīga: Saeimas kodifikācijas nodaļa, 1926.

[24] 1903. gada 22. marta Sodu likumi: tulkojums ar paskaidrojumiem un ar motīviem par Latvijas valdības laikā izdotiem grozījumiem. Rīga: [b.i.], 1930.
Skat. arī: 𝔏𝔦𝔨𝔲𝔪𝔰 𝔭𝔞𝔯 𝔎𝔯𝔦𝔢𝔳𝔦𝔧𝔞𝔰 1903. 𝔤𝔞𝔡𝔞 𝔖𝔬𝔡𝔲 𝔩𝔦𝔨𝔲𝔪𝔞 𝔦𝔢𝔳𝔦𝔢𝔰̌𝔞𝔫𝔲 𝔏𝔞𝔱𝔤𝔞𝔩𝔢̄. Likums par Krievijas 1903. gada Sodu likuma ieviešanu Latgalē. Likumu un Valdības rīkojumu krājums, 1920. gada 30. aprīlis, 2. burtniza, dokumenta Nr. 177.

[25] Skat. 1933. gada 24. aprīļa Sodu likums ar likumdošanas motīviem un sīkiem kommentāriem, kā arī ar alfabētisko un citiem rādītājiem. Sast. P. Mincs, H. Ehlerss, P. Jakobi, J. Lauva. Rīga: [b.i.], 1934.; Likums par Sodu likuma un Disciplīnārsodu likuma ieviešanu. Likumu un Ministru kabineta rīkojumu krājums, 1933. gada 6. jūlijs, 9. burtnīca, dokumenta Nr. 158.

[26] 1644. gadā itāļu fiziķis un matemātiķis  Evandželista Toričelli (Evangelista Torricelli, 1608-1647) laboratorijas, tas ir, mākslīgi radītos apstākļos ieguva vakuumu. No tā radies termins Toričelli “tukšums”, kas cita starpā tiek izmantots arī literāros darbos, apzīmējot tukšumu, vakuumu. Sal. Fizikas rokasgrāmata. E. Šiltera redakcijā. Rīga: Zvaigzne, 1988, 56. lpp.

[27] Anahronisms [<grieķu val. ana atpakaļ + chronos laiks] – novecojis uzskats, parādība, paraža. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 51. lpp.

[28] Televīzijas seriāls “Та́йны сле́дствия” (krievu val.), kas pirmoreiz translēts 2000. gadā, kopumā līdz 2020. gadam skatītājiem darot pieejamas 168 seriāla epizodes. Skat. plašāk: https://www.vesti.ru/television/article/2492273 [aplūkots 2021. gada 12. novembrī].

[29] Sal. Šulcs L. Kriminalprocess: [lekcijas]. [Rīga: b.i.]: 1940, 108. lpp.

[30] Rusanovs E., Gorina D., Lielbriede L. “Izmeklēšanas noslēpums” kā Latvijas postpadomju perioda kriminālprocesa mantra. IV “Izmeklēšanas noslēpuma” vēsture – 19. gadsimta doktrīna. Pieejams: https://juristavards.lv/eseja/279915-izmeklesanas-noslepums-ka-latvijas-postpadomju-perioda-kriminalprocesa-mantra-iv-izmeklesanas-noslep/ [aplūkots 2021. gada 12. novembrī].

[31] Tas ir vēl viens interesants aspekts vienu no pēdējo grozījumu Kriminālprocesa likumā kontekstā, kuri stājās spēkā 2021. gada 1. janvārī, ar ko faktiski tika veikta pirmstiesas procesa rezultātu pilna legalizācija, kas jau acīmredzami pārkāpj procesuālo funkciju nodalījumu kriminālprocesā, tādējādi atvēzējoties arī pret demokrātiskas valsts pamatprincipu, kas tomēr paredz varas atzaru dalījumu. Būtībā likumdevējs strauji un visnotaļ brutāli vēl vairāk pavērsa stūri inkvizīcijas procesa principu virzienā. Šis jautājums viennozīmīgi gan ir pelnījis citu publikāciju.
Skatīt: Grozījumi Kriminālprocesa likumā. Pieejams: https://titania.saeima.lv/LIVS13/saeimalivs13.nsf/webSasaiste?OpenView&restricttocategory=555/Lp13 [aplūkots 2021. gada 12. novembrī].

[32] Šulcs L. Kriminalprocess: [lekcijas]. [Rīga: b.i.]: 1940, 144.–145. lpp.

[33] Ščerbinskis V. Latvijas advokatūra. Zvērināti advokāti un zvērinātu advokātu palīgi biogrāfijās. 1919–1945. Biogrāfiskā vārdnīca. Rīga: Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 2007, 11. lpp.

[34] Marginalizācija [angļu val. marginalization] – nostumšana sociālā, politiskā perifērijā; padarīšana par maznozīmīgu. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u.c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2005, 488. lpp.

[35] Sal. Erozija [latīņu val. erosio izskalošana, sairšana], arī – noārdīšanās. Sal. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u.c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 223. lpp.

[36] Šulcs L. Kriminalprocess: [lekcijas]. [Rīga: b.i.]: 1940, 28. lpp.

[37] Esenciāls – būtisks; patstāvīgs; bez redzama cēloņa, primārs (slimība). Pieejams: https://tezaurs.lv/esenciāls [aplūkots 2021. gada 29. oktobrī].

[38] Šulcs L. Kriminalprocess: [lekcijas]. [Rīga: b.i.]: 1940, 28. lpp.

[39] Šulcs L. Kriminalprocess: [lekcijas]. [Rīga: b.i.]: 1940, 24. lpp.

[40] Фуко М. Надзирать и наказать. Рождение тюрьмы. Москва: Ad Marginem, 1999, с. 26. 

[41] Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija. Latvijas Vēstnesis, 1997. gada 13. jūnijs, Nr. 132/144 (858/859).

[42] Skat., piemēram: Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā: 62393/00 Kadiķis pret Latviju, para. 45; Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā: 22947/93, 22948/93 Akkoc pret Turciju, para. 115; Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā: 41526/10, Dordevič pret Horvātiju, para. 138.; Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā: 61243/08, Elberte pret Latviju. para. 142, 143, kā arī virkni citu pēdējās desmitgades laikā tapušo spriedumu. Skat. arī: https://at.gov.lv/lv/tiesu-prakse/ect-nolemumu-arhivs/eiropas-cilvektiesibu-un-pamatbrivibu-aizsardzibas-konvencija/pec-pantiem?list=2303&etclaw=true&page=1

[43] Šulcs L. Kriminalprocess: [lekcijas]. [Rīga: b.i.]: 1940, 30. lpp.