21. Decembris 2021 12:58
Domnīca / eseja
Otra vecākā profesija – būtiski atšķirīga, bet tāpat grūti regulējama
Kas ir žurnālists un plašsaziņas medijs mūsdienās
Dr. phil.
Ainārs Dimants
Profesors Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas fakultātē 

Žurnālistika, tāpat kā izlūkošana, zināma kā otra vecākā profesija, jo abas nodarbojas ar informācijas – šī vārda plašā nozīmē, ietverot arī viedokļus un izklaidi, – vākšanu, atlasi, pārbaudi, apstrādi, veidošanu, pasniegšanu un izplatīšanu.

Kas ir žurnālists?

Pirmā atšķirība ir tā, ka žurnālistika savas informācijas izplatīšanai vienmēr izmanto medijus un primāri plašsaziņas (masu) medijus kā starpniekus, lai, otrkārt, sasniegtu plašākas (masu) auditorijas. Turklāt, treškārt, žurnālistikai jārēķinās, ka ziņu (faktu apgalvojumu) pārbaude var notikt tiesā, kas izlūkošanai parasti nedraud, galvenais – lai ir uzticami informācijas avoti.

Ir vēl citas būtiskas atšķirības, it īpaši funkcijās, bet visredzamāk no pirmās vecākās profesijas – pērkamās mīlas, tāpat kā no abām pārējām profesionālās publiskās komunikācijas apakšnozarēm – sabiedriskajām attiecībām (organizācijas komunikācija) un reklāmas (no redakcionālā satura pamanāmi nodalīts apmaksāts reklāmas laukums vai laiks) – žurnālistiku atšķir īstais, maksājošais klients: žurnālistikas ekonomiskās teorijas skatījumā tā galu galā ir plašāka publika (auditorija), kas ļauj runāt par sabiedrības interesēm zināt u.tml., nevis atsevišķa, galu galā tikai individuāla persona (fiziska vai juridiska) ar savām salīdzinoši šaurākām, partiālajām (kāda indivīda vai organizācijas) interesēm.

No šejienes arī žurnālistikas kā profesijas īpašā autonomā, pašregulējošā un patstāvīgā loma demokrātiskā sabiedrībā un arī tās īpašais tiesiskais statuss un privilēģijas: mediju brīvības un redakcionālās neatkarības aizsardzība (Satversmes 100. pants utt.) un īpašās tiesības līdz pat tiesai neatklāt savus informācijas avotus, kas no profesionālās ētikas viedokļa kā pienākums ir vēl plašāks – neatklāt vispār, ja tas ir nepieciešams avotu aizsardzībai un ir skartas sabiedrības būtiskas intereses.

Arī informācijas vākšanā žurnālistiem ir īpašas tiesības (iestādes informācijas sniegšanas pienākums kā, piemēram, likuma “Par Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistru” 4.17pantā noteiktais par žurnālistu pastāvīgu piekļuvi reģistrācijas lietas nepubliskajai daļai, kā arī plaši izplatītās preses apliecības priviliģētai pieejai notikumu vietām). Arī speciālajos mediju likumos noteikti īpaši pienākumi (piemēram, nozares jumta likuma “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” 25. pantā).

Jebkuru profesiju atšķir, pirmkārt, tās profesionālie standarti, kas tikai regulēto profesiju gadījumā ir noteikti ar likumu u. tml. valsts regulējuma ceļā. Arī žurnālistika demokrātiskā sabiedrībā vismaz līdz šim nav regulētā un līdz ar to aizsargātā (no piekļuves, lai varētu tajā darboties) profesija (atšķirībā, piemēram, no ārstiem un būvniekiem) – cik zināms, Eiropas Savienībā vienīgais izņēmums ir Itālija, kur kopš fašisma laikiem spēkā ir norma, ka par žurnālistu var strādāt tikai tas, kas pieder vienai valsts atzītai žurnālistikas profesionālajai organizācijai, kuras reputācija iemanto pieaugošu neuzticību pat pašu žurnālistu vidū, un šī organizācija arī neiekļauj pašdarbniekus, tātad neprofesionāļus – t.s. pilsoniskos žurnālistus (angl. citizen journalists) un blogerus.[1]

Tā arī ir vislielākā medijpratības – nevis likumdošanas – problēma mūsdienu mediju lietotājiem: atšķirt žurnālistikas profesionāļus no neprofesionāļiem un no citu komunikācijas nozaru profesionāļiem. Acīmredzot žurnālistikas profesionālā kultūra (kas balstās uz pašregulējošām normām) nav joma, kur sekmīgi var darboties legālais pozitīvisms – vēlme visu regulēt ar likumu.

Taču, otrkārt, pie profesijas jēdziena atšķirībā no brīvprātīgā darba pieder arī tas, ka šim darbam ir patērētāji, kuri ir gatavi par to maksāt. Te atkal atgriežamies pie tā, kas tad ir žurnālistikas klients – tas visbūtiskāk atšķir šo profesiju, piemēram, no sabiedriskajām attiecībām, kuras arī nereti izmanto žurnālistikas formas, žanrus un darba tehnikas (klientu žurnāli, partiju pirmsvēlēšanu avīzes, pašvaldību izdevumi u. c.).

Turklāt žurnālista profesiju Latvijā definē likuma “Par presi un masu informācijas līdzekļiem” 23. pants (“persona, kura vāc, apkopo, rediģē vai citādā veidā sagatavo materiālus masu informācijas līdzeklim un kura ar to noslēgusi darba līgumu vai veic šo darbu masu informācijas līdzekļa uzdevumā, kā arī žurnālistu apvienību biedrs”), un šeit ir spēkā valsts apstiprināts profesijas standarts, kas normatīvi izslēdz vienlaicīgu žurnālista darbu sabiedriskajās attiecībās.[2]

Kas ir plašsaziņas medijs?

Protams, lielākas iespējas demokrātiskai valstij ir regulēt medijus – kas arī ir organizācijas, kā uzņēmumi, izdevniecības, raidsabiedrības, redakcijas. Te uzreiz ir nošķirami plašsaziņas mediji ar žurnālistiku kā to redakcionālo saturu ne tikai no sabiedriskajām attiecībām un reklāmas kā radniecīgām, bet tomēr atsevišķām nozarēm, kas darbojas pēc saviem specifiskiem profesionālajiem standartiem un biznesa loģikas.

Bet arī no sociālajiem medijiem, kas darbojas kā specifiskas tehnoloģiskās platformas jeb tehniskie mediji – šādā nozīmē, kā tehniski bāzētas zīmju sistēmas, vairāk ir pazīstami drukātie, elektroniskie jeb radio un televīzija, un interneta jeb tīmekļa mediji. Sociālie mediji paši saturu neveido, taču savas izplatības un pieejamības dēļ mūsdienās praksē ar saviem algoritmiem lielā mērā organizē un nosaka publiskās komunikācijas satura piedāvājumu gan no (1) plašsaziņas mediju, gan (2) organizāciju komunikācijas (sabiedriskās attiecības un reklāma, ieskaitot t.s. influencerus) un (3) individuālu sociālo mediju lietotāju (kā sava oriģinālā satura veidotāju un citu komunikatoru veidotā satura izplatītāju, piemēram, daloties ar to) puses.

Tātad mūsdienās ne tikai plašsaziņas mediji, bet arī sociālie mediji (pēdējie – daļēji) ir publiskās komunikācijas mediji, kas no sociālās atbildības viedokļa pakļaujami demokrātiskas mediju politikas minimālai regulācijai (visreālistiskāk – Eiropas Savienības līmenī) ar tās galveno uzdevumu: nosargāt mediju piedāvājumu brīvību un daudzveidību, nodrošinot plašas brīvības robežas, ko garantē Satversmes 100. pants.

Tātad tikai plašsaziņas mediji demokrātiskā sabiedrībā joprojām ir vienīgā autonomā normu un regulējuma sistēma, kas spēj patstāvīgi noteikt sabiedrības pašnovērošanu, it īpaši tēmu līmenī – ar savu dienas kārtību, tādējādi izšķiroši ietekmējot politiskās gribas un nacionālās kultūras un identitātes veidošanos. Neapšaubāmi, tas attiecināms arī uz Latvijas sabiedrību.

Secinājumi

Apkopojot iepriekš minēto, jāsecina, ka tādi interneta ziņu portāli kā Brivvalsts.tv un Pietiek.com gan profesionālā (profesionālie standarti), gan ekonomiskā perspektīvā (mediju biznesa pamatdarbība duālajā mediju tirgū – ar orientāciju uz ieņēmumiem no tiešās pārdošanas auditorijai un/vai reklāmas pārdošanas), visticamāk, ir pieskaitāmi sabiedriskajām attiecībām un to pārstāvji – nevis žurnālistiem, bet gan primāri pārliecināšanas (jeb citā vārdā – propagandas) publiskās komunikācijas nozaru – sabiedrisko attiecību vai reklāmas – darbiniekiem.

Acīmredzot no šādas situācijas izpratnes izriet arī likuma “Par Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistru” 4.17panta pirmās daļas 6. punktā pirms gada, 2020. gada 8. oktobrī, noteiktais (stājies spēkā 2020. gada 1. novembrī) par žurnālista tiesībām vērsties Uzņēmumu reģistrā ar motivētu lūgumu nodrošināt pastāvīgu piekļuvi reģistrācijas lietas nepubliskajai daļai, ja šāda piekļuve nepieciešama pētnieciskās žurnālistikas vajadzībām nolūkā publicēt informāciju, kas skar sabiedrības intereses. Likums nosaka, ka Uzņēmumu reģistrs nodrošina žurnālistam šādu piekļuvi, neaizklājot reģistrācijas lietas nepubliskajā daļā ietvertajās ziņās un dokumentos esošos personas datus, ja “žurnālists ir iesniedzis Latvijas Republikā akreditētas augstskolas akreditētas studiju programmas (fakultātes) komunikācijas zinātnē atsauksmi par to, ka viņa darbība pēdējā gada laikā atbilst pētnieciskajai žurnālistikai un ir īstenota atbilstoši labas pētnieciskās žurnālistikas praksei”.

Atbilstoši šā gada 12. februārī izdotā Rīgas Stradiņa universitātes rektora rīkojuma “Par atsauksmēm pētnieciskās žurnālistikas jomā” noteiktajai kārtībai RSU Komunikācijas fakultāte līdz šim sagatavojusi un izsniegusi divas šādas pozitīvas atsauksmes. Tas rāda, ka mediju juridiskais regulējums darbojas – ir iespējams un lietojams, iesaistot pēc būtības pietiekamus resursus no neatkarīgiem pašas nozares ekspertiem.

Līdzīgi pietiekami, bet jau cita rakstura resursi būs nepieciešami, arī Latvijā beidzot stājoties spēkā jaunās (2018) ES Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvas 5. panta 2. punktam: “Dalībvalstis var pieņemt leģislatīvus pasākumus, kuros paredzēts, ka papildus 1. punktā uzskaitītajai informācijai to jurisdikcijā esošie mediju pakalpojumu sniedzēji dara pieejamu informāciju par savu īpašumtiesību struktūru, tostarp faktiskajiem īpašniekiem. Ar minētajiem pasākumiem ir jāievēro attiecīgās pamattiesības, piemēram, faktisko īpašnieku privātā un ģimenes dzīve. Šādiem pasākumiem jābūt vajadzīgiem un samērīgiem, un to nolūkam jābūt sasniegt kādu vispārējo interešu mērķi.”

[1] Skat.: Regulated profession – Giornalista (Italy). Pieejams: https://ec.europa.eu/growth/tools-databases/regprof/index.cfm?action=regprof&id_regprof=3702 [skatīts 24.10.2021.]; European Journalism Centre (2011). The Order of Journalists in Italy: An Outdated Institution? Pieejams: https://en.ejo.ch/ethics-quality/the-order-of-journalists-in-italy-an-outdated-institution [skatīts 24.10.2021.].

[2] Žurnālista profesijas standarts (2020). Pieejams: https://registri.visc.gov.lv/profizglitiba/dokumenti/standarti/2017/PS-132.pdf [skatīts 24.10.2021.].

patīk
drukāt
 
 
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Satversme 100: Atver Satversmi
Satversme: Esejas
JAUNĀKĀS ESEJAS
JAUNĀKĀS TĒMAS
BIBLIOTĒKA
 
RAKSTI ESEJU
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties