17. Janvāris 2022 12:14
Domnīca / eseja
XIV. “Izmeklēšanas noslēpums” Eiropas Cilvēktiesību tiesas perspektīvā
“Izmeklēšanas noslēpums” kā Latvijas postpadomju perioda kriminālprocesa mantra
Dr. iur. cand.
Egons Rusanovs
 
Bc. iur.
Dana Gorina
 
Bc. iur.
Linda Lielbriede
 

I. Vispārīgs ieskats "izmeklēšanas noslēpuma" problemātikā

II. “Izmeklēšanas noslēpuma” vēsture – ja tāda vispār ir

III. “Izmeklēšanas noslēpuma” vēsture – ja tāda vispār ir (turpinājums) 

IV. “Izmeklēšanas noslēpuma” vēsture – 19. gadsimta doktrīna

V. “Izmeklēšanas noslēpuma” vēsture – 19. gadsimta doktrīna un Latvijas starpkaru perioda kriminālprocess

VI. “Izmeklēšanas noslēpums” – 19. gadsimta doktrīna un padomju kriminālprocess

VII. Vārdkopas “izmeklēšanas noslēpums” jēdzieniskās nozīmes meklējumi

VIII. Vārdkopas “izmeklēšanas noslēpums” jēdzieniskās nozīmes meklējumi – kriminālprocesa reforma

IX. Vārdkopas “izmeklēšanas noslēpums” jēdzieniskās nozīmes meklējumi – pēcreformas periods

X. “Izmeklēšanas noslēpuma” saprātīgas izmantošanas kontrole

XI. “Izmeklēšanas noslēpuma” saprātīgas izmantošanas kontrole (turpinājums)

XII. “Izmeklēšanas noslēpuma” saprātīgas izmantošanas kontrole (nobeigums)

XIII. “Izmeklēšanas noslēpums” mūsdienās – kā starpdisciplināru nozaru strīdus priekšmets?

 

Piekrītot uzskatam, ka 21. gadsimts ir atzīstams par cilvēktiesību laikmetu,[1] vienlaikus tomēr nebūtu piemirstams, ka pat pilnvērtīgās demokrātijās šo fundamentālo, cilvēkam piemītošo tiesību aizsardzība var tikt apdraudēta. Proti, cilvēktiesības nereti tiek izmantotas dažādu politisku mērķu sasniegšanai pretēji šo tiesību jēgai.[2] Tādēļ nepārsteidz apstāklis, ka daudzviet, bet jo sevišķi postpadomju zemēs, cilvēktiesību attīstība lielā mērā ir atkarīga no to izteikšanas pozitīvajās tiesību normās un atbilstīgu procedūru izstrādes, kas nodrošinātu cilvēktiesību ievērošanu visos valsts varas atzaros, nevis no konkrētām konstitucionālām normām.[3] Tomēr šādam secinājumam vis nevajadzētu pamudināt uz tādām domām, ka pat bez cilvēktiesību pozitivizēšanas, piemēram, uz konkrētās likuma normas regulācijas priekšmetu nebūtu attiecināmas nedz nacionālās, nedz starptautiskās valsts saistības cilvēktiesību jomā. Citiem vārdiem sakot, tiesības nav tikai rakstītās normas. Diemžēl šajā jautājumā kriminālprocesu veicošo amatpersonu izpratne acīmredzami pieklibo.

Arvien vēl itin bieži sastopamā formālā pieeja tiesību normu interpretācijai, tostarp cilvēktiesību “neielasīšana” to saturā, ļauj pamatoti uzskatīt, ka “izmeklēšanas noslēpuma klauzulas” pielietošana nav izņēmums no tamlīdzīgas prakses. Proti, cilvēktiesību standarti nereti tiek piemirsti, ja procesa virzītāja iekšējā, subjektīvā pārliecība ļāvusi formulēt pieņēmumu, ka lietas materiālu uzrādīšanu personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību, apdraudēs “izmeklēšanas (patlaban – kriminālprocesa) intereses”, kuru saturs, kā izrādās, daždien nemaz nav “objektīvās patiesības” noskaidrošana, bet gan neidentificējamu procesuālo interešu apkalpošana.[4]

Par to, ka kriminālās justīcijas uzdevums visupirms būtu aizsargāt indivīda brīvības no iespējamām netaisnībām, ko rada abstraktu tiesību nekonkretizēšana katrā atsevišķā gadījumā, savulaik rakstīja arī profesors Pauls Mincs.[5] Autoru ieskatā, “izmeklēšanas noslēpuma” atrunas nereti visai patvaļīgās pielietošanas viens no cēloņiem ir neprasme šo abstrakto vārdkopu konkretizēt, tostarp – atbilstoši cilvēktiesību saturam.  Tamdēļ, turpinot jau iepriekš aizsākto vērtējumu par “izmeklēšanas noslēpuma klauzulas” atbilstību cilvēktiesību standartiem,[6] noskaidrojams arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk – ECT) viedoklis par vārdkopas saturu, aizsargājot Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā [7] (turpmāk – Cilvēktiesību konvencija) garantēto tiesību minimumu.

“Izmeklēšanas noslēpuma” kontekstā visnotaļ zīmīga šķiet ECT judikatūrā uzsvērtā nepieciešamība izmeklēšanu kriminālprocesā īstenot efektīvi, kas cita starpā var paģērēt to, ka “[..] daļa no tās [tas ir, izmeklēšanas – autoru piezīme] laikā savāktās informācijas ir jāglabā noslēpumā, lai nepieļautu, ka aizdomās turamās personas manipulē ar pierādījumiem un grauj procesa gaitu”[8] [autoru izcēlums]. Vienlaikus gan ticis uzsvērts, ka “[..] šo leģitīmo mērķi nevar sasniegt uz būtisku tiesību uz aizstāvību ierobežojumu rēķina. Tāpēc informācija, kas ir būtiska, lai novērtētu apcietināšanas tiesiskumu, būtu atbilstīgā veidā jādara pieejama aizdomās turētā advokātam”[9] [autoru izcēlums].

Autoru ieskatā, šāds ECT viedoklis, ka daļa informācijas tomēr būtu atstājama noslēpumā, turklāt pieņemot, ka procesu veicošajām amatpersonām to būtu iespējams līdzsvarot ar aizstāvības realizācijas iespējām, gan vērtējams visnotaļ kritiski. Un ne jau tādēļ, ka tas būtu nesaprātīgi, bet gan tāpēc, ka šādu nekonkrētu formulu viennozīmīgi izmantos nesaprātīgi. Par to liecina arī ne mazums pašas ECT praksē vērtēto lietu par “izmeklēšanas noslēpuma” jeb lieguma iepazīties ar lietas materiāliem piemērošanas izpausmēm pirmstiesas kriminālprocesa stadijā. Atminoties hipotēzi, ka, visdrīzāk, vārdkopa “izmeklēšanas noslēpums” Latvijas kriminālprocesuālajā noregulējumā nonākusi kādas savdabīgas intelektuālās “kontrabandas” ceļā no Krievijas, gluži loģiski būtu, ja arī ECT viedokļa apskats šajā jautājumā tiktu uzsākts ar austrumu kaimiņzemes prakses vērtējumu tās judikatūrā.

Lai arī tālāk aplūkotie gadījumi varētu šķist visnotaļ ekstrēmi, jo vairums situāciju saistītas ar karadarbību Čečenijā, tomēr vēl jo vairāk zīmīga un būtiska ir ECT pozīcija – nepieļaut nekādas atkāpes šajā principiālajā jautājumā. Citiem vārdiem, nekādi ārēji-iekšpolitiskie apstākļi nedrīkstētu kavēt personas fundamentālās tiesības uz taisnīgu tiesas procesu, tostarp – pirmstiesas kriminālprocesu. Un, vienlaikus, – krimināljustīcijas taisnīga nodrošināšana vēl jo vairāk nepieļauj piekļuves ierobežojumus krimināllietas materiāliem daudzkārt mazāk drastiskās tiesiskās situācijās.

Lietā Imakajeva pret Krieviju [10] pamatā tika aplūkota situācija par iesniedzējas dēla pazušanu Čečenijā 2000. gadā, kā arī viņas vīra apcietināšanu un pēcāku pazušanu 2002. gadā. Pieteikumā norādīto apstākļu noskaidrošanai ECT cita starpā pieprasīja Krievijas valdībai materiālus par kriminālprocesu, kura ietvaros tika izmeklēta iesniedzējas vīra, iespējams, izdarīts noziedzīgs nodarījums. Lūguma izskatīšanu Krievijas valdība četras reizes atlika. Savukārt vēlāk, jau izskatot lūgumu, Krievijas valdība vispār noliedza, ka valsts drošības iestādes iesniedzējas vīru jelkad būtu aizturējušas. Vēlāk gan šo viedokli valdība mainīja, proti, vēl pēc diviem gadiem tomēr atzīstot – šāda aizturēšana patiesi ir notikusi, lai gan to nav darījusi veikusi pati valsts. Valdības ieskatā, iesniedzējas vīru bija “nolaupījuši teroristu organizācijas dalībnieki, lai diskreditētu federālos spēkus”.[11]

Krievijas valdība šajā lietā “[..] atteicās uzrādīt jebkādus dokumentus vai izpaust jebkādas izmeklēšanas detaļas, atsaucoties uz Terorisma apkarošanas likumu un faktiem, ka lietas materiālos ir ietverts valsts noslēpums un ka tā izpaušana būtu Kriminālprocesa kodeksa 161. panta [12] pārkāpums”.[13] Lietas materiālu izpaušana, kas “[..] klasificējami kā noslēpums [..]”,[14] pēc Krievijas valdības domām, varētu ietekmēt izmeklēšanas gaitu un aizskart procesa dalībnieku tiesības un intereses.[15] Tiesa gan, jautājums par to, kādas konkrētas tiesības un intereses tad materiālu izpaušana aizskartu, palika neatbildēts.

ECT šos Krievijas valdības apsvērumus atzina par nepamatotiem, norādot – “[..] Kriminālprocesa kodeksa 161. pants, uz kuru atsaukusies [Krievijas] valdība, neaizliedz dokumentu izpaušanu no izmeklēšanā esošas lietas, bet gan nosaka šādas izpaušanas procedūru un ierobežojumus šādai izpaušanai”.[16] Tā kā Krievijas valdība nebija precizējusi dokumentu būtību vai atzinusi par nepieciešamu paust iemeslus, kādēļ tie nebūtu izpaužami konkrētās lietas izskatīšanas vajadzībām, ECT atzina, ka “[..] valdības skaidrojumi par lietas materiālu izpaušanu ir nepietiekami, lai pamatotu Tiesas pieprasītās būtiskākās informācijas neizpaušanu”.[17]

Tādējādi šāda Krievijas valdības nostāja, pat pēc vairākkārtējiem lūgumiem atsakoties sniegt lietas izskatīšanai nepieciešamo informāciju no tobrīd vēl izmeklēšanā esošās lietas materiāliem, vērtējot kopsakarā ar attiecīgajam laikam raksturīgo Čečenijas varas iestāžu īstenoto cilvēku aizturēšanu, kam sekoja to pazušana bez vēsts, bija pietiekams pamats ECT atzīt to, ka ir noticis būtisks cilvēktiesību aizskārums.[18]

Tomēr arī pēcāk ECT praksē ir konstatējams tamlīdzīgs Krievijas valdības kūtrums sniegt pieprasītos izmeklēšanas materiālus, kas nepieciešami lietas izskatīšanai, aizbildinoties ar Krievijas  Kriminālprocesa kodeksa 161. pantu.[19]

Tā, lietas Kadisovs un Tsečojevs pret Krieviju [20] pamatā ir apstākļi, kad pēc vairāku federālo spēku ierindnieku noslepkavošanas Čečenijā tika aizturēti aptuveni 60 kāda neliela ciemata iedzīvotāji, tostarp arī abi pieteikuma iesniedzēji. Aptuveni trīs nedēļu garumā abi iesniedzēji tika turēti ieslodzījumā sliktos apstākļos, savukārt atbrīvošanas brīdī viņiem netika izsniegti nekādi dokumenti, vien lakoniski piezīmējot – “[..] jums paveicies, ka esat dzīvi”.[21] Turklāt pēc atbrīvošanas iesniedzējiem tika diagnosticētas smagas veselības problēmas, tostarp redzes zudums.[22] Gan iesniedzēji, gan viņu piederīgie vairākkārt bija lūguši valsts iestādes uzsākt izmeklēšanu par notikušo un ierosināt kriminālprocesu, bet saņēma atteikumu corpus delicti jeb noziedzīga nodarījuma sastāva neesamības dēļ.[23]

Šo apstākļu norises laikā personām netika izsniegti nedz lēmumi (izņemot lēmumu par cietušā statusa piešķiršanu pēc kriminālprocesa uzsākšanas), nedz citi dokumenti, turklāt, kā jau norādīts,  Krievijas valdība šos dokumentus nebija gatava izsniegt arī ECT. Tomēr, izrādot šķietamu pretimnākšanu, Krievijas valdības atbildes rakstā bija norādīts, ka “[..] Tiesa var iepazīties ar lietas materiāliem vietā, kurā tiek veikta pirmstiesas izmeklēšana, ievērojot izņēmumu, ka nav izpaužami materiāli, kas satur militāru informāciju un liecinieku personas datus, kā arī bez tiesībām kopēt lietas materiālus un izplatīt tos citām personām”.[24]

Minētā kontekstā ECT vēlreiz atgādināja, ka “[..] atsevišķās pieteikumu kategorijās netiek piemērota stingrā prasība – princips, ka personai, kas kaut ko apgalvo, ir jāpierāda šis apgalvojums”,[25] tādējādi tieši cilvēktiesību pārkāpumu varbūtēji pieļāvušajai valstij radot pienākumu iesniegt pierādījumus, tostarp izmeklēšanas materiālus. Turklāt “[..] valdības nespēja bez pietiekama paskaidrojuma iesniegt tādu informāciju, kas ir tās rīcībā, var ne tikai ļaut izdarīt secinājumus par pieteikuma iesniedzēja apgalvojumu pamatotību, bet var arī negatīvi ietekmēt atbildētājas valsts saistību izpildes līmeni”.[26] Konkrētajā lietā tika uzsvērts, ka gadījumā, ja iesniedzēju pieteikuma izskatīšanas gaitā ECT rodas jautājumi par izmeklēšanas efektivitāti, tieši izmeklēšanas materiāliem piemīt būtiska nozīme faktu konstatēšanai, un “[..] šādu materiālu neesamība var traucēt Tiesai pienācīgi izskatīt sūdzību gan attiecībā uz tās pieņemamību, gan pēc būtības”.[27]

Tādējādi, ievērojot Krievijas valdības negribīgo attieksmi darīt pieejamus jelkādus materiālus par attiecīgo pārkāpumu, ECT vēlreiz uzsvēra – atsaukšanās uz Krievijas Kriminālprocesa kodeksa 161. pantu nav pietiekams pamatojums, lai objektīvi neizsniegtu lietas materiālus.[28]

Līdzīga argumentācija, attaisnojot lietas materiālu neizsniegšanu, no Krievijas valdības puses bijusi arī citkārt, piemēram, lietā Estemirova pret Krieviju,[29] kurā, lai pienācīgi izvērtētu Krievijas iestāžu īstenotās izmeklēšanas efektivitāti, ECT arī bija pieprasījusi konkrētās krimināllietas izmeklēšanas materiālus.[30] Taču Krievijas valdība iesniedza tikai  daļu no pieprasītajiem materiāliem, norādot, ka ar tiem būšot pietiekami iesniedzējas pieteikuma izskatīšanai, turklāt uzsverot, ka pārējo materiālu izsniegšana varot ietekmēt izmeklēšanas gaitu.

Jau atkārtojot ECT judikatūrā iepriekš nostiprināto viedokli, tā uzsvēra, ka atbildētājvalsts kompetencē nav lemt par dokumentu apjomu, kas būtu pietiekams lietas izskatīšanai, turklāt “[..] selektīvā pieeja izmeklēšanas materiālu iesniegšanai neļāva Tiesai iegūt pilnīgu un nesagrozītu priekšstatu par izmeklēšanu, kas tai bija jāizvērtē”.[31] Arī “[a]tteikums iesniegt visus izmeklēšanas materiālus nevarēja būt attaisnojams ar valdības norādīto izmeklēšanas noslēpumu”,[32] jo procesuālās garantijas, ko nodrošina ECT, ļauj pasargāt saņemtos materiālos no to tālākas izpaušanas.

Zīmīgi, ka šajā lietā gan par cietušo atzītā iesniedzēja, gan viņas advokāts arī paši bija lūguši Krievijas izmeklēšanas iestādēm iespēju iepazīties ar lietas materiāliem, taču saņēmuši noraidošu atbildi ar norādi, ka “[..] “taktiskie nolūki” liedz iesniegt lietas materiālus pieteikuma iesniedzējam pirms izmeklēšanas pabeigšanas”.[33] Turklāt savā pieteikumā iesniedzēja bija atspoguļojusi vietējo iestāžu argumentāciju liegumam iepazīties ar lietas materiāliem, proti, tajā norādīts, ka “[..] saskaņā ar [Krievijas] Kriminālprocesa kodeksu cietušajam bija iespēja pilnībā piekļūt krimināllietas materiāliem tikai pēc sākotnējās [pirmstiesas] izmeklēšanas pabeigšanas. [Ļeņina] apgabala tiesa arī uzsvēra, ka noteiktas krimināllietas materiālos esošās informācijas izpaušana un publiskošana varēja negatīvi ietekmēt izmeklēšanu”.[34]

Lai gan ECT aplūkotajā lietā izvērstāk nevērtēja tamlīdzīgu liegumu iepazīties ar lietas materiāliem, tomēr šis apstāklis līdztekus izmeklēšanas neefektivitātes konstatējumam bija pietiekams pamats uzskatīt, ka ir noticis iesniedzējas tiesību aizskārums.[35] Vienlaikus būtiski atzīmēt, ka lietā netika konstatēta valsts atbildība par iesaistīšanos šī nozieguma īstenošanā vai atbalstīšanā.[36]

Neraugoties uz ECT vairākkārt pausto viedokli, ka patvaļīga lēmumu pieņemšana par to, kādā apmērā personām būtu piešķiramas tiesības iepazīties ar lietas materiāliem, nav atbilstoša cilvēktiesību, tostarp tiesību uz taisnīgu tiesu, būtībai, izpratne par nepieciešamību aizsargāt “izmeklēšanas noslēpumu” austrumu kaimiņvalstī nereti bijusi jebkurām saprāta un cilvēktiesību nodrošināšanas prasībām pretēja. To uzskatāmi ilustrē, piemēram, lieta Vlasovs pret Krieviju.[37]

Šajā lietā ECT vērtēja pieteicēja apcietinājumā turēšanas apstākļus, tostarp absolūtu aizliegumu ģimenes apmeklējumiem septiņpadsmit mēnešu ilgušā pirmstiesas apcietinājuma laikā. Lai gan normatīvais regulējums tolaik atļāva organizēt līdz divām ģimenes vizītēm mēnesī, izmeklētājs aizliegumu bija pamatojis ar apstākli, ka “[..] iesniedzēja sieva zināja “noteiktus apstākļus, kas [bija] nozīmīgi saistībā ar izmeklējamajām lietām”, kā arī bija “interesēta [lietas] iznākumā”. Tā kā iesniedzējs “ģimenes apmeklējumus [varētu] izmantot, lai nodibinātu kontaktus ar citiem organizētās noziedzīgās grupas dalībniekiem vai traucētu noskaidrot patiesību”, sievas apmeklējums būtu bijis “nelaikā””.[38] Vēl jo vairāk – “[..] izmeklētājs atteica apmeklējumu iesniedzēja septiņus gadus vecajai meitai, norādot, ka iesniedzējs var izmantot apmeklējumu, lai traucētu izmeklēšanu”.[39]

Interesantā kārtā pašam iesniedzējam visi pirmstiesas izmeklēšanas laikā iegūtie materiāli bija zināmi, taču, “[a]tsakot ģimenes apmeklējumus, izmeklētājs vadījies no nepieciešamības nepieļaut izmeklēšanas noslēpuma izpaušanu. Tika ņemts vērā, ka iesniedzējs ar savu radinieku starpniecību būtu varējis nodot informāciju saviem neidentificētajiem līdzdalībniekiem brīvībā un ka iesniedzēja sieva bija iesaistīta viņa uzņēmējdarbībā”.[40] Lai gan šai lietā ECT atzina tiesību uz privāto dzīvi aizskārumu, tomēr nepievērsās apstākļa vērtēšanai par to, ka tieši “izmeklēšanas noslēpuma” aizsardzība ir bijusi šī pārkāpuma cēlonis.

Pamatojot “izmeklēšanas noslēpuma” radītās slepenības “priekšrocību” nepieciešamību kriminālprocesā, lietā Hodorkovskis pret Krieviju [41] Krievijas valdība bija norādījusi, ka “[..] daļai lietas materiālu bija jāpaliek noslēpumā, jo daži iesniedzēja līdzdalībnieki joprojām atradās brīvībā un ka viņi varēja izdarīt spiedienu uz tiesas procesa dalībniekiem un tādējādi kavēt procesu”.[42]

Papildu tam ECT šai lietā atzina, ka situācijā, kad aizstāvībai tikusi dota vien stunda laika iepazīties ar lietas materiāliem 300 lapu apjomā un sagatavot argumentāciju par tiem, “[..] varētu paust nožēlu, tomēr tas nenostādīja aizstāvību ievērojami neizdevīgākā situācijā salīdzinājumā ar apsūdzību”,[43] jo aizstāvībai vismaz bija iespēja mutvārdos izklāstīt savus argumentus. ECT ieskatā, pirmās tiesas sēdes, kurā tiek skatīts jautājums par aizturēšanu vai apcietināšanas piemērošanu, raksturs ir tāds, kas pieļauj līdz minimumam samazināt laiku, kas piešķirams, lai iepazītos ar lietas materiāliem vai sagatavotu argumentāciju, tādējādi ļaujot tiesai “ātri” pieņemt lēmumu par apspriedei nodoto jautājumu.[44] Tādējādi jāsecina, ka šeit ECT lēma izvairīgi un, jāsaka, pat visnotaļ divkosīgi, nepaužot principiālu nostāju konkrētajā lietā, ievērojot tās politisko nokrāsu.

Interesants tiesību uz pieeju informācijai kriminālprocesā aspekts aplūkots arī lietā Janovecs un citi pret Krieviju.[45] Viens no iesniedzējiem šai lietā pauda viedokli, ka “[..] tiesības zināt patiesību, vērtētas atsevišķā dimensijā, paredz piekļuvi izmeklēšanas rezultātiem kā arhīva lietas materiāliem un vēl izmeklēšanā esošas lietas materiāliem. Šāda [materiālu] izpaušana nepieciešama, lai novērstu pārkāpumus [..] un  uzturētu sabiedrības ticību tiesiskumam”.[46] Tādējādi tiesību uz pieeju informācijai ierobežošana tiesību uz patiesību kontekstā ir pieļaujama vienīgi izņēmuma gadījumos un ierobežotu laika sprīdi.

Turklāt šajā lietā arī tika uzsvērts, ka “[..] objektīva patiesības rekonstruēšana par pagātnes pārkāpumiem ir būtiska, lai sabiedrība varētu mācīties no tās vēstures un īstenot pasākumus, lai novērstu nākotnē iespējamās zvērības”.[47] Lai gan aplūkotais gadījums pamatā vērtē jautājumus, kas saistīti ar informācijas atklātību kara noziegumu izmeklēšanā, tomēr spriedumā rodamās atziņas ir vērtīgs avots izpratnes formulēšanai par to, kas ir patiesība un kā tā var tikt falsificēta, kalpojot tā brīža varas nesēju interesēm.[48]

Autori jau iepriekš uzsvēra, ka “izmeklēšanas noslēpuma klauzulas” leģitimācija cita starpā saistāma ar akulturācijas procesu un dažādu citās tiesību nozarēs pazīstamu vai jau nostiprinātu institūtu nekritisku piesavināšanos un pielāgošanu pašmāju procesuālajām vajadzībām.[49] Tomēr juridiskās akulturācijas sekas, pamazām atsakoties no sociālistiskai tiesību skolai raksturīgiem elementiem, nebija jūtamas vienīgi Latvijā – tās skāra visu postpadomju telpu.

Patlaban neieslīgstot vēsturiskā izklāstā par to, ar kādām metodēm varneši savās ietekmes sfērās spēkojās Eiropas teritorijā Aukstā kara (1947–1989) gados, tomēr jāatminas, ka iedalījumam “Rietumu kapitālistiskajās valstīs” un “sociālistisko zemju nometnē” piemīt ģeogrāfiski un politiski praktiska jēga,[50] tostarp arī tiesiskā regulējuma satura noskaidrošanas jautājumos. Par vienu no postkomunistiskajām valstīm, kas tolaik bija piederīga tā saucamajai “sociālistisko zemju nometnei”, atzīstama arī Polija,[51] kurai, līdzīgi kā Latvijai, juridiskās akulturācijas process nebija gājis secen.

Te gan vietā būtu atzīmēt, ka Polijas un Latvijas akulturācijas procesiem un pārejai uz izteiktāku Rietumeiropas tiesību izpratni bijusi itin atšķirīga gaita, kas vērojams arī abu valstu šī brīža tiesībpolitiskajās norisēs. Neraugoties uz to, pēdējā gadsimta vēstures kontekstā abām teritorijām kopīgas ir kaut vai Otrā pasaules kara (1939–1945) ietekme un tā sekas. Atminoties kaut vai, piemēram, mērķtiecīgās pret nacionālās inteliģences pārstāvjiem vērstās iznīcināšanas akcijas,[52] visnotaļ pamatoti ir uzskatīt, ka tas būtiski ietekmēja visdažādākos valstu procesus pēckara gados. Tas cita starpā attiecināms arī uz izpratni par tiesībām, ko būtiski deformējusi atteikšanās no doktrināro avotu un klasisko tiesību skolu pārstāvju darbu izmantošanas.[53] Tādējādi, iepazīstot ECT judikatūru, neizbrīna konstatējums, ka, Polijas kriminālprocesuālais regulējums arī satur pazīstamo vārdkopu “izmeklēšanas noslēpums”.

Starptautiskajā vidē [54] plašu ievērību guvušie ECT spriedumi lietā Al Nashiri pret Poliju [55] un Husayn (Abu Zubaydah) pret Poliju [56] aplūko pēc būtības līdzīgus aizskāruma rašanās faktiskos apstākļus. Abi iesniedzēji, būdami piederīgi teroristu organizācijai “Al Qaeda”, 2002. gadā tika apcietināti, apsūdzot ar terorismu saistītu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanā. Vairāku gadu garumā iesniedzēji atradās nebrīvē un tika spīdzināti dažādās Amerikas Savienoto Valstu Centrālās izlūkošanas pārvaldes uzraudzītās ieslodzījuma vietās [57] visā pasaulē, tostarp arī Polijā.

Pieteikumā ECT abi iesniedzēji sūdzējās par Polijas rīcību, kas bija pieļāvusi slepenu cietumu ierīkošanu valsts teritorijā un slepenu abu ieslodzīto nogādāšanu turp, kā arī pakļaušanu spīdzināšanai, necilvēcīgai attieksmei, ASV iestāžu patvaļai un liegusi tiesības uz taisnīgu tiesu.[58]

Lai izskatītu iesniegtās sūdzības, ECT bija lūgusi Polijas valdību nodrošināt pierādījumu kopijas, kas apliecinātu – Polijas teritorijā šāds Centrālās izlūkošanas pārvaldes slepenais cietums patiesi darbojies. Savukārt Polijas valdība lūdza lietu skatīt slēgtā procesā, to pamatojot ar “[..] valsts drošības interesēm demokrātiskā sabiedrībā un vajadzību aizsargāt Polijā veiktās krimināllietas izmeklēšanas noslēpumu”.[59] Tāpat valdība norādīja, ka, tā kā krimināllietas izmeklēšana Polijā vēl tobrīd nebija pabeigta, tā nevarot detalizēti atbildēt uz ECT jautājumiem vai iesniegt ECT pieprasītos dokumentāros pierādījumus. Turklāt valdība arī norādīja, ka, “[..] ņemot vērā nepieciešamību aizsargāt izmeklēšanas noslēpumu, materiāls tiks klasificēts. Šādā statusā to var darīt pieejamu tikai Tiesas tiesnešiem, kas norādīti pēc vārda, tādā veidā un vietā, kas atbilst Polijas valsts tiesību aktiem, kas reglamentē klasificētās informācijas aizsardzību.”[60]

Ņemot vērā, ka Polijas valdība nekādus jaunus pierādījumus vai argumentus beigu beigās lietā pat neiesniedza, abu iesniedzēju pārstāvji vērsa ECT uzmanību uz apstākli, ka tiesvedības procesam nebūtu nepieciešams noteikt slēgta procesa statusu. Galu galā – Polijas valdība bija atzinusi, ka tā nevarot iesniegt ECT tās pieprasītos dokumentus, savukārt rakstveida paskaidrojumos paustie apsvērumi neietvēra tādu informāciju, “[..] uz kuru attiecas izmeklēšanas noslēpums vai kas citādi prasītu konfidencialitāti. Gluži pretēji, valdības apsvērumi aprobežojās ar informāciju, kas lielā mērā bija publiski pieejama, un juridiskiem argumentiem, kurus nevajadzētu slēpt no sabiedrības”.[61]

Valdība, aicinot ECT ievērot Polijas nacionālo regulējumu jautājumā par krimināllietas materiālu izpaušanu, nevis pašas ECT procedūras šādas informācijas izpaušanas aizsardzībai, “[..] savu nespēju sniegt attiecīgos pierādījumus pamatoja ar nepieciešamību nodrošināt izmeklēšanas slepenību (noslēpumu) saistībā ar iesniedzēja apgalvojumiem par spīdzināšanu un slepenu aizturēšanu Polijā”.[62]

Tamlīdzīgus attaisnojumus ECT gan neatzina par pārlieku pamatotiem vai ticamiem, jo “[t]as, ka Tiesas reglamentā nav īpašu, detalizētu noteikumu par konfidenciālas, slepenas vai citādi sensitīvas informācijas apstrādi, kas, pēc valdības domām, attaisnoja atteikšanos sniegt pierādījumus, nenozīmē, ka Tiesa šajā ziņā darbojas [informatīvā] vakuumā.”[63] Daudzu gadu garumā tikusi attīstīta tāda ECT prakse arī lietas izskatīšanas stadijā, kas, skarot īpaši aktuālus vai, piemēram, ar valsts drošību saistītus jautājumus, tomēr ļauj ECT atzīt par “[..] pietiekami labi aprīkot[u], lai pienācīgi risinātu visas bažas, kas saistītas ar konfidenciālu pierādījumu apstrādi, pieņemot plašu praktisku pasākumu klāstu, kas pielāgoti attiecīgās lietas konkrētajiem apstākļiem”.[64]

Polijas valdības atteikums izpildīt ECT prasības, neiesniedzot vajadzīgos materiālus no krimināllietas, šai lietā tika vērtēts kā varbūtējs mēģinājums izvairīties no valsts rīcības kontroles, kas varētu radīt pamatu valsts atbildībai par tās darbībām, nenodrošinot iesniedzēju tiesību aizsardzību.[65] Zīmīgs ir viena no iesniedzējiem viedoklis, proti, “[i]zmeklēšana Polijā tika veikta slepenības apvalkā, tās apjoms un metodoloģija tika turēta [noslēpumā] no sabiedrības redzesloka”.[66]

ECT aplūkotajās lietās uzsvēra, ka Polijas valdības nespēja sadarboties, nesniedzot pieprasītos materiālus, kā arī tādi apstākļi, kas saistīti ar iesniedzēju ierobežoto saziņu ar ārpasauli un īpašo slepenību, kas bija raksturīga ASV īstenotajām izdošanas operācijām, ir būtiski ietekmējusi iesniedzēju tiesības un iespējas piedalīties objektīvā un taisnīgā tiesas procesā.[67] Tādējādi cilvēktiesību pārkāpumu konstatēšana galvenokārt balstījās publiski pieejamajā fragmentārajā informācijā un atsevišķos citos netiešajos pierādījumos, jo, kā konstatējams, “izmeklēšanas noslēpuma” atrunas piemērošana bija ievērojami ierobežojusi pieejamās informācijas apjomu.

Arī citkārt ECT praksē rodami gadījumi, kad Polijas izmeklēšanas iestādes, aizbildinoties ar izmeklēšanas interesēm, bija liegušas personām vai to aizstāvjiem tiesības iepazīties ar lietas materiāliem.[68] Līdzīgi, kā tas ir Latvijā un Krievijā, arī Polijā normatīvais regulējums – Kriminālprocesa kodeksa 156. panta piektā daļa – procesu veicošajām amatpersonām piešķir ekskluzīvas tiesības lemt par apjomu, kādā personai vai tās aizstāvim ļaut  iepazīties ar krimināllietas materiāliem. Jau 2007. gadā Polijas ombuds abstraktās konstitucionālās kontroles ietvaros iesniedza pieteikumu Polijas Konstitucionālajā tiesā, minēto normu uzskatot par antikonstitucionālu un tiesības uz aizstāvību ierobežojošu.[69]

Polijas Konstitucionālā tiesa tolaik gan atzina, ka pirmstiesas kriminālprocesam neesot raksturīgs tāds princips, kas nodrošinātu brīvu pieeju lietas materiāliem.[70] Šāda pieeja attaisnojama ar nepieciešamību sasniegt kriminālprocesa mērķus pirmstiesas izmeklēšanas laikā, kas panākams, nodrošinot kaut vai daļēju informācijas konfidencialitāti.[71] Tādējādi iztiesāšanas laikā darbojas princips, ka lietas materiāli ir pieejami, savukārt pirmstiesas kriminālprocesā “[..] to aizstāj principa diskrecionārais raksturs”,[72] pieļaujot iespēju katrā individuāli vērtējamā gadījumā no tā atkāpties. Polijas Konstitucionālās tiesas ieskatā, par antikonstitucionālu konkrētajā gadījumā bija atzīstama nevis pati Kriminālprocesa kodeksa norma, bet gan piemērošanas prakse tādā izpratnē, kas liedz efektīvu tiesību uz aizstāvību īstenošanu, pirmstiesas kriminālprocesa laikā piemērojot apcietinājumu.[73] Kas līdzīgs savulaik tika konstatēts arī Latvijā, norādot, ka “[..] pamattiesību ierobežojums radies KPL 375. un 396. panta piemērošanas rezultātā. Šāda ierobežojuma tiesiskuma izvērtēšana neietilpst Satversmes tiesas kompetencē” [74] jeb, pasakot citiem vārdiem, aizskārumu personas tiesībām rada nevis pats “izmeklēšanas noslēpuma” esības fakts, bet gan tā piemērošanas prakse.[75]

Tomēr vēl pirms Konstitucionālās tiesas par “izmeklēšanas noslēpuma” pielietošanas jautājumu Polijā savu vārdu bija teikusi ECT, norādot, ka ir atzīstama nepieciešamība efektīvi izmeklēt krimināllietu, tostarp daļu no tās laikā savāktās informācijas paturot noslēpumā, lai novērstu aizdomās turamo personu centienus viltot vai slēpt pierādījumus vai kā citādi ietekmēt tās gaitu, tomēr “[..] šo leģitīmo mērķi nevar sasniegt uz būtisku tiesību uz aizstāvību ierobežojumu rēķina”.[76] Tāpēc informācija, kas ir būtiska, lai novērtētu aizturēšanas likumību, piemēram, iemesli, kas, pēc procesa virzītāja domām, attaisno turpmāku brīvības atņemšanu, ir pienācīgā veidā jādara pieejama aizdomās turētajam vai tā aizstāvim.[77] Gandrīz identiska situācija Latvijas gadījumā savulaik izveidojās Ilmāra Rimšēviča lietā, uz ko autori jau iepriekš bija vērsuši uzmanību.[78]

Jebkurā gadījumā – tāda aplūkoto cilvēktiesību izpratne saskan ar Cilvēktiesību konvencijas būtību – nodrošināt praktiskas un efektīvas, nevis teorētiskas un iluzoras tiesības.[79] Turklāt, ECT ieskatā, tamlīdzīga pieeja, formāli un bez situācijas individuāla izvērtējuma atsakot piekļuvi lietas materiāliem, neatbilst tiesiskā regulējuma mērķim, kas procesu veicošajai personai piešķir tiesības lemt par šādas atļaujas piešķiršanu.[80] 

[1] Skat. plašāk: Rodiņa A. The Legal Person before the Constitutional Court. “Central and Eastern European Legal Studies”, 2015, No. 1, p. 105.

[2] Skat. plašāk: Pleps J., Pastars E., Plakane I. Konstitucionālās tiesības. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2021, 194. lpp.

[3] Turpat.

[4] Par šo jautājumu skat. plašāk arī: Rusanovs E., Gorina D., Lielbriede L. “Izmeklēšanas noslēpums” kā Latvijas postpadomju perioda kriminālprocesa mantra. II. “Izmeklēšanas noslēpums” vēsture – ja tāda vispār ir. Pieejams: https://juristavards.lv/eseja/279730-izmeklesanas-noslepums-ka-latvijas-postpadomju-perioda-kriminalprocesa-mantra-ii-izmeklesanas-noslep/ [aplūkots 2022. gada 10. janvārī].

[5] Sal. Mincs P. Ekstraordinārā krimināljustīcija. Grāmatā: Rusanovs E. Versija par Paula Minca dzīvi un viņa ekstraordināro krimināljustīciju. Rīga: Rusanovs & Partneri, 2021, 21., 25. lpp.

[6] Skat. plašāk: Rusanovs E., Gorina D., Lielbriede L. “Izmeklēšanas noslēpums” kā Latvijas postpadomju perioda kriminālprocesa mantra. X. “Izmeklēšanas noslēpuma” saprātīgas izmantošanas kontrole. Pieejams: https://juristavards.lv/eseja/280256-turpinajums-x-izmeklesanas-noslepuma-sapratigas-izmantosanas-kontrole/ [aplūkots 2021. gada 23. decembrī]; Rusanovs E., Gorina D., Lielbriede L. “Izmeklēšanas noslēpums” kā Latvijas postpadomju perioda kriminālprocesa mantra. XI. “Izmeklēšanas noslēpuma” saprātīgas izmantošanas kontrole (turpinājums). Pieejams: https://juristavards.lv/eseja/280283-xi-izmeklesanas-noslepuma-sapratigas-izmantosanas-kontrole-turpinajums/ [aplūkots 2021. gada 27. decembrī].

[7] Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija. Latvijas Vēstnesis, 1997. gada 13. jūnijs, Nr. 132/144 (858/859).

[8] 2003. gada 9. janvāra Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Shiskov v. Bulgaria, para. 77. Šo principu ECT jau iepriekš bija nostiprinājusi 2001. gada 13. februāra spriedumā lietā Garcia Alva v. Germany, para. 42.

[9] 2003. gada 9. janvāra Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Shiskov v. Bulgaria, para. 77. Šo principu ECT jau iepriekš bija nostiprinājusi 2001. gada 13. februāra spriedumā lietā Garcia Alva v. Germany, para. 42.

[10] 2006. gada 9. novembra Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Imakayeva v. Russia.

[11] 2006. gada 9. novembra Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Imakayeva v. Russia, para. 130.

[12] Krievijas Federācijas Kriminālprocesa kodeksa 161. pants “Iepriekšējās izmeklēšanas datu izpaušanas nepieļaujamība”:
1. Iepriekšējās izmeklēšanas dati nav izpaužami, izņemot šī panta otrajā, ceturtajā un sestajā daļā paredzētajos gadījumos.
2. Iepriekšējās izmeklēšanas datus var publiskot tikai ar izmeklētāja vai izziņveža[1] atļauju un tikai tādā apmērā, kādā viņi to atzīs par pieļaujamu, ja to izpaušana nav pretrunā ar iepriekšējās izmeklēšanas interesēm un nav saistīta ar kriminālprocesa dalībnieku tiesību, brīvību un likumīgo interešu aizskārumu. [autoru izcēlums].
3. Izmeklētājs vai izziņvedis brīdina kriminālprocesa dalībniekus par iepriekšējās izmeklēšanas datu izpaušanas nepieļaujamību bez atbilstošas atļaujas, par ko no tiem tiek saņemts paraksts uz brīdinājuma par atbildību saskaņā ar Krievijas Federācijas Kriminālkodeksa 310. pantu.
4. Iepriekšējās izmeklēšanas datu izpaušanas aizliegums neattiecas uz informāciju:
1) par valsts iestāžu un to amatpersonu izdarītiem likuma pārkāpumiem;
2) ko plašsaziņas līdzekļos, informācijas un telekomunikāciju tīklā “Internets” vai citā publiskā veidā izplatījis izmeklētājs, izziņvedis vai prokurors;
3) kas izsludināta atklātā tiesas sēdē.
5. Datu par kriminālprocesa dalībnieku privāto dzīvi izpaušana bez viņu piekrišanas, kā arī datu par nepilngadīgā cietušā, kas jaunāks par četrpadsmit gadiem, privāto dzīvi izpaušana bez viņa likumiskā pārstāvja piekrišanas, nav pieļaujama.
6. Iepriekšējās izmeklēšanas datu izpaušana nav:
1) informācijas sniegšana par krimināllietu lūgumos, paziņojumos, sūdzībās un citos procesuālajos dokumentos šajā lietā, kā arī paziņojumos un citos dokumentos, kas iesniedzami valsts un starpvalstu cilvēktiesību un brīvību aizsardzības iestādēs;
2) informācijas sniegšana par krimināllietu šajā lietā iesaistītajai personai kā speciālistam, ievērojot tās rakstveida pienākumu neizpaust šīs ziņas bez izmeklētāja vai izziņveža piekrišanas.
Neoficiāls tulkojums.

 [13] 2006. gada 9. novembra Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Imakayeva v. Russia, para. 131.

[14] 2006. gada 9. novembra Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Imakayeva v. Russia, para. 122.

[15] Sal. 2006. gada 9. novembra Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Imakayeva v. Russia, para. 94.

[16] 2006. gada 9. novembra Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Imakayeva v. Russia, para. 123.

[17] 2006. gada 9. novembra Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Imakayeva v. Russia, para. 123.

[18] Sal. 2006. gada 9. novembra Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Imakayeva v. Russia, para. 142.
Minētā kontekstā jāuzsver, ka jau kopš 1991. gada nogales, kad Čečenijas prezidents Džohars Dudajevs (Джоха́р Муса́евич Дуда́ев, 1944–1996)  pasludināja Ičkerijas Čečenu Republikas neatkarību no Krievijas, starp abām valstīm regulāri veidojās militāri saspīlējumi, tostarp Pirmais Čečenijas karš (1994–1996) un Otrais Čečenijas karš (1999–2009). Šo konfliktu rezultātā bojā gājuši aptuveni 100 000 cilvēku, turklāt vairāk nekā pusmiljons iedzīvotāju palikuši bez mājokļa. Sākot no 1999. gada bruņotas personas bez atpazīšanas zīmēm sistemātiski īstenoja Krievijas spēkiem nevēlamu personu aizturēšanu Čečenijā, pēc kā šīs personas lielākajā daļā gadījumu pazuda bez vēsts.
Sal. Chevalier–Watts J. The Phenomena of Enforced Disappearances in Turkey and Chechnya: Strasbourg’s Noble Cause? Human Rights Review, 2010, Vol. 11, p. 469–489.

[19] Skat. 2009. gada 5. februāra Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu lietā Khadisov and Tsechoyev v. Russia, para. 82.

[20] 2009. gada 5. februāra Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Khadisov and Tsechoyev v. Russia.

[21] 2009. gada 5. februāra Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Khadisov and Tsechoyev v. Russia, para. 39.

[22] 2009. gada 5. februāra Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Khadisov and Tsechoyev v. Russia, para. 39.–41.

[23] 2009. gada 5. februāra Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Khadisov and Tsechoyev v. Russia, para. 51.

[24] 2009. gada 5. februāra Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Khadisov and Tsechoyev v. Russia, para. 82.

[25] 2009. gada 5. februāra Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Khadisov and Tsechoyev v. Russia, para. 176.

[26] 2009. gada 5. februāra Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Khadisov and Tsechoyev v. Russia, para. 177.

[27] 2009. gada 5. februāra Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Khadisov and Tsechoyev v. Russia, para. 177.

[28] 2009. gada 5. februāra Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Khadisov and Tsechoyev v. Russia, para. 178.

[29] 2021. gada 31. augusta Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Estemirova v. Russia.
Pieteikuma iesniedzēja Svetlana Estemirova ir Krievijas cilvēktiesību aktīvistes Natālijas Estemirovas (Ната́лья Хусаи́новна Эстеми́рова, 1958–2009) māsa. 2009. gadā N. Estemirovu Čečenijā nolaupīja un pēcāk noslepkavoja izmeklēšanā nenoskaidrotas personas; viņas māsa šai kriminālprocesā tika atzīta par cietušo. N. Estemirova daudzu gadu garumā, tostarp arī pirms savas nāves, izmeklēja un dokumentēja cilvēktiesību pārkāpumus Čečenijā kopš Otrā čečenu kara sākuma 1999. gadā.
Skat. plašāk: Two years after the murder of Natalia Estemirova: the investigation continues along a false path. Pieejams: https://www.fidh.org/IMG/pdf/russie568anglais-3.pdf [aplūkots 2021. gada 12. decembrī].

[30] Skat. 2021. gada 31. augusta Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Estemirova v. Russia, para. 73.–77.

[31] 2021. gada 31. augusta Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Estemirova v. Russia, para. 76.

[32] 2021. gada 31. augusta Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Estemirova v. Russia, para. 76.

[33] 2021. gada 31. augusta Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Estemirova v. Russia, para. 39.

[34] 2015. gada 16. novembra pieprasījums lietā Estemirova v. Russia, 2. punkts. Pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/eng#{%22appno%22:[%2242705/11%22],%22itemid%22:[%22001-159289%22]} [aplūkots 2021. gada 12. decembrī]. 

[35] 2021. gada 31. augusta Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Estemirova v. Russia, para. 70.–72.

[36] Sal. No State involvement in Estemirova assassination, but failure to properly investigate the crime. Pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/app/conversion/pdf/?library=ECHR&id=003-7103673-9617595&filename=judgment%20Estemirova%20v.%20Russia%20-%20case%20concerning%20investigaion%20into%20Estemirova%20assassination.pdf [aplūkots 2021. gada 12. decembrī]. 

[37] 2008. gada 12. jūnija Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Vlasov v. Russia.

[38] 2008. gada 12. jūnija Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Vlasov v. Russia, para. 32.

[39] 2008. gada 12. jūnija Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Vlasov v. Russia, para. 33.

[40] 2008. gada 12. jūnija Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Vlasov v. Russia, para. 121.–122.

[41] 2011. gada 31. maija Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Khodorkovskiy v. Russia.

[42] 2011. gada 31. maija Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Khodorkovskiy v. Russia, para. 146.

[43] 2011. gada 31. maija Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Khodorkovskiy v. Russia, para. 221.

[44] Sal. 2011. gada 31. maija Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Khodorkovskiy v. Russia, para. 221.

[45] 2013. gada 21. oktobra Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Janowiec and Others v. Russia.

[46] 2013. gada 21. oktobra Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Janowiec and Others v. Russia, para. 124.

[47] 2013. gada 21. oktobra Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Janowiec and Others v. Russia, para. 124.

[48] Pieteikumus lietā Janovecs un citi pret Krieviju iesniedza 15 Polijas pilsoņi par apstākļiem, ka 2004. gada septembrī Krievijas kara prokuratūra izbeidza izmeklēšanu tā dēvētajā Katiņas lietā. Katiņas noziegums jeb slaktiņš apzīmē 1940. gada 5. martā notikušo 21 857 (citviet avotos rodamas ziņas pat par 26 000) poļu iedzīvotāju – galvenokārt militāro virsnieku un politieslodzīto – masveida nāvessoda izpildi pēc Padomju savienības rīkojuma.
Sal. Citroni G. Janowiec and Others v. Russia: A Long History of Justice Delayed Turned into a Permanent Case of Justice Denied. Polish Yearbook of International Law, 2013, Vol. 33, p. 279-294.; Kozheurov Y. The Case of Janowiec and Others v. Russia: Relinquishment of Jurisdiction in Favour of the Court of History. Polish Yearbook of International Law, 2013, Vol. 33, p. 227–246.

[49] Sal. Rusanovs E., Gorina D., Lielbriede L. “Izmeklēšanas noslēpums” kā Latvijas postpadomju perioda kriminālprocesa mantra. VII. Vārdkopas “izmeklēšanas noslēpums” jēdzieniskās nozīmes meklējumi. Pieejams: https://juristavards.lv/eseja/280091-izmeklesanas-noslepums-ka-latvijas-postpadomju-perioda-kriminalprocesa-mantra-viivardkopas-izmeklesa/ [aplūkots 2021. gada 30. novembrī].

[50] Sal. Rusanovs E. Rietumeiropas vēsturiskās kriminālprocesa doktrīnas evolūcijas nekonsekvences un problēmas Latvijā. Grāmatā: Latvijas Universitātes 77. starptautiskās zinātniskās konferences rakstu krājums “Satversmē nostiprināto vērtību aizsardzība: dažādu tiesību nozaru perspektīva”. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2019, 389.–396. lpp.

[51] 1955. gada 14. maijā Varšavā starp Austrumu bloka valstīm tika parakstīts kolektīvās aizsardzības “Līgums par draudzību, sadarbību un savstarpējo palīdzību”, kas plašāk tiek dēvēts par Varšavas paktu vai līgumu. Tādējādi Varšavas pakts bija mēģinājums izveidot analogu NATO militārajai aliansei, kas tādējādi ļautu īstenot PSRS politiskās, militārās un nereti arī ekonomiskās intereses plašākā Eiropas daļā. Tiek uzskatīts, ka Polija līdz pat 1991. gadam bija tipiska PSRS satelītvalsts, kas gan formāli bija uzskatāma par neatkarīgu valsti, bet faktiskās valsts norises daudzos aspektos diktēja sarkanais milzis uz māla kājām.
Sal. Kamusella T. The Russian Okrainy (Oкраины) and the Polish Kresy: Objectivity and Historiography. Global Intellectual History, 2019, Vol. 4:4, p. 347-368.; Treaty of Friendship, Cooperation and Mutual Assistance. 1955. gada 10. oktobris. Pieejams: https://treaties.un.org/doc/Publication/UNTS/Volume%20219/volume-219-I-2962-Other.pdf [aplūkots 2021. gada 8. decembrī].

[52] Tiek uzskatīts, ka pret latviešu inteliģences iznīcināšanu vērstas darbības sākās ap 1940. gadu, savukārt lielākā vai mazākā mērā (un atšķirīgiem izpausmes veidiem) šis process turpinājās līdz pat neatkarības atjaunošanai. Fiziska izrēķināšanas ar Latvijas inteliģences pārstāvjiem galvenokārt saistāma ar 1941. gada 13. un 14. jūnija deportācijām.
Pēckara gados nacionālās inteliģences noniecināšana ieguva citas formas, tostarp pastiprinātu personu kontroli, ierobežojumus ieņemt amatus, kā arī pakāpenisku latviešu valodas iznīdēšanu.
Līdzīgi represijas tika vērstas arī pret poļu tautu un inteliģences pārstāvjiem – gan 1939.–1940. gadā Padomju varas ietekmē, gan arī pēcāk – īstenojot tā dēvēto Intelligenzaktion (inteliģences masveida nošaušanu) nacistu varas periodā līdz pat 1945. gadam. Polijā nacistu varas laikā bija sagatavots arī īpašs saraksts ar vairāk nekā 61 000 iznīcināšanai pakļaujamo poļu inteliģences pārstāvju (oriģ. – Sonderfahndungsbuch Polen).
Par to plašāk skat.: https://www.sbc.org.pl/dlibra/publication/27260/edition/24330/content [aplūkots 2021. gada 8. decembrī]; Strods H. LPSR Zinātņu akadēmijas politiskā tīrīšana 1950. gadā. Pieejams: http://lpra.vip.lv/tirisana_1950.htm [aplūkots 2021. gada 30. novembrī].; Bleiere D. Deportācijas PSRS okupētajās un anektētajās teritorijās, 1940.–1941. gads. Nacionālā enciklopēdija. Pieejams: https://enciklopedija.lv/skirklis/108024-deportācijas-PSRS-okupētajās-un-anektētajās-teritorijās,-1940–1941-gads [aplūkots 2021. gada 8. decembrī]; skat. arī: Johnson S., Loveman W. G. Starting Over: Poland After Communism. Harvard Business Review, 1995, Vol. 73, p. 44–54.

[53] Par šo jautājumu skat. plašāk arī autora E. Rusanova viedokli: Rusanovs E. Versija par profesora Paula Minca dzīvi un viņa ekstraordināro krimināljustīciju. Rīga: Rusanovs & Partneri, 2021, 22.–30. lpp.  

[54] Skat., piemēram: Sluiter G., Polm S., Trampert J. CIA Black Sites and Extraordinary Rendition Before the European Court of Human Rights – Some Thoughts from a Secondary Liability Perspective. Amsterdam Center for International Law (ACIL), 2019. Pieejams: https://dare.uva.nl/search?identifier=219a4548-cad2-448d-a7f6-bc31f7a90b04 [aplūkots 2021. gada 8. decembrī].

[55] 2014. gada 24. jūlija Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Al Nashiri v. Poland.

[56] 2014. gada 24. jūlija Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Husayn (Abu Zubaydah) v. Poland.

[57] Tā dēvētie Centrālās izlūkošanas pārvaldes (CIP) slepenie cietumi (no angļu val. – CIA black sites) ir slepenas ieslodzījuma vietas, ko ASV izmanto teroristisko organizāciju kaujinieku ieslodzīšanai. Pirmoreiz par šādu cietumu eksistenci pasaule uzzināja ASV 43. prezidenta Džordža Buša (George Walker Bush, 1946) 2006. gada 6. septembra uzstāšanās laikā raidsabiedrībā “CNN”. Tiek uzskatīts, ka aptuveni 28 pasaules valstīs, tostarp arī Eiropā, šādi CIP cietumi darbojušies vai pat turpina darboties vēl arvien. Galvenokārt šādu cietumu eksistence tiek nosodīta necilvēcīgo sadzīves apstākļu un dažādu spīdzināšanas metožu pielietošanas dēļ. Pārmetumi par šādu cietumu izvietošanu tās teritorijā vairākkārt tikuši raidīti arī Polijas virzienā, kas līdz pat 2014. gadam šo faktu noliedza.
Sal. Ghost Prisoner: Two Years in Secret CIA Detention. United States, Human Rights Watch, 2007, Vol. 19, No. 1(G), p. 28.; For First Time in Public, a Detainee Describes Torture at C.I.A. Black Sites. Pieejams: https://www.nytimes.com/2021/10/28/us/politics/guantanamo-detainee-torture.html [aplūkots 2021. gada 10. decembrī]; Poland feels sting of betrayal over CIA “black site”. Pieejams: https://www.latimes.com/world/europe/la-fg-poland-cia-blacksite-20150510-story.html [aplūkots 2021. gada 10. decembrī]; Globalizing Torture: CIA Secret Detention and Extraordinary Rendition. New York: Open Society Foundations, 2013. Pieejams: https://www.justiceinitiative.org/uploads/655bbd41-082b-4df3-940c-18a3bd9ed956/globalizing-torture-20120205.pdf html [aplūkots 2021. gada 10. decembrī].

[58] 2014. gada 24. jūlija Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Al Nashiri v. Poland, para. 3; 2014. gada 24. jūlija Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Husayn (Abu Zubaydah) v. Poland, para. 3.

[59] 2014. gada 24. jūlija Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Al Nashiri v. Poland, para. 20.–25. Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumā “izmeklēšanas noslēpums” apzīmēts šādi: “secrecy of the criminal investigation”.

[60] 2014. gada 24. jūlija Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Al Nashiri v. Poland, para. 21.

[61] 2014. gada 24. jūlija Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Al Nashiri v. Poland, para. 25.

[62] 2014. gada 24. jūlija Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Al Nashiri v. Poland, para. 368.; 2014. gada 24. jūlija Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Husayn (Abu Zubaydah) v. Poland, para. 361.

[63] 2014. gada 24. jūlija Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Al Nashiri v. Poland, para. 371.

[64] 2014. gada 24. jūlija Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Al Nashiri v. Poland, para. 371.

[65] 2014. gada 24. jūlija Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Husayn (Abu Zubaydah) v. Poland, para. 348.

[66] 2014. gada 24. jūlija Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Husayn (Abu Zubaydah) v. Poland, para. 348.

[67] 2014. gada 24. jūlija Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Husayn (Abu Zubaydah) v. Poland, para. 400.; 2014. gada 24. jūlija Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Al Nashiri v. Poland, para. 400.

[68] Skat., piemēram: 2008. gada 15. janvāra Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Łaszkiewicz v. Poland, para. 26.

[69] Sal. 2008. gada 15. janvāra Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Łaszkiewicz v. Poland, para. 44.

[70] Polijas Konstitucionālās tiesas 2008. gada 3. jūnija spriedums lietā K 42/07 “Par principiem, kas piemērojami, pirmstiesas kriminālprocesā darot pieejamus lietas materiālus” (oriģ. – “Principles for making case records accessible in the course of preliminary proceedings”), 6. punkts. Pieejams: https://trybunal.gov.pl/fileadmin/content/omowienia/K_42_07_GB.pdf [aplūkots 2022. gada 4. janvārī].

[71] Polijas Konstitucionālās tiesas 2008. gada 3. jūnija spriedums lietā K 42/07 “Par principiem, kas piemērojami, pirmstiesas kriminālprocesā darot pieejamus lietas materiālus”, 6.punkts.

[72] Polijas Konstitucionālās tiesas 2008. gada 3. jūnija spriedums lietā K 42/07 “Par principiem, kas piemērojami, pirmstiesas kriminālprocesā darot pieejamus lietas materiālus”, 6.punkts.

[73] Polijas Konstitucionālās tiesas 2008. gada 3. jūnija spriedums lietā K 42/07 “Par principiem, kas piemērojami, pirmstiesas kriminālprocesā darot pieejamus lietas materiālus”, rezolutīvā daļa.

[74] Satversmes tiesas 2014. gada 3. aprīļa lēmumu “Par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2013-11-01”, 17. punkts.

[75] Sal. Rusanovs E., Gorina D., Lielbriede L. “Izmeklēšanas noslēpums” kā Latvijas postpadomju perioda kriminālprocesa mantra. X. “Izmeklēšanas noslēpuma” saprātīgas izmantošanas kontrole. Pieejams: https://juristavards.lv/eseja/280256-turpinajums-x-izmeklesanas-noslepuma-sapratigas-izmantosanas-kontrole/ [aplūkots 2021. gada 23. decembrī].

[76] 2008. gada 15. janvāra Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Łaszkiewicz v. Poland, para. 84.

[77] 2008. gada 15. janvāra Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Łaszkiewicz v. Poland, para. 84.

[79] Eiropas Savienības Tiesas 2019. gada 26. februāra spriedums apvienotajās lietās C-202/18 un C-238/18; Rimšēvičs / Latvija. Skat. arī: Rusanovs E., Gorina D., Lielbriede L. “Izmeklēšanas noslēpums” kā Latvijas postpadomju perioda kriminālprocesa mantra. IX. Vārdkopas “izmeklēšanas noslēpums” jēdzieniskās nozīmes meklējumi – pēcreformas periods. Pieejams: https://juristavards.lv/eseja/280202-turpinajums-ix-vardkopas-izmeklesanas-noslepums-jedzieniskas-nozimes-meklejumi-pecreformas-periods/ [aplūkots 2022. gada 14. janvārī].

[79] 2008. gada 15. janvāra Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Łaszkiewicz v. Poland, para. 84.

[80] 2008. gada 15. janvāra Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Łaszkiewicz v. Poland, para. 83.

patīk
drukāt
 
 
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Satversme 100: Atver Satversmi
Satversme: Esejas
JAUNĀKĀS ESEJAS
JAUNĀKĀS TĒMAS
BIBLIOTĒKA
 
RAKSTI ESEJU
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties