24. Augusts 2022 13:16
Domnīca / eseja
Kriminālvajāšanas jēdziena (ne)izpratne kā sistēmisks Latvijas kriminālprocesa trūkums un disfunkcijas iemesls
IV. Kriminālvajāšanas izpratne padomju un postpadomju periodā
Dr. iur. cand.
Egons Rusanovs
 
Bc. iur.
Linda Lielbriede
 

I. Kopsavilkums

II. Kriminālvajāšanas izpratne starpkaru periodā

III. Kriminālvajāšanas izpratne starpkaru periodā – turpinājums 

Turpinot atbilžu meklējumus par kriminālvajāšanas kā procesuāla institūta normatīvās un doktrinārās izpratnes deformāciju cēloņiem, kuru sekas savukārt jau uzskatāmi izpaužas mūsdienu Latvijas kriminālprocesā, noskaidrojama arī padomju tiesību telpai raksturīgā izpratne par šo pēc būtības par fundamentālu kriminālprocesuālo funkciju uzskatāmo elementu. Ilustrējot aplūkojamā jautājuma aktualitāti un ņemot vērā, ka tamlīdzīga Latvijas iekšlietu resora darbinieku viedokļa izdibināšana varētu būt visai problemātiska, autoriem tomēr izdevās atrast ziņas par kāda pētījuma rezultātiem, kurā tika aptaujāti 300 Irkutskas apgabala un Ustjordinskas Burjatijas autonomā apgabala Krievijas Federācijā prokuratūras un iekšlietu darbinieki, noskaidrojot viņu izpratni par jēdzienu “kriminālvajāšana”. Ceturtdaļa aptaujāto atbildēja, ka viņiem profesionālajā darbībā jēdzienam “kriminālvajāšana” neesot praktiskas nozīmes, 31 % aptaujāto apgalvoja, ka tas esot svarīgs kā kriminālprocesa izbeigšanas kārtības nosaukums pret konkrēto personu, savukārt 29 % respondentu šis termins palīdzot atšķirt jēdzienus “krimināllietas ierosināšana” un “kriminālvajāšanas uzsākšana”.[1] Protams, ka autori nav ekstrasensi, taču visnotaļ ticami, ka tamlīdzīgas atbildes tiktu sniegtas, aptaujājot arī Latvijas policijas un prokuratūras iestāžu darbiniekus.

Turklāt kāds fragments no pagājušā gadsimta izskaņas periodikas, ka, lūk, “[a]pšaubāma [esot tāda] terminoloģija, kā kriminālvajāšana (grozījums [Latvijas Kriminālprocesa kodeksa] 45.1 p.) un saukšana pie kriminālatbildības. Ja nerunā Jaungada alegorijās, prokurors taču nevienu nevajā, bet pie kriminālatbildības sauc tikai tiesa. Prokurors ceļ apsūdzību un pēc tam to uzrāda personai vai aizdomās turamajam, un turpina izmeklēšanu”,[2] vēl jo vairāk apstiprina, ka jēdzieniskām neprecizitātēm ir tālejošas sekas, jaucot vietām gan kriminālprocesa subjektu funkcijas, gan neizbēgami samazinot kriminālprocesā iesaistīto personu tiesību garantijas.

Citiem vārdiem sakot, postpadomju kriminālprocesuālajās sistēmās, kāda, bez šaubām, šobrīd ir Krievija un diemžēl zināmu iemeslu dēļ arī Latvija, izpratne par kriminālvajāšanas lomu un vietu kriminālprocesa norisē ir krasi atšķirīga – gan no kontinentālās Eiropas kriminālprocesa nostādnēm, kas bija sastopamas vēl starpkaru periodā, gan, aizsteidzoties notikumiem pa priekšu, pat no padomju perioda reglamentācijas satura.

1940. gadā pēc Latvijas pasludināšanas par padomju sociālistisko republiku sākotnēji tika piemēroti agrākie Kriminālprocesa likumi, kuri savukārt bija veidoti, ievērojot 1864. gada tiesu reformas normatīvos rezultātus un atsevišķas starpkaru perioda reformas.[3] Savukārt 1940. gada 25. novembrī Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) Augstākās padomes prezidijs noteica, ka turpmāk Latvijas teritorijā piemērojami Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas (KPFSR) kodeksi, to skaitā – Kriminālprocesa kodekss.[4]

Pievēršoties jautājumam par šajā normatīvajā tvērumā nostiprināto prasību izpratni un zinātnisko interpretāciju, padomju kriminālprocesā, līdzīgi kā citviet kontinentālajā Eiropā, par kriminālvajāšanu tika uzskatīts visu to procesuālo darbību kopums, kas bija vērsts uz noziedzīgā nodarījuma atklāšanu un nozieguma izdarītāja atmaskošanu, tajā skaitā saukšanu pie kriminālatbildības, pierādījumu vākšanu, drošības līdzekļu piemērošanu, nopratināšanu, kratīšanu veikšanu.[5] Tādējādi kriminālvajāšana ieguva tādu izpratnes vektoru, ka tā uzskatāma par galveno kriminālprocesa dzinējspēku tajā nozīmē, ka šī “[..] procesuālā darbība rada un attīsta procesuālās attieksmes, iekustina visu procesuālo attieksmju sistēmu”.[6]

Taču tādā gadījumā, līdzīgi kā starpkaru perioda kriminālprocesā, iespējams teorētiski nošķirt gan kriminālvajāšanu de facto jeb plašākā nozīmē, gan šaurākā nozīmē jeb pret personu, kad kriminālprocesā jau ticis iegūts pietiekams ziņu apjoms, kas norāda uz konkrētu indivīdu kā noziedzīgā nodarījuma izdarītāju. Šai aspektā jāpiekrīt profesora Mihaila Strogoviča (Михаил Соломонович Строгович, 1894–1984) uzskatam, ka tas, kādi dati uzskatāmi par pietiekamiem, lai uzsāktu kriminālvajāšanu pret konkrētu personu, katrā atsevišķā gadījumā jāvērtē individuāli.[7] Citiem vārdiem, faktisko aizdomu par personas saistību ar noziedzīgo nodarījumu izpauduma brīdis (tobrīd vēl neizdarot pieņēmumus par personas vainīgumu) iniciē kriminālvajāšanas šī jēdziena plašākā izpratnē vēršanu pret personu.

Raugoties no mūsdienu Latvijas kriminālprocesa noregulējuma pozīcijām, par šādu brīdi faktiski jau būtu uzskatāms procesuālā statusa – persona, pret kuru uzsākts kriminālprocess, – iegūšanas moments jeb pieņēmums par reālas iespējas pastāvēšanu, ka persona izdarījusi izmeklējamo noziedzīgu nodarījumu. Šādu viedokli pamato kaut vai tas, ka persona, topot iesaistīta kriminālprocesā kā “P.U.K.”[8] jeb kā persona, pret kuru uzsākts kriminālprocess, nav apveltīta ne ar kādām garantijām vai tiesībām veicināt izmeklēšanas raitumu, pacietīgi apmierinoties vienīgi ar to, vai procesa virzītājam labpatiks kādā brīdī veikt kādu procesuālo darbību.

Turklāt arī doktrīnā pamatoti uzsvērts, ka personas, pret kuru uzsākts kriminālprocess, procesuālā statusa piešķiršanai nepieciešamo ziņu apjomam nav noteikts pierādītības līmenis vai tā piešķiršanas priekšnosacījumi.[9] Tādējādi šī procesuālā statusa piešķiršana un faktisku par kriminālvajāšanu uzskatāmu darbību īstenošana patlaban ir padarīta atkarīga vienīgi no tā, vai pēc kriminālprocesa uzsākšanas brīža ir iegūtas jebkādas konkrētu personu identificējošas ziņas.[10]

Taču tādā gadījumā varētu pieņemt, ka pret personu vērstu aizdomu iniciēts procesuālo darbību kopuma veikšanas uzsākšanas brīdis ir atzīstams arī par de facto kriminālvajāšanas īstenošanas momentu, jo loģiska un hronoloģiska personai piešķirto procesuālo statusu virzība iespējama vienīgi tad, ja kriminālprocesu veicošās amatpersonas aizdomas iegūst arvien augstāku un precīzāku pamatotības pakāpi. Savukārt nepieciešamās aizdomu pamatotības pakāpes “ārpus saprātīgām šaubām” sasniegšana neizbēgami ir saistīta ar izmeklēšanas darbību veikšanu, kas tajā vai citā pakāpē iejaucas personas pamattiesību un brīvību sfērā.

To, ka kriminālvajāšana de facto ir konstatējama jau agrīnās kriminālprocesa stadijās, apstiprina arī savulaik Latvijas PSR Kriminālprocesa kodeksa 134. pantā norādītais, ka iepriekšējā izmeklēšana bija pabeidzama ne vēlāk kā divu mēnešu laikā, proti, līdz brīdim, kad prokuroram apstiprināšanai tika nosūtīts apsūdzības raksts vai atsevišķu lietu kategorijās to gatavoja pats prokurors. Tolaik tika uzsvērts, ka ātrai un efektīvai izmeklēšanai piemīt liela profilaktiska nozīme, nodrošinot to, ka notikuma vietas apstākļi nav mainījušies, pēdas nav iznīcinātas, liecinieki nav aizmirsuši viņiem zināmos nozieguma izdarīšanas apstākļus, nav nobēdzinātas vērtības vai noziegumu varbūtēji izdarījusī persona nav paguvusi noslēpties.[11] Tomēr veiksmes atslēga tamlīdzīgam procesuālam straujumam neslēpās vis kriminālprocesu veicošo amatpersonu izglītības kvalitātē vai motivējošu bonusu sistēmā, bet gan nemitīgās raizēs par likuma, tostarp termiņu, ievērošanu un represīvo iestāžu augstākstāvošu amatpersonu hierarhiskās kontroles bardzību, jo “[p]at staļiniskā terora gados PSRS Iekšlietu tautas komisariāta izmeklētājiem izmeklēšana bija jābeidz stingri noteiktos termiņos”.[12]

Prasība ātri un pilnīgi izmeklēt noziegumu radīja nepieciešamību pēc vispusīgas, pilnīgas un objektīvas lietas apstākļu izmeklēšanas, turklāt arī vēlāk jau “[..] jebkurā tiesvedības stadijā [šī prasība kalpoja] kā viens no patiesības noskaidrošanas priekšnoteikumiem”.[13] Tāda kārtība padomju kriminālprocesā oficiāli nostiprināja objektīvās izmeklēšanas principu. Doktrināri tika norādīts, ka izmeklēšana plašākā nozīmē ir objektīva tādā gadījumā, ja tā noris bez vienpusējas apsūdzošas vai attaisnojošas ievirzes un bez priekšlaicīgas vai nepamatotas pievēršanās kādai vienai nozieguma izdarīšanas versijai.[14] Turklāt lietas objektīva izmeklēšanas pienākums bija jāievēro jau tajā brīdī, kad prokurors īstenoja uzraudzību pār pirmstiesas izmeklēšanu, jo “[p]rokurors pirms apsūdzības raksta apstiprināšanas pārbauda visus krimināllietas materiālus”.[15]

Padomju kriminālprocesā visas krimināllietas pēc apsūdzības rakstura bija iedalāmas publiskās, personīgi publiskās un personīgās apsūdzības lietās, tomēr lielākais vairums krimināllietu bija publiskās apsūdzības procesu, kas tika ierosinātas, kad “[..] kompetentais orgāns, kura rīcībā atrodas sākotnējie materiāli, – izziņas orgāns, izmeklētājs, prokurors, tiesnesis vai tiesa – pieņ[ē]m[a] lēmumu”.[16] Šāda lēmuma pieņemšana tomēr pamatoti raisīja nepieciešamību precizēt to, ar kādām funkcijām apveltīts konkrētais subjekts, kas varēja iniciēt publiskās apsūdzības procesu. Tā, piemēram, kriminālprocesuālo funkciju sadalījuma teorijas pamatlicējs M. S. Strogovičs norādīja, ka kriminālprocesā pieļaujamas trīs kriminālprocesuālās darbības subjektu funkcijas – kriminālvajāšana, aizstāvība un lietas izšķiršana –, tomēr citi padomju kriminālprocesuālisti šo ideju diezgan kategoriski noraidīja (turklāt daždien arī mūsdienu kriminālprocesa teorētiķi atrod par iespējamu tam nepiekrist).[17] Profesors Arturs Liede[18] šai aspektā oponēja M. S. Strogovičam, norādot – “[k]riminālvajāšanas funkciju, pēc M. Strogoviča domām, veic prokurors, izmeklētājs un izziņas orgāns (personīgās apsūdzības lietās – cietušais); aizstāvības funkciju veic apsūdzētais un viņa aizstāvis; lietas izšķiršanas funkciju veic tiesa [..]”,[19] taču tādas “[..] kriminālprocesuālās darbības pamatā viņi [tas ir, kriminālprocesa teorētiķi – autoru piezīme] tieši vai netieši liek sacīkstes principu [..].”[20]

M. S. Strogoviča ieskatā, par kriminālvajāšanas subjektiem sacīkstes procesa gadījumā bija uzskatāmi izmeklēšanas un prokuratūras orgāni, turpretim “[t]iesa nav kriminālvajāšanas subjekts – tā nevajā, neatmasko, bet tiesā, izspriež lietu, konstatē, ciktāl kriminālvajāšana, kuru izdarījuši izmeklēšanas orgāni un prokuratūra, bijusi pamatota”.[21] Tātad izziņas iestāde un izziņvedis un “[..] izmeklētājs iepriekšējā izmeklēšanā izpilda šādas funkcijas: kriminālvajāšanas un apsūdzības funkciju, kas saistīta ar apsūdzības celšanu un apsūdzētā vainas pierādīšanu”.[22]

Faktiski gan tāda nostādne padomju kriminālprocesā nedarbojās, un A. Liede pauda viedokli, ka tamlīdzīga kriminālprocesuālā kārtība, kurā piedalītos indiferenta tiesa kā vidutājs starp “pusēm”, ir mākslota konstrukcija, jo “[..] tā pilnīgi ačgārni parāda valsts varas un tās orgāna – tiesas – uzdevumus un situāciju cīņā ar noziegumiem, aizplīvuro patiesās varas attiecības, kas raksturīgas kriminālprocesam [..]”.[23] Turklāt 1924. gada 31. oktobrī tika pieņemts pirmais Vissavienības likums kriminālprocesā – PSRS un savienoto republiku kriminālprocesa pamati, kuros kā principiāli svarīgu uzsvēra apstākli, ka “[..] kriminālvajāšanas tiesības piešķirtas prokuratūrai, tiesai un izmeklēšanas un izziņas orgāniem”.[24] Tādējādi padomju kriminālprocesā “[..] tiesai, tāpat kā prokuratūrai, izmeklēšanas un izziņas orgāniem, arī ir uzlikts pierādīšanas pienākums [..] un prokurors tiesā pārstāv nevis apsūdzības varu, bet ir likumu izpildīšanas augstākās uzraudzības pārstāvis”.[25]

Neraugoties uz tamlīdzīgu prokuroram uzticētās funkcijas definējumu, apsūdzības loma kriminālprocesā nebija pārvērtējama, jo arī pats “apsūdzības” jēdziens ir cieši saistīts ar “kriminālvajāšanu”. Apsūdzība, kā rakstīja M. S. Strogovičs, ir uzskatāma par atsevišķu “[..] kriminālvajāšanas izdarītāju orgāna vai personas darbību, kas vērsta uz to, lai nodrošinātu kriminālvajāšanas sekmību”.[26] Tādējādi “kriminālvajāšanas” un “apsūdzības” jēdzieni savstarpēji sakrīt vienīgi tajā aspektā, ka “kriminālvajāšana” ilgst arī brīdī, kas izpaužas kā personas apsūdzība par nozieguma izdarīšanu.[27] Citiem vārdiem, “apsūdzība” ir krietni vien šaurāks jēdziens nekā “kriminālvajāšana”, liedzot tos uzskatīt par savstarpējiem sinonīmiem vai vienas nozīmes terminiem kriminālprocesā. Mūsdienu Latvijas kriminālprocesā, vienādojot šo jēdzienu izpratni, likumdevējs ir pieļāvis juridiskās tehnikas kļūdu, to šķietami attaisnojot ar kriminālprocesa efektivitātes atrunu un pieļāvumu, ka secīgu, loģiski neizslēdzamu kriminālprocesa elementu vienādošana ļautu paātrināt tā norisi.  

Apsūdzība jeb personas saukšana pie kriminālatbildības bija viens no svarīgākajiem pirmstiesas izmeklēšanas procesuālajiem aktiem, ko pieņēma ne-tiesas izmeklēšanas orgāns, turklāt šajā stadijā procesuālajām attiecībām starp izmeklētāju un apsūdzēto apsūdzības uzrādīšanā konstatējams izteikts varas attiecību raksturs.[28] Ar tā pieņemšanas brīdi persona, kas bija turēta aizdomās, kļuva par apsūdzēto.[29] Par aizdomās turēto tolaik uzskatīja vai nu aizturēto, vai personu, kam pirms apsūdzības celšanas bija noteikts drošības līdzeklis, taču šis procesuālais statuss kopsummā nevarēja ilgt vairāk nekā 13 dienas.[30] Šobrīd šis termiņš Latvijas kriminālprocesā ir līdzīgs bezizmēra zeķei. Pamats apsūdzības celšanai bija izmeklēšanas gaitā savāktie pierādījumi nozieguma sastāvam, tādējādi šāds lēmums bija pieņemams, kolīdz izmeklētājs (ne-tiesas ierēdnis, citiem vārdiem) bija pārliecināts, ka “[..] nozieguma notikums ir pietiekami atklāts, noskaidroti visi apstākļi, kas ļauj to pareizi kvalificēt, un pietiekami pierādīta arī konkrētās personas vaina šai noziegumā”.[31]

Lēmumā par apsūdzētā saukšanu pie kriminālatbildības tika formulēta apsūdzība, vienlaikus neprasot lēmumā norādīt apsūdzētā vainas pierādījumus, uz kuriem pamatota apsūdzība.[32] Taču apsūdzībai bija jābūt formulētai pietiekami konkrēti, lai apsūdzētais pret to varētu aizstāvēties, citiem vārdiem, apsūdzībai jāatspoguļo nodarījuma fabula, to juridiski formulējot, nodarījuma kvalifikācija un, ja nepieciešams, argumentācija par nozieguma motīvu un mērķi.[33] Ja salīdzina šo formulējumu ar Kriminālprocesa likuma 398.1 panta redakciju, tad šeit varētu spēlēt spēli “Atrodi atšķirību”.

Savukārt pirmstiesas izmeklēšanas noslēguma akts,[34] kā to daždien dēvēja, jeb apsūdzības raksts padomju kriminālprocesā apkopoja izmeklēšanas rezultātus, tajā skaitā ziņas, kas tika iegūtas pēc apsūdzētā nopratināšanas vai papildu izmeklēšanas darbību veikšanas, tos analizējot un formulējot galīgo apsūdzību, pēc kuras apsūdzētais bija nododams tiesai.[35]

Apsūdzības raksta izvērtējuma kontekstā par būtisku procesuālo posmu bija atzīstama rīcības sēde, kuras laikā prokurors vai tiesa varēja no apsūdzības raksta izslēgt atsevišķus tās punktus vai atkāpties no lēmumā par saukšanu pie kriminālatbildības dotā apsūdzības formulējuma. Tas vienīgi bija pieļaujams, ja netika pasliktināts apsūdzētā stāvoklis vai apsūdzība grozīta pēc būtības. Rīcības sēdē izlemjamo jautājumu izspriešanai tiesnesim bija jāiepazīstas ar lietas materiāliem, taču šī materiālu novērtēšana, kā rakstīja A. Liede, atšķīrās no pierādījumu novērtēšanas rakstura iztiesāšanas stadijā.[36]

Šajā posmā tiesas pienākums bija “[..] rūpīgi pārbaudīt izmeklēšanas materiālus. Tad jānoskaidro, vai nodarījums, kuru inkriminē apsūdzētam, ir faktiski izdarīts un vai apsūdzētā nodarījumā saskatāms nozieguma sastāvs, kas kvalificējams pēc [K]rimināllikuma. Tikai pēc tam var lemt par lietas izbeigšanu sastāva trūkuma dēļ vai arī par tās nodošanu atpakaļ izmeklēšanas orgāniem papildizmeklēšanai. Ja lietas izmeklēšana izrādītos pilnīgi nobeigta un apsūdzētā rīcības kvalifikācija pareiza, lieta noliekama caurlūkošanai tiesas sēdē. Tikai visu lietas apstākļu pilnīga un vispusīga iepriekšēja izmeklēšana var nodrošināt pareizu krimināllietas caurlūkošanu tiesas sēdē.”[37]

Tomēr pat par spīti tamlīdzīgai procesuālai stingrībai par lietas vispusīgas izmeklēšanas pakāpi padomju kriminālprocesā tika uzskatīts, ka krimināllietas iztiesāšana nav vienīgi pirmstiesas izmeklēšanā noskaidroto apstākļu pārbaude tiesas sēdē, bet tiesa “[..] ne vien pierādījumus pārbauda, bet arī tos savāc”.[38]

Šai aspektā profesors A. Liede pilnībā pievienojās cita padomju kriminālprocesuālista – profesora Mihaila Čeļcova[39] – viedoklim un atzina, ka objektīvās izmeklēšanas iztiesāšanas noteikumi padomju kriminālprocesā prasīja nodrošināt tiesas tiesību novērtēt pierādījumus pēc savas iekšējās pārliecības, izslēdzot jebkādu iepriekš pieņemtu formālu pierādījumu novērtējumu un “[..] neaprobežojoties ar to faktisko materiālu, ko iesnieguši procesa dalībnieki, un b) ar tiesas tiesību lietas izmeklēšanā iet ārpus sākotnēji celtās apsūdzības robežām vai celt jaunu apsūdzību”.[40] Tādējādi padomju tiesas uzdevums bija “[..] visstingrākā likumības ievērošana, kā arī apsūdzētā un pusu tiesību aizsardzība procesā. Izpildot likuma sargātāja uzdevumu, kas seko tam, lai visi pilsoņi un iestādes ievērotu likumību, tiesai pirmām kārtām pašai jāievēro likumi un jārūpējās par to, lai lietas iztiesājot nenotiktu nekāda procesa vienkāršošana.”[41]

Profesors M. Čeļcovs tomēr arī uzskatīja, ka “[..] apsūdzības atbalstīšana no prokurora puses un apsūdzētā aizsardzība ar advokāta piedalīšanos procesā visvairāk veicina patiesības noskaidrošanu. Prokurora un aizstāvja piedalīšanās atbrīvo tiesnesi no procesuāli sarežģītā un psiholoģiski gandrīz neatrisināmā uzdevuma vienlīdz rūpīgi un pilnībā noskaidrot visus gan apsūdzošos, gan attaisnojošos lietas apstākļus.”[42]

Tātad acīmredzami pilnībā nepiekrītot sacīkstes procesa deformēšanai, profesors M. Čeļcovs gan arī rakstīja, ka “[t]ajā pašā laikā padomju teorija un likumdošana akcentē tiesas aktivitāti procesa vadīšanā un pierādījumu pieprasīšanā. Šādi padomju apstākļos konstruētā sacīkstes forma [citiem vārdiem, daži autori objektīvo izmeklēšanu padomju procesā uzskatīja par īpatnēju sacīkstes principa konstruktu – autoru piezīme] sniedz pilnu garantiju apsūdzētā tiesību aizsardzībai un vienlaikus sniedz tiesai vispusību pierādījumu materiālu aptveršanā un līdz ar to arī tuvāko tuvināšanos materiālajai patiesībai.”[43] Tādējādi krimināltiesas modeļu sajaukums bija radījis ne vien doktrināru nevienprātību, bet arī valdošo uzskatu, ka pastāv sevišķs “[..] Padomju sacīkstes princips, kam ir pušu sacīkstes raksturs, kā arī aktīva līdzdalība pašas tiesas procesā uz pušu atklātības un vienlīdzības, uz sociālistiskās demokrātijas pamata un būtībā nozīmē, ka mūsu procesā tiesas vadības principa klātbūtne, tika izmantota sacīkstes forma, lai pilnīgāk noskaidrotu patiesību.”[44] Šobrīd kriminālprocesā notiekošais liecina par šīs īpatnējās “padomju sacīkstes principa” atkārtotu iedzīvināšanu.

M. S. Strogovičs pretēji tam uzskatīja, ka “[..] krimināllietas iztiesāšanas stadijai padomju kriminālprocesā raksturīgs stingrs procesuālo funkciju nošķirojums starp apsūdzētāju (prokuroru), tiesu un aizstāvi, ka šeit notiek procesuāla sacīkste starp tiesībās līdzīgām pusēm – apsūdzību un aizstāvību, bet tiesas funkcija ir tikai izšķirt lietu pēc būtības ar savu spriedumu”.[45] Šim viedoklim tomēr nepiekrita arī A. Liede, pievienojoties M. Čeļcova uzskatam, ka “[..] padomju kriminālprocesā nav tāda procesuālo funkciju sadalījuma, uz kā balstās buržuāziskais [tas ir, kontinentālās Eiropas kriminālprocess – autoru piezīme] kriminālprocess”.[46] Šāds viedoklis atbilstoši laika garam, protams, tika pamatots ar mūžīgās šķiru cīņas lozungiem, jo “[..] buržuāziskais taisnīgums esot radīts, lai aizsargātu naudas maisa intereses”.[47]

Taču, neraugoties uz to, ka padomju kriminālprocesā tiesnešiem bija “[..] jāsaprot, ka visām kriminālprocesa normām ir ļoti liela politiska nozīme [..]”,[48] tajā tomēr vismaz teorētiski tika atzīti vairāki vēl kontinentālās Eiropas jeb “buržuāziskajā kriminālprocesā” sastopamie pamatprincipi. To apliecina, piemēram, norādījums, ka “[p]avisam nepielaižama parādība tiesu praksē ir tā, kad noraida apsūdzētā lūgumu izsaukt uz tiesas sēdi papildlieciniekus, lai atspēkotu pret viņu vērsto apsūdzību vai pierādītu apstākļus, kas mīkstina viņa vainu. Tiesas motivācija, ka izsaucamie liecinieki neko jaunu nevarēs pateikt, nav ne ar ko pamatota, jo tiesa nevar zināt, kādas liecības šie liecinieki nodos. Tikpat nelikumīgs ir tiesas noraidījums izsaukt papildlieciniekus aiz tā iemesla, ka uz tiesas sēdi izsauktie liecinieki jau pierādījuši apsūdzētā vainu izdarītā noziegumā. Tāds tiesas lēmums patiesībā nozīmē to, ka spriedums faktiski taisīts jau pirms lietas caurlūkošanas tiesas sēdē. Liecinieku liecības ir pamatelements vainas pierādīšanā un katrs mēģinājums likt apsūdzētam šķēršļus pierādījumu vākšanā ir smags likuma pārkāpums.”[49] Šis uzskats bija nostiprināts vēl starpkaru periodā Latvijā Senāta praksē, norādot, ka “[..] nevar atzīt par pareizu tādu stāvokli, kad apelācijas instance bez liecinieku pārpratinašanas un tātad bez tieša iespaida uzņemšanas jautājumā par liecinieku liecību ticamību nāk pie cita slēdziena, nekā tiesas pirmā instance, kura lieciniekus nopratinājusi.”[50] Proti, lai “[g]an apelācijas instancei pieder vara piešķirt liecinieku noliecinātiem apstākļiem tādu vai citādu nozīmi un šis novērtējums var būt pat diametrāli pretējs pirmās instances novērtējumam, tomēr tādos gadījumos, kad apgabaltiesai, kā apelācijas instancei, rodas šaubas, vai jautājums par liecinieku liecību ticamību kā tāds no tiesas pirmās instances izšķirts pareizi, apgabaltiesas pienākums ir šīs šaubas izklīdināt ar liecinieku pārpratināšanu.”[51]

Acīmredzami pastāvot viedokļu atšķirībām par to, kāds – objektīvās izmeklēšanas vai sacīkstes princips – formāli bija ieviests padomju kriminālprocesā, kriminālvajāšanas izpratnes kontekstā būtisks ir vērtējums par to momentu kriminālprocesā, kad ne-tiesas orgāna – izziņas iestādes / prokuratūras – sagatavotais un personai uzrādītais apsūdzības raksts varēja nonākt tiesā lietas iztiesāšanai pēc būtības. Tiesai nodošanas stadija krimināllietas gaitā aptvēra posmu no brīža, kad krimināllieta no prokurora pēc apsūdzības raksta apstiprināšanas tika saņemta tiesā, un beidzās tai brīdī, kad tiesnesis pieņēma lēmumu par apsūdzētā nodošanu tiesai un darbībām, lietu sagatavojot iztiesāšanai. Šo procesu A. Liede dēvēja par starpstadiju, jo “[..] tā atrodas starp tiesvedības pamatposmiem – pirmstiesas izmeklēšanas un lietas iztiesāšanas stadijām”.[52] Vienlaikus bez šīs stadijas nebija iespējama pāreja uz lietas iztiesāšanu, jo tā pildīja “[..] it kā filtra lomu, lai iztiesāšanas stadijā neiekļūtu tādas krimināllietas, kurās izziņā vai iepriekšējā izmeklēšanā nav bijusi nodrošināta izmeklēšanas likumība, vispusība un pilnība.”[53]

Vēsturiski apsūdzētā nodošanas tiesai institūts padomju kriminālprocesā piedzīvoja krasas reformas. Piemēram, 1918. gada 30. novembra “Nolikums par KPFSR [Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas] tautas tiesu” noteica, ka tiesai nodošanas funkciju izpilda koleģiāls orgāns – tās pašas izmeklēšanas komisijas, kuras tai laikā veica iepriekšējo izmeklēšanu. [..] Divus gadus vēlāk [..] šī kārtība tika grozīta, nosakot, ka apsūdzēto tiesai nodod pati tautas tiesa”.[54] Savukārt 1923. gada Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas Kriminālprocesa kodeksa 233. pantā nodošana tiesai “[..] bija reglamentēta kā tiesas rīcības sēdes darbība, taču, izlemjot jautājumu par apsūdzētā nodošanu tiesai, rīcības sēdē bija aizliegts iepazīties ar pirmstiesas izmeklēšanas materiāliem, “lai tiesnešiem nerastos iepriekšpieņemts viedoklis par apsūdzētā vainu”[55]”.[56]

Tomēr jau 1929. gadā nodošanas tiesai institūts tika “[..] radikāli pārveidots, nosakot, ka apsūdzēto nodot tiesai prokurors reizē ar apsūdzības raksta apstiprināšanu, bet tiesas kontrole šai posmā tika atmesta, likvidējot arī rīcības sēdes. [..] Process ar to gan tika paātrināts, bet iztiesāšanas stadijā nonāca nepietiekami sagatavotas lietas.”[57] Rīcības sēžu neesība visasāk bija jūtama praksē, un jau 1935. gadā tās tika atjaunotas ar Padomju Sociālistisko Republiku Savienības Augstākās tiesas 47. un 54. plēnuma 1936. gada lēmumiem.[58]

1958. gadā nodošanas tiesai kārtība jau atkal tika reformēta, šoreiz “[..] nosakot, ka apsūdzēto tiesai nodod tiesnesis vienpersonīgi un tikai tais gadījumos, kad viņš nepiekrīt apsūdzības raksta secinājumiem vai kad jāgroza drošības līdzeklis, lieta virzāma uz rīcības sēdi”.[59]

Visbeidzot – 1970. gadā tika ieviestas kārtējās izmaiņas visā PSRS, modificējot rīcības sēžu institūtu un nosakot, ka tā sasaucama, ja “[..] tiesai nodošanas stadijā jāizlemj jautājumi, kurus vienpersonīgi viņam nav tiesību izšķirt”,[60] proti, jāpauž apsvērumi, kāpēc, pēc tiesneša domām, apsūdzības raksts nav pamatots. 

Nodošanas tiesai starpstadija tika atzīta par būtisku un vienu no svarīgākajiem tiesas darbā, jo lietas “[..] iznākums bieži vien atkarājās no tā, par cik tiesas darbība bijusi pareiza attiecībā uz nodošanu tiesai katrā atsevišķā gadījumā. Tiesai ar sevišķu uzmanību jāpieiet ikkatrai krimināllietai, kas ienākusi iztiesāšanai. Lai pareizi izspriestu lietu tiesā, nepieciešams vēl sagatavošanas sēdē pārliecināties, vai iepriekšējā izmeklēšana ir pilnīgi nobeigta, vai izmeklēšanas orgānu savāktie pierādījumi nerada nekādas šaubas par to īstumu un vai visi pretrunīgie apstākļi ir noskaidroti. Padomju tiesa nedrīkst pielaist kļūdas nododot tiesai, nedrīkst tiesāt bez pamata vai tiesāt tādu, kura pārkāpums ir nenozīmīgs. Tādēļ, lūkojot cauri lietas sagatavošanas sēdē, tiesai jāpārliecinās, kādā mērā ievērotas apsūdzētā tiesības un likumīgās intereses izmeklējot lietu, kā arī jānoskaidro visi apstākļi, kas pierāda apsūdzētā vainu, vai arī nāk viņam par labu.”[61]

Retrospektīvi raugoties uz apsūdzētā nodošanas tiesai institūta vēsturiskajām modifikācijām, jāpiekrīt A. Liedes konstatējumam, ka tādu vai citādu šī institūta procesuālo struktūru vienmēr noteikuši vieni un tie paši faktori, proti, “[..] prasība, lai starp pirmstiesas izmeklēšanu un lietas iztiesāšanu atrastos tiesvedības posms, kurā tiek efektīvi pārbaudīta pietiekama lietas sagatavotība izskatīšanai tiesā tā, lai būtu iespējams pareizi izšķirt apsūdzētā vainas jautājumu; prasība, lai pirms iztiesāšanas uzsākšanas uzsākšanas vēlreiz tiktu pārbaudīta likumības ievērošana pirmstiesas izmeklēšanā; prasība, lai šis tiesvedības posms būtu iespējami vienkāršs un ātrs, un prasība lai, nododot apsūdzēto tiesai, būtu ievērotas arī viņa procesuālās garantijas.”[62]

[1] Мазюк Р. В. Уголовное преследование в Российском уголовном судопроизводстве. Иркутск: Байкальский государственный университет, 2007, c. 4.

[2] Rancāns K. Par Kriminālprocesa kodeksa projektu. Latvijas Vēstnesis, 06.01.1999., Nr. 2/3.

[3] Meikališa Ā. Kriminālprocesa tiesības. Rīga: RaKa, 2000, 105.–106. lpp.

[4] Turpat, 107. lpp.

[5] Strogovičs S. M. Kriminalprocess. Mācības grāmata juridiskām skolām. Rīga: Latvijas valsts izdevniecība, 1946, 30. lpp.

[6] Turpat.

[7] Turpat, 31. lpp.

[8] Skat. P.U.K. Pieejams: https://www.rusanovs.lv/news/p-u-k/ [aplūkots 2022. gada 28. jūlijā].

[9] Kriminālprocesa likuma komentāri. A daļa. Prof. K. Stradas-Rozenbergas zin. red. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2019, 195.–196. lpp.

[10] Turpat.

[11] Latvijas PSR Kriminālkodeksa komentāri. Rīga: Avots, 1986, 208.–209. lpp.

[12] Meikališa Ā. Kriminālprocesa tiesības. Rīga: RaKa, 2000, 350. lpp.

[13] Liede A. Latvijas PSR kriminālprocess. Vispārīgā daļa. Tiesu pierādījumi. Rīga: Zvaigzne, 1970, 95. lpp.

[14] Turpat, 75. lpp.

[15] Turpat, 95. lpp.

[16] Liede A. Latvijas PSR kriminālprocess. Sevišķā daļa. Tiesvedības norise krimināllietās. Rīga: Zvaigzne, 1973, 13. lpp.

[17] Piemēram, “[š]obrīd, pēc dažādu Kriminālprocesa likuma grozījumu pieņemšanas, prokurors arī pilda tiesas funkciju.” Stukāns J. Izmeklētāja un uzraugošā prokurora sadarbība: no prokuratūras skatpunkta. Jurista Vārds, 12.01.2021., Nr. 2 (1164), 32.-34. lpp.

[18] Prof. Arturs Liede (1905–1981) – Latvijas Valsts Universitātes Juridiskās fakultātes profesors.

Skat. plašāk: Rusanovs E. Arturs Liede un Lotārs Šulcs: vienaudži, personības, juristi Latvijai liktenīgajos gados (1940–1945). Pieejams: https://www.rusanovs.lv/wp-content/uploads/2018/06/Lotars_Sulcs_Arturs_Liede_vienaudzi_personibas_juristi_WW.pdf [aplūkots 2021. gada 28. oktobrī].

[19] Liede A. Latvijas PSR kriminālprocess. Vispārīgā daļa. Tiesu pierādījumi. Rīga: Zvaigzne, 1970, 106.–107. lpp.

[20] Turpat, 107. lpp.

[21] Strogovičs S. M. Kriminalprocess. Mācības grāmata juridiskām skolām. Rīga: Latvijas valsts izdevniecība, 1946, 30. lpp.

[22] Liede A. Latvijas PSR kriminālprocess. Vispārīgā daļa. Tiesu pierādījumi. Rīga: Zvaigzne, 1970, 117. lpp.

[23] Turpat, 21. lpp.

[24] Turpat, 48. lpp.

[25] Turpat, 18. lpp.

[26] Strogovičs S. M. Kriminalprocess. Mācības grāmata juridiskām skolām. Rīga: Latvijas valsts izdevniecība, 1946, 30. lpp.

[27] Turpat.

[28] Liede A. Latvijas PSR kriminālprocess. Vispārīgā daļa. Tiesu pierādījumi. Rīga: Zvaigzne, 1980, 19. lpp.

[29] Liede A. Latvijas PSR kriminālprocess. Sevišķā daļa. Tiesvedības norise krimināllietās. Rīga: Zvaigzne, 1973, 85. lpp.

[30] Liede A. Latvijas PSR kriminālprocess. Vispārīgā daļa. Tiesu pierādījumi. Rīga: Zvaigzne, 1970, 36. lpp.

[31] Liede A. Latvijas PSR kriminālprocess. Sevišķā daļa. Tiesvedības norise krimināllietās. Rīga: Zvaigzne, 1973, 85. lpp.

[32] Turpat, 87. lpp.

[33] Turpat, 87. lpp.

[34] Arī šobrīd Krievijas kriminālprocesā saskaņā ar Krievijas Kriminālprocesa kodeksa 225. pantu apsūdzības rakstu dēvē par apsūdzības aktu.

[35] Liede A. Latvijas PSR kriminālprocess. Sevišķā daļa. Tiesvedības norise krimināllietās. Rīga: Zvaigzne, 1973, 100. lpp.

[36] Turpat, 122. lpp.

[37] Lavruševs V. Norādījumi, kas nav jāaizmirst. Padomju tiesa un Prokuratūra, 1941, Nr. 1, 28. lpp.

[38] Liede A. Latvijas PSR kriminālprocess. Vispārīgā daļa. Tiesu pierādījumi. Rīga: Zvaigzne, 1980, 12. lpp.

[39] Mihails Čeļcovs (Михаил Александрович Чельцов-Бебутов, 1890–1973) – Padomju Ukrainas tiesību zinātnieks, tiesību zinātņu doktors, profesors Kijevas Universitātē. Viņa zinātnisko interešu sfēra bija kriminālprocesa problēmas. M. Čeļcovs bija autors 25 zinātniskiem rakstiem, kas publicēti atsevišķos izdevumos, tostarp mācību grāmatās, kā arī vairāk nekā 100 zinātnisku žurnālu rakstu autors.

[40] Liede A. Latvijas PSR kriminālprocess. Vispārīgā daļa. Tiesu pierādījumi. Rīga: Zvaigzne, 1970, 97. lpp.

[41] Norādījumi, kas nav jāaizmirst. Padomju tiesa un Prokuratūra, 1941, Nr. 1, 28. lpp.

[42] Чельцов M. Советский уголовный процесс. М.: Юрид. изд-во МЮ СССР, 1948, c. 192.

[43] Turpat, c. 192.

[44] Вышинский A. Теория судебных доказательств в советском праве. М.: Юрид. изд-во МЮ СССР, 1946, с. 196.

[45] Liede A. Latvijas PSR kriminālprocess. Vispārīgā daļa. Tiesu pierādījumi. Rīga: Zvaigzne, 1970, 17. lpp.

[46] Turpat, 18. lpp.

[47] Чельцов M. Советский уголовный процесс. М.: Юрид. изд-во МЮ СССР, 1948, c. 14.

[48] Lavruševs V. Norādījumi, kas nav jāaizmirst. Padomju tiesa un Prokuratūra, 1941, Nr. 1, 28.–29. lpp.

[49] Turpat.

[50] 1930. g[ada] 7. okt[obra] spr[iedums] Priciņš 1. Nr. 518. Latvijas Senāta Kriminālā Kasācijas Departamenta spriedumu tēžu pilnīgs kopojums ar likumu un priekšmetu alfabētiskiem rādītājiem. Aptver laika posmu no 1930. gada 15. marta līdz 1931. gada 15. septembrim. Sast. Senāta virssekretārs Fridrichs Kamradziuss. Autora izdevums. Rīga: Valters un Rapa, 1931, 142. lpp. Sal. arī: Bez liecinieku pārpratināšanas augstākas instances tiesā nav iespējams citāds liecību novērtējums nekā tas izdarīts pārsūdzētajā tiesas spriedumā. Pieejams: https://www.rusanovs.lv/news/bez-liecinieku-parpratinasanas-augstakas-instances-tiesa-nav-iespejams-citads-liecibu-novertejums-neka-tas-izdarits-parsudzetaja-tiesas-sprieduma/ [skatīts 2022. gada 18. jūlijā].

[51] Turpat.

[52] Liede A. Latvijas PSR kriminālprocess. Sevišķā daļa. Tiesvedības norise krimināllietās. Rīga: Zvaigzne, 1973, 117. lpp.

[53] Turpat.

[54] Turpat, 118. lpp.

[55] История законодательства СССР и РСФСР по уголовному процессу. Сборник документов. под. ред. С. А. Голунсково. Москва: Госюриздат, 1955, c. 59., c. 152. Citēts no: Liede A. Latvijas PSR kriminālprocess. Sevišķā daļa. Tiesvedības norise krimināllietās. Rīga: Zvaigzne, 1973, 118. lpp.

[56] Liede A. Latvijas PSR kriminālprocess. Sevišķā daļa. Tiesvedības norise krimināllietās. Rīga: Zvaigzne, 1973, 118. lpp.

[57] Turpat.

[58] Sal. turpat.

[59] Turpat, 119. lpp.

[60] Turpat, 120. lpp.

[61] Lavruševs V. Norādījumi, kas nav jāaizmirst. Padomju tiesa un Prokuratūra, 1941, Nr. 1, 28. lpp.

[62] Liede A. Latvijas PSR kriminālprocess. Sevišķā daļa. Tiesvedības norise krimināllietās. Rīga: Zvaigzne, 1973, 118.–119. lpp.

patīk
drukāt
 
 
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Satversme 100: Atver Satversmi
Satversme: Esejas
JAUNĀKĀS ESEJAS
JAUNĀKĀS TĒMAS
BIBLIOTĒKA
 
RAKSTI ESEJU
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties