23. Septembris 2022 17:48
Domnīca / eseja
Daži kritiski apsvērumi par pierādījumu pārbaudes kārtības maiņu iztiesāšanā (turpinājums)
Dr. iur. cand.
Egons Rusanovs
 
Bc. iur.
Linda Lielbriede
 

Daži kritiski apsvērumi par pierādījumu pārbaudes kārtības maiņu iztiesāšanā  (sākums)

Kriminālprocesa efektivitātes stiprināšanas nepieciešamība, allaž būdama politikas veidotāju un likumdevēja rūpe, kas pēdējos gados arvien biežāk nodarbinājusi arī tiesnešu prātus, ar dažādiem sociāli orientētiem mērķiem un vērtībām pamanās aizstāt vispārcilvēciskās vērtības (šī jēdziena piepildīšanu ar saturu gan ir atstājama lasītāju pašu ziņā), tādējādi, šķiet, attaisnojot jebkādu iejaukšanos cilvēka brīvības telpā, kurā ietilpināmās tiesību garantijas bez diskusijām un pamatotiem argumentiem, nemaz nerunājot par rūpīgu visu viedokļu izsvēršanu, straujiem soļiem tiek minimizētas.[1] Atsacīšanos no vispārcilvēciskām vērtībām, kas vienlaikus neizbēgami nozīmē arī atteikšanos no kādā sfērā vai norises segmentā iedibinātās kārtības, par labu citiem mērķiem ārvalstu tiesību pētnieki nereti sasaista ar cilvēka cieņas koncepta izpratnes degradēšanos.[2]

Meklēt šādas degradācijas patiesos cēloņus varētu nebūt īpaši jēgpilns process, kaut vai tāpēc vien, ka šobrīd ik katrai individualitātei piemīt pilnīgi atšķirīga vērtību sistēma, taču, piemēram, Nobela Miera prēmijas laureāts Oskars Arias (Óscar Arias Sánchez, dz. 1940) skaidrojis, ka morālu dilemmu, pieprasot izmaiņas iepriekšējos gadsimtos iedibinātajās vērtībās, radījusi globalizācija,[3] kas, līdzinoties romiešu dieva Jānusa[4] tēlam, ir vienlīdz peļama un uzteicama.[5] Globalizācija vislakoniskāk raksturo arī pēdējo trīs gadsimtu iekšpolitiskās un ārpolitiskās norises visā Eiropas kontinentā, tādējādi iezīmējot varbūtējo iemeslu tam, kāpēc pakāpeniska atsacīšanās no vispārcilvēciskām vērtībām ir pagaidām vēl iekšējam saprātam grūti pieņemama īstenība.

Raugoties no Satversmes pieprasītās tiesību sistēmas perspektīvas, tās centrā allaž būtu nostatāms cilvēks – valsts pamatlikuma “morālais avots” un pamatvērtība.[6] Tādējādi  jau pazīstamos saukļus, kā “progress” vai nepārtraukta “virzīšanās” pretim mērķim, likumdevējs nereti kļūdaini pielieto, raksturojot ar jauno tiesisko regulējumu panāktos sabiedrības mainības iemeslus kā primitīvu, hronoloģisku virzību no viena vēsturiska notikuma uz nākamo. Sabiedrībai piešķirot dinamisku, lineāru (nereti arī – tādu, kas izvērtēts vienā tā dimensijā) mērķi, piemēram, virzību pretim lielākam taisnīgumam vai, kā šajā gadījumā, lielākajai kriminālprocesa efektivitātei, tas vienlaikus piešķir daudz lielāku rīcības brīvību iespējamiem šādu procesu vadoņiem – ne tikai rīkoties, bet visupirms jau par šādiem “vadoņiem” vispār kļūt.[7] Bez ievērības nebūtu atstājams apstāklis, ka metodiska konkrētu jēdzienu izmantošana bija pazīstama komunisma, sociālisma, fašisma ideoloģiju leksikā, tādējādi apliecinot, ka nereti mūžīgā “progresa” solījumi patiesībā bijis vienīgi skaists mīts.[8]

Bez šaubām, būtu sagaidāms, ka pēdējo gadu laikā tapušie kriminālprocesuālā regulējuma grozījumi[9] veicinātu šādu izpratni par cilvēku kā subjektu, kura intereses likumdevējs spējis saprātīgi samērot ar efektivitātes prasībām un atbilstīgiem normatīvajiem jaunievedumiem. Galu galā – grozījumi tiek cildināti kā tādi, kas mazinās lietu izskatīšanas ilgumu, uzlabos tiesu sistēmas efektivitātes rādītājus un radīs risinājumu gausajai lietas novešanas līdz taisnīgam krimināltiesisko attiecību noregulējumam problemātikai. To izskaidro apstāklis, ka grozījumu būtība vērsta uz procesa efektivizēšanas mēģinājumiem iztiesāšanā, tādējādi, šķiet, pieņemot, ka galvenās problēmas kriminālprocesa gausumam rodamas tieši šajā procesa stadijā.[10] Tomēr tāds apgalvojums drīzāk būtu noraidāms, jo policijas un prokuratūras, kā arī citu ne-tiesas iestāžu darbībai pirmstiesas kriminālprocesa stadijā tiek piedēvēts izmeklēšanas efektivitātes un kvalitātes trūkums.[11] Autori atstāj lasītāja ziņā spriest, cik pamatots vai nepamatots ir šis uzskats.

Zīmīgi, ka kriminālprocesuālists Pjotrs Jakobi (Пётр Николаевич Якоби, 1877−1941) kriminālprocesa ilguma problemātiku saistīja tieši ar iepriekšējās izmeklēšanas ilgumu: “novēloti veicamās izmeklēšanas darbības [..] parasti nesasniedz mērķi; bezgalīgais laika spēks drīz vien un uz mūžīgiem laikiem izlīdzina nozieguma pēdas un aizdomās turētā par to vainīguma pierādījumus, samierina nozieguma vaininieku ar ļaudīm, kuru starpā viņš dzīvo”.[12] Citiem vārdiem – iztiesāšanas ilgums nav atkarīgs tikai no procesuālo darbību norises raituma, lietai nonākot tiesā, bet arī no darbību kopuma efektivitātes jau agrīnajos posmos pēc kriminālprocesa uzsākšanas.

Lai vai kā, nepamatoti reducējot visas kriminālprocesam raksturīgās problēmas vienīgi uz lietas iztiesāšanas ilgumu, tiek piemirsta vai ignorēta kāda prakses īpatnība. Proti, šai procesa stadijā arvien biežāk tiek sagaidīts, ka tiesnesis spēs tikt galā ar tiem procesa defektiem, kuru cēloņi meklējami vēl pirmstiesas izmeklēšanas laikā. Savukārt šis apstāklis rada vēl kādu citu problēmu, proti, sacīkstes principa vietā Latvijas kriminālprocesā iztiesāšanas stadijā neuzkrītoši, bet neatlaidīgi savas tiesības uz esību paģērējis objektīvās izmeklēšanas princips, par ko autori jau izteicās iepriekš.[13] Cēlonis šādām patvaļīgām atkāpēm no sacīkstes principa meklējams vienīgi un tikai kriminālprocesuālā noregulējuma saturā, kas, būdams kriminālprocesa “spēles noteikumi”, nosaka rīcības brīvības robežas iztiesāšanā.[14] Pats par sevi normatīvais regulējums, kas skar pierādījumu pārbaudes kārtības maiņu iztiesāšanā, vai objektīvās izmeklēšanas princips kriminālprocesā nebūtu peļami, taču šāds viedoklis prasa papildu paskaidrojumus.

Nojaucot kriminālprocesuālās kārtības principu izpratnes robežas, kas ir absolūti nepieciešama un, doktrināri raugoties, neatņemama kriminālās justīcijas sastāvdaļa, tiesu vara tiek mudināta atteikties no tai pilnīgi dabiski piemītošās īpašības neuzticēties izpildvaras veiktās izmeklēšanas rezultātam.[15] Īsāk sakot, šāda tiesu varas īpašība izriet no aksiomātiskiem kriminālprocesuālās teorijas pamatelementiem.[16] Nepārprotamu tiekšanos šādas nepamatotas uzticēšanās vairošanas virzienā pauž jau iepriekš akcentētie neseno gadu laikā tapušo Kriminālprocesa likuma[17] grozījumu[18] trūkumi,[19] kas atsakās no kriminālprocesa jābūtības, bet jo sevišķi tendences regulējuma jauninājumu piemērošanas praksē.

Tas pats sakāms par regulējuma satura komentēšanai veltītajām publikācijām, piemēram, dažbrīd paužot apgalvojumus, ka “[l]iecinieks un cietušais jau pirmstiesas kriminālprocesā [..] tiek brīdināts par kriminālatbildību par apzināti nepatiesas liecības sniegšanu vai atteikšanos dot liecību, līdz ar to nav pamata apšaubīt, ja netiek pierādīts pretējais, pirmstiesas kriminālprocesā šādā kārtībā sniegtu liecību un nav pamatotu šķēršļu to izmantošanai tiesā (autoru izcēlums), neveicot atkārtotu personas nopratināšanu tiesas sēdē”.[20] Tādējādi faktiski tikusi apstiprināta iepriekš neverbalizētā Ģenerālprokuratūras pozīcija, ka likumdevēja nolūks, pieņemot šos grozījumus, ir bijis panākt absolūtu tiesu varai piemītošās dabiskās neuzticēšanās elimināciju jeb paust bezierunu uzticēšanos pirmstiesas kriminālprocesā iesaistīto ne-tiesas iestāžu darba rezultātiem. Ja šāda uzticēšanās patiešām būtu pelnīta, tad prokuratūras institūta pārstāvju uzdevums, paužot šādu viedokli, to būtu pierādīt, proti, pārliecināt pretējās domās esošos, ka ne-tiesas iestāžu darbs patiešām būtu vērtējams bez kādām būtiskām kritiskām piebildēm.

Autori gan visnotaļ pamatoti šaubās par to, ka to pierādīt būtu tik vienkārši. Galu galā, līdz šim to nav izdevies īstenot nevienā demokrātiskā iekārtā nedz mūsdienās, nedz vēsturiski. Izskaidrojums gan tam ir visai vienkāršs: pieņēmums par bezierunu uzticību izpildvaras veiktās izmeklēšanas rezultātam ir loģiski nekorekts, jo, labākajā gadījumā, balstīts aplamā pamatpremisā, ka izpildvara (vienkāršoti – policijas iestādes) nekad nekļūdās un nepārkāpj likumu, bet – ļaunākajā – tas gluži vienkārši ir nepareizi.

Tas viss ir pamats domāt, ka attiecīgie grozījumi ir likumdevēja fiasko jeb teorētiska kļūda, kas radusies, iztrūkstot izsvērtai, zinātniski argumentētai domu apmaiņai pirms regulējuma pieņemšanas, grozījumiem pārtopot par jaunu tiesisko realitāti, kas izrādās esam diametrāli pretēja pat pārējai regulējuma būtībai.[21] Te gan jāatzīmē, ka labas likumdošanas princips, ciktāl to pēdējo gadu laikā dažādi autori komentējuši savās publikācijās, nereti drīzāk vērtē tiesību normas formu, nevis tās saturu.[22] Juridiskajā literatūrā, raksturojot likumdevēja kļūdas, kā viena no tām tiek klasificēta “pretrunīgu likumu izdošanas”[23] problēma, tomēr, autoru ieskatā, šo kļūmi Latvijas likumdošanas procesa kontekstā nebūtu pamata sasaistīt vienīgi ar konstatējumu, ka “[..] viena no biežākajām kļūdām sagatavotajos tiesību aktu projektos ir to pretruna ar citiem spēkā esošiem normatīvajiem aktiem”.[24] Ievērojami sarežģītāk, turklāt daudz bīstamāk tiesiskuma un taisnīguma garantijām ir tādi tiesību aktu projekti, kas formāli, iespējams, pat saskan ar citiem tiesību aktiem, bet neatbilst konstitucionālo vērtību izpratnei, cilvēktiesību saturam un, kas nav mazsvarīgi, ignorē doktrinārus priekšrakstus.

Nosakot likumdošanas procesa konstitucionalitātes kritērijus, vienlaikus tiek ierobežota arī klasiskā Saeimas prerogatīva noteikt, kā organizējams likumdošanas process, radot iespēju “vērotājiem no malas” jeb sabiedrībai izteikt viedokli par tā vai cita likumprojekta virzības gaitas atbilstību šī principa saturam.[25] Tādējādi vērtējums par pierādījumu pārbaudes kārtības maiņu nav aplūkojams autonomi no Latvijas kriminālprocesa tradīcijas un doktrīnas avotiem, kam it kā būtu jāveido praktiķu un tiesībpolitiķu valdošās izpratnes fundamentu.

Pastāv viedoklis, ka, neraugoties uz Latvijas kriminālprocesam raksturīgo straujo mainību, tomēr nepārprotami esot jaušama stabila virzība uz kontinentālās Eiropas kriminālprocesa tradīciju.[26] Tik optimistiskam viedoklim, jo sevišķi pēdējā laika prakses īpatnību kontekstā, diezin vai varētu pievienoties, jo praktiskā kriminālprocesa norise ļauj izteikt pieņēmumu ka “[..] Latvijā dažādu (mazāk – objektīvu, vairāk – voluntāru) iemeslu dēļ šobrīd patiešām notiek sava īpatna ekstraordinārās krimināljustīcijas kriminālprocesa modeļa izveide, ko varētu novērtēt drīzāk par regresu virzienā uz izteiktāku “inkvizīcijas procesa” modeli”.[27] Tomēr, ignorējot praksē patlaban reāli notiekošo un abstrahējoties no doktrināriem pamatiem, kam būtu jāsekmē racionālu risinājumu radīšana ieilgušajām problēmām, nav iespējams radīt ar kontinentālās Eiropas doktrīnu saskanīgu kriminālprocesuālo noregulējumu. To uzskatāmi apliecina arī turpmākais ieskats pierādījumu pārbaudes kārtības vēsturiskajā izpratnē.

Doktrīna, būdama atzītu teorētisku uzskatu un zinātnieku atziņu kopums, ir arī virsatziņa par kādu tiesību jautājumu,[28] kam būtu jākalpo kā rosināto regulējumu kvalitātes un sistēmiskās augstvērtības sietam vai “stopkrānam”[29] pirms idejiski nepilnvērtīgas vai ekstrēmi novatoriskas idejas tiek darītas zināmas plašākam cilvēku lokam un pārtop par īstenību. Turpretim ne jebkurš par juridisko literatūru atzīstamais “apcerējums par tiesībām, tostarp, nezinātnisks un tendenciozs”,[30] tūdaļ kļūst par doktrīnu, jo tajā rodamās atziņas ne vienmēr pilnvērtīgi vai vispusīgi atspoguļo tā vai cita problēmjautājuma esenci. Tādējādi pierādījumu pārbaudes kārtības paradigmu maiņas vērtējums mūsdienu kriminālprocesā aplūkojams arī tajā perspektīvā, kādā patiesības noskaidrošanas un notikušā apstākļu rekonstruēšanu iztiesāšanas aplūkoja atsevišķi 19. gadsimta un starpkaru perioda autori.

Kriminālprocesa tiesību pētnieks profesors Ivans Foiņickis (Иван Яковлевич Фойницкий, 1847−1913)[31] savulaik rakstīja, ka “izspriest lietu” nozīmē noteikt kāda konkrēta notikuma esamību vai neesamību, noskaidrot šī notikuma krimināli-juridisko nozīmi un piemērot atbilstošu tiesību normu.[32] Turklāt, profesora I. Foiņicka ieskatā, “[j]autājums par likuma piemērošanu ir absolūti juridisks [jautājums], savukārt jautājumam par pierādījumiem ir vispārēja nozīme, un tas tiek uzdots visdažādākās patiesības izmeklēšanas un izzināšanas nozarēs”,[33] kurās tiek meklēta patiesība.

Patiesība (veritas) jeb patiess apgalvojums pēc būtības ir “[..] kādas sakarības [pastāvēšanas] apgalvošanas vai noliegšanas atbilstība [tās] reālai esamībai vai neesamībai lietu, tās ideju un pazīmju pastāvošo sakarību starpā”.[34] Līdz ar to tieši loģika kā aprobētu metožu kopums zināšanu ieguvei apkārtējo parādību izpētīšanas un novērošanas ceļā, pēc profesora I. Foiņicka domām, uzliek par tiesneša galveno uzdevumu “pielikt visu savas saprašanas spēku visu lietas apstākļu rūpīgai izskatīšanai un izlemt [lietu] atbilstoši tam, ko [tiesneši] redzēs un dzirdēs tiesā”.[35]

Savukārt mūsdienu kriminālprocesā pazīstamā pierādījumu brīvā novērtēšana tolaik tika raksturota kā “pārliecības pamatu kopumu par apstākļa, kas konkrētā lietā ir pakļauts tiesas pārbaudei, patiesumu vai nepatiesumu”,[36] kas cita starpā aptver pierādījumu vākšanas, pārbaudes un novērtēšanas procesu. Pierādījumu vērtējums un šī vērtējuma intelektuālā apstrāde veido tiesneša iekšējo pārliecību par notikušā apstākļiem, tāpēc tikai tāda pierādījumu pārbaude, kas “tika veikta pušu kontrolē, var[ēja] saņemt [sabiedrisku] atzinību.[37] Turklāt ar citām “ne-tiesas ziņām”,[38] kuras nav pārbaudītas tiesā, bet, piemēram, iegūtas izziņas ceļā, tiesas spriedums nevarēja tikt pamatots.[39] Šāds aizliegums 19. gadsimta kriminālprocesa doktrīnā ietvēra noteikumu, ka par pierādījumiem būtu atzīstamas tikai tās ziņas, kas pušu klātbūtnē pārbaudītas tiesas sēdē, jo, piemēram, “[..] būtu netaisnīgi pamatot spriedumu ar [tādas] personas vēstuli, kura netika nopratināta liecinieka statusā, taču šādas vēstules, kas aizstāj liecinieka liecības, nevar būt atzītas par pierādījumiem”.[40]

Neaizvirzoties no publikācijas temata pārlieku tālu, jānorāda, ka globalizācijas sekas nav gājušas secen arī kriminālprocesuālajai kārtībai, 19. gadsimtā no izteiktas inkvizīcijas (izmeklēšanas) procesuālās sistēmas tai pārtopot par jaukto sistēmu (systéme mixte). Pēc 1789. gada Lielās Franču revolūcijas, ieviešot anglosakšu kriminālprocesuālajai sistēmai raksturīgos elementus, jauktā sistēma stingri tiecās nošķirt inkvizīcijas (izmeklēšanas) principu pirmstiesas izmeklēšanas stadijā un kontradiktorisko (sacīkstes jeb akuzācijas) principu iztiesāšanā.

Ievērojot tā laika politisko “kursu”, jauktā kriminālprocesa ideja tika ieviesta visnotaļ strauji, vienlaikus saņemot arī savu daļu pamatotas kritikas un topot nodēvēta pat par mītu, kam izpalikusi iespēja pilnvērtīgi īstenoties praksē.[41] Kontinentālās Eiropas kriminālprocesa doktrīnā rodams pamatots viedoklis, ka par pirmstiesas un iztiesāšanas stadiju procesuālās kārtības principiālās nošķirtības pārvēršanos šādā ilūzijā atbildīgi ir tieši tā dalībnieki, bet jo sevišķi – “[t]iesnesis, iepriekš iepazīstoties ar lietas materiāliem, neievēro iztiesāšanas akuzatoriālo raksturu, jo tādā veidā jau pirms tiesas sēdes tiesnesim var būt radies viedoklis par pierādījumiem”.[42]

Iebildumus neraisa arī vēl kāds cits profesora I. Foiņicka secinājums, proti, ka tiesneša iekšējai pārliecībai jāveidojas vienīgi pēc visu apstākļu izskatīšanas un apspriešanas, lai sprieduma tapšana nekļūtu par nekontrolēta iespaida atspoguļojumu.[43] Līdzīgi nevar nepiekrist apgalvojumam, ka ārpustiesas kriminālprocesa stadijā iegūtās liecības atsevišķos gadījumos tomēr arī varētu kalpot par pierādīšanas līdzekli, tomēr šādu liecību ticamība būtu vērtējama, gan ievērojot to iegūšanas kārtību, gan citu pierādījumu saturu.[44] Tiktāl profesora I. Foiņicka viedoklis atbilda arī Latvijas teritorijā, tostarp pēc neatkarības pasludināšanas, īstenotajai  kriminālprocesuālājai kārtībai.

Taču dažādu teorētisko un praktisko apsvērumu gaismā nereti tiek piemirsts tas, ka tiesa var taisīt spriedumu tikai pēc tam, kad vispusīgi, pilnīgi un objektīvi tikuši izskatīti visi lietas apstākļi to savstarpējā kopsakarā. Piemēram, padomju kriminālprocesuālajā doktrīnā tika uzsvērts, ka jau “[p]ierādījumu novērtēšana ir domāšanas un spriešanas norise, kurā atklājas pierādījumu vērtība un nozīme krimināllietā”.[45] Tādējādi, profesora Artura Liedes ieskatā, pierādījumu novērtēšanai piemīt duāla daba, proti, šim procesam var būt gan hipotētisks (sākotnējs), gan galīgs raksturs.[46] Pierādījumu galīgo novērtējumu tiesa veic, taisot kriminālspriedumu.[47]

Vienlaikus, protams, nedz tiesneša iekšējā pārliecība, nedz arī tiesiskā apziņa pašas par sevi nav un nevar būt pierādījumu novērtēšanas kritēriji. Nenoliedzot to, ka tās abas katrā ziņā līdzdarbojas pierādījumu novērtēšanā, to galvenā funkcija ir secinājumu motivēšana, tiesai reflektējot par to, vai pierādījumu novērtēšanas procesā gūtie secinājumi ir ticami, un tātad – vai ticami ir paši fakti, kurus mēģina rekonstruēt ar pierādījumu starpniecību.[48] Iekšēja pārliecība pierādījumu novērtēšanā tādējādi nav arī nekontrolējams subjektīvs psihisks stāvoklis, kurā noris pierādījumu vērtības noteikšana un tiek izdarīti no tiem izrietošie secinājumi par lietas apstākļiem, proti, tā nav patvaļīga un nepamatota.[49]

“Tiesības uz motivētu spriedumu ir cieši saistītas ar tiesībām uz lietas apstākļu vispusīgu un objektīvu izvērtējumu”,[50] un tā ir arī vienlaicīgi viena no neatņemamām “tiesību uz taisnīgu tiesu” sastāvdaļām. Tādējādi, deformējot pierādījumu pārbaudes būtību iztiesāšanā, vienlaikus neglābjami tiek grozīta arī tiesai (tiesnesim) piešķirtā apziņas (pārliecības rašanās) brīvība šos pārbaudītos pierādījumus izvērtēt. Taču tas jau ir vēl cita pētījuma vērts temats.

Latvijas postpadomju perioda kriminālprocesam raksturīgās pārmaiņas atsevišķos aspektos ļauj vilkt paralēles ar 20. gadsimta autoritāro, policejisko valstu kriminālprocesa tradīcijām, piemēram, kad atsevišķu praktiķu izpratne par tiesībām bija ierosme visnotaļ īpatnu tiesību normu radīšanai vai pat iracionālai veselu tiesību institūtu svītrošanai. Likumsakarīgi, ka tamlīdzīgu grozījumu nostiprināšana bija saistīta ar arvien lielāku un izteiktāku prokuratūras funkcionālās lomas un tādējādi pilnvarojuma apjoma pieaugumu.

Turklāt pat vēl līdz 1934. gada 15. maija valsts apvērsumam par prokuratūras lomu tika pausts uzskats, ka “Krievijas prokuratūras visaugstākā šefa – monarcha mums nav, bet ģenerālprokurors ir kādas politiskās partijas sūtīts pārstāvis valdībā. Mainas valdības, mainās ģenerālprokurors; šodien tas var nākt no galēji labējā spārna, rīt nākt no kreisā spārna. No šī partijas cilvēka tad nu atkarājas dot toni subordinētām prokuratūras amatpersonām, pārraudzīt un vadīt to darbību un dot priekšrakstus un norādījumus. [..] Pats par sevi saprotams, ka par taisno līniju prokuratūras darbībā šādos apstākļos vairs nevar runāt, politisko vēju virziens ir atkarīgs no tā, kas atrodas pie ģenerālprokurora stūres un kāda ir valdības koalīcija”.[51]

Citviet starpkaru periodā tika pausts uzskats, ka “[p]rokūrora darbs prasa ļoti lielu drosmi un neatlaidību, jo daudzās svarīgās lietās jāuzņemas iniciatīva. Aktīvākam prokuroram nekas netrūks ienaidnieku politiskās partijās un viņš var krist nežēlastībā. Prokurora darbs ir līdzvērtīgs tiesneša darbam [..].”[52] Šāds viedoklis arvien biežāk atbalsojas arī mūsdienu izpratnē par prokuratūras lomu, piemēram, apgalvojot, ka “[š]obrīd, pēc dažādu Kriminālprocesa likuma grozījumu pieņemšanas, prokurors arī pilda tiesas funkciju.”[53]

Autoru ieskatā, šāda “doktrīna” ir ne tikai aplama, bet arī bīstama.

Zīmīgs ir kāds mūsdienu doktrīnā paustais vērtējums, ka, piemēram, padomju prokurora figūrai esot visai neglaimojoša līdzība ar Romas katoļu baznīcā sastopamo promotor fidei – tā saucamo “Sātana advokātu”,[54] kas nereti rīkojas pretēji tam, kam pats iekšēji tic.[55] Kā zināms, laikposmā pēc neatkarības atjaunošanas izveidotā Latvijas Republikas prokuratūra tomēr neveidoja jauna tipa prokuratūru[56] iepretim tai, kas bija sastopama vēl padomju tiesībpolitiskajos apstākļos…

No labas likumdošanas principa atvasināma arī izpratne, ka likumdevējam jāvairās no liekas kazuistikas, ko radītu visdažādāko dzīves situāciju ietilpināšana tiesību normas tekstā. Nereti gan kazuistiska regulējuma ieviešanas mēģinājumus ir visai grūti nošķirt no sistēmiski patiešām nepieciešamiem grozījumiem, kas par kādu jautājumu ievieš jaunu izpratni vai maina jau iesakņojušās procesuālās tradīcijas. Nav šaubu, ka savā dziļākajā, tiešiem vārdiem varbūt gluži vēl neizteiktajā būtībā pierādījumu pārbaudes kārtības maiņas pārgrozījumu[57] patiesais nolūks arī bija kazuistiski ierobežot atsevišķu aizstāvības funkcijas realizētāju “apnicīgo atkārtošanos, uzdodot jautājumus” vai “teatrālo uzstāšanos tiesu debatēs”.

Ne jau gluži katra advokāta rīcība vai izraudzītā aizstāvības taktika kriminālprocesā būtu uzskatāma par negodprātības izpausmi. Tomēr, kā mēdz sacīt, kazuistiska tiesību norma ir tieši tik neprecīza, cik tā ir precīza, turklāt Latvijā, izstrādājot tiesību normu, reti tiek ņemts vērā tās adresāts un viņa speciālo zināšanu līmenis tiesību normu piemērošanā.[58] Turklāt varētu piekrist, ka pareiza likumu “piemērošana nevar būt realizēta, tikai burtiski izlasot tiesību normas tekstu. Likumu piemērotājam ir jāveic ietilpīgs, sarežģīts tiesību normas jēgas noskaidrošanas un interpretācijas process, katrā posmā lietojot tam atbilstošās metodes. Šo metožu lietošana arī prasa attiecīgas iemaņas un zināšanas.”[59] Tomēr šādi viedokļi nedrīkstētu palikt vienīgi apgalvojumi teorētiskā plaknē, kam trūkst seguma un atbalsta paudēju praksē.

Lai gan formāli Kriminālprocesa likums iepretim saviem autoritāro un totalitāro režīmu priekštečiem šādas tiesības formāli nodrošina, aizstāvības realizēšana praktiskās iespējas pirmstiesas procesā nereti ir visai iluzoras. Proti, dažādi aizstāvības efektīvas nodrošināšanas ierobežojumi, piemēram, sarežģījot apcietinājumā esošu personu apmeklēšanas kārtību vai minimizējot tiesības iepazīties ar lietas materiāliem, mudina aplūkot autoritārā perioda autoru viedokļus par aizstāvības lomu iepriekšējā izmeklēšanā. Tā, piemēram, zvērināts advokāts Nikolajs Valters (1900–1979) norādīja, ka “[i]r vēlams arī, ka aizstāvis (cik tālu tas netraucē izmeklēšanas gaitu) var piedalīties izjautāšanā, apskatē uz vietas un ekspertīzē, kā arī pie jebkuras darbības, kas nav atjaunojama tiesas priekšā.”[60]

Cits starpkaru periodā kriminālprocesa norišu pētnieks, docents Lotārs Šulcs,[61] rakstīja, ka “[m]ūsu kriminālprocesa likumā ir jaukta sistēma: [i]epriekšējā izmeklēšanā valdošais ir rakstveida princips [..]. Tiesas izmeklēšanā dominē mutvārdu process, izrietēdams jau no sacīkstes principa”.[62] Lai gan nav noliedzams, ka jauktais modelis ir vēsturiski veidojies kompromiss kriminālprocesa norisei, tomēr inkvizīcijas (izmeklēšanas) procesam raksturīga ir “[..] slepenībā izvērsta izmeklēšana karjeras tiesnešu priekšā, disputam koncentrējoties ap dokumentāriem pierādījumiem”,[63] tādējādi arvien procesa būtiskāko funkciju īstenošanu uzticot tiesnesim vai izmeklēšanas veicējam, bet neatzīstot pārāk “plašas” aizstāvības tiesības.

Tādējādi tiesnesim, nepārkāpjot tiesības uz aizstāvību un ievērojot sacīkstes procesa būtību, jācenšas noskaidrot visi lietas faktiskie apstākļi, pašam izklaušinot pirmstiesas procesā jau liecinājušās personas, apskatot lietiskos pierādījumus, iepazīstoties ar rakstveida pierādījumiem, atlasot, grupējot un salīdzinot noskaidrotos faktus, paralēli izvirzot arī pārbaudāmus starpslēdzienus un tādējādi nonākot pie kopējā secinājuma.[64]

Pārejai no Jauno laiku kriminālprocesam raksturīgās inkvizitoriālās kārtības uz sacīkstes procesu mūsdienu izpratnē vajadzētu nozīmēt to, ka patiesības izzināšanas centieni, kam, šķiet, tiek pakārtota visa pirmstiesas kriminālprocesa sistēma, tiek samēroti ar Satversmē garantēto vērtību, tostarp tiesību uz privāto dzīvi, tiesību uz cilvēka vai pienācīgu procesu, aizsardzības nepieciešamību. Savukārt procesuālo pilnvaru nodalīšana nodrošina to, ka “[..] process notiek kā sacensība starp apsūdzību un aizstāvību; gluži pretēji, ja par to atbildīgs ir tiesnesis [..], process pārvēršas par iespējamu nozieguma izdarīšanas izmeklēšanu”.[65]

[1] Sal. Rusanovs E., Skutele S. Herberta Pakera divu kriminālprocesa modeļu doktrīna. Rīga: Rusanovs & Partneri, 2021, 63. lpp.

[2] Skat. plašāk: Humiliation, Degradation, Dehumanization: Human Dignity Violated. Edited by Paulus Kaufmann. Dordrecht, New York: Springer, 2011, p. 67–84.

[3] Globalizācija ir ar ekonomiskām, sociālām, tehnoloģiskām, politiskām un citām izmaiņām saistīts process, kuru rezultātā vairums pasaules valstu un reģionu kļūst savstarpēji ciešāk saistīti, līdz ar to arī vairāk atkarīgi viens no otra. Globalizācijas elementi ir arī industrializācija ar dažādiem tehniskiem un ekonomiskiem jauninājumiem un modernizācija – pārmaiņas sociālajā sfērā, kultūrā un cilvēku uzvedībā.

[4] Jānuss – dievs romiešu mitoloģijā. Laika un katra iesākuma dievs, arī durvju un vārtu sargs, upju un avotu radītājs, jūrniecības aizbildnis; viņu attēloja ar divām sejām (viena vērsta pagātnē, otra – nākotnē). Sal. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Avots, 2015, 351. lpp.

[5] Skat., piemēram: Arias O. The Moral Challenge of Globalization. The Ploughshares Monitor, June 1999, Vol. 20 (2). Pieejams: https://ploughshares.ca/pl_publications/the-moral-challenge-of-globalization/ [aplūkots 2021. gada 22. decembrī].

[6] Sal. Osipova S., Kučs A., Rodiņa A., Neimanis J., Rezevska D., Kusiņš G., Laviņš A. Kādu tiesību sistēmu pieprasa Satversme?. Jurista Vārds, 2021. gada 7. decembris, Nr. 49 (1211), 8.–9. lpp.; Osipova S., Bārdiņš G. Cilvēka cieņa Satversmes tiesas judikatūrā. Jurista Vārds, 2021. gada 7. decembris, Nr. 49 (1211), 46.–50. lpp.

[7] Skat. plašāk: Skrūtons R. Kā būt konservatīvam. Liepāja: Kodoka, 2021, 48. lpp.

[8] Skat. plašāk: Skrūtons R. Kā būt konservatīvam. Liepāja: Kodoka, 2021, 48. lpp.

[9] 2020. gada 19. novembra likums “Grozījumi Kriminālprocesa likumā”. Latvijas Vēstnesis, 2020. gada 1. decembris, Nr. 232.

[10] Sal. Stukāns J. Grozījumu nevirzīšana būs kļūda un balstās tikai uz subjektīviem apsvērumiem. Jurista Vārds, 2012. gada 31. janvāris, Nr. 5 (704).

[11] Vai Latvijas Republikas Prokuratūras darbībā ir nepieciešami uzlabojumi? Rīga: Valsts kontrole, 2020, 42. lpp.

[12] Якоби П. Неотложная реформа предварительного слѣдствiя. Grāmata: Likums un tiesa: Krievu Juridiskās biedrības vēstnesis, 1929–1938. Sast. A. Šmite, A. Poriete; atb. red. L. Krūmiņa. Rīga: Latvijas Juristu biedrība, Senatora Augusta Lēbera fonds, 2000, 463. lpp.

[13] Rusanovs E., Lielbriede L. Kriminālvajāšanas jēdziena (ne)izpratne kā sistēmisks Latvijas kriminālprocesa trūkums un disfunkcijas iemesls. Pieejams: https://www.rusanovs.lv/news-category/kriminalvajasanas-jedziena-neizpratne-ka-sistemisks-latvijas-kriminalprocesa-trukums-un-disfunkcijas-iemesls/ [aplūkots 2022. gada 21. septembrī].

[14] 2020. gada 19. novembra likums “Grozījumi Kriminālprocesa likumā”. Latvijas Vēstnesis, 2020. gada 1. decembris, Nr. 232.

[15] Skat. plašāk: Rusanovs E. Versija par Paula Minca dzīvi un viņa ekstraordināro krimināljustīciju. Rīga: Rusanovs & Partneri, 2021, 30. lpp.

[16] Skat. plašāk: Головко В. Л. остсоветская теория судебного контроля в досудебных стадиях уголовного процесса: попытка концептуального переосмысления. Государство и Право, 2013, № 9, c. 23

[17] 2005. gada 21. aprīļa Kriminālprocesa likums. Latvijas Vēstnesis, 2005. gada 11. maijs, Nr. 74.

[18] Skat. 2020. gada 19. novembra likums “Grozījumi Kriminālprocesa likumā”. Latvijas Vēstnesis, 2020. gada 1. decembris, Nr. 232. Šeit un turpmāk publikācijā, ja vien nav norādīts citādi, ar jaunajiem grozījumiem Kriminālprocesa likumā būtu saprotami 2020. gada 19. novembra grozījumi.

[18] Rusanovs E., Lielbriede L. Daži kritiski apsvērumi par pierādījumu pārbaudes kārtības maiņu iztiesāšanā. Pieejams: https://juristavards.lv/eseja/281946-dazi-kritiski-apsverumi-par-pieradijumu-parbaudes-kartibas-mainu-iztiesasana/ [aplūkots 2022. gada 21. septembrī].

[20] Stukāns J. Pierādījumu pārbaudes kārtība, iztiesājot krimināllietu. Jurista Vārds, 2021. gada 16. novembris, Nr. 46 (1208), 12.–17. lpp.

[21] Skat. papildu apsvērumus šāda viedokļa pamatošanai: Satversmes tiesas 2019. gada 6. marta spriedums “Par Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma 3. panta 9.2 daļas 1. un 2.  punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 96. pantam”, 18.1. punkts; Satversmes tiesas 2017. gada 19. oktobra sprieduma “Par Solidaritātes nodokļa likuma 3., 5., 6., 7. un 9.  panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 109. pantam” 25.1. punkts.

[22] Skat. arī: Normatīvo aktu projektu izstrādes rokasgrāmata. Rīga: Valsts kanceleja, 2016, 21. lpp. Pieejams: https://tai.mk.gov.lv/get/book/pdf [aplūkots 2021. gada 14. decembrī].

[23] Fuller L. The Morality of Law. Revised edition, New Heaven: Yale University Press, 1969, p. 39. Citēts pēc: Smiltēna A. Latvijas tiesību sistēma un likumdevēja kritiskās kļūdas. Jurista Vārds, 2013. gada 12. februāris, Nr. 6 (757).

[24] Smiltēna A. Latvijas tiesību sistēma un likumdevēja kritiskās kļūdas. Jurista Vārds, 2013. gada 12. februāris, Nr. 6 (757).

[25] Skat. plašāk Satversmes tiesas 2018. gada 12. aprīļa spriedumu lietā Nr. 2017-17-01 “Par 2017. gada 1. jūnija likuma “Grozījumi likumā “Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju”” 1. panta un 2017. gada 22. jūnija likuma “Grozījums likumā “Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās”” atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 105. pantam”, kā arī Satversmes tiesas 2019. gada 6. marta spriedumu lietā Nr. 2018-11-01 “Par Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma 3. panta 9.2 daļas 1. un 2. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 96. pantam”.

[26] Sal. Strada-Rozenberga K. Kriminālprocess. Nacionālā enciklopēdija. Pieejams: https://enciklopedija.lv/skirklis/4088-kriminālprocess [aplūkots 2021. gada 11. oktobrī].

[27] Rusanovs E. Versija par Paula Minca dzīvi un viņa ekstraordināro krimināljustīciju. Rīga: Rusanovs & Partneri, 2021, 29. lpp.

[28] Sal. Neimanis J. Ievads tiesībās. Rīga: autora izdevums, 2004, 73. lpp.; Apse D. Tiesību zinātne un tiesību teorija: attīstības tendences Latvijā. Grāmatā: Ārvalsts investīcijas: kad tiesības mijiedarbojas. Latvijas Universitātes 74. zinātniskās konferences rakstu krājums. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2016, 272. lpp.

[29] Stopkrāns – ierīce (kā, parasti – vilciena) apstādināšanai ārkārtējos gadījumos. Sal. Latviešu literārās valodas vārdnīca. Rīga: Zinātne, 1991, 235. lpp.

[30] Apse D. Tiesību zinātne un tiesību teorija: attīstības tendences Latvijā. Grāmatā: Ārvalsts investīcijas: kad tiesības mijiedarbojas. Latvijas Universitātes 74. zinātniskās konferences rakstu krājums. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2016, 272. lpp.

[31] Ivans Foiņickis (Иван Яковлевич Фойницкий, 1847−1913) – Krievijas krimināltiesību un kriminālprocesuālo tiesību skolas pārstāvis, viens no ievērojamākajiem krievu tiesību zinātniekiem, docējis Auditoru augstskolā un Sanktpēterburgas Valsts universitātē. Atsauces uz I. Foiņicka fundamentālo darbu “Krimināltiesvedības kurss” (oriģ. Фойницкій И. Я. Курсъ угoловнаго судопроизводства) divos sējumos bieži sastopamas Latvijas starpkaru perioda periodikā un zinātniskajā literatūrā, dodot pamatu pieņēmumam, ka tobrīd tā bija vadošā izpratne par pierādīšanas būtību.

[32] Фойницкiй И. Я. Курсъ уголовнаго судопроизводства. Томъ II. Изд. третье, пересмотрѣнное и дополненное. Санктпетербургъ: Санатская Типографiя, 1910, с. 170.

[33] Фойницкiй И. Я. Курсъ уголовнаго судопроизводства. Томъ II. Изд. третье, пересмотрѣнное и дополненное. Санктпетербургъ: Санатская Типографiя, 1910, с. 170.

[34] “Истина есть соотвѣтствiе утвержденiя или отрицанiя какого-нибудь отношенiя его дѣйствительному присутствiю или отсутствiю между существующими отношенiями вещей, ихъ идей и знаковъ”. Троицкiй М. М. Учебникъ логики съ подробными указанiями на исторiю и современное состоянiе этой науки въ Россiи и другихъ странахъ. Москва: Типографiя А. А. Гатцука, 1886, книга первая, изданiе второе, c. 56; Фойницкiй И. Я. Курсъ уголовнаго судопроизводства. Томъ II. Изд. третье, пересмотрѣнное и дополненное. Санктпетербургъ: Санатская Типографiя, 1910, с. 171.

[35] Фойницкiй И. Я. Курсъ уголовнаго судопроизводства. Томъ II. Изд. третье, пересмотрѣнное и дополненное. Санктпетербургъ: Санатская Типографiя, 1910, с. 171.

[36] Glaser J. Handbuch des Strafprozesses I. Leipzig: Dunker & Humbold, 1883;
Руководство по уголовному процессу. Сочиненіе Юлія Глазера. Томъ Первый. Перев. съ нѣмецкаго А. Лихачева. Изд. ред. Журнала Гражданского и Уголовнаго Права. Санктпетербургъ: Типографія правительствующаго Сената, 1884, c. 7.

[37] Фойницкiй И. Я. Курсъ уголовнаго судопроизводства. Томъ II. Изд. третье, пересмотрѣнное и дополненное. Санктпетербургъ: Санатская Типографiя, 1910, c. 193.

[38] Фойницкiй И. Я. Курсъ уголовнаго судопроизводства. Томъ II. Изд. третье, пересмотрѣнное и дополненное. Санктпетербургъ: Санатская Типографiя, 1910, c. 193.

[39] Sk. Полный сводъ решенiй Уголовнаго кассационнаго департамента Правительствующаго Сената за 1871 годъ. Дело № 299; № 1187. В: Фойницкiй И. Я. Курсъ уголовнаго судопроизводства. Томъ II. Изд. третье, пересмотрѣнное и дополненное. Санктпетербургъ: Санатская Типографiя, 1910, c. 193.

[40] Фойницкiй И. Я. Курсъ уголовнаго судопроизводства. Томъ II. Изд. третье, пересмотрѣнное и дополненное. Санктпетербургъ: Санатская Типографiя, 1910, c. 193.

[41] Арутюнян А., Головко Л., Брусницын Л. Курс уголовного процесса. Москва: Статут, 2017, с. 139.

[42] Pompe W. P. J. Het bewijs in strafzaken. In: Vijf opstellen van Willem Pompe.  Zwolle : W. E. J. Tjeenk Willink, 1975. Citēts pēc: Khan A. A. K., Buisman C., Gosnell C. Principles of evidence in international criminal justice. Oxford, New York: Oxford University Press, 2010, p. 24., see also: 72nd reference.
Šī viedokļa autors Vilems Pompe (Willem Petrus Joseph Pompe, 1893–1968) bija ievērojams nīderlandiešu jurists un pasaulē plaši atzīts materiālo un procesuālo krimināltiesību pētnieks. Profesors Radbouda Universitātē un  Utrehtas Universitātē, daudzu publikāciju un grāmatu autors.

[43] Фойницкiй И. Я. Курсъ уголовнаго судопроизводства. Томъ II. Изд. третье, пересмотрѣнное и дополненное. Санктпетербургъ: Санатская Типографiя, 1910, c. 193.

[44] Фойницкiй И. Я. Курсъ уголовнаго судопроизводства. Томъ II. Изд. третье, пересмотрѣнное и дополненное. Санктпетербургъ: Санатская Типографiя, 1910, c. 264.

[45] Liede A. Kriminālprocess un tiesu pierādījumi. Rīga: Zvaigzne ABC, 1970, 269. lpp.

[46] Liede A. Kriminālprocess un tiesu pierādījumi. Rīga: Zvaigzne ABC, 1970, 272. lpp.

[47] Liede A. Kriminālprocess un tiesu pierādījumi. Rīga: Zvaigzne ABC, 1970, 272. lpp.

[48] Jansons J. 5. solis – Pierādījumi un to piemērošanas metodika. Juridiskās metodes pamati. 11 soļi tiesību normu piemērošanā. Rakstu krājums Autoru kolektīvs Dr. habil. iur., profesora E. Meļķiša zinātniskā redakcijā. Rīga: Ratio iuris, 2003, 88. lpp.

[49] Liede A. Latvijas PSR Kriminālprocess un tiesu pierādījumi. – Rīga: Zvaigzne, 1970., 276. lpp.

[50] Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Autoru kolektīvs prof. R. Baloža zinātniskā vadībā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 140. lpp.

[51] Apsīts H. Par prokuratūras stāvokli. Jurists, 1930. gada 1. maijs, Nr. 5 (21), 135. lpp.

[52] Vikmanis K. Tiesnešu biedrība par prokuratūras neatkarību. Jurists, 1933. gada 1. marts, Nr. 3 (46), 71. lpp.

[53] Stukāns J. Izmeklētāja un uzraugošā prokurora sadarbība: no prokuratūras skatpunkta. Jurista Vārds, 2021. gada 12. janvāris, Nr. 2 (1164), 32.-34. lpp.

[54] Damaška R. M. The faces of justice and state authority. New Haven and London: Yale University Press: 1986, p. 188.

[55] Vēsturiski šīs amatpersonas iebilda pret kandidāta kanonizāciju (svētumu), lai atklātu jebkādus rakstura trūkumus vai maldus pierādījumos, kas ļautu attiecīgo pārbaudāmo iecelt svēto kārtā.

[56] Sal. Meikališa Ā. Prokuratūra Latvijā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2002, 35.–36. lpp.

[57] 2020. gada 19. novembra likums “Grozījumi Kriminālprocesa likumā”. Latvijas Vēstnesis, 2020. gada 1. decembris, Nr. 232.

[58] Smiltēna A. Latvijas tiesību sistēma un likumdevēja kritiskās kļūdas. Jurista Vārds, 2013. gada 12. februāris,  Nr. 6 (757).

[59] Stukāns J. Koleģialitātes princips kriminālprocesā. Jurista Vārds, 2004. gada 5. oktobris, Nr. 38 (343).

[60] Valters N. Jautājums par aizstāvību iepriekšējā izmeklēšanā 4. Starptautiskā krimināltiesību kongresā, Parīzē. Tieslietu ministrijas Vēstnesis, 1937. gada 1. oktobris, Nr. 4, 823.–826. lpp.

[61] Dr. iur. Dr. phil. Lotārs Šulcs (1904–1994) – LU Tautsaimniecības un juridiskās fakultātes privātdocents. Pieejams: https://www.rusanovs.lv/wp-content/uploads/2018/06/Lotars_Sulcs_Arturs_Liede_vienaudzi_personibas_juristi_WW.pdf [aplūkots 2021. gada 11. oktobrī].

[62] Šulcs L. Kriminalprocess. [B. v.]: [b. i.], 1940, 33. lpp.

[63] Damaška M. Models of Criminal Procedure. Zbornik Pravnog Fakulteta u Zagrebu, 2001, Vol. 51, No. 3–4, p. 484.

[64] Sal. Глазеръ Ю. Руководство по уголовному процессу. Томъ первый. Санктпетербургъ: Типография Правительствующаго Сената, 1884, книга первая, c. 12.

[65] Sal. Thaman C. S. Two Faces of Justice in the Post-Soviet Legal Sphere: Adversarial Procedure, Jury Trial, Plea-Bargaining and the Inquisitorial Legacy. In: Crime, Procedure and Evidence in a Comparative and International Context: Essays in Honour of Proffessor Mirjan Damaška. Oxford and Portland, Oregon: Hart publishing, 2008, p. 102;
Grande E. Dances of Criminal Justice: Thoughts on Systemic Differences and the Search for the Truth. In: Crime, Procedure and Evidence in a Comparative and International Context: Essays in Honour of Professor Mirjan Damaška. Oxford and Portland, Oregon: Hart publishing, 2008, p. 145.

patīk
drukāt
 
 
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Satversme 100: Atver Satversmi
Satversme: Esejas
JAUNĀKĀS ESEJAS
JAUNĀKĀS TĒMAS
BIBLIOTĒKA
 
RAKSTI ESEJU
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties