Latvijas Republikas Valsts prezidentam Egilam Levitam,
Latvijas Republikas Ministru prezidentam Krišjānim Kariņam,
Latvijas Republikas tieslietu ministram Jānim Bordānam

Vēršamies pie jums sakarā ar 2022. gada 8. septembrī pieņemto likumu “Grozījumi Latvijas Pareizticīgās Baznīcas likumā”, ar ko cita starpā noteikts, ka:

1) “Baznīca – Latvijas Pareizticīgā Baznīca ar visām tās diecēzēm, draudzēm un iestādēm, kas ir pilnīgi patstāvīga un neatkarīga no jebkādas ārpus Latvijas esošas baznīcas varas (autokefālā baznīca)” (1. panta otrās daļas 1. punkts);

2) šis “likums pilnā mērā nostiprina Baznīcas autokefālo statusu” (3. panta pirmās daļas pirmais teikums);

3) “Baznīcu vada Baznīcas galva, kas ir neatkarīgs no jebkādas ārpus Latvijas esošas baznīcas varas” (3. panta trešā daļa).

Iepriekšminētajā sakarā mēs – reliģiskā organizācija “Latvijas Pareizticīgā Autonomā Baznīca Konstantinopoles Patriarhāta jurisdikcijā” (reģistrācijas Nr. 40801052674) – lūdzam jūs pievērst uzmanību tālāk izklāstītajiem mūsu argumentiem un apsvērumiem.

1. Latvijas Republikas Valsts prezidenta 2022. gada 5. septembra paziņojumā Nr. 26 “Par likumprojektu “Grozījumi Latvijas Pareizticīgās Baznīcas likumā” cita starpā ir norādīts, ka:

1) Valsts prezidents ir “rosinājis ar grozījumiem Latvijas Pareizticīgās Baznīcas likumā pilnā mērā atzīt Latvijas Pareizticīgās Baznīcas patstāvīgo un neatkarīgo (autokefālo) statusu” un ka likumprojekts “paredz atzīt, ka Latvijas Pareizticīgā Baznīca ar visām tās diecēzēm, draudzēm un iestādēm ir pilnīgi patstāvīga un neatkarīga no jebkādas ārpus Latvijas esošas baznīcas varas (autokefāla baznīca)”;

2) “Latvijas valstij jau kopš tās proklamēšanas ir bijis svarīgi, ka neatkarīgā Latvijā pastāv pilnīgi patstāvīga un neatkarīga Latvijas Pareizticīgā baznīca, kas darbojas saskaņā ar Latvijas likumiem”, kas “arhibīskapa Jāņa Pommera vadībā tika panākts neilgi pēc Latvijas Republikas proklamēšanas”;

3) “pēc Latvijas neatkarības atgūšanas Latvijas Pareizticīgā Baznīca ir mērķtiecīgi atjaunojusi šo vēsturisko baznīcas statusu, ko kanoniskajās tiesībās dēvē par autokefālu baznīcu”, un šis (tas ir, autokefālas baznīcas) statuss “nozīmē, ka Latvijas Pareizticīgā Baznīca ir pilnīgi patstāvīga un neatkarīga no jebkādas citas, ārpus Latvijas esošas baznīcas varas un ietekmes”;

4) “Latvijas Pareizticīgās Baznīcas likumā nepieciešami atsevišķi grozījumi, lai likums pilnā mērā korekti atspoguļotu šo Latvijas Pareizticīgās Baznīcas patstāvīgo un neatkarīgo (autokefālo) statusu”;

5) “pastāv zināms risks, ka Krievijas[1] Pareizticīgās baznīcas vadība vienpusēji varētu likvidēt Latvijas Pareizticīgās Baznīcas pilnīgu patstāvību un neatkarību un de facto mainīt tās kanonisko statusu”, un “tas skartu Latvijas Pareizticīgās Baznīcas laicīgo statusu Latvijas Republikā, kura noteikšana ekskluzīvi ir Latvijas likumu un pašas Baznīcas statūtu jautājums”;

6) ierosinātais likumprojekts “nozīmē, ka Latvijas Pareizticīgajai Baznīcai no valsts puses tiek expressis verbis atzīts tās patstāvīgas un neatkarīgas (autokefālas) baznīcas statuss”, un “līdz ar to likums korekti atspoguļos un nostiprinās situāciju, ka Latvijas Pareizticīgā Baznīca ir neatkarīga no jebkādas citas, ārpus Latvijas esošas baznīcas varas un ietekmes”;

7) “tas atbilst mūsu tiesiskajai tradīcijai valsts un baznīcas savstarpējās attiecībās (sk. Ministru kabineta 1926. gada 8. oktobra Noteikumus par pareizticīgās baznīcas stāvokli) un Latvijas nacionālajām interesēm”.

2. Tas pats ir norādīts arī 2022. gada 5. septembrī Valsts prezidenta sagatavotā un Saeimā iesniegtā likumprojekta “Grozījumi Latvijas Pareizticīgās Baznīcas likumā” anotācijā.

3. Mēs vēlamies uzreiz norādīt, ka Latvijas pareizticīgajai baznīcai[2] ir ievērojami lielāks kanoniskais statuss nekā izriet no likumprojekta “Grozījumi Latvijas Pareizticīgās Baznīcas likumā” anotācijas un tagad spēkā esošās Latvijas Pareizticīgās baznīcas likuma redakcijas.

4. Iepriekšminētais izriet no Konstantinopoles Patriarhāta Vissvētītā Vispasaules Patriarha un Svētās Sinodes 1936. gada 4. februāra Tomosa Nr. 375/240 par Latvijas Pareizticīgās baznīcas autonomijas tiesībām.[3]

5. Mums pilnībā nesaprotamu iemeslu dēļ ne Valsts prezidenta 2022. gada 5. septembra paziņojumā Nr. 26, ne arī 2022.gada 5. septembrī Valsts prezidenta sagatavotā un Saeimā iesniegtā likumprojekta anotācijā vispār pat nav pieminēts fakts, ka 1936. gadā Latvijas Pareizticīgā baznīca no Konstantinopoles ekumeniskā Patriarhāta saņēma autokefālijas Tomosu.

6. 1936. gada 4. februāra Tomoss Nr. 375/240 nav pieminēts arī ne “LV portālā” 2022. gada 22. septembrī publicētajā skaidrojumā “Par Latvijas Pareizticīgās Baznīcas statusu”[4] , nedz žurnālā “Jurista Vārds” 2022. gada 13. septembrī publicētajā Mārtiņa Drēģera rakstā ““Būt karā” jeb pusceļā uz jaunu Latvijas Pareizticīgās baznīcas statusu”[5] , lai gan tas ir ļoti būtisks dokuments, ar ko tika atzīta pirmskara Latvijas Pareizticīgās baznīcas autonomija un neatkarība no Maskavas.

7. Krievu (Русская[6]) Pareizticīgā baznīca joprojām ir “puslegāla” reliģiska organizācija, jo 16. gadsimtā šī baznīca atzina sevi par pakļautu Konstantinopoles ekumeniskajam Patriarhātam un nekad vēlāk nav lūgusi Konstantinopoles ekumeniskajam Patriarhātam tai piešķirt autokefālijas Tomosu. Vēlreiz uzsveram, ka nav tādas Krievijas Pareizticīgās baznīcas – ir J. Staļina 1943. gadā dibinātā Krievu Pareizticīgā baznīca.

8. Pēc mūsu domām Latvijas valstij bija – un joprojām ir – jāsper attiecīgi soļi, lai atzītu Staļina 1943. gadā dibināto Krievu Pareizticīgo baznīcu par nelikumīgu (vismaz) attiecībā uz mūsu valsti. Tāpēc mēs nosodām vēl šobaltdien turpinošos jebkādus centienus no Latvijas likumdevēja un citu augstāko Latvijas valsts institūciju un amatpersonas puses “legalizēt” šo Maskavas organizāciju, kura jau kopš Latvijas okupācijas ir uzurpējusi un arī pēc Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas īsteno teju “ekskluzīvu” reliģisko varu pār pareizticīgajiem Latvijā. Šādi rīkojoties, Latvijas augstākās iestādes un amatpersonas vistiešākajā veidā pūš Kremļa stabulē…

9. Krievijā valdošajai varai allaž ir bijusi tāda nostāja, ko visprecīzāk būtu raksturot ar vārdiem “ticība Dievam nav nemaz tik slikta, jo ar tās palīdzību var kontrolēt ļaužu masas”. Ne velti gan PSRS, gan – pēc PSRS sabrukuma – Krievijā (un jo īpaši V. Putina valdīšanas laikā) Krievijas režīms vienmēr ir bijis īpaši ieinteresēts savas ietekmes paplašināšanā un saglabāšanā ne tikai Krievijas, bet arī citu valstu pareizticīgajās baznīcās, lai padarītu to par paklausīgu instrumentu čekistu (agrāk – VDK, tagad – FSB darbinieku) rokās un ar tā palīdzību kontrolētu Krievijas un attiecīgo citu valstu iedzīvotājus.

10. Pēc Latvijas valsts nodibināšanas izveidotā Latvijas Pareizticīgā baznīca ieguva autonomiju. 1921. gadā par Rīgas un Latvijas arhibīskapu kļuva Jānis Pommers. Pēc viņa nāves 1934. gadā Latvijas Pareizticīgās baznīcas Sinode paziņoja par kanonisko pakļaušanos Konstantinopolei un lūdza Vispasaules (Konstantinopoles) patriarhu uzņemt Latvijas Pareizticīgo baznīcu savā jurisdikcijā. Pēc dažiem mēnešiem piekrišana tika saņemta. 1936. gadā par Rīgas un visas Latvijas Metropolītu tika ievēlēts Augustīns Pētersons (1873–1955). Metropolīts Augustīns par savu galveno uzdevumu uzskatīja latviešu valodas ieviešanu dievkalpojumos, pieprasot baznīckungiem latviešu valodas zināšanas. Viņš vēlējās Latvijas Pareizticīgo baznīcu izveidot par tādu garīgo centru, kas ir neatkarīgs no Krievijas impērijas. Metropolīts Augustīns kalpoja šajā amatā līdz 1942. gadam, bet vēlāk devās trimdā uz Zviedriju, kur vēlāk izveidoja pareizticīgo draudzes, kas nepakļāvās Maskavas patriarhātam. Kad PSRS 1940. gadā okupēja Latviju, Latvijas Pareizticīgā baznīca nonāca Krievu Pareizticīgās baznīcas pakļautībā. Tautas komisariāta priekšsēdētājs V. Merkulovs ziņoja J. Staļinam: “Latvijas, Igaunijas un Lietuvas republiku teritorijās patlaban pastāv autokefālās pareizticīgās baznīcas, kuras vada vietējie metropolīti – buržuāzisko valdību ielikteņi. […] Ap Sinodes galvu Augustīnu, agrāk aktīvu Ulmaņa atbalstītāju, grupējas pretpadomju elementi – bijušie fašistiskās organizācijas “Pērkoņkrusts” dalībnieki”. Tāpēc tika pieņemts Maskavas patriarhāta lēmums par Latvijas, Igaunijas un Lietuvas pareizticīgo baznīcu pakļaušanu Maskavas patriarhātam, izmantojot padomju okupācijas varas pakalpiņu rakstītus šāda veida “iesniegumus no Baltijas valstu vietējās garīdzniecības puses”. 1941. gada 27. februārī Maskavas patriarhāts pieņēma lēmumu, ar kuru likvidēja Latvijas Pareizticīgo baznīcu, tās īpašumus konfiscēja, atlaida Sinodi un atņēma metropolītam Augustīnam metropolīta nosaukumu. 30 garīdznieki atteicās sadarboties ar Maskavu. Viņu vietā stājās padomju okupācijas varai padevīgie. Vācu okupācijas laikā metropolīts Augustīns atkal centās atjaunot patstāvīgu Latvijas Pareizticīgo baznīcu, taču tam pakļāvās vairs tikai daļa no Latvijas draudzēm. Otrā pasaules kara laikā nacisti nebija ieinteresēti atjaunot neatkarīgās Latvijas Pareizticīgās baznīcas darbību, un tikai pēc kara, metropolītam Augustīnam emigrējot uz Vāciju, Latvijas Pareizticīgā baznīca tur atjaunoja savu darbību 17 draudzēs un darbojās Konstantinopoles Patriarhāta kanoniskajā pakļautībā. Latvijā līdz padomju okupācijas varas atjaunošanai 1944. gadā līdztekus pastāvēja gan metropolīta Augustīna atjaunotā patstāvīgā Latvijas Pareizticīgā baznīca, gan Maskavas patriarhātam pakļautā Baltijas pareizticīgā baznīca. Pēc padomju okupācijas varas atjaunošanās 1944. gadā Latvijā ļāva darboties Staļina un Maskavas patriarhāta kontrolē esošajai pareizticīgajai baznīcai, ko acu aizmiglošanas labad “demokrātiski” nosauca par “Latvijas Pareizticīgo Baznīcu”. Pēc Otrā pasaules kara Latvijas Pareizticīgā Baznīca atkal tika pakļauta Maskavas patriarhāta jurisdikcijai. Kad 1990. gadā tika atjaunota Latvijas valsts, Latvijas Pareizticīgā Baznīca turpināja izlikties, ka to “nekas īpašs” ar Maskavas patriarhātu nesaista, proti, ka tā ir baznīca “ar pašnoteikšanās tiesībām”, lai gan tādu tai īstenībā nebija un joprojām nav. 1992. gadā Maskavas patriarhs Aleksijs II tai piešķīra “autonomiju Maskavas patriarhāta garīgā pārraudzībā”. Krievzemes Pareizticīgās Baznīcas Sinodes 1992. gada 11. augusta sēdē, kuru vadīja Maskavas un visas Krievzemes patriarhs Aleksijs II, tika atjaunots patriarha Tihona 1921. gada 19. jūnija lēmums par Latvijas Pareizticīgās Baznīcas patstāvību (autonomiju) “garīgi-kanoniskā vienotībā ar Maskavas patriarhātu”.

11. Paradoksāli, bet fakts – pēc Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas pati valsts atbrīvojās no “Kremļa diktāta”, taču pareizticīgā baznīca – nē… Gluži pretēji – Latvijas valsts nostiprināja Maskavas patriarhāta pakļautībā joprojām esošo baznīcu… Proti, 1992. gada 30. decembrī Latvijas Republikas Tieslietu ministrijā tika reģistrēta reliģiskā organizācija “Latvijas Pareizticīgā Baznīca” un “Latvijas Pareizticīgās baznīcas 1936. gada statūtu atjaunotā redakcija”, tādā veidā atzīstot 1992. gadā reģistrēto reliģisko organizāciju “Latvijas Pareizticīgā Baznīca” par Latvijas Pareizticīgās baznīcas, kas Latvijas Republikā darbojās līdz 1940. gada okupācijai, “tiesību pārmantotāju”...

12. Tātad – Latvijas Republikas Tieslietu ministrija “leģitimizēja” to, ka Latvijas okupācijas sekas attiecībā uz pareizticīgo baznīcu Latvijā nav likvidētas… 2008. gadā Saeima pieņēma Latvijas Pareizticīgās Baznīcas likumu, ar kuru joprojām Maskavas patriarhāta kanoniskajā pakļautībā esošajai baznīcai nostiprināja tiesības uz Latvijas Pareizticīgajai baznīcai piederējušajiem nekustamajiem zemes īpašumiem, kā arī reliģiskajām un saimnieciskajām būvēm... Vairākus Latvijas Pareizticīgajai baznīcai savulaik piederējušus īpašumus uz Latvijas Pareizticīgās Baznīcas metropolīta izsniegtas pilnvaras pamata iztirgoja bijušais LPSR Reliģijas lietu pilnvarotais, VDK virsnieks Aleksandrs Iščenko… Nav saprotams, kāpēc netaisnīgo Latvijas Pareizticīgās Baznīcas arī turpmāku piesaisti Maskavas patriarhātam un, attiecīgi, tās kontroles no Kremļa saglabāšanu pieļāva arī, piemēram, Latvijas tā laika tieslietu ministrs Viktors Skudra…

13. Ar patiesu nožēlu ir jāsecina, ka Latvijas valsts nedarīja neko, lai pēc PSRS sabrukuma un Latvijas neatkarības atjaunošanas atgūtu gan juridisku, gan faktisku spēku un nozīmi Konstantinopoles ekumeniskā Patriarhāta 1936. gadā izdotais Tomoss par Latvijas Pareizticīgās baznīcas autokefāliju… Gluži pretēji…

14. Latvijas Pareizticīgās Baznīcas likuma 9. pantā joprojām – arī pēc likuma “Grozījumi Latvijas Pareizticīgās Baznīcas likumā” pieņemšanas 2022. gada 8. septembrī – ir noteikts, ka “Civillikumā un citos normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā salaulāt ir tiesīgi tie [Maskavas patriarhāta kontrolē esošās Latvijas Pareizticīgās] Baznīcas garīdznieki, kuriem [Maskavas patriarhāta kontrolē esošā Latvijas Pareizticīgā] Baznīca devusi atļauju un kuri ierakstīti Tieslietu ministrijai iesniegtajā laulāttiesīgo garīdznieku sarakstā”.

15. Tāpat – par spīti Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2018. gada 26. aprīlī pieņemtajam spriedumam lietā Nr. 2017-18-01[7] (un tā Secinājumu daļā ietvertajām atziņām par to, ka Latvijā ir pieļaujama arī citu tās pašas – arī pareizticīgās – konfesijas baznīcu dibināšana un oficiāla reģistrēšana) – Latvijas Pareizticīgās Baznīcas likuma 3. panta piektajā daļā joprojām (un arī – pēc likuma “Grozījumi Latvijas Pareizticīgās Baznīcas likumā” pieņemšanas 2022. gada 8. septembrī) ir noteikts, ka “Latvijas Pareizticīgās Baznīcas” nosaukumu drīkst lietot vienīgi konkrētā reliģiskā organizācija un tās draudzes, kā arī tās dibinātās iestādes un institūcijas un ka citu reliģisko organizāciju, biedrību, nodibinājumu un tiesību subjektu nosaukumiem nepārprotami jāatšķiras no šīs Baznīcas nosaukuma.

16. Ar šo un ar Satversmes tiesas 2018. gada 26. aprīļa spriedumā lietā Nr. 2017-8-01 par neatbilstošām Satversmei atzīto tiesību normu palīdzību Latvijas valsts bija ilgstoši likusi šķēršļus mūsu centieniem panākt padomju okupācijas likvidētās pirmskara Latvijas Pareizticīgās baznīcas de facto un de jure atjaunošanu un joprojām liedz pilnvērtīgi darboties…

17. Diemžēl Latvijas valsts joprojām nevēlas sekot Igaunijas un Ukrainas piemēram, kur atjaunotas Konstantinopoles Patriarhātā esošās baznīcas. Šādus centienus mēs līdz šim neesam saskatījuši ne Tieslietu ministrijas, ne Ārlietu ministrijas rīcībā – neskatoties uz vispārzināmo faktu, ka Konstantinopoles ekumeniskais Patriarhāts ir pareizticīgo visaugstākais sēdeklis un visu pasaules pareizticīgo kristiešu centrs. Par šādiem centieniem neliecina arī 2022. gada 8. septembrī pieņemtais likums “Grozījumi Latvijas Pareizticīgās Baznīcas likumā”…

18. Kaimiņvalstī Igaunijā attiecībā uz tās pareizticīgo baznīcu jau sākotnēji veidojās salīdzinoši atšķirīga faktiskā un situācija. Igaunijas Apustuliskā pareizticīgo baznīca atradās Konstantinopoles Patriarhāta kanoniskajā jurisdikcijā jau kopš 1923. gada. Kad 1940. gadā PSRS okupēja Igauniju un drīz vien likvidēja vietējās pareizticīgās baznīcas autonomiju, pakļaujot to Maskavas patriarhātam, daži priesteri 1944. gadā, pirms padomju okupācijas karaspēka atgriešanās Igaunijā, aizbēga un uzturēja Igaunijas Apustulisko pareizticīgo baznīcu trimdā Zviedrijā, Stokholmā. Pēc PSRS sabrukuma trimdā izdzīvojusī Konstantinopoles Patriarhātam pakļautā Igaunijas pareizticīgā baznīca atgriezās Igaunijā, kur varas iestādes to nekavējoties atzina. 1993. gadā Igaunijas Republikas Iekšlietu ministrija oficiāli reģistrēja Igaunijas Apustulisko pareizticīgo baznīcu, kura pēc īpašumu restitūcijas un citu pirmskara perioda Igaunijas Republikā spēkā esošo tiesību atjaunošanas kļuva par īpašnieci visam pareizticīgās baznīcas īpašumam Igaunijā. Savukārt pareizticīgo baznīcas “Maskavas daļa” – līdzīgi kā Latvijā – tajā pašā 1993. gadā tika pārveidota par autonomu Igaunijas pareizticīgo baznīcu. Taču Igaunijas Republikas Iekšlietu ministrija atteicās to reģistrēt, norādot, ka tās nosaukums ir pārāk līdzīgs Igaunijas Apustuliskās pareizticīgo baznīcas nosaukumam. Tā rezultātā visi “Maskavas priesteri” un to vadīto draudzes locekļi kļuva par svešiniekiem baznīcās, kuras padomju okupācijas varas gados bija pieraduši uzskatīt par savējām. Krievijas Ārlietu ministrija regulāri izplatīja paziņojumus par “Igaunijas vadības rupjo iejaukšanos baznīcas dzīvē, pamatojoties uz politiskiem apsvērumiem” un “krievvalodīgo pareizticīgo tiesību pārkāpumiem”. Igaunijas valdība atbildēja, ka tā rīkojas saskaņā ar likumu, un aicināja arī “Maskavas baznīcu” darīt to pašu. 1996. gadā Konstantinopoles patriarhs Bartolomejs I pārņēma Igaunijas Apustulisko pareizticīgo baznīcu savā kanoniskajā jurisdikcijā. Vairākās sanāksmēs (Cīrihē, Ženēvā, Vīnē un Berlīnē) laika posmā no 1996. līdz 2001. gadam abas Igaunijas pareizticīgo baznīcas ar Igaunijas Republikas Iekšlietu ministrijas un vēlāk arī ar Maskavas un Konstantinopoles Patriarhāta delegāciju starpniecību panāca kompromisa vienošanos, proti, puses vienojās par tiesiskajām attiecībām attiecībā uz īpašumu,[8] savukārt “Maskavas baznīca” tika oficiāli nosaukta par “Maskavas patriarhāta Igaunijas pareizticīgo baznīcu” un 2002. gadā beidzot reģistrēta Igaunijas Republikas Iekšlietu ministrijā. Jau pirms šīs vienošanās noslēgšanas visas pareizticīgo draudzes bija pašas izlēmušas, vai tās ietilps “Konstantinopoles baznīcā” vai “Maskavas baznīcā”.

19. Saskaņā ar Latvijas Pareizticīgās Baznīcas statūtu 1. paragrāfu Latvijas Pareizticīgā Baznīca, kas atrodas suverēnā Latvijas valstī, “kanoniski atrodas Maskavas patriarhātā”… Ir skaidrs, ka Latvijas Pareizticīgā Baznīca, kura joprojām ir Maskavas patriarhāta kanoniskajā pārvaldībā un patiesībā nav (un nekad nav bijusi) pirmskara Latvijas Pareizticīgās baznīcas tiesību pārņēmēja, nevēlas nonākt konfliktā ar saviem “Maskavas priekšniekiem” – tam iemeslu var būt daudz, bet galvenie, protams, ir visai labi nojaušami...[9]

20. Kad 2019. gada jūnijā Latvijas Republikas Saeima steidzamības kārtā atbalstīja ierosinājumu ar likumu ieviest kvalifikāciju Latvijas Pareizticīgās Baznīcas garīdzniekiem, nosakot, ka par šīs baznīcas metropolītu vai bīskapu var būt tikai Latvijas pilsonis, kurš pastāvīgi uzturas valstī vismaz desmit gadus, Saeimas Juridiskais birojs izteica iebildumus pret šādiem likuma grozījumiem, norādot, ka tie ir pretrunā ar starptautiskajiem nolīgumiem, Latvijas likumam, reliģijas brīvībai un baznīcas iestāžu autonomijai, un tāpēc ieteica likumu negrozīt, atsaucoties uz Satversmes 99. pantu. Pagaidām nav zināms, vai un kādu nostāju Saeimas Juridiskais birojs ir paudis saistībā ar Saeimas 2022. gada 8. septembrī pieņemto likumu “Grozījumi Latvijas Pareizticīgās Baznīcas likumā”.

21. Mūsu reliģisko organizāciju “Latvijas Pareizticīgā Autonomā Baznīca Konstantinopoles Patriarhāta jurisdikcijā” un tās sastāvā esošās draudzes līdz pat nesenam laikam vadīja Viktors Kontuzorovs. Viktors Kontuzorovs bija Daugavpils un Latvijas arhibīskaps no 1995. gada 21. jūnija. Apmelojot un nepatiesi apsūdzot viņu “finansiālo un kanonisko pārkāpumu” izdarīšanā, ar Latvijas Pareizticīgās Baznīcas Koncila 1996. gada jūnija lēmumu, kuru apstiprinājis Rīgas un visas Latvijas Metropolīts Aleksandrs, Viktors Kontuzorovs tika izslēgts no garīdznieku kārtas. Ar Latvijas Pareizticīgās baznīcas Koncila 1997. gada 10. novembra aktu Viktors Kontuzorovs tika pavisam izslēgts no Latvijas Pareizticīgās Baznīcas. Līdz ar to viņš no tā laika vairs nepiederēja pie Maskavas patriarhāta un tā “filiāles” Latvijā un no tiem neatkarīga jau sākotnēji bija arī viņa vēlāk dibinātā un vadītā reliģiskā organizācija.

22. Jau kopš 1996. gada Viktors Kontuzorovs veltīja savu dzīvi Latvijas pareizticīgās baznīcas atbrīvošanai no Maskavas patriarhāta važām un tās atgriešanai Konstantinopoles ekumeniskā Patriarhāta juridikcijā, kā to paredzēja un joprojām paredz Konstantinopoles Patriarhāta 1936. gada 4. februāra Tomoss Nr. 375/240.

23. Diemžēl 2022. gada 6. martā Viktors Kontuzorovs aizgāja aizsaulē. Taču mēs – reliģiskā organizācija “Latvijas Pareizticīgā Autonomā Baznīca Konstantinopoles Patriarhāta jurisdikcijā” un tās draudžu locekļi – esam apņēmības pilni turpināt viņa aizsākto cīņu un novest to līdz loģiskam un dabiskam noslēgumam – Latvijas pareizticīgās baznīcas pilnīgai neatkarībai no Maskavas patriarhāta un atgriešanai Konstantinopoles Patriarhāta jurisdikcijā.

24. Starp citu, ja Latvijas pareizticīgā baznīca loģiski un dabiski atgrieztos atpakaļ Konstantinopoles jurisdikcijā (kā tas bija līdz Latvijas okupācijai 1940. gadā), tad visiem Latvijas kristiešiem atkal būtu viens un tas pats Ziemassvētku vakars, proti, 24. decembrī, tāpēc ka jau 1923. gadā Konstantinopoles Patriarhāts izveidoja jauno kalendāru, kas pieskaņoja laika skaitīšanu pārējiem kristīgajiem, un kopš tā laika visi pareizticīgie, kas dzīvoja Grieķijā, Kiprā, Rumānijā, Bulgārijā un citur, sāka svinēt Ziemassvētkus vienlaikus ar visiem pārējiem kristiešiem. Turpretī Maskavas patriarhāts joprojām saglabā atšķirīgu laika skaitīšanu un turpina svinēt šos svētkus atrauti – citās dienās.

25. Ļoti ceram, ka jūs atradīsiet iespēju iedziļināties šajā vēstulē izklāstītajos argumentos un apsvērumos. Un paturam cerību uz jūsu atbalstu minētajā cīņā. Esam ar mieru sadarboties ar Latvijas valsts iestādēm un amatpersonām, risinot šo Latvijas valstij ļoti svarīgo jautājumu.

26. Turklāt ir svarīgi norādīt, ka Konstantinopoles Patriarhāta Vissvētītā Vispasaules Patriarha un Svētās Sinodes 1936. gada 4. februāra Tomosa Nr. 375/240 realizēšana aiztaupīs pilnīgi lieko un gan Latvijas valsti kopumā, gan Latvijas Republikas Tieslietu ministru Jāni Bordānu personiski ļoti pazemojošo soli – vēršanos Latvijas Republikas Ministru kabineta vārdā pie Krievzemes patriarha Kirila, pazemīgi lūdzot viņu “izmantot [patriarham Kirilam] pieejamās kanoniskās pilnvaras un Latvijas Pareizticīgajai Baznīcai izsniegt autokefālijas Tomosu”… Tā taču būtu nevajadzīga un pazemojoša rīcība, ņemot vērā, ka Konstantinopoles Patriarhāts ir izsniedzis Latvijas pareizticīgajai baznīcai autokefācijas Tomosu jau 1936. gadā!

27. Mēs patiešām esam bijuši spiesti ieguldīt ļoti lielus naudas un laika resursus līdzšinējos faktiskos un tiesiskos strīdos ar Latvijas valsts un pašvaldību iestādēm un amatpersonām, tāpēc mēs ļoti ceram, ka jūsu atbalsts mums aiztaupīs nepieciešamību apstrīdēt 2022. gada 8. septembrī pieņemto likumu “Grozījumi Latvijas Pareizticīgās Baznīcas likumā”, vēršoties Latvijas Republikas Satversmes tiesā, un, ja vēršanās tajā kaut kādu iemeslu dēļ nebūs sekmīga, – Eiropas Cilvēktiesību tiesā.

Lai Dievs jūs svētī!

Patiesā cieņā, Latvijas Pareizticīgās Autonomās Baznīcas Konstantinopoles Patriarhāta jurisdikcijā Sinodes Priekšsēdētājs Dailis Jākobsons

Rīgā 2022. gada 30. septembrī

(Vēstulei pielikumā pievienota: Latvijas Valsts vēstures arhīva 2010. gada 25. janvāra izziņa Nr. 5-K-65 “Par Latvijas Pareizticīgās baznīcas stāvokli 1936. g. – 1940. g.” (kopija).)

[1] Skat. šīs vēstules 7. punkta pirmo teikumu un attiecīgo zemsvītras atsauci.

[2] Šeit un turpmāk ar vārdiem “Latvijas pareizticīgā baznīca” – vārdus “pareizticīgā” un “baznīca” rakstot ar mazo burtu – ir domāta, plašākā nozīmē, visa pareizticīgo kopiena Latvijā, nevis tikai reliģiskā organizācija “Latvijas Pareizticīgā Baznīca” (vienotais reģistrācijas Nr. 90000085869) un tās draudžu locekļi.

[3] Pielikumā – Latvijas Valsts vēstures arhīva 2010. gada 25. janvāra izziņa Nr. 5-K-65 “Par Latvijas Pareizticīgās baznīcas stāvokli 1936.g. – 1940.g.” (kopija).

[4] Skat.: https://lvportals.lv/skaidrojumi/344895-par-latvijas-pareizticigas-baznicas-statusu-2022

[5] Skat.: https://juristavards.lv/doc/281908-but-kara-jeb-puscela-uz-jaunu-latvijas-pareizticigas-baznicasstatusu/

[6] Nevis “Krievijas”, kā aplami tiek norādīts gandrīz visos informācijas avotos latviešu valodā (krievu valodā nosaukums ir “Русская Православная Церковь” – skat. Maskavas patriarhāta mājaslapu http://www.patriarchia.ru).

[7] Latvijas Republikas Satversmes tiesa 2018. gada 26. aprīļa spriedumā lietā Nr. 2017-18-01 nosprieda:

1. Atzīt Reliģisko organizāciju likuma 7. panta otro daļu, ciktāl tā neparedz tiesības draudzēm, kuras pirmo reizi uzsāk darbību Latvijas Republikā un nepieder pie valstī jau reģistrētajām reliģiskajām savienībām (baznīcām), izveidot reliģisku savienību (baznīcu) pirms desmit gadus ilga pārreģistrācijas perioda beigām, par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 99. un 102. pantam.

2. Atzīt Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešo daļu un 8. panta ceturto daļu par neatbilstošām Latvijas Republikas Satversmes 99. un 102. pantam.

[8] Igaunijas Apustuliskā pareizticīgo baznīca no strīdus nekustamā īpašuma objektiem (14 baznīcām un vēl 4 citām ēkām) atteicās par labu valstij, un tā tos uz 50 gadiem nodeva lietošanā “Maskavas baznīcai”.

[9] Jāpievērš uzmanība kaut vai tam, ka 2022. gada martā Latvijas Pareizticīgās Baznīcas metropolīts Aleksandrs Krievijas uzsākto agresiju Ukrainā nosodīja diezgan vispārīgi… Viņa paustajā nosodījumā nebija runa par Krievijas agresiju. Tajā netika pausts atbalsts Ukrainai. Nemaz nerunājot par to, ka no viņa puses netiek runāts nedz par Krievijas okupantu piekoptajām zvērībām Ukrainā, ne arī par to, kā viņš vērtē “Maskavas patriarhāta” un tā vadītāja – patriarha Kirila – vairākkārt nepārprotami pausto atbalstu V. Putinam un viņa rokaspuišu zvērībām Ukrainā... “Krievija neuzbrūk – tā aizstāvas pret Rietumiem”, tā paziņoja patriarhs Kirils. Kādā dievkalpojumā, kurš notika Krievijas bruņoto spēku galvenajā katedrālē, viņš mudināja Krievijas karavīrus aizstāvēt savu valsti tā, “kā tikai krievi to spēj”… Jau 2014. gadā, Krievijai iebrūkot Krimā, bija redzams, kā Krievijas pareizticīgo priesteri iesvētī raķetes, savukārt Svjatogorskas vīriešu klosteris Austrumukrainā tika izmantots par “zaļo cilvēciņu” pulcēšanās un ieroču uzkrāšanas vietu. Patriarhs Kirils visus V. Putina pretiniekus Ukrainā toreiz sauca par “ļaunuma spēkiem”. Maskavas patriarhāts joprojām ir cieši saaugusi ar Kremļa režīmu un tā specdienestiem. Pats patriarhs Kirils ir bijušais VDK aģents ar iesauku “Mihailovs”. Savukārt Latvijas Pareizticīgās baznīcas metropolīts Aleksandrs tā arī joprojām neko nav publiski paskaidrojis neko par čekas kartīti ar viņa vārdu, uzvārdu un dzimšanas gadu, kā arī datu bāzē “Delta” atrodamajiem ziņojumiem ar parakstu “Čitaķeļ” (“Lasītājs” – krievu val.)…