19. Oktobris 2023 13:31
Domnīca / eseja
Vai Latvijā ir vajadzīga tiesa, kuras spriedumus var nepildīt vai arī pildīt, kā un kad vien iegribas?!

Satversmes tiesas likuma 32. panta otrā daļa noteic, ka Satversmes tiesas spriedums un tajā sniegtā attiecīgās tiesību normas interpretācija ir obligāta visām valsts un pašvaldību institūcijām (arī tiesām) un amatpersonām, kā arī fiziskajām un juridiskajām personām. Līdz ar to Satversmes tiesas spriedumā ietvertie secinājumi un nolemtais ir imperatīvas prasības (ne dispozitīvas), tātad obligātas.

Latvijas Republikas Satversmes tiesa 2019. gada 7. novembra spriedumā lietā Nr. 2018-25-01 “Par Latvijas Sodu izpildes kodeksa 50.4 panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. pantam” atzina Latvijas Sodu izpildes kodeksa 50.4 pantu, ciktāl tajā paredzētajai atšķirīgajai attieksmei pret notiesātajiem vīriešiem nav objektīva un saprātīga pamata, par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 91. pantam un spēkā neesošu no 2021. gada 1. maija.

Ja Satversmes tiesa atceļ tiesību normu, tostarp likuma normu, ar brīdi nākotnē, tad tiesību normas atcelšanas brīdis ir uzskatāms arī par termiņu normatīvā akta pieņēmējam izstrādāt un pieņemt jaunu normatīvo regulējumu, kad saskaņā ar Satversmes tiesas spriedumu šādu normatīvo regulējumu ir nepieciešams pieņemt. Kad spēku zaudē par prettiesisku atzītā tiesību norma, spēkā jābūt jau jaunam normatīvajam regulējumam (skat. Priekulis J. Efektīvs tiesību aizsardzības līdzeklis pret likumu, 146. lpp.).

Lai nodrošinātu sodu izpildes nepārtrauktību un dotu iespēju likumdevējam saskaņot nepamatota tiesību aizskāruma novēršanai nepieciešamās izmaiņas ar kopējo sodu izpildes politiku, tika noteikts, ka tiesību norma tiek atcelta un līdz ar to tiesību pārkāpums pārtraucams ne vēlāk kā pusotru gadu pēc Satversmes tiesas sprieduma pieņemšanas brīža (skat. Satversmes tiesas 2019. gada 7. novembra sprieduma lietā Nr. 2018-25-01 31. punktu).

Satversmes tiesa secina, ka tiesiskais regulējums, kas tikai pēc dzimuma kritērija, neņemot vērā katras notiesātās personas individuālās vajadzības un riskus, notiesātajiem vīriešiem paredz stingrāku soda izciešanas režīmu, kā arī no tā izrietošas atšķirīgas tiesības un ierobežojumus salīdzinājumā ar notiesātajām sievietēm, nenodrošina notiesāto vīriešu tiesību ievērošanu.

“Tādējādi notiesātā sieviete, kas izcietusi pusi no soda, teorētiski jau var tikt pārvietota uz atklāto cietumu. Turpretī notiesātais vīrietis pēc tam, kad izcietis pusi no soda, var būt nonācis vienīgi slēgtā cietuma soda izciešanas režīma augstākajā pakāpē un tikai pēc nenoteikta laika var tikt pārvietots uz daļēji slēgtā cietuma soda izciešanas režīma augstāko pakāpi” (skat. sprieduma 20.2. punktu).

Šādai interpretācijai ir likuma spēks. Likumdevējs ir veicis virkni grozījumu nolūkā imitēt minētā sprieduma izpildi, tomēr jāatzīmē, ka līdz tiesas noteiktajam datumam tiesību aizskārums netika novērsts un uz doto brīdi tas turpinās. Tiesību apjoms ir pielīdzināts taču nav novērsts tiesību aizskārums, kurš izriet no imperatīvas prasības notiesātajam vīrietim izciest 3/4 no soda, lai tas varētu nokļūt atklātajā cietumā, savukārt notiesātajai sievietei ir jāizcieš 2/4 no soda, lai tā varētu nokļūt atklātajā cietumā.

2022. gada nogalē Tieslietu ministrija virzīja likumprojektu “Grozījumi Latvijas Sodu izpildes kodeksā” (22-TA-3178), kurš paredzēja novērst (kaut arī ar vairāku gadu nokavēšanos) minētajā Satversmes tiesas spriedumā konstatētos ilgstošos ieslodzīto un viņu tuvinieku tiesību pārkāpumus.

Tieslietu ministrija, apliecinot savu nespēju un/vai klaju Satversmes tiesas spriedumu ignoranci, jau gandrīz gadu (no 03.11.2022.) nespēj pieņemt augstākminēto likumprojektu.

Kaut arī uz doto brīdi varētu šķist, ka likumprojekts ir nonācis finiša taisnē, t.i., nodots atkārtotai saskaņošanai, tomēr no likumprojekta jaunās redakcijas izriet, ka Satversmes tiesas spriedumā konstatētie pārkāpumi tiks novērsti tikai kaut kad nākotnē.

Likumprojekta 45. punkts paredz: “Šā kodeksa grozījumi 50.4, 50.6 un 50.7 pantā, kas nosaka brīvības atņemšanas soda izpildes uzsākšanu noteikta veida brīvības atņemšanas iestādē vai soda izciešanas režīma pakāpē, ir piemērojami attiecībā uz personām, kuras brīvības atņemšanas soda izciešanu uzsāk pēc 2023. gada 31. decembra.”

Minētais faktiski nozīmē, ka vismaz 77 % ieslodzīto tiesības netiks ievērotas un nodrošinātas atbilstoši Satversmes tiesas nolemtajam.

Attiecībā uz iespējamību nepildīt Satversmes tiesas spriedumu bijusī Satversmes tiesas priekšsēdētāja I. Ziemele uzsver: “Satversmes tiesas spriedumi ir jāievēro ikvienam, tos nedrīkst nepildīt. Atkāpties no spriedumā izteiktajām atziņām drīkst vienīgi pati Satversmes tiesa, ja tiek izskatīta līdzīga lieta un ja ir mainījušies lietas apstākļi” (https://lvportals.lv/tiesas/299132-satversmes-tiesas-spriedumi-japilda-un-nav-atcelami-2018).

Eiropas Savienības Tiesas bijušais tiesnesis Egils Levits atzīmē, ka apstākļu, pie kuriem varētu nepildīt Satversmes tiesas spriedumu, nav (https://lvportals.lv/tiesas/299132-satversmes-tiesas-spriedumi-japilda-un-nav-atcelami-2018).

Satversmes tiesas sprieduma izpilde ir viens no konstitucionālās iekārtas pamatprincipiem. Citādi nav jēgas izveidot konstitucionālo tiesu, ja tās spriedumi paliktu neizpildīti. Praktiskas nozīmes šādai tiesai nebūtu (piem., https://juristavards.lv/eseja/270277-vai-satversmes-tiesas-spriedums-soreiz-tiks-izpildits/).

Ir saprotama Tieslietu ministrijas vēlme paturēt pēc iespējas vairāk ieslodzīto cietumos, nemainot neko, jo neapšaubāmi tas ir bizness. Ieslodzītie ir pietiekami labs naudas līdzekļu ģenerators un avots. Ieslodzītie ir Tieslietu ministrijas kapitāls un nākotnes dividendes. Ieslodzītie – tas ir bizness. Cenas cietumu veikalos, telefonoperatoru izmaksas, maksas pakalpojumu izcenojumi un daudz kas cits cietumos ir daudzkārt augstāks nekā tādi paši pakalpojumi ārpus cietuma. Mūsdienās sēdēt cietumā nav lēti (https://www.cbsnews.com/news/prisons-inc-the-big-business-of-incarceration/).

Satversmes tiesa ir devusi vairāk nekā pietiekamu laiku (no 2019. gada 7. novembra) sprieduma izpildei.

Šādu Tieslietu ministrijas rīcību, klaji nepildot Satversmes tiesas spriedumu, vilcinot laiku un imitējot likumprojekta virzību turpu-šurpu, varētu dēvēt par “procesuālo huligānismu”, tomēr, ievērojot ilgumu, kādu Satversmes tiesas spriedums netiek pildīts, un Tieslietu ministrijas rīcību (bezdarbību) tā izpildes nodrošināšanā, ir saskatāms noziedzīga nodarījuma sastāvs pēc vairākiem Krimināllikuma pantiem.

“Tiesiskā valstī jebkuras tiesas spriedumu respektē un izpilda. Uz to balstās tiesiskas valsts autoritāte,” LV portālam skaidroja Valsts prezidenta padomnieks tiesību politikas jautājumos, konstitucionālo tiesību eksperts Jānis Pleps. Viņš arī norādīja: “Satversmes tiesas uzdevums ir sniegt vērtējumu likumdevēja paveiktajam. Šajā sistēmā ir būtiski, ka Satversmes tiesa neiejaucas politikā, paliek tiesību ietvaros, savukārt likumdevējam ir jāievēro Satversmes tiesas teiktais. Pretējā gadījumā rodas nopietna konstitucionāla problēma.

No minētā faktiski izriet, ka ilgstoši (gandrīz četrus gadus kopš sprieduma pasludināšanas un tiesību aizskāruma konstatēšanas) nepildot Satversmes tiesas spriedumu Tieslietu ministrija ir radījusi konstitucionālo krīzi.

 
 
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
JAUNĀKĀS ESEJAS
JAUNĀKĀS TĒMAS
BIBLIOTĒKA
 
RAKSTI ESEJU
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties