I. Jēdziena “vispārpieņemtā starptautiskā banku prakse” noskaidrošanas metodoloģija

II. Korespondentattiecību būtības raksturojums un īpatnības banku tiesībās

III. Vispārpieņemtās starptautiskās banku prakses izpratne un būtība starptautiskajos tiesību avotos

III. Vispārpieņemtās starptautiskās banku prakses izpratne un būtība starptautiskajos tiesību avotos. Turpinājums

IV. Vispārpieņemtās starptautiskās banku prakses izpratne un būtība reģionālajos un Eiropas Savienības tiesību avotos

Līdztekus starptautisko institūciju pieņemtajiem dokumentiem un uz to pamata formulētajai vispārpieņemtajai starptautiskajai banku praksei kā atsevišķa kategorija funkcionē reģionālie tiesību avoti, kas ir saistoši kādu noteiktu valstu grupām un tajās darbojošajām bankām. Šajā aspektā uzmanība galvenokārt veltāma tieši Eiropas Savienības tiesību aktiem, kas veido vispārpieņemto starptautisko banku praksi šajā reģionā.

Eiropas Savienības (arī – ES) kā tiesību telpas veidošanās saistāma ar laikmeta maiņu pēc Otrā pasaules kara (1939–1945), tiecoties nostiprināt izpratni par mierpilnu cilvēku dzīves organizēšanu gan ekonomiskā, gan sadzīviskā ziņā. Savukārt par mūsdienu Eiropas Savienības veidošanās pirmsākumiem tiek uzskatīts 1993. gads, noslēdzot Māstrihtas līgumu, kas iezīmē oficiālu aizsākumu Eiropas Savienības vienotajam tirgum.[1] Šo procesu rezultātā, stiprinot vienotā tirgus ideju, 1999. gadā tika izveidota eirozona ar vienotu valūtu – eiro, kā arī izveidota centrālā uzraudzības institūcija – Eiropas Centrālā banka (ECB).

Mūsdienās Eiropas Savienība tiek atzīta par lielāko integrēto ekonomisko zonu pasaulē, kas veido aptuveni ceturtdaļu no visas pasaules iekšzemes kopprodukta.[2] Lai nodrošinātu ekonomiskās attīstības līderpozīcijas, Eiropas Savienībā ir izveidota komplicēta pārraudzības un lēmumpieņemšanas sistēma, kas nodrošina vienotā tirgus darbību, cita starpā izstrādājot un pieņemot saistošus normatīvos aktus un izstrādājot ieteikuma rakstura materiālus. Šīs regulējošās dokumentācijas kopums attiecas arī uz banku un finanšu institūciju darbības specifiku, tādējādi tiecoties vienādot kredītiestāžu darbību visās Eiropas Savienības dalībvalstīs.[3]

Eiropas Savienības banku tiesību aktu raksturojums

Neraugoties uz to, ka koncentrēti un apzināti centieni veidot vienoto tirgu ir saistāmi ar pagājuša gadsimta 90. gadiem, pirmie mēģinājumi veidot vienotu banku praksi un regulējumu ES bija vērojami jau 70. gadu beigās.

Tā 1977. gadā tika pieņemta Pirmā banku koordinācijas direktīva (77/780/EEK), regulējot finanšu pakalpojumu sniegšanas praksi Eiropas Savienībā.[4] Šis regulējums veicināja tirgus telpas atvērtību un mazināja nacionālo valdību mēģinājumus kontrolēt kapitālu noteiktās valstīs.

1989. gadā tika pieņemta Otrā banku koordinācijas direktīva (89/646/EEK), stiprinot izpratni par kredītiestāžu konkurences iespējām vienotajā tirgū, proti, nodrošinot iespēju kredītiestādēm sniegt pakalpojumus dažādās tā brīža ES dalībvalstīs.[5]

Nākamais kredītiestāžu darbības attīstības un pilnveides solis bija 1999. gadā pieņemtā ES Finanšu pakalpojumu rīcības plāna (FSAP) izstrāde, kas veicināja konkurētspējīgāku un dinamiskāku finanšu pakalpojumu nozari.[6] Jau 2005. gadā šo dokumentu aizstāja Baltā grāmata par finanšu pakalpojumiem, nostiprinot Eiropas Komisijas izpratni par konsekventu un saskaņotu kredītiestāžu darbību visā ES. Ievērojot, ka Latvija par ES dalībvalsti kļuva 2004. gadā, šie dokumenti kļuva arī par daļu no nacionālā regulējuma kredītiestāžu darbības nodrošināšanā.

2009. gadā ES Finanšu uzraudzības augsta līmeņa ekspertu grupa publicēja ziņojumu, kurā izklāstīti priekšlikumi ES tiesiskā regulējuma reformēšanai attiecībā uz kredītiestāžu un citu finanšu pakalpojumu sniedzēju darbību. Galvenais ziņojumā uzsvērtais jautājums bija saistīts ar vienota noteikumu kopuma trūkumu visās ES dalībvalstīs, kas radīja nekonsekvenci krīžu pārvaldībā un finanšu stabilitātes uzraudzībā, kas it īpaši aktualizējās pēc finanšu krīzes 2008.–2009. gadā. Tāpēc ziņojumā tika ierosināta divlīmeņu pieeja ES finanšu arhitektūras reformai, kuras centrā būtu jaunas sistēmisko risku padomes izveide finanšu tirgu uzraudzībai un augsta līmeņa koordinācija starp valstu uzraudzības iestādēm.[7]

Šis ziņojums tika ieviests praksē, īstenojot lielāko daļu ekspertu ieteikumu, tādējādi kopš 2010. gada visā ES tika uzsākts veidot jauna tipa finanšu pakalpojumu arhitektūru, tostarp nodibinot jaunas uzraudzības institūcijas – Eiropas Sistēmisko risku kolēģiju (ESRK) un Eiropas Finanšu uzraudzības sistēmu (EFUS) izveidi, ko veidoja trīs funkcionālās iestādes: Eiropas Banku iestāde (EBI), Eiropas Apdrošināšanas un aroda pensiju iestāde (EAAPI) un Eiropas Vērtspapīru un tirgu iestāde (EVTI).[8]

Tiesību zinātnieki atzīmējuši, ka šo institūciju prakse, tostarp ieteikuma dokumenti, vadlīnijas un analītiskie materiāli ļāva ne tikai būtiski uzlabot sadarbību starp valstu uzraudzības iestādēm ES dalībvalstīs, bet arī veicināja vienota noteikumu kopuma izstrādi finanšu pakalpojumu jomā.[9]

2012. gadā, harmonizējot ES dalībvalstu praksi, tika pieņemts Eiropas Komisijas ilgtermiņa plāns, paredzot šādus jauninājumus vienotākas kredītiestāžu un finanšu pakalpojumu sniedzēju darbības sekmēšanai:

• Vienotā uzraudzības mehānisma ieviešana visu ES banku uzraudzībai, pieņemot Vienotā uzraudzības mehānisma regulu;[10]
• Vienotā noguldījumu garantiju mehānisma izstrāde;
• Vienotā noregulējuma sistēmas izveide un stiprināšana (pazīstams arī kā Vienotais noregulējuma mehānisms);
• Vienota noteikumu kopuma izstrāde.[11]

Eiropas Savienībā finanšu integrāciju tiecas īstenot vai nu ar starpvaldību izveidoto regulatīvo sistēmu, vai ar pašregulācijas palīdzību, vai arī ar tirgus iniciatīvu palīdzību. Normatīvā līmenī to visbūtiskāk ietekmē Eiropas ekonomisko tiesību apakšgrupā ietilpstošie Eiropas Savienības primārie, sekundārie un terciārie tiesību akti.[12]

Būtiski atzīmēt, ka to ES dalībvalstu loks, uz ko attiecas šie dažāda juridiskā spēka tiesību akti, ir mainīgs. To nosaka šādi aspekti:

• primārie tiesību akti, ja vien tajos nav veiktas atrunas, attiecas uz visām ES dalībvalstīm;
• Eiropas Banku savienību[13] veidojošie tiesību akti attiecas uz tām ES dalībvalstīm, kurās kā valūta ir ieviests eiro, tomēr šajā savienībā uz brīvprātības principa pamata var iesaistīties arī ārpus eirozonas esošās dalībvalstis;
• Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas un Eiropas Ekonomikas zonas dalībvalstīm ir saistoši nolīgumos noteiktie tiesību akti, sadarbojoties ar ES dalībvalstu kredītiestādēm.[14]

Mūsdienās ES banku tiesības tiek definētas kā ES finanšu tiesību aktu kopums, kuru mērķis ir sasniegt šādus mērķus: attiecībā uz ES kredītiestādēm īstenot divas pamatbrīvības, kas noteiktas primārajos tiesību aktos (tas ir, uzņēmējdarbības brīvību, izveidojot filiāles dažādās dalībvalstīs, un pakalpojumu sniegšanas brīvību), un nodrošināt Eiropas banku sistēmas stabilitāti.[15]

Nozīmīgs avots Eiropas Savienības banku tiesību praktiskās piemērošanas izpratnes veidošanai ir arī Eiropas Banku institūta pētījumi. Šī organizācija ir Frankfurtē bāzēts starptautisks banku studiju centrs, kurā apvienojušās Eiropas nozīmīgākās akadēmiskās iestādes, kopīgi uzņemoties un koordinējot savas saistības un strukturējot pētniecības darbību, lai nodrošinātu augstākās kvalitātes juridiskos, ekonomiskos un grāmatvedības pētījumus banku uzraudzības un banku noregulējuma jomā Eiropā.[16]

Arī Eiropas Banku iestādes (abreviatūra – EBI) regulatīvie materiāli ir gan saistoši tehniskie standarti, gan pamatnostādnes, ieteikumi un atzinumi. Tie aptver tādas jomas kā pašu kapitāls, atveseļošanās procedūra un noregulējums, iekšējā pārvaldība un uzraudzības pārskatu sniegšana.[17]

Eiropas Centrālās Bankas loma vienotas banku prakses izveidē

Eiropas Banku savienības iniciatīva veido Eiropas mēroga banku darbības uzraudzības modeli.[18] Tiesiskais ietvars, kas nosaka tās darbības pamatus un vienlaikus rada saistošas prasības visām šajā savienībā ietilpstošajām kredītiestādēm un nacionālajām jurisdikcijām, ir dažāda juridiskā spēka Eiropas Savienības tiesību akti:

• Padomes Regula (ES) Nr. 1024/2013 (2013. gada 15. oktobris), ar ko Eiropas Centrālajai bankai uztic īpašus uzdevumus saistībā ar politikas nostādnēm, kas attiecas uz kredītiestāžu prudenciālo uzraudzību;
• Eiropas Centrālās bankas Regula (ES) Nr. 468/2014 (2014. gada 16. aprīlis), ar ko izveido vienotā uzraudzības mehānisma pamatstruktūru Eiropas Centrālās bankas sadarbībai ar nacionālajām kompetentajām un norīkotajām iestādēm (VUM pamatregula) (ECB/2014/17);
• Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 575/2013 (2013. gada 26. jūnijs) par prudenciālajām prasībām attiecībā uz kredītiestādēm un ieguldījumu brokeru sabiedrībām, un ar ko groza Regulu (ES) Nr. 648/2012;
• Nolīgums par iemaksu pārskaitīšanu uz Vienoto noregulējuma fondu un to kopīgošanu;[19]
• Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 806/2014 (2014. gada 15. jūlijs), ar ko izveido vienādus noteikumus un vienotu procedūru kredītiestāžu un noteiktu ieguldījumu brokeru sabiedrību noregulējumam, izmantojot vienotu noregulējuma mehānismu un vienotu noregulējuma fondu, un groza Regulu (ES) Nr. 1093/2010;
• Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva Nr. 2013/36/ES (2013. gada 26. jūnijs) par piekļuvi kredītiestāžu darbībai un kredītiestāžu un ieguldījumu brokeru sabiedrību prudenciālo uzraudzību, ar ko groza Direktīvu 2002/87/EK un atceļ Direktīvas 2006/48/EK un 2006/49/EK;
• Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva Nr. 2014/49/ES (2014. gada 16. aprīlis) par noguldījumu garantiju sistēmām;
• Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva Nr. 2014/59/ES (2014. gada 15. maijs), ar ko izveido kredītiestāžu un ieguldījumu brokeru sabiedrību atveseļošanas un noregulējuma režīmu un groza Padomes Direktīvu 82/891/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/24/EK, 2002/47/EK, 2004/25/EK, 2005/56/EK, 2007/36/EK, 2011/35/ES, 2012/30/ES un 2013/36/ES, un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1093/2010 un (ES) Nr. 648/2012.

Ar šo tiesību aktu kopumu Eiropas Centrālajai Bankai (abreviatūra – ECB) tika uzticēti īpaši uzdevumi attiecībā uz kopējās politikas un prakses veidošanu, kā arī prudenciālās uzraudzības īstenošanu ES kredītiestāžu darbībā. Pildot uzraudzības funkciju, ECB īsteno arī regulatīvās pilnvaras un pieņem vispārēji piemērojamus tiesību aktus.[20]

Tā kā Eiropas Savienības tiesību aktu kopums, kas regulē banku darbības specifiku, ir ārkārtīgi plašs, Eiropas Centrālā Banka ir publicējusi un periodiski atjaunina tiesību aktu kopojumu digitālos krājumus trīs sējumos, kas ietver ES teritorijā darbojošos kredītiestāžu prakses noteikumus un atbildību.

I sējumā apkopotas Vienotā uzraudzības mehānisma prasības un ECB kompetences izklāsts saistībā ar kredītiestāžu prudenciālās uzraudzības politiku.[21] II sējumā izklāstīti principi, kas ietver kredītiestāžu pārskatatbildības regulējumu, noteikumus par ES tiesību aktos paredzētajām izvēles iespējām un rīcības brīvību, uzraudzības pilnvarām dalībvalstīm un sankcijas par prasību pārkāpumiem.[22] Šajā krājumā izklāstīti sadarbības principi starp ECB un dalībvalstu nacionālajām kompetentajām iestādēm, kuru valūta nav eiro.

Savukārt III sējumā apkopoti tiesību akti par ECB uzraudzības funkcijas iekšējo organizāciju, kas ietver noteikumus par iekšējām struktūrām un procedūrām, ētiku un dokumentu publisko pieejamību.[23]

Līdztekus regulatīvajai funkcijai ECB aktīvi izmanto iespēju publicēt un sniegt ieteikuma rakstura rekomendācijas dalībvalstu nacionālajām uzraudzības institūcijām.[24]

Līdztekus starptautisko organizāciju izdotajiem materiāliem un tiesību aktiem tiek atzīts, ka Eiropas Savienībā banku praksi un savstarpējās tiesiskās attiecības reglamentē arī katrā individuālā kredītiestādē izdotie iekšējie normatīvie akti, kas var būt, piemēram, vadlīnijas, procedūras, noteikumi vai labās prakses kodeksi.[25] Šādu pieeju ir akceptējusi arī Eiropas Savienības Tiesa savā judikatūrā,[26] kā arī Eiropas Savienības likumdevējs, atzīmējot, ka komersantiem vajadzētu pieņemt rīcības kodeksus, kas “reglamentē īpašas obligātas prasības, [..] šajos kodeksos arī dod norādījumus par prasībām attiecībā uz profesionālas rūpības ievērošanu šādās nozarēs”.[27]

Saskaņā ar Direktīvas 2005/29/EK jeb Negodīgas komercprakses direktīvas 2. panta f. apakšpunktu šāds kodekss ir saprotams kā “vienošanās vai tādu noteikumu kopums, kas nav ietverts dalībvalsts normatīvos vai administratīvos tiesību aktos un kas nosaka to tirgotāju uzvedību, kuri uzņemas kodeksā minētos pienākumus attiecībā uz vienu vai vairākiem komercprakses paveidiem vai uzņēmējdarbības nozarēm”.[28]

Eiropas Savienības Tiesas vērtējumā banku prakse ir vispārīgs paražu tiesību normām pielīdzināms tiesisko priekšrakstu kopums, kas funkcionē vienā vai vairākās valstīs.[29]

***

Turpinājums sekos.

[1] The Palgrave Handbook of European Banking. Ed. by T. Beck, B. Casu. London: Plagrave, Macmillan, 2016, p. 5.

[2] Ibid.

[3] Gortsos V. C. The European Banking Regulation Handbook, Volume I Theory of Banking Regulation, International Standards, Evolution and Institutional Aspects of European Banking Law. Cham: Palgrave Macmillan, 2023, p. 201.

[4] The Palgrave Handbook of European Banking. Ed. by T. Beck, B. Casu. London: Plagrave, Macmillan, 2016, p. 6.

[5] Ibid.

[6] Ibid.

[7] Ibid., pp. 6–12.

[8] Ibid.

[9] Ibid.

[10] Gortsos V. C. The European Banking Regulation Handbook. Vol. I: Theory of Banking Regulation, International Standards, Evolution and Institutional Aspects of European Banking Law. Cham: Palgrave Macmillan, 2023, p. 246.

[11] The Palgrave Handbook of European Banking. Ed. by T. Beck, B. Casu. London: Palgrave, Macmillan, 2016, pp. 6–12.

[12] Gortsos V. C. The European Banking Regulation Handbook. Vol. I: Theory of Banking Regulation, International Standards, Evolution and Institutional Aspects of European Banking Law. Cham: Palgrave Macmillan, 2023, p. 204.

[13] Banku savienība. Pieejams: https://www.europarl.europa.eu/factsheets/lv/sheet/88/banku-savieniba [aplūkots 15.07.2024.].

[14] Gortsos V. C. The European Banking Regulation Handbook. Vol. I: Theory of Banking Regulation, International Standards, Evolution and Institutional Aspects of European Banking Law. Cham: Palgrave Macmillan, 2023, p. 205.

[15] Ibid., p. 206.

[16] EBI. Pieejams: https://ebi-europa.eu/ [aplūkots 15.07.2024.].

[17] EU banking law. Pieejams: https://www.bankingsupervision.europa.eu/legalframework/regulatory/html/index.en.html [aplūkots 17.07.2024.]

[18] Gortsos V. C. The European Banking Regulation Handbook. Vol. I: Theory of Banking Regulation, International Standards, Evolution and Institutional Aspects of European Banking Law. Cham: Palgrave Macmillan, 2023, p. 241.

[19] Nolīgums par iemaksu pārskaitīšanu uz Vienoto noregulējuma fondu un to kopīgošanu. Pieejams: https://likumi.lv/ta/lv/starptautiskie-ligumi/id/1134 [aplūkots 11.07.2024.].

[20] Legal Framework for Banking Supervision. Vol. I. Luxembourg: Publications Office of the European Union, 2021. Pieejams: https://www.bankingsupervision.europa.eu/legalframework/ecblegal/shared/pdf/Legal_Framework_for_Banking_Supervision_Volume_1.en.pdf [aplūkots 19.07.2024.].

[21] Ibid.

[22] Legal Framework for Banking Supervision. Vol. II. Luxembourg: Publications Office of the European Union, 2023. Pieejams: https://www.bankingsupervision.europa.eu/legalframework/ecblegal/shared/pdf/Legal_Framework_for_Banking_Supervision_Volume_2.en.pdf [aplūkots 19.07.2024.].

[23] Legal Framework for Banking Supervision. Vol. III. Luxembourg: Publications Office of the European Union, 2023. Pieejams: https://www.bankingsupervision.europa.eu/legalframework/ecblegal/shared/pdf/Legal_Framework_for_Banking_Supervision_Volume_3.en.pdf [aplūkots 19.07.2024.].

[24] Recommendations. Pieejams: https://www.bankingsupervision.europa.eu/legalframework/ecblegal/html/index.en.html [aplūkots 19.07.2024.].

[25] Skat.: Best Banking Practice Guiding Principles of the European Investment Bank. Pieejams: https://www.eib.org/attachments/general/best_banking_practice_guiding_principles_en.pdf [aplūkots 20.07.2024.]; Good Banking Practice. Pieejams: https://www.pangaliit.ee/code-of-conduct/good-banking-practice [aplūkots 20.07.2024.]. Skat. arī Eiropas Savienības Tiesas secinājumus 2018. gada 19. septembra spriedumā lietā C-109/17 Bankia SA, pret Juan Carlos Marí Merino, Juan Pérez Gavilán, María de la Concepción Marí Merino, ECLI:EU:C:2018:735.

[26] Eiropas Savienības Tiesas 2018. gada 19. septembra spriedums lietā C-109/17 Bankia SA, pret Juan Carlos Marí Merino, Juan Pérez Gavilán, María de la Concepción Marí Merino, ECLI:EU:C:2018:735, para. 52–59. Skat. arī ģenerāladvokāta Manuela Kamposas Sančesa-Bordonas secinājumus lietā C-76/16, INGSTEEL spol. s r. o., Metrostav, a. s. pret Úrad pre verejné obstarávanie, ECLI:EU:C:2017:226.

[27] Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2005/29/EK (2005. gada 11. maijs), kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem un ar ko groza Padomes Direktīvu 84/450/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 97/7/EK, 98/27/EK un 2002/65/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2006/2004. OV L 149, 11.06.2005., 22.–39. lpp., preambulas 20. apsvērums.

[28] Ibid.

[29] Skat. vairāk ģenerāladvokāta Nilsa Vāla secinājumus lietā C-26/13, Árpád Kásler, Hajnalka Káslerné Rábai pret OTP Jelzálogbank Zrt, ECLI:EU:C:2014:85 un Eiropas Savienības Tiesas 2014. gada 30. aprīļa spriedumu lietā C-26/13, Árpád Kásler, Hajnalka Káslerné Rábai pret OTP Jelzálogbank Zrt, ECLI:EU:C:2014:282. Sal. ģenerāladvokātes Vericas Trstenjakas secinājumus lietā C-484/08, Caja de Ahorros y Monte de Piedad de Madrid pret Asociación de Usuarios de Servicios Bancarios (Ausbanc), ECLI:EU:C:2009:682.