5. Augusts 2016 13:52
Domnīca / brīvais mikrofons
Par likumam neatbilstošiem Ministru kabineta noteikumiem

Ministru kabinets   2016. gada 9. februārī (prot. Nr. 6 19. §) ir pieņēmis noteikumus Nr. 92 “Noteikumi par kuģošanas līdzekļu satiksmi iekšējos ūdeņos”, turpmāk – Noteikumi. Noteikumi izdoti pamatojoties uz deleģējumu, kas noteikts Jūrlietu pārvaldes un jūras drošības likuma 48.1 panta pirmajā daļā, kas nosaka, ka Ministru kabinets nosaka kuģošanas līdzekļu satiksmes kārtību Latvijas iekšējos ūdeņos, tai skaitā prasības satiksmes dalībniekiem un izvietotajām navigācijas zīmēm un ugunīm.

Secināms, ka Noteikumi būtiski pārkāpj deleģējuma apjomu, jo nosaka prasības ne tikai satiksmes dalībniekiem, bet arī regulē Valsts robežas režīmu, ko jau nosaka Latvijas Republikas valsts robežas likums un uz tā pamata izdotie normatīvie akti, kā arī Kontroles dienestu kompetenci (Noteikumu 9. daļa), ko regulē citi likumi (tostarp likums “Par policiju”,  Robežsardzes likums”), kas ne tikai pārkāpj Latvijas Republikas Satversmes 1. pantā nostiprināto varas dalīšanas principu, bet arī būtiski aizskar cilvēku pamattiesības.

Tā, piemēram, Noteikumu 23. punkts nosaka, ka “Kuģošanas līdzekļu satiksme robežakvatorijā atļauta tikai diennakts gaišajā laikā, par to iepriekš informējot Valsts robežsardzi. Pārvietojoties pa robežakvatoriju, vadītājam un personām, kas atrodas kuģošanas līdzeklī, ir jābūt klāt personu apliecinošam dokumentam, ko uzrāda pēc Valsts robežsardzes amatpersonas pieprasījuma.”

Norādāms, ka Noteikumu 3.12. punktā dota termina robežakvatorija legāldefinīcija – iekšējo ūdeņu akvatorija, pa kuru saskaņā ar starptautiskajiem līgumiem ir noteikta Latvijas Republikas valsts robeža.

Secīgi, Noteikumi prettiesiski paplašina Latvijas Republikas valsts robežas likuma  17. panta pirmajā daļā jau tā gramatiski pārāk plaši noteiktos ierobežojumus: “Kuģošanas līdzekļu un transportlīdzekļu izmantošana, zveja, makšķerēšana, peldēšanās un citas darbības iekšējos ūdeņos, pa kuriem noteikta ārējā robeža, atļautas tikai laikposmā no saullēkta līdz saulrietam.”, formāli ar tumsas iestāšanos liedzot peldēties vai braukt ar pelddēļiem, vējdēļiem, laivām vai plostiem arī, piemēram,  Gaujā un Mēmelē, kur Valsts iekšējā robeža ar Igauniju un Lietuvu iet pa šo upju vidu, bet diennakts gaišajā laikā pat peldēšanos šajās ūdenskrātuvē uzdodot saskaņot ar robežsardzi.

Papildus norādāms, ka Administratīvā procesa likuma 11. pants nosaka likuma atrunas principu, nosakot, ka privātpersonai nelabvēlīgu administratīvo aktu izdot vai faktisku rīcību veikt iestāde var uz Satversmes, likuma, kā arī uz starptautisko tiesību normas pamata. Ministru kabineta noteikumi vai pašvaldību saistošie noteikumi var būt par pamatu šādam administratīvajam aktam vai faktiskai rīcībai tikai tad, ja Satversmē, likumā vai starptautisko tiesību normā tieši vai netieši ir ietverts pilnvarojums Ministru kabinetam, izdodot noteikumus, vai pašvaldībām, izdodot saistošos noteikumus, tajos paredzēt šādus administratīvos aktus vai faktisko rīcību.

Ja Satversme, likums vai starptautisko tiesību norma ir pilnvarojusi Ministru kabinetu, tad Ministru kabinets savukārt ar noteikumiem var pilnvarot pašvaldības.

Jūrlietu pārvaldes un jūras drošības likuma 48.1 panta pirmajā daļā Ministru Kabinetam nav dots pilnvarojums noteikt kontroles kārtību, tostarp, nenosakot deleģējumu uzdot Valsts un Pašvaldības policijām, Ostas policijai, kā arī Valsts vides dienestam un Valsts robežsardzei uzraudzīt Noteikumu ievērošanu, piešķirot tiesības apturēt kuģošanas līdzekli (ieskaitot arī vējdēli un airdēli, koka un piepūšamās laivas) un pārbaudīt personu dokumentus un aprīkojumu (aptieciņas, nazi, airi, lukturīti).

Sekojoši, Noteikumos minētie kontroles dienesti nav tiesīgi izdot administratīvo aktu par kuģošanas līdzekļa apturēšanu, jo vairāk – Noteikumos nav noteikta apturēšanas kārtība (signāli), bet Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 117.8 panta otrā daļa nosaka, ka Par nepakļaušanos tādas personas prasībai apturēt atpūtas kuģi, kura ir pilnvarota pārbaudīt kuģošanas līdzekļa vadītāja dokumentus, — uzliek naudas sodu atpūtas kuģa vadītājam no četrsimt trīsdesmit līdz piecsimt septiņdesmit euro un atņem atpūtas kuģu vadīšanas tiesības uz laiku no diviem gadiem līdz trim gadiem.

Jānorāda, ka šādu signālu (žestu) neesamība ne tikai rada strīdus par apturēšanas fakta esamību, bet jau ir novedusi pie nelaimes gadījumiem, kas varēja beigties ar cilvēku nāvi (http://www.db.lv/laikraksta-arhivs/citas/nogremde-policijas-kuteri-299628).

Latvijas Republikas Satversmes 90. pantā ir noteiktas ikvienas personas tiesības zināt savas tiesības. Secīgi, valstij ir pienākums ne vien pieņemt normatīvos aktus, kas regulē personu uzvedību visdažādākajās tiesiskajās attiecībās, bet arī radīt mehānismu, kas nodrošina personu informētību par tiesiskā regulējuma izmaiņām un saturu. Tas paredz arī personas tiesības, stājoties publiski tiesiskajās attiecībās ar valsts varas institūcijām, tikt informētai par tās tiesībām konkrētajās attiecībās (Satversmes tiesas spriedums lietā Nr. lietā Nr. 2006-12-01). Personas tiesības zināt savas tiesības noteic arī likumdevēja darbības ietvaru. Likumiem un citiem normatīvajiem aktiem jābūt publiski pieejamiem, pietiekami skaidriem un saprotamiem. Tāpat arī personai ir tiesības izzināt normatīvo aktu piemērošanas praksi, proti, demokrātiskā tiesiskā valstī tiesu judikatūrai jābūt brīvi pieejamai ikvienam interesentam.

Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa vairakkārt ir norādījusi, ka likumiem un tiesību normām jābūt gan pienācīgi saprotamiem, gan paredzamiem, tas ir, formulētiem ar pietiekamu precizitāti, lai indivīds, nepieciešamības gadījumā atbilstoši konsultējoties, varētu regulēt savu uzvedību (sk., piemēram: The Sunday Times v. The United Kingdom, judgment of 26 April 1979, Series A no. 30, p. 31, para 49; Kokkinakis v. Greece, judgment of 25 May 1993, Series A no. 260-A, p.19, para 40).

Neskatoties uz to, ka piemērojot tiesību normas, ir nepieciešams noskaidrot to patieso jēgu, kur gramatiskā iztulkošanas metode ir tikai pirmā no iztulkošanas metodēm, un nav pareizi vadīties vienīgi pēc tiesību normas vārdiskās jēgas, bet ja tiesību normas pieņēmējs, izsakot savu gribu tekstuāli, to ir izdarījis neprecīzi vai arī ir attīstījusies un mainījusies tiesību izpratne, jāņem vērā likumdevēja patiesā griba (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 22. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2004-25-03 6. punktu), mūsu ieskatā Noteikumu pieņēmējs ir pārkāpis kompetenci un savu gribu tekstuāli ir formulējis pārāk neprecīzi, lai ikviens, tostarp atbilstoši konsultējoties, varēto noskaidrot normas īsteno saturu, tostarp jēgu un mērķi.

patīk
nepatīk
drukāt
 
 
0 KOMENTĀRI
 
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Nepatīk / neieteikt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties