Izskatāmajā lietā (skat., https://ej.uz/Komersants) tika risināts strīds par to vai vienam vai abiem laulātajam, ierakstot sevi komercreģistrā kā individuālo komersantu, var mainīties laulāto kopīgās mantas saturs un statuss, proti, vai fiziskās personas manta var būt individuālā komersanta nošķirtā manta, un kādas tam ir sekas. Atbildētājs lietā bija nodibinājis individuālo komersantu, laulāto kopīgo mantas daļu, tostarp, laulāto kopdzīves laikā iegādāto ganāmpulku, “pārreģistrējot” uz sevi kā individuālo komersantu.

Nolēmums publicēts ar judikatūras tēzi: “Manta, ko viens no laulātajiem nošķīris komercdarbības veikšanai un iekļāvis individuālā komersanta mantā, ir tiesiski norobežota no laulāto kopīgās mantas. Individuālā komersanta manta nav iekļaujama laulāto kopīgās mantas sastāvā, nav pakļaujama sadalei kā laulāto kopīgā manta un uz to nav atzīstamas otra laulātā īpašuma tiesības. Vienlaikus minētais neizslēdz laulātā tiesības saņemt atlīdzību par ieguldījumu laulāto kopīgajā mantā pirms tās pārnešanas uz individuālo komersantu.”

Šāda tēze ir visnotaļ diskutabla un pirmšķietami nepamatota. Ko īsti nozīmē jēdziens “[laulāto kopīgā] manta, ko viens no laulātajiem nošķīris komercdarbības veikšanai un iekļāvis individuālā komersanta mantā”? Un ko vispār nozīmē mantas nošķiršana komercdarbības veikšanai individuālā komersanta, vai arī, piemēram,  pašnodarbinātas personas, gadījumā? Un kā notiek “[mantas] pārnešana uz individuālo komersantu”?

Manā ieskatā sprieduma motīvu daļa ir klaji nelikumīga un nepamatota, turklāt ar nolēmuma rezolutīvo daļu tādējādi konfliktējoša. Matemātiķi parasti uzsver, ka mīnuss ar mīnusu dzēšas, proti, (-1)*(-1)=1; 1-(-1)=2. Arī šajā gadījumā sprieduma nelikumīgā un nepamatotā motīvu daļa nav radījusi nekādas tiesiskās sekas, jo nākamais diskutablais lēmums, Senātam pašu klaji (un, manuprāt - nepamatoti) nokritizēto Vidzemes apgabaltiesas spriedumu tomēr atstājot spēkā. Tiesiskas sekas lietas dalībniekiem neiestājas, jo “..apkopojot teikto, Senāts secina, ka apelācijas instances tiesa ir panākusi taisnīgu konkrētā strīda atrisinājumu, tādēļ pārsūdzētais spriedums atstājams negrozīts, bet kasācijas sūdzība noraidāma.”

Taču šis spriedums var radīt kārtējo aplamo spriedumu ķēdi, ja to kāds kļūdaini uzskatīs par judikatūru ne tikai likuma “Par tiesu varu” 28.6 panta ceturtās un piektās daļas izpratnē, bet arī Civilprocesa likuma 5. panta sestās daļas tvērumā, kas tiesām, piemērojot tiesību normas, uzliek par pienākumu ņem vērā judikatūru (šī svešvārda jēgu neatklājot).

Šai sakarā rodas vairāki jautājumi:

1.    Kā Senāts var izteikt kritiku pārsūdzētā sprieduma pieņēmējiem (Vidzemes apgabaltiesas Civillietu kolēģijai), ja kritika nav pamatota ne ar likumu, ne tiesību principiem, ne ar formālo loģiku un novērojumiem dzīvē?

2.    Kā tiesas nolēmums, kas nav pamatots ar likumu un neatbilst juridiskajai metodei, kā arī veselā saprāta kritērijam, varēja tikt atzīts par judikatūras nolēmumu, un kas to ir veicis?

3.    Vai sprieduma atlase iekļaušanai Augstākās Tiesas judikatūras datubāzē ir veikta atbilstoši Augstākās tiesas priekšsēdētāja noteiktajai kartībai, kas saskaņota ar tieslietu ministru likuma “Par tiesu varu” 28.6 panta piektās daļas kārtībā (skat.,  https://ej.uz/atlases).

Spriedums pēc būtības ir pamatots vien ar Senāta ieskatu, turklāt pirmšķietami aplamu. Nevar piekrist Senāta secinājumiem:

1.       “Senāta ieskatā (!), apstākļi, ka fiziskā persona ir ierakstījusies komercreģistrā kā individuālais komersants un tam kā individuālajam komersantam ir nošķirta manta, kas paredzēta komercdarbības veikšanai, ir pietiekami, lai atzītu, ka mantai ir individuālā komersanta mantas statuss.”

Faktiski vai cilvēks reģistrējas VID kā pašnodarbinātais jeb saimnieciskās darbības veicējs, vai arī fiziskā persona nodokļu maksātāja numuru iegūst Uzņēmumu Reģistrā, vienlaikus iegūstot arī “firmu” jeb nosaukumu, nekāda manta tam “nošķirta” netiek – vien grāmatvedības un nodokļu aprēķināšanas vajadzībām tiek uzskaitīta personīgā manta, kas nepieciešama saimnieciskās darbības veikšanai, piemēram, dzīvojamās mājas ceturtdaļa, trešdaļa automašīnas, puse govs, dators, brilles, zābaki un suns.

Tāpēc individuālais komersants ir tikai fiziskā persona un viņam nav nodalītas mantas, t.i., individuālā komersanta manta juridiski nav nodalīta no konkrētās fiziskās personas mantas kā tas ir, piemēram, attiecībā uz kapitālsabiedrībām (e.g., SIA un AS). Tāpēc individuālā komersanta manta kā fiziskas personas manta var vienlaikus būt laulāto kopmanta. Turklāt tā arī tiek mantota saskaņā ar vispārējiem Civillikuma noteikumiem, kas regulē mantošanas tiesības, kur mantojuma masā ietilpst ne tikai mirušajam individuālajam komersantam piederējušie aktīvi, bet arī ipasīvi, t.i., iespējamās nenokārtotās individuālā komersanta saistības jeb parādi (sal., skat. e-konsultācijas Nr. 10030, 10853, 12552).

2.       “Gadījumā, ja manta paredzēta komercdarbības veikšanai un iekļauta individuālā komersanta mantā, tā kļūst tiesiski norobežota no laulāto kopīgās mantas.”

 Tieši otrādi, tas vien, ka individuālais komersants savā grāmatvedības uzskaitē ir ņēmis, piemēram, ģimenes dzīvokli, nenozīmē, ka dzīvoklim ir mainījies mantas statuss un nekādā gadījumā nevar piekrist, ka “tā kļūst tiesiski norobežota no laulāto kopīgās mantas” – komersantam būs vien grāmatvedības reģistros jāpamato kāpēc viņš visus izdevumus par dzīvokli attiecina uz saimniecisko darbību.

3.       “..būtībā tiesa piespriedusi prasītājai atlīdzību par viņas ieguldījumu individuālā komersanta mantā.”

Individuālais komersants ir fiziskā persona, kura kā komersants ir ierakstīta komercreģistrā. Saimnieciskās darbības veicējs ir arī VID reģistrēta fiziskā persona. Abas vieno tas, ka fiziskās personas manta netiek faktiski nodota vai ieguldīta uzņēmumā, vien virtuāli uzskaitīta grāmatvedības un nodokļu vajadzībām

Papildus jāatgādina, ka Latvija nav daudz publisko reģistru, kas nodibina īpašuma tiesības (tāds ir, piemēram, Zemesgrāmata). Tas vien, ka kādā no tiem manta ir “reģistrēta” kā individuālā komersanta manta, nemaina mantas piederību attiecīgajai fiziskajai personai. Tāpēc par diskutablu uzskatāms ne vien secinājums par manta nodalīšanu, bet arī mantas “reģistrēšana” publiskā reģistrā uz individuālā komersanta vārda. Kā lietā Nr. SKC–1451/2011 ir norādījis Senāts - primārs ir tiesiskums, kas nedod pamata turpināt tādu praksi, kas neatbilst likumam (piem., ierakstīt nekustamo īpašumu zemesgrāmatā uz individuālā komersanta [firmas jeb nosaukuma un reģistrācijas numura] vārda).

Visticamāk Senāts par pamatu saviem nepamatotajiem secinājumiem ir ņēmis savu 2011.gada 12.janvara spriedumu lietā Nr. SKC -14/2011 un 2008. gada 23.janvāra spriedumu lietā Nr. SKC – 50, taču izskatāmās lietas faktiskie apstākļi, pirmkārt, būtiski atšķiras (pirmajos gadījumos ir nodibināta juridiska persona – zemnieku saimniecība, izskatāmajā gadījumā fiziskā persona ir ierakstīta komercreģistrā), otrkārt, tajos iet runa par privatizētajiem zemes gabaliem, treškārt, arī spriedumi lietās Nr. SKC -14/2011 un SKC – 50 ir visai diskutabli.

Nav pilnīgi nekādas nozīmes tam kāds ir “vērtspapīra”, kas iegūts par laulāto kopējiem līdzekļiem, veids un forma (piem., sabiedrības kapitāla daļa, akcija, biržā kotēta uzņēmuma akcija, fonda apliecība, obligācija, loterijas biļete, ārvalstu uzņēmuma akcija, paja, nozīmīga akciju pakete, akciju kontrolpakete, kriptovalūta, ārvalstu valūta, tostarp, ASV dolārs), svarīgs ir laulāto nodoms un attiecīgā laulātā darbības ekonomiskā būtība – uzņēmējdarbības veikšana personīgi vai saimnieciskā darbība, izmantojot laulāto kopmantu,  vai arī ģimenes līdzekļu (pasīva) izvietošana.

Pastāv diskusija (E.Kalniņš, “Laulāto manta laulāto likumiskajās  mantiskajās attiecībās") par to, vai ar priekšmetiem, kas nepieciešami viena laulātā patstāvīgā darbā Civillikuma 91. panta otrā punkta izpratnē būtu jāsaprot visi tie priekšmeti, ko šis laulātais kā individuālais komersants izmanto komercdarbības veikšanai un kas ir viņa uzņēmuma objekti Komerclikuma 18. panta izpratnē, t.sk. nekustamas lietas, darba rīki, iekārtas, izejvielu un preču krājumi, taču tiesa šo nav vērtējusi.

Visnotaļ cienot kolēģa Kalniņa promocijas darbā pausto viedokli, uzskatu, ka nav parezumējams, ka katra manta ko individuālais komersants savā grāmatvedībā ir norādījis (vienpusēji deklarējis) kā individuālā komersanta mantu, ir uzskatāma par priekšmetiem, kas nepieciešami viena laulātā patstāvīgā darbā Civillikuma 91. panta otrā punkta izpratnē, tātad par viena laulātā atsevišķo mantu – ir jāvērtē tās iegūšanas pamats (piem., dāvinājums, intelektuālā īpašuma augļi, darba algai pielīdzināmie ienākumi, lieta no laulāto kopmantas, laulāto kopējās saimniecības augļi).

Tāpēc jautājums vai sprieduma atlase iekļaušanai Augstākās Tiesas judikatūras datubāzē ir veikta atbilstoši Augstākās tiesas priekšsēdētāja noteiktajai kartībai, kas saskaņota ar tieslietu ministru likuma “Par tiesu varu” 28.6 panta piektās daļas kārtībā, kļūst sevišķi aktuāls, tostarp, kontekstā ar Satversmes tiesas priekšsēdētajas vietnieces profesores Sanitas Osipovas rakstā “Tiesiska valsts vai "tiesnešu valsts"” (JV 5. Jūlijs 2016 /NR. 27 (930))  identificētajiem riskiem valsts tiesiskumam un demokrātijai.

Turklāt tādas frāzes kā “tiesas ieskatā”, ja vien tam nav likumīgs pamats (piem., Civillikuma 5. pants), vien ir pamats, lai Senāta nolēmums nekvalificētos atlases kritērijiem kā judikatūras nolēmums, salīdzinot, piemēram, ar Civillietu departamenta 25.09.2019. lēmumu lietā Nr. SKC‑1181/2019, kas šiem visiem kritērijiem atbilst.