Laikraksta “Jurista Vārds” 2020. gada 28. janvāra numura tēma bija kopīpašuma dalīšana tiesas ceļā, kā arī Senāta paplašinātā sastāvā pieņemtais 2019. gada 17. decembra spriedums un ar to saistītais blakus lēmums lietā Nr. SKC-259/2019 (C04169414), kuros kopīpašuma izbeigšanas problemātika aplūkota kopsakarā ar Civillikuma 1. pantā ietverto labas ticības principu un izteikts viedoklis par netaisnprātīgu prasību par kopīpašuma izbeigšanu, laikraksta redakcijai aicinot lasītājus dalīties pārdomās un iesūtot redakcijai jaunus rakstus par kopīpašuma problemātiku un tās risinājumiem[1].

Ar šo nolēmumu Senāts atcēla Rīgas apgabaltiesas spriedumu par dzīvokļu īpašumos nesadalīta ~17 dzīvokļu īres nama (faktiski avārijas stāvoklī esoša aptuveni 100 gadus veca koka divstāvu ēkas) dalīšanu, atzīstot, ka prasītājs, kas savu prasības tiesību par kopīpašuma dalīšanu izlieto netaisnprātīgi, nerespektējot pārējo kopīpašnieku pamatotās intereses, nebauda tiesas aizsardzību. Senāts atzina, ka apelācijas instances tiesai bija pienākums pārliecināties, vai, iegūstot kopīpašuma domājamās daļas, prasītāja mērķis bija kopīgi ar citiem mājas kopīpašniekiem lietot un apsaimniekot kopīpašumu, nevis peļņas nolūkā prasīt kopīpašumu izbeigt, pēdējo kvalificējot kā ļaunu nolūku.

Šai sakarā Senāts pieņēma arī blakus lēmumu, ar kuru Latvijas Republikas Saeimai, Valsts prezidentam un Ministru kabinetam darīja zināmu savu ieskatu par normatīvo tiesību aktu nepilnībām (?), kā arī nolēma informēt Latvijas Republikas Prokuratūru par lietā iesaistīto personu rīcības iespējamu neatbilstību (Krimināl)likumam, bet Latvijas Zvērinātu advokātu padomi par zvērinātu advokātu un zvērinātu advokātu palīgu rīcības iespējamu neatbilstību Latvijas Zvērinātu advokātu Ētikas kodeksam.

Senatoru, kuri skatīja lietu Nr. SKC-259/2019, lokā bija arī senatore Ināra Garda, kura jau 2008. gada 7. oktobrī bija skatījusi lietu Nr. С29321806[2]  par kopīpašuma Nīcgales ielā 30, Rīgā lietošanas kārtību jeb atbildētāju un trešo personu vienpusēju rīcību ar kopīpašumu. Lieta Nr. С29321806 tika ierosināt pēc tā paša prasītāja, kas cēlis prasību lietā Nr. SKC‑259/2019, pieteikuma ar vairākiem tiem pašiem lietas dalībniekiem. Tolaik tiesa nonāca pie visai strīdīgiem secinājumiem, no kuriem Senāts pēcāk ir atkāpies[3]: “Lietošanas tiesību izmantošana attiecībā uz noteiktu atsevišķā lietošanā esošu kopīpašuma daļu nav rīkošanās ar kopīpašuma priekšmetu.”

Tāpat senatoru, kuri skatīja šo lietu, lokā bija arī Civillietu departamenta priekšsēdētājs Aigars Strupišs, kurš jau 2015. gada 25. jūnijā bija skatījis lietu Nr. C29499409 (SKC-61/2015) strīdā starp šī pašas mājas Nīcgales ielā 30, Rīgā kopīpašniekiem par ēkas lietošanas kartību, Senāta spriedumā atzīstot, ka “ja kopīpašnieks ar kopējo lietu rīkojas, ignorējot likumā noteiktos, tāpat kā vienošanās ceļā atbilstoši Civillikuma 1070.panta pirmajai daļai pielīgtos ierobežojumus, tad šāda rīcība viņam labvēlīgas tiesiskas sekas nerada [..] To ievērojot, secināms, ka Civillikuma 1068.panta normas noteic aizliegumu ikvienam kopīpašniekam patstāvīgi rīkoties ar kopējo lietu vai tās atsevišķu daļu. Tajā pašā laikā šādu rīcību nepieciešams nošķirt no ikviena kopīpašnieka tiesiskas rīcības ar viņam piederošo domājamo daļu kopējā lietā (Civillikuma 1072.pants), jo domājamā daļa ir bezķermeniska lieta un tā - kā iedomāts lielums - nesakrīt ar kādu noteiktu kopējās lietas ķermenisku daļu (sal., Senāta 1999. gada 3.februāra spriedumu lietā Nr. SKC-58).”

2020. gada 25. februārī viens no atbildētājiem šajā lietā ir vērsies pie Augstākās Tiesas priekšsēdētāja, lūdzot viņu ierosināt disciplinārlietu pret Senāta Civillietu departamenta senatori Andu Briedi par viņas rīcību lietas Nr. SKC-259/2019 (C04169414) sagatavošanā izskatīšanai, norādot šādus faktus un apstākļus:

“No Latvijas Zvērinātu advokātu kolēģijas 2017. gada 17. oktobrī izslēgtā zvērinātā advokāta Andra Baumaņa, visticamāk[4], sastādīto un kasatores Mirdzas Skuteles 2018. gada 03. aprīlī parakstīto kasācijas sūdzību lietā Nr. C04169414 Augstākā tiesa saņēma 2018. gada 05. aprīlī. Kasācijas sūdzība tika iedalīta Senāta Civillietu departamenta 9. sastāvam un nodota referātā Senāta Civillietu departamenta senatorei Andai Briedei, kuras tālākā rīcība rada bažas par tīšiem likuma pārkāpumiem:

1.    Nezināmā laikā un vietā lietas materiāliem ir pievienoti kasācijas sūdzības pielikumā norādītie dokumenti:

a.    5 izraksti no SIA “Lursoft” datu bāzes;

b.    Divu maiņas līgumu kopijas.

Jaunu pierādījumu pievienošana pat apelācijas instancē ir pieļaujama vien izņēmuma gadījumā, ja lietas dalībnieks ir norādījis uz apstākļiem, kas šādus pierādījumus liedza pievienot pirmajā instancē[5]. Turklāt to rezolūcijas veidā var darīt tiesa (nevis tiesnesis) sagatavošanas sēdē vai tiesas sēdē, savukārt pirmās instances tiesnesis un apelācijas instances referējošais tiesnesis pierādījumus lietas materiāliem var pievienot vien ar atsevišķa procesuālā dokumenta veidā pieņemtu lēmumu,[6] kas nosūtāms lietas dalībniekiem[7] (piebilstams, ka tiesu praksē šīs tiesību normas netiek ievērotas, pierādījumus bieži vien pievienojot rezolūcijas veidā, ko likums neparedz[8], taču šajā gadījumā nav pat tās). Šādu tiesību nav kasācijas instances tiesas referējošajam tiesnesim, jo sevišķi ievērojot publisko tiesību principu “atļauts ir vien tas, ko tieši nosaka tiesību norma”.

2.    Dokumentiem, kas lietas materiāliem ir pievienoti, acīmredzot, Senātā (lietas II sējuma 35.-51. lapa) nav juridiska spēka,[9] kas, mazākais, ir Civilprocesa likuma 111. panta otrās daļas pārkāpums. Turklāt tie pēc būtības neattiecas uz izskatāmo lietu (nav attiecināmi – Civilprocesa likuma 94. panta pārkāpums). Turklāt, privāto tiesību subjekta SIA “Lursoft“ uzziņām, un vēl jo vairāk – attiecībā uz akciju sabiedrību akcionāriem, ir vien informējošs vai pieņēmuma raksturs, kas ir precīzi norādīts arī pašās šajās uzziņās.

3.    Lietas materiālos nav norādes par Rīcības sēdes nozīmēšanu jautājuma par kasācijas tiesvedības ierosināšanu uz 2018. gada 23. augustu, taču ir Civillietu departamenta priekšsēdētāja pienākumu izpildītāja A. Strupiša ar 2018. gada 23. augustu datētais labojums lietas otrā sējuma 54. lapā par senatores E. Vernušas aizstāšanu ar senatoru I. Bisteru sakarā ar pirmās atvaļinājumu, kas nav loģiski – ja rīcības sēdes datums lietā vispār tobrīd nebija oficiāli nozīmēts.

4.    Kasācijas sūdzības saturu imperatīvi reglamentē Civilprocesa likuma 453. panta pirmās daļas 5. punkts, kas nosaka, ka kasācijas sūdzībā norāda, kādu materiālo tiesību normu tiesa piemērojusi nepareizi, kādu procesuālo tiesību normu pārkāpusi un kā tas ietekmējis lietas izspriešanu, vai kā izpaudies tiesas kompetences robežu pārkāpums, un panta pirmā prim daļa. Kasācijas sūdzības pielikumus nosaka šī panta ceturtā un sestā daļa. Senāta rīcības sēdē 2018. gada 23. augustā, ierosinot kasācijas tiesvedību, tas nav ņemts vērā.

5.    Senāta Civillietu departamenta senatore Anda Briede, lietu sagatavojot izskatīšanai, ir konstatējusi, ka vienīgā kasatore lietā ir mirusi 2019. gada 29. aprīlī. Šai sakarā pieciem referējošās tiesneses pašas brīvi izvēlētiem atbildētājiem 2019. gada 20. septembrī ir nosūtīts paziņojums ar lūgumu sniegt informāciju par kasatores saistību un tiesību pārņēmējiem, norādot, ka tam ir būtiska nozīme lietas virzībā. Paziņojums nav nosūtīts ne prasītājam, ne trešajai personai, ne arī atbildētājam [U.S.], secīgi, atzīstams par tiesneses ierosinātu jeb aizsāktu ex parte saraksti ar vienu pusi, kas nav pieļaujams.[10] Tiesneša saraksti ar vienu no strīda pusēm likums neparedz un ētikas normas – aizliedz.[11]

6.    2019. gada 20. novembrī lietas izskatīšanai kasācijas kārtībā nozīmētā departamenta tiesnešu kolēģija ir pieņēmusi lēmumu noteikt lietas izskatīšanu paplašinātā sastāvā. Lēmums ir noformēts likumam neatbilstoši, jo tā nosaukums ir “Rīcības sēdes lēmums”, bet tas ir pamatots ar Civilprocesa likuma 472. panta otro daļu, kas nosaka lietas izskatīšanu tiesas sēdē. Piebilstams, ka par lietas izskatīšanu rakstveida procesā vai atkārtotas Rīcības sēdes noturēšanu lietas dalībniekiem paziņots netika. Par šo nav arī ierakstu lietas uzziņas lapā (lietas II sējuma 53. lapa), kurā fiksētas tiesas kasācijas instancē veiktās darbības.

7.    Tajā pašā dienā, proti, 2019. gada 20. novembrī, lietas dalībnieki tika informēti par paplašinātajā sastāvā nozīmētajiem tiesnešiem. Lietas materiālos nav Civillietu departamenta priekšsēdētāja atbilstoša lēmuma (sal., II sējuma 54. lapa).

8.    Civilprocesa likums nenosaka Senāta tiesības nodot lietu izskatīšanai paplašinātā Augstākās tiesas sastāvā, skatot lietu rakstveida procesā. Civilprocesa likuma 464.3 panta septītā daļa paredz, ka rakstveida procesā var pieņemt lēmumu par lietas nodošanu izskatīšanai tiesas sēdē, kurā, savukārt, atbilstoši Civilprocesa likuma 472. panta otrajai daļai var lemt par lietas nodošanu izskatīšanai paplašinātā Augstākās tiesas sastāvā (un Civilprocesa likuma 464. panta sestā daļa šis tiesības nepaplašina).

9.    Senāta Civillietu departamenta senatore Anda Briede 2019. gada 20. novembrī nosūta Senāta Civillietu departamenta kancelejai rīkojumu, kurā, tostarp, ir norādīts, ka kasatores Mirdzas Skuteles mantojuma masai nosūtams paziņojums par lietas izskatīšanu rakstveida procesā paplašinātā sastāvā, to nosūtot uz mantojuma atstājējas pēdējo zināmo dzīvesvietu, kas ir ne vien Civilprocesa likuma, bet arī Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6. panta pārkāpums (sal., skat ECT lietu Morice v. France). Lietā nav arī pieņemts procesuāls lēmums par kasatores aizstāšanu ar mantojuma masu, kas neatbilst Senāta praksei[12].

10.              2019. gada 6. decembrī Senātā ir saņemts kādas [I.O.], kas nav lietas dalībniece, iesniegums, ar kuru tiesai netiek sniegta nekāda informācija par mirušās kasatores saistību un tiesību pārņēmējiem. Vienlaikus [I.O.], kura nav pielaista lietā, lūdz pievienot lietai kasatores Mirdzas Skuteles miršanas apliecības sliktas kvalitātes fotogrāfijas ceļā iegūtu faksimilu, kam nav juridiska spēka (tas nav apliecināts vispār), kā arī līdzīgā ceļā un veidā iegūtu ar 18.09.2003 datētu nezināmā laikā un vietā it kā sagatavota dokumenta (kas it kā apliecinot to, ka vairākiem atbildētājiem nav bijuši strīdi par kopīpašuma lietošanas kārtību) neapliecinātu kopiju. Ar Senāta Civillietu departamenta senatores Andas Briedes 2019. gada 10. decembra rezolūciju (!) [I.O.] iesniegums un tam pievienotās sliktas kvalitātes neapliecinātas dokumentu kopijas ir pievienotas lietas materiāliem, nepārliecinoties par šo kopiju pareizību un atbilstību oriģināliem, kas ir tīšs un būtisks likuma pārkāpums. Lietas dalībniekiem par šo nav arī paziņots.

11.              Neskatoties uz faktu, ka Senāta Civillietu departamenta senatorei Andai Briedei bija zināms, ka vienīgā kasatore ir mirusi un lietā nav iesniegti lūgumi un pierādījumi par lietas dalībnieka aizstāšanu, kā arī nav saņemts paziņojums no kasatores pilnvarniekiem par pārstāvības turpināšanu arī pēc kasatores nāves (un tas arī būtu neiespējami, jo nevienam no abiem kasatores advokātiem nebija tādu tiesību – Andris Baumanis 2017. gada 17. oktobrī bija izslēgts no advokātu kolēģijas, taču otrs mirušās kasatores advokāts tai pat datumā no zvērināta advokāta pienākumiem ir atstādināts, pamatojoties uz Latvijas Republikas Advokatūras likuma 17.panta otro daļu), lietas izskatīšana netika apturēta, kas ir Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6. panta pirmās daļas[13], Latvijas Republikas Satversmes 90., 91. un 92. panta, kā arī Civilprocesa likuma 5. panta sestās daļas un 214. panta 1. punkta pārkāpums (Senāts jau visai sen ir atteicies no tēzes, ka Civilprocesa likuma 77. un 214. pants uz kasācijas instanci neattiecas[14]). Tas ir pretrunā arī ar pašas referējošās tiesneses 20.11.2019. paziņojumu, ka tiesību pārņēmēja noskaidrošanai ir būtiska nozīme lietas izskatīšanas virzībā.

12.              Nav zināms, kurš no senatoriem ir sagatavojis nolēmumu projektus, nav arī zināms, vai visi senatori ir iepazinušies ar lietas materiāliem un pierādījumiem personīgi, un vai tiesa vispār ir sanākusi uz apspriedi klātienē. Taču ir secināms, ka lietai nelikumīgi pievienotie materiāli, tostarp, ex parte sarakstes dokumenti, ir nelikumīgi vērtēti un pārbaudīti kā pierādījumi lietā, kas ir būtisks likuma un pušu pamattiesību pārkāpums.

13.              Tiesa ir pārkāpusi arī Civilprocesa 9., 10. un 96. panta otro daļu, jo pēc savas iniciatīvas (un aplami) ir vērtējusi motīvu (!) daļas citos tiesu nolēmumos, piemēram, Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas 2010.gada 6.maija, 2012.gada 28.maija un 2016.gada 23.augusta lēmumus lietā Nr. C29545010, kas nav uzskatāmi par faktiem, kas nodibināti ar likumīgā spēkā stājušos spriedumu civillietā, kurās piedalās tās pašas puses.

14.              Tiesa, neuzklausot lietas dalībniekus, kā arī acīmredzami tendenciozi vācot “pierādījumus” pēc savas iniciatīvas, ir ignorējusi faktu, ka strīds par kopīpašuma lietošanu starp tiem pašiem lietas dalībniekiem jau divas reizes ir skatīts tiesā[15], turklāt, abas reizes līdz pat Senātam, jo vairāk, konstatējot vairāku atbildētāju šajā lietā prettiesīgo rīcību ar kopīpašumu[16].”

Sūdzības Augstākās tiesas priekšsēdētājam iesniedzēja ieskatā visu iepriekšminēto procesuālo pārkāpumu dēļ lietā ir taisīts klaji nelikumīgs nolēmums, par ko liecina spriedumā tostarp norādītais, ka “Tieši dalāmā nekustamā īpašuma nodalījumā ierakstītās hipotēkas dēļ, Senāta ieskatā (!), par vienīgo iespējamo kopīpašuma sadales veidu konkrētajā gadījumā tiek atzīta pārdošana izsolē. Tas, ka hipotēkas ņēmēja [..] ir ar prasītāju saistīta persona, kopsakarā ar citiem šajā lietā nodibinātajiem apstākļiem, dod pamatu uzskatīt, ka minētais nodrošinājums (hipotēka) aizdevējai piešķirts, lai izslēgtu iespēju kopīpašuma izbeigšanai piemērot citus Civillikuma 1075.pantā paredzētos veidus. Prasītājas rīcības rezultātā pārējiem kopīpašniekiem ir liegts panākt viņu interesēm visatbilstošāko rezultātu.” Šis piemērs uzskatāmi pierāda nolēmuma nepamatotību un nelikumību – hipotekārā kreditora pieaicināšana lietā trešās personas statusā, ko tiesai lūdza tieši prasītāja pārstāve, nerada nekādus šķēršļus jebkuram īpašuma dalīšanas variantam un pat nepalielina attiecīgā varianta pierādījumu nastu citiem kopīpašniekiem.

Savā 2020. gada 25. februāra iesniegumā Augstākās tiesas priekšsēdētājam, lūdzot viņu ierosināt disciplinārlietu pret Senāta Civillietu departamenta senatori Andu Briedi par viņas rīcību lietas Nr. SKC-259/2019 (C04169414) sagatavošanā izskatīšanai, tās iesniedzējs norāda, ka pārējās aptuveni 30 ar Augstākās tiesas tiesneša amatu, kvalifikāciju, kompetenci un lomu sabiedrībā nesavienojamās un tāpēc nepieļaujamās un neattaisnojamās kļūdas sprieduma un blakus lēmuma motīvu daļā tiks norādītas un analizētas atsevišķi un šajā sūdzībā precizētas pēc vajadzības.

Autora ieskatā, ja tiktu ievērotas Civilprocesa likuma prasības par civillietas izskatīšanu Senātā kasācijas kārtībā, tiesai, visticamāk, nebūtu iespējams nonākt pie atziņas “par prasītājas rīcības prasot kopīpašumu izbeigt [..] patieso mērķi – ļaunā nolūkā ar varu izbeigt kopīpašumu, par kura lietošanu kopīpašniekiem domstarpības nekad nav bijušas..”, kas, turklāt, ir pretrunā spēkā esošā spriedumā konstatētajam.[17] Par domstarpībām kopīpašnieku starpā liecina kaut vai kasācijas sūdzībā netieši minētie fakti par atbildētāju rīcību ar prasītājai teorētiski atdoto, bet faktiski nenodoto strīdus ēkas 15. (un 16.) dzīvokli, kas jau no 1935. gada (!) bija dzīvesvieta prasītāja akcionāres dzimtai. Piebilstams, ka šādu faktu konstatācija, protams, nav Senāta kompetencē, tāpat kā citu lietas faktisko apstākļu analīze, kas nelikumīgi un aplami gan tika veikta.

Ņemot vērā faktu, ka Senāta 2019. gada 17. decembra spriedums un blakus lēmums lietā Nr. SKC-259/2019 (C04169414) bija nosūtīts arī Latvijas Republikas Saeimai, Valsts prezidentam un Ministru kabinetam, kā arī Latvijas Republikas Prokuratūrai un Latvijas Zvērinātu advokātu padomei, sūdzības iesniedzējs visām šīm personām zināšanai nosūtīja arī Augstākās tiesas priekšsēdētājam adresēto lūgumu ierosināt disciplinārlietu pret Senāta Civillietu departamenta senatori Andu Briedi par viņas rīcību lietas Nr. SKC-259/2019 (C04169414) sagatavošanā izskatīšanai.

[1] Gailīte D. Uzmanības centrā – kopīpašums. Jurista Vārds, 28.01.2020., Nr. 4 (1114), 2. lpp.

[2] Senāta 2008. gada 7. oktobra Rīcības sēdes lēmums lietā Nr. С29321806 (SKC-848/2008) strīdā par šo pašu īpašumu Nīcgales ielā 30, Rīgā, tostarp 15. dzīvokli.

[3] Skat. Senāta 2015. gada 25. jūnija spriedumu lietā Nr. C29499409 (SKC-61/2015) strīdā par šo pašu īpašumu Nīcgales ielā 30, Rīgā, tostarp 15. dzīvokli.

[4] Par to liecina ne tikai kasācijas sūdzības stils un forma, bet arī fakts, ka visus kasācijas sūdzībai pievienotos pielikumus ir sagatavojis A. Baumanis, kurš sakarā ar izslēgšanu no Zvērinātu advokātu kolēģijas zaudēja tiesības parakstīt kasācijas sūdzību.

[5] Civilprocesa likuma 416. panta pirmās daļas 6. punkts un 430. panta ceturtā daļa.

[6] Civilprocesa likuma 229. panta ceturtā daļa un 230. pants.

[7] Civilprocesa likuma 231. panta otrās daļas otrais teikums.

[8] Civilprocesa likuma 149. panta trešās daļas 5. punkts.

[9] Dokumentu juridiskā spēka likuma 6. panta pirmā un ceturtā daļa.

[10] Par ex parte sarunām un tiesnešu, advokātu un prokuroru savstarpējo saskarsmi. Jurista Vārds, 04.09.2012., Nr. 36 (735).

[11] Snips A. Atklāta vēstule LR Saeimas deputātiem: par tiesnešu neatkarību – „de iure” un „de facto”. Pietiek.com 17.01.2018.

[12] Sal., Senāta Civillietu departamenta 04.04.2012. spriedums lietā Nr. SKC-388/2012.

[13] Skat. ECT lietu Morice v. France.

[14] Senāta 2012. gada 4. aprīļa spriedums lietā Nr. SKC-388/2012.

[15] Lieta Nr. С29321806 SIA “Latzemes nekustamie īpašumi” prasībā pret Zinaidu Smildziņu un lieta Nr. C29499409 Valda Jāņa Smildziņa prasība pret Zinaidu Smildziņu, Jāni Smildziņu un Ernestu Smildziņu par ierakstu Nr. 2.1 un 3.1. dzēšanu Rīgas pilsētas zemesgrāmatas nodalījuma Nr. 100000041164 III. daļas 1. iedaļā, ar kuriem par labu Zinaidai Smildziņai nostiprināta dzīvokļa tiesība uz dzīvokli Nr. 15/16 līdz viņas mūža beigām.

[16] Skat., Rīgas apgabaltiesas 2016. gada 01. februāra spriedumu lietā Nr. C29499409.

[17] Skat., Rīgas apgabaltiesas 2016. gada 01. februāra spriedumu lietā Nr. C29499409 strīdā par šo pašu īpašumu Nīcgales ielā 30, Rīgā, tostarp 15. dzīvokli.