21. Jūlijs 2020 11:16
Domnīca / brīvais mikrofons
Par AT priekšsēdētaja aicinājumu tiesām ievērot vienotu praksi noilguma piemērošanas jautājumos
2020.gada 20. jūlijā AT mājaslapā www.at.gov.lv norādīts, ka Augstākās tiesas priekšsēdētājs ir nosūtījis vēstuli tiesu priekšsēdētājiem ar aicinājumu nodrošināt tiesās judikatūras ievērošanu jautājumā par noilguma nepiemērošanu civillietās ex officio. Šo iniciatīvu rosināja žurnāla “Bilances Juridiskie Padomi” jūlija numurā raksts „Noilguma iestāšanās pārbaude pēc tiesas iniciatīvas”

Augstākās tiesas priekšsēdētājs vērš tiesu priekšsēdētāju uzmanību uz to, ka šajā jautājumā pastāv Senāta prakse, atbilstoši kurai atsaukšanās uz noilgumu civilprocesā ir atbildētāja prerogatīva dispozitivitātes un sacīkstes principu ietvarā. Tas nozīmē, ka tiesa nevar pildīt vienas puses pārstāvja lomu un piemērot noilgumu ex officio, neatspoguļojot spriedumā noilguma ierunu. Tas izriet no Senāta sprieduma lietā Nr.SKC-2482/2015, Nr.SKC-327/2017 un Nr.SKC-292/2018.

Augstākās tiesas priekšsēdētājs atgādina, ka nav šaubu, ka judikatūra Civilprocesa likuma 5.panta sestās daļas izpratnē nav saistoša [tiesai] tādā nozīmē, ka no tās nav pieļaujamas atkāpes. Tomēr jebkura atkāpšanās no judikatūras [tiesnesim] ir īpaši jāpamato (sk. arī Senāta spriedumus lietās Nr.SKC-70/2019, Nr.SPC-13/2019 un Nr.SKC-2778/2015). Augstākās tiesas priekšsēdētājs savā vēstulē aicina zemāku instanču tiesu priekšsēdētājus viņu kompetences ietvaros risināt minētās problēmas.

Šāda Augstākās tiesas priekšsēdētāja iniciatīva ir vērtējama pozitīvi, jo prasība pēc vienotas tiesu prakses izriet no Satversmes kodola un valsts pamatlikumā noteiktā diskriminācijas aizlieguma (skat., Senāta spriedumu lietā Nr.SKC-226/2020:     

“Satversmes 91.pants paredz, ka visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas. Minētajā pantā noteiktais tiesiskās vienlīdzības princips ir ietverts arī likuma „Par tiesu varu” 4.panta pirmajā daļā, ka visas personas ir vienlīdzīgas likuma un tiesas priekšā, tām ir vienādas tiesības uz likuma aizsardzību.

Tiesiskās vienlīdzības princips nozīmē, ka vienādos faktiskajos un tiesiskajos apstākļos izturēšanās ir jābūt vienādai, savukārt atšķirīgos apstākļos izturēšanās ir jābūt atšķirīgai. Šādi tiesiskās vienlīdzības principu izprot gan Eiropas Justīcijas tiesa, gan Eiropas Cilvēktiesību tiesa, gan demokrātisko valstu konstitucionālās tiesas. Šai vienkāršajai un klasiskajai tiesiskās vienlīdzības principa pamatizpratnei ir pievienojusies arī Satversmes tiesa (sk. Levits E. Par tiesiskās vienlīdzības principu. Par līdztiesību likuma un tiesas priekšā un diskriminācijas aizliegumu. Par Satversmes 91.pantu. „Latvijas Vēstnesis”, 2003.gada 8.maijs, Nr. 68, 19.‑20.lpp.). Vienlīdzība „likuma” priekšā attiecas arī uz gadījumu, kad likumu piemēro tiesa.

Šajā sakarā Augstākā tiesa norādījusi, ka, ievērojot tiesiskās vienlīdzības principu un tiesības uz taisnīgu tiesu, tiesai būtu jāpieliek pūles, lai līdzīgi gadījumi (vai, vēl jo vairāk, identiski gadījumi) tiktu izlemti līdzīgi, jo procesa dalībniekiem ir tiesības sagaidīt un paļauties, ka tie tiesā saņems vienādu taisnību visos līdzīgos gadījumos (sk. Administratīvo lietu departamenta 2015.gada 6.novembra sprieduma lietā Nr. SKA-482/2015 1.tēzi).”

Jo vairāk, likuma “Par tiesu varu” 33. panta trešās daļas 4.2 punkts un 40.  panta trešā daļa nosaka, ka rajona (pilsētas) tiesas un apgabaltiesas priekšsēdētājs veicina vienotu tiesu praksi tiesā, organizē aktuālu normatīvo aktu piemērošanas jautājumu apspriešanu un tiesu prakses analīzi, tādējādi šī Augstākās tiesas priekšsēdētāja rīcība ir pamatota un visnotaļ atbalstāma.

Tai pat laikā šādu rīcību var atzīt arī par atbilstošu principam “konsultē pirms sodi”, kas ir visnotaļ atbalstāma publiskas personas attiecībās ar privātpersonu, bet netiek plaši izmantota valsts amatpersonu savstarpējās attiecībās, tostarp, disciplinārajās.

Tiesas spriedumam vai lēmumam ir jābūt likumīgam. Tiesnesim, kurš pēc savas iniciatīvas ir vērtējis noilgumu, tas ir jāpamato ar pušu norādītu tiesību normu (tās daļu). Šāds pamatojums nolēmumos, kuros tiesa pēc savas iniciatīvas ir vērtējusi noilgumu, parasti nav atrodams. Jo vairāk, noilgumu parasti nosaka nevis procesuālās tiesību normas, bet gan materiālās, kas “valsts tiesību sistēmas integritāti un suverenitāti”, pretēji Senāta pirmsšķietami aplamajai tēzei citādi visnotaļ pamatotajā  2011. gada 27.aprīļa spriedumā lietā Nr. SKC –131/2011, neparedz.

Atgādināms, ka Civilprocesa likuma pamatā ir starpkaru laika Civilprocesa nolikums. Jāpiebilst, ka vispāratzītā tiesību teorētiķa Dr. iur. Vladimira Bukovska grāmatas “Civīlprocesa mācības grāmata” tapšanas laikā Civilprocesa nolikuma 666. pants noteica, ka “noraidījumi ceļami ne vēlāk kā pirmā atbildes rakstā, ja tas iesniegts, vai pirmā tiesas sēdē”, kurai analoģiska norma Civilprocesa likuma nav ietverta.[1]

Tas gan nenozīmē, ka šī pašsaprotamā prasība, kas gan vairāk attiecās uz formālām ierunām (piem., nav ievērota piekritība, prasība atteicas uz citu atbildētāju, prasītājam nav prasības tiesību, šo vai ar šos lietu saistīto strīdu skata cita tiesa) nekā uz iebildumiem (tostarp prasības noilguma: Civilprocesa nolikuma 680. un 808. pants[2]), no procesuālā likuma sistēmas ir zudusi.

Tāpat vēsturiskajam ieskatam vērā ņemams Civilprocesa nolikuma 432. pants: “Ne vēlāk kā pirmā mutiskā sacīkstē pēc lietas būtības prāvniekiem jāuzdod visi apstākļi, uz kuriem dibināti viņu prasījumi un ierunas, un jāiesniedz visi viņu rīcībā esošie pierādījumi vai jāatsaucas uz tiem pierādījumiem, kurus viņi tūliņ nevar iesniegt.”

Jāatzīst, ka arī starpkaru Civilprocesa nolikums pieļāva jaunu pierādījumu iesniegšanu un jaunu apstākļu uzdošanu ne tikai pēc tā 432. pantā noteiktā termiņa (433. pants), bet formāli neliedza šīs tiesības pat apelācijas instancē (889. pants). Vienlaikus ir jāņem vērā, ka Civilprocesa nolikumā atbildētāja ierunas pēc to procesuālās nozīmes bija iedalītas noraidījumos, iebildumos un apstākļos, kur noilguma ieruna bija pieskaitīta iebildumiem (680. pants).[3]

Jāatgādina Augstākās tiesas priekšsēdētāja Aigara Strupiša paustais Disciplinārtiesas priekšsēdētaja amatā 2016. gada 02. martā: „Tiesneša profesionālās darbības specifikas dēļ robeža starp tīšu likuma pārkāpumu un drosmīgu likuma iztulkojumu, kuram var būt liela ietekme uz tiesību sistēmas attīstību, var būt ļoti izplūdusi[4]”.

Tai pat laikā tiesnesim tiesiskā valstī nav pieļaujams pierādīt savu taisnību ar spriedumiem, tā veicot “zinātnisku eksperimentu[5]” ar sabiedrību, kas varas līdzsvaru padara iluzoru, bet tiesisko valsti par “tiesnešu valsti”. Tiesnesim ir liela vara, bet šīs varas izlietojums ir likuma un ētikas piemērošanas jautājums.

Laiks rādīs vai Augstākās tiesas priekšsēdētāja izvēlētais līdzeklis būs samērīgs un pietiekams, turklāt atbilstošs Satversmes 83. pantam. Pirmsšķietami un konkrētajā gadījumā - ir likumīgs, pamatots, samērīgs un pietiekams.

 

[1] Bukovskis V. Civīlprocesa mācības grāmata. Riga: Autora izdevums, 1933; Dr. iur. E.Kalniņa piezīmes tās fragmenta pārpublikācijai. Jurista Vārds, Nr.17 (768).

[2] Civīlprocesa nolikums, 1932. gada izdevums ar pārgrozījumiem un papildinājumiem zv. adv. K. Dzelzīša redakcijā. Dzīve un Kultūra, R., 1936

[3] Kaniņa-Šlitke Indra, Sacīkstes princips civilprocesā pretstatā patērētāja kā vājākas puses aizsardzībai: tiesas iniciatīva prasības noilguma vērtēšanā un šādas ierunas celšanas termiņi, JV 28.12.2008 (Domnīca/Eseja)

 

[4] http://www.at.gov.lv/lv/jaunumi/par-notikumiem/discipinartiesas-priekssedetajs-nedrikst-tiesnesim-iedzit-bailes-drosmigi-interpretet-likumu

[5] Osipova S. Tiesiska valsts vai "tiesnešu valsts", JV. 05.07.2016

 

patīk
drukāt
 
 
0 KOMENTĀRI
 
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties