Senāta Civillietu departamenta priekšsēdētāja iniciatīva par tā saucamo ”pilotlietu” skatīšanu prioritārā kārtībā kopumā ir atbalstāma, taču vienlaikus ir diskutabla un prasa ievērot zināmu piesardzību tās realizācijā. No vienas puses, tas jau ilgstoši ir bijis tiesnešu un advokātu dienas kārtībā un gaidās, ilgstošā neziņā dažkārt pat vairākus gadus gaidot, kamēr pretrunīgie tiesu nolēmumi beidzot tiks izskatīti Senātā, tādējādi dodot tiem pienācīgu novērtējumu, un tā realizējot ikvienas personas tiesības zināt savas tiesības, kā arī nodrošinot vienlīdzību likuma priekšā un  tiesības uz taisnīgu tiesu (LR Satversmes 89. - 92. panti).

No otras puses, tas vienlaikus ir nozīmīgs risks un apdraudējums tiesiskumam, demokrātijai, tautas varai un pilsoņu brīvībām, ko dažkārt rada pārāk neatkarīga, lai arī pat augsti profesionāla tiesa, kurā tiesneši piemēro tiesības nevis saskaņā ar likumu, bet gan contra legem, tā rīkojoties ārpus likumdevēja noteiktās kompetences, un tādējādi nodarbojoties ar "tiesu aktīvismu" (skat. ,S.Osipova, Tiesiska valsts vai "tiesnešu valsts", JV 5. jūlijs 2016. /nr. 27 /930).

Jau šobrīd daudzās jomās personu civilās tiesības Latvijā vairs nav regulētas likumos, bet gan "tiesnešu tiesībās" (piem., prasījuma tiesību nodošanas jeb cesijas forma, mantiskie ieguldījumi juridiskas personas mantā, komercdarījuma jēdziena attiecināšana un dalītajiem īpašumiem, privātpersonas valdījums uz zemes dzīlēm, PVN tā sauktās zemes piespiedu nomas maksā, kopīpašuma dalīšana, negatīvās atzīšanas prasības, īres maksas noteikšana un īres līgumu uzteikšana denacionalizētajos namos, lietas dalībnieka statusa piešķiršana neidentificētu personu kopībām (e.g., autortiesību subjekti, daudzdzīvokļu ēku īpašnieki), kopīpašuma lietošanas kārtības ierakstīšana  zemesgrāmatās un tā sekas, zemesgrāmatu nodevas, aizliegums prasītājam atsaukt paternitātes atzīšanas prasību apelācijas instancē) uz ko attiecas atziņa, ka tiesības dažkārt ir tas, ko augstākās tiesu instances ir atzinušas par tiesībām – līdz nākamajām tiesu prakses izmaiņām (turpat).

Jāatgādina, ka Satversmes 83. pants nosaka, ka tiesneši ir neatkarīgi un vienīgi likumam padoti. To nosaka arī likuma “Par tiesu varu” 1. panta otrā daļa: “tiesu varu īsteno atbilstoši tiesiskuma principam. Tiesnesis ir neatkarīgs un pakļauts tikai likumam” un 10. panta pirmā daļa “spriežot tiesu, tiesneši ir neatkarīgi un pakļauti tikai likumam”.

Tiesas spriedumi, kas ir sastādīti atbilstoši juridiskajai metodei, nevar (nedrīkst) būt savstarpēji pretrunīgi, proti, ja tas ir noticis, tad viens no tiem, visticamāk, ir tiesas brāķis, ko var itin viegli konstatēt jebkurš kvalificēts jurists. Gandrīz nevienā citā profesijā, piemēram,  zinātnieki, lidmašīnu piloti, ārsti, pavāri, kuģu kapteiņi, vilcienu mašīnisti, kravas automašīnu vadītāji, nepastāv šāds likumības un atbilstības nodrošināšanas mehānisms, taču ir citi kvalitātes kontroles principi.

Civilprocesa likuma 5. panta sestā daļa nosaka, ka, piemērojot tiesību normas, tiesa ņem vērā judikatūru, vienlaikus nedodot šim juridiskajam jēdzienam skaidrojumu. Tai pat laikā likuma “Par tiesu varu” 28.6 panta ceturtā un piektā daļa nosaka, ka tiesu informatīvās sistēmas ietvaros Augstākā tiesa  (AT) veido judikatūras datubāzi, kurā iekļaujamās informācijas atlases un apstrādes kārtību pēc saskaņošanas ar Tieslietu ministriju (kas patiesībā ne vienmēr darīts!) nosaka AT priekšsēdētājs. Arī šajā gadījumā likumdevējs nav noteicis termina “judikatūra” saturu, kā rezultātā abos likumos lietoto terminu identiskums tiek uztverts kā pirmās un otrās instances tiesnešu pienākums obligāti ņemt vērā tieši tos nolēmumus, kuri ir iekļauti AT “judikatūras datubāzē”, nereti spriedumu pamatojot nevis ar likumu, bet šo “judikatūru” kā tādu.

Piebilstams, ka tas ir nelikumīgi un nepieņemami, jo ar judikatūru parasti saprot nevis necaurskatāmā procedūrā AT judikatūras datubāzē ievietotos (bieži vien juridiskajai metodei neatbilstošos vai pat klaji nelikumīgus Senāta Civillietu departamenta nolēmumus), bet gan [visu instanču] “tiesu nolēmumos atrodamās juridiskās atziņas, kas ir vispārināmas un līdz ar to pielietojamas ne vien konkrētajā, bet arī citos gadījumos” (sk. Levits E. Judikatūra – pamati, problēmas, piemērošana. Latvijas Republikas Augstākās tiesas Biļetens, Nr.1/2010, 32.lpp., SKC-95/2018). Tā kā tiesas nolēmumam jābūt pamatotam ar tiesību normu, judikatūra izmantojama vien secinājuma par šīs normas piemērošanas (iztulkošanas) juridiskajiem aspektiem argumentēšanai. Tas nozīmē, ka: ,,[..] nevar izspriest lietu pēc būtības uz kāda cita tiesas nolēmuma pamata (sk. Augstākās tiesas 2007.gada 24.oktobra sprieduma lietā Nr.SKC-722/2007 (C33068105) motīvu daļu)”.

Jāatgādina, ka gan lietā Nr. 2011-01-01, gan arī lietā Nr. 2020‑08‑01 Satversmes tiesa tieši vai netieši secināja, ka tieši nepareiza tiesu prakse, jeb, faktiski – aplama Senāta Civillietu departamenta judikatūra, kas visām tiesām kļuva de facto saistoša, ir aizskarusi personas pamattiesības.

Tāpēc ideja par to, ka tā saucamās “pilotlietas” Senāta Civillietu departamentam būtu jāskata prioritārā kārtībā kopumā ir atbalstāma, vienlaikus nodrošinot, pirmkārt, kvalitatīvu šo lietu izskatīšanu, ar to saprotot strikti reglamentētu tiesas procesu, vēlams - tiesas sēdē, un juridiskajai metodei atbilstoši argumentētu spriedumu taisīšanu, otrkārt, šādu nolēmumu pienācīgu analīzi un caurspīdīgu procedūru to iekļaušanai oficiālajā “judikatūras datu bāzē”.

Vienlaikus ir jānodrošina tas, ka nekvalitatīvi Senāta Civillietu departamenta nolēmumi tiek savlaicīgi identificēti un konstruktīvi kritizēti, tā netieši nekļūstot par “judikatūru”, turklāt, ja tas ir iespējams, judikatūras datubāzes veidošanu, iekļaujot tajā visu instanču tiesu kvalitatīvos nolēmumus, uzticot jeb deleģējot citai institūcijai, piemēram, Tieslietu ministrijai, Tieslietu padomei, valsts dibinātajām universitātēm, portālam “Jurista vārds”.