Ir pagājis nedaudz vairāk par gadu kopš Senāta Civillietu departaments 2019. gada 17. decembrī ir taisījis spriedumu lietā Nr. C04169414, SKC‑259/2019, ar ko de facto atkāpās no tiesu prakses, tiesību doktrīnas un iepriekšējām judikatūras atziņām, izraisot asas diskusijas ne tikai juridisko profesiju pārstāvju aprindās,[1] bet arī visā sabiedrībā kopumā.

Autora ieskatā dīvainības lietas izskatīšanā,[2] nepamatota un neargumentēta atkāpšanās no judikatūras un stabilās tiesu prakses, kā arī Civillikuma (turpmāk arī – CL) 1. panta tieša piemērošana īpašuma tiesību aprobežošanai neatbilst juridiskajai metodei. Savukārt spriedumā izdarītais kopīpašuma tiesiskā regulējuma iztulkojums rada bažas par iejaukšanos likumdevēja kompetencē

Kā to ir norādījusi Latvijas Republikas Satversmes tiesas priekšsēdētāja profesore Sanita Osipova “[..]Ikvienas tiesas veiktas tiesību jaunrades leģitimitātes pamatā ir juristu sabiedrībā valdošā viedokļa konsenss. Konsensu veido tiesnešu tiesību spēka atzīšana caur to pieņemšanu no juristu sabiedrības puses un sabiedrības kopumā vai pat no tā, ka viens neprotestē pret tiesnešu tiesību noteikumu.”[3]

Līdz 2019. gada 17. decembrim ikvienam bija zināms, ka kopīpašuma izbeigšanas prasību noraidīšana nevar būt pamatota ar CL 1. pantu.[4] Taču ar spriedumu lietā Nr. SKC-259/2019 viss mainījās. Pieņemtais nolēmums radīja tiesisko nenoteiktību, kas tieši ietekmē no domājamām daļām izrietošo tiesību saturu, padarot to par iluzoru jeb atkarīgu no citu kopīpašnieku interesēm, kuri visbiežāk vēlas saglabāt esošo status quo. Tādējādi CL 1. pants, ciktāl tas attiecas uz CL 1074. pantā ietvertajām kopīpašnieka absolūtām lietu tiesībām prasīt kopīpašuma izbeigšanu tiesas ceļā, pirmsšķietami neatbilst Latvijas Republikas Satversmes 1., 64., 90., 92. pantam un 105. panta pirmajam un trešajam teikumam.

Tiesu prakses izmaiņas Civillikuma 1. panta piemērošanā attiecībā uz 1074. pantā ietvertajām kopīpašnieka tiesībām prasīt kopīpašuma izbeigšanu tiesas ceļā

2004. gada 14. janvārī Senāts (pēcāk tiesību doktrīnā plaši kritizētajā spriedumā lietā Nr. SKC-5/2004) pieļāva viena kopīpašnieka subjektīvo tiesību izlietošanas ierobežošanu. Senāts norādīja, ka saskaņā ar labas ticības principu personai var tikt liegta subjektīvo tiesību izlietošana, ja otras puses pretējās intereses saskaņā ar likuma mērķi un konkrētās lietas apstākļiem ir atzīstamas par svarīgākām. Nolēmumā Senāts ir atsaucies, galvenokārt, uz autoritārās diktatūras laika rakstiem,[5] kā arī selektīvi atsaucies uz profesora K. Baloža atziņām rakstā “Labas ticības princips mūsdienu Latvijas civiltiesībās”.[6] Piebilstams, ka tiesību doktrīnā jau toreiz bija atzīts, ka CL 1. pants nekādā gadījumā nav uzskatāms par vispārīgu taisnīguma priekšrakstu, ko iespējams ar plašu vērienu piemērot jebkuru civiltiesisko attiecību koriģēšanai abstraktu taisnīguma apsvērumu garā.[7]

Pēcāk, 2009. gada 25. februāra spriedumā lietā Nr. SKC-54/2009, Senāts pauda diametrāli pretējas atziņas, norādot, ka katram kopīpašniekam ir tiesības pieprasīt kopīpašuma dalīšanu un tās nav ierobežojamas, atsaucoties uz CL 1. pantu. Minēto atziņu Senāts nostiprināja arī 2011. gada tiesu prakses apkopojuma “Kopīpašums”, secinājumu daļā: “Tiesa nevar noraidīt kopīpašnieka prasību par kopīpašuma reālu sadalīšanu [..], atsaucoties uz vispārēju principu par tiesību un pienākumu izpildi pēc labas ticības (Civillikuma 1. pants) [..].”[8] Minētais tiesu prakses apkopojums tika prezentēts arī Latvijas tiesnešu 2011. gada 25. novembra konferencē, kurā tika pausta atziņa, ka “[..] Bija gadījums, kad tiesa noraidīja prasību par kopīpašuma sadali, atzīstot, ka šāds prasījums esot pretrunā ar Civillikuma 1. pantā nostiprināto principu par tiesību un pienākumu izpildi pēc labas ticības. Šāds ieskats nav pamatots. Tiesības prasīt kopīpašuma [..] sadali ir kopīpašnieka lietu tiesība [..].”[9]

2019. gada 17. decembrī ar spriedumu lietā Nr. SKC-259/2019 Senāts atkal diametrāli mainīja savu viedokli. Šajā spriedumā tika izteikta atziņa, ka “Civillikuma 1. pantā ietvertais labas ticības princips kā tiesību normu piemērošanas un tiesisko attiecību vērtēšanas kritērijs ir ņemams vērā kopīpašuma izbeigšanas lietās.”. Nolēmums un tajā izteiktās atziņas tika netipiski aktīvi popularizētas, nostiprinot tās Augstākās tiesas (turpmāk – AT) judikatūras datubāzē, kas pretēji likuma[10] prasībām, tika papildināta ar senākiem Senāta nolēmumiem, kas pirms tam tika kritizēti un atzīti par aplamiem. Atsevišķi senatori arī publicēja savu viedokli AT mājaslapā un portālā Jurista Vārds. Papildus Senāts taisīja blakus nolēmumu, ko adresēja citiem valsts konstitucionālajiem orgāniem[11], tā faktiski pārkāpjot Latvijas Republikas Satversmes 65. panta prasības.

AT netipiski proaktīvā rīcība būtībā liedz pirmās vai otrās instances tiesnešiem šo “judikatūru” neievērot (Civilprocesa likuma 5. panta sestā daļa). Tādējādi radās likumā neparedzēts ikviena kopīpašnieka tiesību nenovēršams aizskārums, jo tiesas , kas izskata lietu pēc būtības un arī Senāts aktīvi turpina vērtēt CL 1074. pantā nostiprinātās tiesības vērsties tiesā (?) ar prasību par kopīpašuma izbeigšanu atbilstoši CL 1. pantam. Piebilstams, ka CL 1. pants tiek piemērots arī pēc tiesas iniciatīvas, un bez pušu atsaukšanās uz to, ko Senāts jaunākajos nolēmumos, tieši un atsaucoties vien uz tiesību doktrīnu, aicina darīt. [12]

Civillikuma 1. pants nav pieņemts pienācīgā kārtībā

1934. gada 15. maijā Latvijas Republikā tika realizēts antikonstitucionāls valsts apvērsums (coup d’ état).[13] Ar 1934. gada 18. maija valdības deklarāciju Latvijas iedzīvotāji tika lakoniski informēti “Saeimas funkcijas līdz Satversmes reformas izvešanai izpilda Ministru kabinets, sākot ar 1934. gada 15. maija pulksten 23.00 [..].”[14] Ir norādāms, ka likumdevēja funkcijas pildošais Ministru kabinets pēc Kārļa Ulmaņa vārdiem tika nodibināts 24 stundās.[15]

1934. gada 15. maija apvērsumā Satversmes darbība tika deklaratīvi apturēta. K. Ulmanis solīja Latvijas tautai jaunas Satversmes reformu, taču tās vietā notika demokrātiskas republikas aizstāšana ar autoritāru valsti.[16] Gana bieži pēc apvērsumiem un konstitūcijas darbības apturēšanas tās zaudē savu politisko nozīmi un juridisko raksturu. Ar Satversmi notika tieši pretēji. Autoritāra režīma laikos Satversme kļuva par neatkarīgas un demokrātiskas valsts simbolu.[17]

Arī tiesību zinātnieki R. Balodis un J. Lazdiņš ir izteikuši atziņu, ka K. Ulmaņa režīma laikos Satversmes darbība pilnībā netika apturēta, jo Satversmes normas tomēr tika piemērotas.[18] Minētais apgalvojums kopsakarā ar Satversmes vienotības principu un Satversmes pilnīguma dogmu apstiprina, ka Satversmes darbība nevarēja tikt un arī netika apturēta de jure.

Satversmes normu selektīva piemērošana pati par sevi norāda uz to, ka tā ne tikai nevarēja tikt apturēta de jure, bet arī netika apturēta de facto, jo atbilstoši Satversmes vienotības principam atsevišķu normu piemērošana norāda uz visa Satversmes teksta atzīšanu. Arī Satversmes tiesa 2002. gada 22. oktobra spriedumā lietā Nr. 2002-04-03 atzina, ka “Satversme ir vienots veselums un tajā ietvertās normas tulkojamas sistēmiski”. Proti, neviena Satversmes norma vai tās daļa nevar tikt uzskatīta par lieku, jo šāda izpratne sagrautu Satversmes iekšējo loģisko struktūru.[19] Tāpēc, ja Satversme tomēr tiek piemērota, nav pamata uzskatīt, ka kāda tās norma vai daļa ir de jure vai de facto apturēta. Līdz ar to ir secināms, ka Satversme tika apturēta vienīgi deklaratīvi, kas ne faktiski, ne arī juridiski nevienam tiesību subjektam nav saistoši.

Norādams, ka laikā līdz 1936. gadam K. Ulmaņa autoritārā režīma pieņemtos likumus formāli saskaņā ar Satversmi izsludināja pirms valsts apvērsuma Saeimas uzticību saņēmušais Valsts prezidents A. Kviesis, savukārt 1937. gada Civillikums tika pieņemts autoritārās diktatūras posmā, kad nelikumīgi sasauktā Ministru kabineta pieņemtos likumus izsludināja pats varas uzurpators un autoritārais diktators K. Ulmanis, kurš tika saukts par “Latvijas Valsts un ministru prezidentu”.[20]

Satversmes 64. pants noteic, ka “Likumdošanas tiesības pieder Saeimai, kā arī tautai šinī Satversmē paredzētajā kārtībā un apmēros.” Likumdošanas tiesības ir īstenojamas ievērojot valsts varas dalīšanas principu, jo uz tā balstās Satversmē nostiprinātā institucionālā sistēma. Valsts varas dalīšanas princips, pirmkārt, ir ietverts Satversmes 1. panta jēdzienā “demokrātiska republika” un, otrkārt, izriet no Satversmes sistēmas.[21] Valsts varas dalīšanas princips izpaužas valsts varas sadalījumā likumdošanas, izpildu un tiesu varā, ko īsteno autonomas valsts institūcijas.[22]

Ņemot vērā Satversmē nostiprināto institucionālo sistēmu, kā arī augstāk minēto notikumu gaitu, ir secināms, ka likumdošanas funkciju “nodošana” Ministru kabinetam ir atzīstama par valsts varas dalīšanas principa pārkāpumu, kā neievērošana nozīmē demokrātiskas iekārtas neesamību un valsts iekārtas despotismu.[23]

Likumdevēja kompetences nodošanu Ministru kabinetam režīms aizbildināja ar Satversmes 81. pantā ierakstīto, kas valdībai Saeimas sesiju starplaikā pieļāva, ja tas ir neatliekami vajadzīgs, darboties kā likumdevējam, izdodot noteikumus, kuriem ir likuma spēks.[24] Tomēr nav atzīstams, ka 1937. gada Civillikuma pieņemšanai ir bijusi neatliekami vajadzība, jo tam tika piešķirta vairāk politiska nozīme. Minētā ierobežojuma pārkāpums parasti padara Ministru kabineta izdotos noteikumus par antikonstitucionāliem un spēkā neesošiem.[25] Tāpat ir apšaubāms 1937. gada Civillikuma kā ārējā normatīvā akta veids, jo Satversmes 81. pants pat likumīgi ievēlētam Ministru kabinetam paredzēja pieņemt noteikumus, kuriem ir likuma spēks, nevis pašus likumus.

Tiesību doktrīnā ir atzīts, ka Satversme tās 1922. gada 15. februāra redakcijā bija nepilnīga. Satversmi tās 1922. gada 15. februāra redakcijā mēdza dēvēt par “Rumpf-Verfassung” – pamatlikumu, kuram ir “rumpis”, bet nav “galvas”.[26] Kā viens no iemesliem Satversmes II daļas (pamattiesību kataloga) nepieņemšanai bija uzskats, ka cilvēka brīvību aizsardzība efektīvi tika nodrošināta arī ar nekonstitucionāla līmeņa likumu starpniecību.[27]

Augstāk minētais liek noprast, ka CL 1. pants tolaik ir daļēji pildījis nepieņemtā Satversmes II daļas jeb pamattiesību kataloga funkcijas. Tomēr ar 1998. gadu, kad stājās spēkā Satversmes VIII nodaļa un tajā ietvertais 105. panta trešais teikums, CL 1. pants vairs nevar aprobežot Satversmes 105. pantā garantētās īpašuma tiesības vai būt attiecināms uz kopīpašnieka lietu tiesībām rīkoties ar savu īpašumu pēc saviem personiskajiem ieskatiem. Satversmes 105. pants, paredzot ne tikai individuālo, bet arī institucionālo īpašuma tiesību garantiju, aizliedz ierobežot īpašnieka absolūtās tiesības uz īpašumu ar nenoteikta satura tiesību normu, par kādu atzīstams CL 1. pants.

CL 1. panta darbība (spēkā esība) tika atjaunota ar 1992. gada 7. jūlija Latvijas Republikas Augstākās Padomes pieņemto likumu “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību”[28] . Secināms, ka minētā norma ir atjaunota pirms 1993. gada 6. jūlija, kad uz pirmo sēdi sanāca Latvijas Republikas 5. Saeima, turklāt bez pienācīgas tās izvērtēšanas.

Tādējādi no CL 1. panta pieņemšanas procesa materiāliem kopumā nav gūstams apstiprinājums tam, ka gan K.Ulmaņa 24 stundu laikā sasauktais Ministru kabinets 1937. gadā, gan arī Latvijas Republikas Augstākā padome 1991. vai 1992. gadā būtu pienācīgi izvērtējuši CL 1. panta un ar to cieši saistītā 1415. panta (kas nosaka, ka darbība, kuras mērķis ir pretējs reliģijai (!), nerada tiesiskas sekas) nepieciešamību tiesiskā, demokrātiskā un sekulārā valstī. Nekad arī nav izvērtētas šo tiesību normu sekas attiecībā uz ikviena indivīda pamattiesību ierobežojumiem, piemēram, kopīpašuma strīdu regulējumā (sal., Satversmes tiesas sprieduma lietā Nr. 2017-17-01 22. secinājumu).

Vienlaikus ārpus monarhijas un autoritāras diktatūras CL 1. pants nav uzskatāms par kolīziju normu un nav arī imperatīva tiesību norma ne laikā, ne telpā, ne arī pilsonībā vai rezidencē. Tādējādi ir secināms, ka 1937. gada Civillikums, tai skaitā tā 1. pants, ir pieņemts nepienācīgā procedūrā autoritārās diktatūras laikos pretēji Satversmes 64. pantam, valsts varas dalīšanas principam un līdz ar to arī Satversmes 1. pantam, bet nelikumīgi pieņemtā likuma spēks ir atjaunots (?) Satversmē neparedzētā veidā.

CL 1074. pants kā īpašnieka absolūta lietu tiesība katrā laikā prasīt kopīpašuma dalīšanu un Civillikuma 1. pants

CL 1074. pants ir expressis verbis pārņemts no 1864. gada Vietējo likumu kopojuma III daļas 940. panta. Tādejādi aptuveni pusotra gadsimta laikā likumdevējs nav radis konkrēto regulējumu par neatbilstošu tiesiskajai realitātei vai par sociāli netaisnīgu.

No tiesību doktrīnas un Satversmes tiesas atziņām izriet, ka tiesība prasīt kopīpašuma dalīšanu ir viena no likumā paredzētajām kopīpašnieka absolūtām lietu tiesībām, ko nevar aizkavēt cits kopīpašnieks [29] un kas ikvienam kopīpašniekam tika paredzētas vēl pirms 1937. gada Civillikuma pieņemšanas un “spēkā stāšanās”.

Tā, piemēram, Satversmes tiesa 2011. gada 25. oktobra spriedumā lietā Nr. 2011-01-01 ir norādījusi, ka CL 1074. un 1075. pantā ietvertais regulējums ir atzīstams par būtisku sakarā ar to, ka kopīpašuma būtība rada neizbēgamas grūtības, kas attiecas, piemēram, uz kopīpašnieku vienošanos par kopīpašumā esošās lietas lietošanu vai augļu iegūšanu no tās. Tādējādi Satversmes tiesa atzina, ka kopīpašums tiešām nav pats vēlamākais īpašuma veids. Tāpat minētajā spriedumā Satversmes tiesa norādīja “[..] tiesiska vai faktiska rakstura priekšnoteikumi rīcībai ar kopīpašumā esošo lietu var novest pie tā, ka kopīpašniekiem zūd interese saglabāt savu tiesisko stāvokli [..].”

Savukārt tiesību doktrīnā (skat., Civillikuma komentāri, trešā daļa, Rīga, 2002, 275. lpp.) atzīts, ka kopīpašnieka tiesība prasīt īpašuma dalīšanu ir katra kopīpašnieka absolūta lietu tiesība. Kopīpašuma izbeigšanas prasība ir divpusēja (actio duplex), un tās mērķis ir kopīpašuma dalīšanas jautājuma pozitīvs atrisinājums. Proti, tiesai ir obligāti jāizšķir jautājums par dalīšanu, izvēloties piemērotāko veidu un jātaisa attiecīgs nolēmums.[30] Ņemot vērā to, ka prasība par kopīpašuma dalīšanu ir actio duplex prasība, ir apšaubāmi jebkādi priekšnoteikumi šādas prasības celšanai, kas izpaustos prasības pasīvajā pamatā, jo tas nav jāpierāda.

Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 29. panta otro prim daļu un 32. panta otro daļu Satversmes tiesas lēmumā par lietas izbeigšanu vai spriedumā sniegtā attiecīgās tiesību normas interpretācija ir obligāta visām valsts un pašvaldību institūcijām (arī tiesām) un amatpersonām, kā arī fiziskajām un juridiskajām personām.

Satversmes 105. panta trešajā teikumā teikts “Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu.” Satversmes tiesa jau vairākkārt ir norādījusi, ka, lai arī tiesību normas piemērotājam tās iztulkošanas gaitā vienmēr ir jānoskaidro piemērojamās tiesību normas patiesā jēga, tiesību normai, kas noteic kādu personas pamattiesību ierobežojumus, jābūt skaidrai un precīzai.[31] Likumdevēja pieņemtajai normai jābūt formulētai tā, lai indivīds, nepieciešamības gadījumā atbilstoši konsultējoties, varētu regulēt savu rīcību (skat. Satversmes tiesas 2006. gada 20. decembra sprieduma lietā Nr. 2006-12-01 16. punktu un 2011. gada 30. marta sprieduma lietā Nr. 2010-60-01 15.2. punktu).[32] Secināms, ka likumiem un citiem normatīvajiem aktiem jābūt publiski pieejamiem, pietiekami skaidriem un saprotamiem. Tādējādi personu tiesības zināt savas tiesības noteic arī likumdevēja darbības ietvaru.[33]

Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir vairākkārt norādījusi, ka likumiem un tiesību normām jābūt gan pienācīgi saprotamiem, gan paredzamiem, tas ir, formulētiem ar pietiekamu precizitāti, lai indivīds, nepieciešamības gadījumā atbilstoši konsultējoties, varētu regulēt savu uzvedību (skat., piemēram, The Sunday Times v. The United Kingdom, judgment of 26 April 1979, Series A no. 30, p. 31, para 49; Kokkinakis v. Greece, judgment of 25 May 1993, Series A no. 260-A, p.19, para 40).[34]

Satversmes tiesa ir vairākkārt atzinusi, ka tiesību normas skaidrība un paredzamība ir vērtējama, pamatojoties uz tās interpretāciju. Proti, tiesību norma ir atzīstama par neskaidru tad, ja ar interpretācijas paņēmienu palīdzību nav iespējams noskaidrot tās patieso jēgu (skat. Satversmes tiesas 2011. gada 30. marta sprieduma lietā Nr. 2010-60-01 15.2. punktu, 2018-10-0103).[35]

Tiesību doktrīnā un judikatūrā ir atzīts, ka CL 1. pantā ietvertais vārdu savienojums “laba ticība” ir ģenerālklauzula.[36] Ģenerālklauzula ir nenoteikta satura tiesību jēdziens, kurš normas piemērošanas procesā piepildāms ar noteiktu saturu jeb konkretizējams.[37] Atzītais tiesību zinātnieks K. Balodis ir norādījis, ka šī ģenerālklauzula ir jāpiepilda ar konkrētu saturu un ka CL 1. panta piemērošanā neatsverama nozīme ir jau izstrādātajām tiesu prakses un tiesību doktrīnas atziņām par to, kādos tipiskos dzīves gadījumos labas ticības princips jālieto.[38]

Ņemot vērā augstāk minēto, ir izdarāms secinājums, ka kopīpašnieka tiesības prasīt kopīpašuma dalīšanu var tikt ierobežotas ar CL 1. pantu tikai tad, ja tiesību doktrīna un tiesu prakse piepilda ģenerālklauzulas “laba ticība” saturu pietiekami saprotami, paredzami un precīzi, kāda noteikta dzīves gadījuma izšķiršanai. Proti, lai ar CL 1. pantu varētu ierobežot Satversmes 105. pantā ietvertās tiesības uz īpašumu, tam būtu jāatbilst Satversmes 90. pantam.

CL 1. pants nevar tikt uzskatīts par imperatīvu tiesību normu, ja tā saturs nav pietiekami konkretizēts kāda noteikta dzīves gadījuma izšķiršanai. Turklāt CL 1. pants nav pavēloša vai aizliedzoša norma, kā arī nav atzīstama par tiesību normu publiskajās tiesībās jeb indivīda attiecībās ar valsti, salīdzinājumā, piemēram, ar CL 11. panta otro daļu. Norādāms, ka CL 1. pantu par imperatīvu tiesību normu tieši neatzina arī starpkaru laika juristi. Tā, piemēram, Senāta apvienotās sapulces priekšsēdētājs senators A. Gubeņs sacīja, ka CL 1. pants nebūt neierobežo formulu neminem leadit qui suo jure utitur jeb “nevienu neapvaino tas, kurš izlieto savas tiesības”. Savukārt pašu CL 1. pantu viņš atzina vairāk par morāla nevis tiesiska rakstura ģenerāldirektīvu.[39] Arī Senāta civilā kasācijas departamenta priekšsēdētājs senators O. Ozoliņš savā referātā “Civīltiesību organizējošā un audzinošā nozīmē” pauda, ka “arī jaunais Civīllikums savā 1. pantā uzsver godīgas rīcības audzinošu nozīmi, ieteicot pilsonim pildīt pienākumus un izlietot tiesības labā ticībā.” Tāpat viņš norādīja, ka “civīltiesības neaizliedz arī saimnieciski dažkārt nelietderīgu rīcību, tās neaizliedz uzkrātu vērtību izlietošanu šauri personīgām, pārejošām vajadzībām.”[40]

Atskatoties uz tiesu praksi un tiesību doktrīnu kopš diskutablā Senāta sprieduma lietā Nr. SKC-254/2019 pieņemšanas, var secināt, ka CL 1. pantā ietvertās ģenerālklauzulas “laba ticība” saturs attiecībā uz kopīpašuma izbeigšanas civillietām nav kļuvis skaidrāks. Tiesību avoti nav atklājuši vismaz to vērtējamo kritēriju minimumu, pēc kuriem būtu konstatējams labas ticības trūkums un kas būtu kopīgi visiem līdzīgiem gadījumiem.

Tādējādi kopīpašuma izbeigšanas lietās, pretēji Satversmes 105. pantam un Satversmes tiesas veiktajai CL 1068. panta, kā arī 1074. un 1075. panta interpretācijai lietā Nr. 2011‑01‑01, personas tiesības turpina tikt ierobežotas nevis ar skaidru un precīzu likumu, bet ar tiesas brīvi izvēlēto CL 1. pantā ietvertās ģenerālklauzulas saturu. Turklāt šī tiesiski ētiskā kategorija tiek pakārtota ikreizējam Civillietu departamenta sastāva ieskatam, par ko liecina biežās un daudzkārtējās judikatūras maiņas šajā jautājumā. Citiem vārdiem, tiesību normas saturs šobrīd ir tieši atkarīgs no tiesneša personības, viņa uzskatiem un vērtībām, t. i., no izpratnes par labo un ļauno, reliģiskajiem uzskatiem vai raizēm jeb “[..] tiesības ir tas, ko augstākās tiesu instances ir atzinušas par tiesībām – līdz nākamajām tiesu prakses izmaiņām.”[41]

Ņemot vērā to, ka nepastāv saprotams, precīzs un paredzams likums (tiesību norma), kas tieši ierobežotu absolūtās kopīpašnieka tiesības prasīt kopīpašuma izbeigšanu, tiesas patvaļīgs ierobežojums, izmantojot nenoteiktos tiesību jēdzienus, ir pretējs Satversmes 1., 83., 89., 90., 92. pantam un 105. panta trešajam teikumam.

Senāta jaunākā tiesu prakse, argumenti, rīcība un tā sekas

Kārtējā judikatūras maiņa, kas notika ar Senāta spriedumu lietā Nr. SKC-259/2019, pierāda, ka AT judikatūras datubāzē publicētie Senāta nolēmumi, turklāt ar atzīmi “J”, citās tiesu instancēs tiek uzskatīti par tiesību pamatavotiem, jo tiesas spriedumi tiek pamatoti galvenokārt ar šiem nolēmumiem.

Tā ar Senāta 2020. gada 29. jūnija rīcības sēdes lēmumu lietā Nr. C30629418, SKC-1328/2020, ir atteikts ierosināt kasācijas tiesvedību par Rīgas apgabaltiesas 2020. gada 17. marta spriedumu, ar kuru ir noraidīta prasība dalīt tā saucamo “komunālo” dzīvokli. Minēto “komunālo” dzīvokli savulaik ir ticis privatizējušas vairākas tur dzīvojošas personas. Vēlāk viena no personām, pašas parādu dēļ zaudēja īpašuma tiesības uz dzīvokļa domājamo daļu izsolē. Jaunais ieguvējs publiskajā izsolē iegādāto domājamo daļu pats lietot (?) nevar, jo parādniece, kuras domājamā daļa tika atsavināta, turpina prettiesiski dzīvot dalāmajā dzīvoklī. Pārējie komunālā dzīvokļa kopīpašnieki pret šādu situāciju neiebilda, tāpēc jaunajam ieguvējam nepastāvēja ne tiesības lūgt ievest sevi komunālā dzīvokļa domājamo daļu valdījumā, ne arī tiesības lūgt izlikt parādnieku no dzīvokļa, jo tas ir pretēji CL 1068. pantam.

Tiesas ieskatā prasītājai, iegādājoties strīdus īpašuma domājamo daļu, bija jārēķinās ar pārējo kopīpašnieku tiesībām un interesēm, kā arī viņu materiālo stāvokli. Tāpēc, ja prasītājs iepretim pārējiem kopīpašniekiem nevēlas palikt kopīpašumā, prasītājam neesot nekādu šķēršļu savu kopīpašuma daļu atsavināt (sal., Senāta Civillietu departamenta atziņas spriedumā lietā Nr. SKC-259/2019), proti, kopīpašnieks varot savas kopīpašuma domājamās daļas brīvi pārdot.

Arī ar Senāta Civillietu departamenta 2020. gada 25. novembra rīcības sēdes lēmumu lietā Nr. C30629418, SKC-1328/2020 ir atteikts ierosināt kasācijas tiesvedību par Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2020. gada 2. jūlija spriedumu lietā Nr. C30629418. Lēmums ir nepamatoti publicēts AT judikatūras datubāzē.

Savukārt ar Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2020. gada 16. decembra spriedumu lietā Nr. C30501917, SKC-231/2020 (tāpat kā lietā Nr. C04169414, kurā taisīts 2019. gada 17. decembra spriedums SKC‑259/2019, un lietā Nr. C30629418, kurā taisīts 2020. gada 25. novembra rīcības sēdes lēmums SKC-1328/2020, referējošā senatore ir Anda Briede (!)) ir norādīts, ka “[..] apelācijas instances tiesas spriedumā nav argumentu, kas liecinātu par strīdā iesaistīto pušu interešu izvērtējumu, proti, kādēļ prasītājas, kura kopīpašumā nonākusi labprātīgi, subjektīvās tiesības dalīt kopīpašumu ir vairāk aizsargājamas nekā atbildētāju tiesības. [..]”

Piebilstams, ka arī šajā gadījumā, tāpat kā lietā Nr. C30629418, prasītājs ir publiskā izsolē iegādājies “komunālā” dzīvokļa domājamo daļu, kas kopīpašniekam ir atsavināta parādu dēļ. Svarīgi norādīt, ka arī pārējie kopīpašnieki savas domājamās daļas no komunālā dzīvokļa ir iegādājušies ar pirkuma līgumu, bet ar nolūku izmantot īpašuma tiesības pašpatēriņam, proti, lietot dzīvokļa daļas proporcionāli piederošajām dzīvokļa domājamām daļām – dzīvošanai.

Autora ieskatā neeksistē nekāda pārējo kopīpašnieku tiesiski aizsargājama “interese”, jo, pirmkārt, likums neparedz kopīpašnieka tiesības lietot kopīpašuma reālu daļu bez visu kopīpašnieku piekrišanas. Otrkārt, “komunālo” dzīvokļu saglabāšana neatbilst Latvijas tiesību sistēmai un izpratnei par mājokli (morāles, ētikas un higiēnas prasību aspektā). Treškārt, katram kopīpašniekam, arī personai, kas savas tiesības uz dzīvokļa domājamo daļu zaudē, e.g. izsoles rezultātā, ir tiesība saņemt samērīgu samaksu par savu īpašumu, kas gadījumā, ja palikušo kopīpašnieku intereses saglabāt staus quo tiek stādītas augstāk par likumā paredzēto tiesību jebkurā laikā prasīt kopīpašuma dalīšanu, kļūst iluzoras.

Tādējādi tiesības uz “vienīgo dzīvesvietu” kopīpašumā (kas turklāt nav pierādāmas – negativae non probantus) nav pretstatāmas kopīpašnieka absolūtajām īpašuma tiesībām prasīt īpašuma dalīšanu. Tāpēc spriedumā lietā Nr. SKC‑259/2019 izskanējušās tēzes, ka dzīvojamā māja būtu jāpērk dzīvošanai, nevis peļņas gūšanai, liecina vai nu par tīšu likuma pārkāpumu, vai arī par nepieņemamu “kreisumu” Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamentā.

Autora ieskatā tiesai ir jāaizstāv tiesības, nevis intereses. Dura lex, sed lex jeb likums ir bargs, bet tas ir likums. Šai sakarā uzmanība vēršama uz zvērināta advokāta Egona Rusanova teikto intervijā, kas publicēta portālā nra.lv: “Tiesai ir jābūt tai, kas stāv pāri vairākumam, mazākumam, partijām, pūļa viedoklim. Tiesai jātaisa spriedumi saskaņā ar tiesībām ‒ ar visdziļāko izpratni par to, kas ir pamattiesības jeb, ja gribat ‒ cilvēktiesības un taisnīgums. Pašlaik ir zaudēta orientācija, kas ir taisnīgums. Jo novērst sociālo netaisnību nav gluži tas, kas ir taisnīgums [..].”[42]

[1] Gailīte D. Uzmanības centrā – kopīpašums // Jurista Vārds, 28.01.2020., Nr. 4 (1114), 2. lpp.

[2] Šlitke N. Turpinot diskusiju par Senāta nolēmumiem lietā Nr. SKC-259/2019 // Jurista Vārds 27.02.2020., DOMNĪCA / BRĪVAIS MIKROFONS

[3] Osipova S. Tiesiska valsts vai “tiesnešu valsts” // Jurista Vārds, 05.07.2016., Nr. 27 (930), 12.–15. lpp.

[4] Skat. Senāta spriedumu lietā nr. 54/2009; Augstākā tiesa. Kopīpašums. Tiesu prakses apkopojums, 2011

[5] Krons M. Civillikuma pirmais pants // Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, 1937. g., Nr. 2

[6] Balodis K. Labas ticības princips mūsdienu Latvijas civiltiesībās // Jurista Vārds, 03.12.2002., Nr. 24 (257)

[7] Ibid.

[8] Kopīpašums: tiesu prakses apkopojums. Latvijas Republikas Augstākā tiesa, 2011. Pieejams: https://juristavards.lv/doc/242461-kopipasums-tiesu-prakses-apkopojums/

[9] Skat. goda tiesneša Dr. jur. R. Krauzes konferences referātu “Kopīpašuma lietošana, dalīšana un apsaimniekošana””, AT biļetens Nr.3

[10] Likuma “Par tiesu varu” 28.6 panta piektā daļa paredz tieslietu ministra saskaņojumu judikatūras datubāzē iekļaujamās informācijas atlases un apstrādes kārtībai, kas nebija saņemta

[11] ECLI:LV:AT:2019:1217.C04169414.6.BL

[12] Senāta 2020. gada 16. decembra spriedums lietā Nr. C30501917, SKC-231/2020

[13] Levits E. An Interview with Dietrich A Loeber. The Baltic States at Historical Crossroads. Ed. Jundzis T., Rīga: Latvian Academy of Sciences, 2001, p. 40–41

[14] Treijs. R. Latvijas Valsts vadības stūresvīri. Latvijas brīvvalsts ministru prezidenti // Latvijas Vēstnesis, laidiens: 23.12.2003., Nr. 181. Pieejams: https://www.vestnesis.lv/ta/id/82393

[15] Turpat

[16] Pleps J. Par Latvijas Republikas Satversmi: vēsture un mūsdienas. Pieejams: https://www.saeima.lv/satversme/Satversme_Pleps_latviski.pdf  

[17] Turpat

[18] Balodis R., Lazdiņš J. Latvijas Republikas Satversmes komentāri. Ievads. I nodaļa. Vispārējie noteikumi. Autoru kolektīvs prof. R. Baloža zinātniskā vadībā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2014, 70. lpp.

[19] Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra spriedums lietā Nr. 2005-12-0103

[20] Šilde A. Latvijas vēsture, 1914-1940. Stokholma: Daugava, 1976, 691. lpp.

[21] Latvijas Republikas Satversmes tiesas 1999. gada 1. oktobra spriedums lietā Nr. 03-05 (99)

[22] Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra spriedums lietā Nr. 2005-12-0103

[23] Pleps J. Satversmes iztulkošana. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2012, 102. lpp.

[24] Balodis R., Lazdiņš J. Latvijas Republikas Satversmes komentāri. Ievads. I nodaļa. Vispārējie noteikumi. Autoru kolektīvs prof. R. Baloža zinātniskā vadībā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2014, 71. lpp.

[25] Satversmes tiesas 1997. gada 7. maija spriedums lietā Nr. 04-01(97)

[26] Balodis R. Ievads Latvijas Republikas Satversmes VII nodaļas komentāriem. Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011., 11. lpp.

[27] Skujenieks M. Latvijas parlamenti. Latvija desmit gados. Latvijas valsts nodibināšanas un viņas pirmo 10 gadu darbības vēsture. Red. Ārons M. Rīga: Jubilejas komisijas izdevums. 1928, 63. lpp.

[28] Likuma “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību” 1. pants

[29] Latvijas Republikas Augstākā tiesa. Kopīpašums. Tiesu prakses apkopojums. 29. lpp. Pieejams: http://at.gov.lv/files/uploads/files/docs/2011/kopipasums.pdf

[30] Grūtups A., Kalniņš E. Civillikuma komentāri. Trešā daļa. Lietu tiesības. Īpašums. Otrais papildinātais izdevums. Rīga: TNA, 2002, 277. lpp.

[31] Satversmes tiesas 2006. gada 6. februāra sprieduma lietā Nr. 2005-17-01 10. secinājums

[32] Satversmes tiesas 2012. gada 1. novembra sprieduma lietā Nr. 2012-06-01 7.2 secinājums

[33] Satversmes tiesas tiesnešu I. Ziemeles un S. Osipovas atsevišķās domas lietā Nr. 2018-10-0103

[34] Satversmes tiesas 2006. gada 20. decembra sprieduma lietā Nr. 2006-12-01 23. secinājums

[35] Ibid.

[36] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta 2013. gada 10. oktobra spriedums lietā Nr. C20392609, SKC-166/2013

[37] Meļķisis E. Juridisko jēdzienu un normu abstraktums kā tiesību sistēmu vienojošs elements. Mūsdienu tiesību teorijas atziņas. Red. prof. Meļķisis E. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 1999, 17. un 18. lpp.

[38] Balodis K. Labas ticības princips mūsdienu Latvijas civiltiesībās // Jurista Vārds. 03.12.2002. Nr. 24 (257)

[39] Prezidenta Ulmaņa Civīllikums. Rakstu krājums. Rīga: Pagalms, 1938, 57. lpp.

[40] Prezidenta Ulmaņa Civīllikums. Rakstu krājums. Rīga: Pagalms, 1938, 49.–51. lpp.

[41] Osipova S. Tiesiska valsts vai “tiesnešu valsts” // Jurista Vārds, 05.07.2016., Nr. 27 (930), 12.–15.lpp.

[42]  Egons Rusanovs: Noliekot pie vietas advokātus, politiķi veido policejisku valsti. Pieejams: https://neatkariga.nra.lv/intervijas/321754-egons-rusanovs-noliekot-pie-vietas-advokatus-politiki-veido-policejisku-valsti