8. Oktobris 2021 15:56
Domnīca / brīvais mikrofons
Civillikums laikmetu griežos un politiķu dzirnās. III daļa. Tiesību jaunrades sekas
Saeima 2021. gada 30. septembrī pabeidza skatīt likumprojektu “Grozījumi likumā “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību”” un pieņēma to redakcijā, kas neatbilst ne Satversmes tiesas secinājumiem, ne arī ekspertu, tostarp pašu Saeimas Juridiskā biroja atzinumam, ne arī veselā saprāta kritērijam. Kas tālāk?

Saeima 2021. gada 30. septembrī lēma izdarīt grozījumus likumā “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību” [1] (turpmāk – Grozījumi), tostarp papildinot likumu ar 38., 39., 40., 41. un 42. pantu šādā redakcijā:

“38. pants.

Ja būve ir patstāvīgs īpašuma objekts saskaņā ar šā likuma 14. panta pirmās daļas 1., 2., 3. vai 4. punktu, līdz būves apvienošanai vienā īpašumā ar zemi būves īpašniekam uz likuma pamata ir lietošanas tiesības uz zemi, ciktāl tās nepieciešamas īpašuma tiesību īstenošanai pār būvi. Šāds likumisko lietošanas tiesību aprobežojums ir reālservitūts par labu būvei, kas ir patstāvīgs īpašuma tiesību objekts, un lietošanas tiesībām ir piemērojami Civillikuma noteikumi par reālservitūtu, ciktāl šis likums nenosaka citādi.

Būves īpašniekam uz likuma pamata ir pienākums maksāt lietošanas maksu zemes īpašniekam par zemes lietošanas tiesībām. Likumiskās lietošanas maksas apmērs ir četri procenti no lietošanā esošās zemes kadastrālās vērtības gadā, bet ne mazāks par 50 euro gadā. Būves īpašnieks un zemes īpašnieks var rakstveidā vienoties par citu lietošanas maksas apmēru. Šāda vienošanās nesaista nekustamā īpašuma ieguvēju, mainoties būves vai zemes īpašniekam.

Lietošanas maksa ir maksājama par katru ceturksni uz priekšu, ja būves īpašnieks un zemes īpašnieks nevienojas citādi. Pienākums maksāt lietošanas maksu zemes īpašniekam par attiecīgo laiku atkrīt, ja zemes lietošanas tiesības nav bijis iespējams izmantot nepārvaramas varas dēļ.

Ja būve ir kopīpašumā un ir iestājies parādnieka nokavējums lietošanas maksas samaksai, būves īpašnieks sedz zaudējumus un citas papildu izmaksas par saistības kopdalībnieku noskaidrošanu, saistības daļu noteikšanu un paziņošanu parādniekam. Būves īpašnieks var prasīt samazināt pieprasītos zaudējumus un izmaksas tādā apmērā, kādā zemes īpašnieks varēja tās novērst, ievērojot pienācīgu rūpību.

Ja normatīvie akti neparedz kārtību, kādā nosakāma lietošanā esošās zemes platība un robežas, to nosaka būves īpašnieks un zemes īpašnieks, rakstveidā vienojoties. Nosakot būves īpašnieka lietošanā esošās zemes platību un robežas, ņem vērā funkcionāli nepieciešamā zemesgabala noteikšanas principus privatizējamām dzīvojamām mājām. Strīdus par lietošanā esošās zemes platību un robežām izšķir tiesa.

Ja normatīvie akti neparedz kārtību, kādā nosakāma lietošanā esošās zemes platība un robežas, un būves īpašnieks un zemes īpašnieks par to nav vienojušies, līdz prasības celšanai tiesā uzskatāms, ka būves īpašnieks lieto visu zemes vienību, uz kuras atrodas būve. Šāds pieņēmums nav piemērojams, ja ir acīmredzami skaidrs, ka visa zemes vienība nevar būt nepieciešama būves ekspluatācijai.

Ministru kabinets nosaka kārtību, kādā publiska persona īsteno zemes likumiskās lietošanas attiecības, un gadījumus, kuros publiska persona kā zemes īpašnieks vienojas par mazāku maksu, nekā likumā paredzēta, ar noteiktām būvju īpašnieku grupām vai dažādas klasifikācijas būvju īpašniekiem saskaņā ar šā panta otro daļu.

Prasījumi par likumiskās zemes lietošanas maksas samaksu un ar to saistītajiem blakus prasījumiem noilgst triju gadu laikā.

39. pants.

Ja būves īpašniekam ir likumiskās zemes lietošanas tiesības, zemes īpašnieks, nezaudējot tiesības visās pārējās attiecībās rīkoties ar savu īpašumu, nevar ierobežot būves īpašnieka iespējas lietot zemi atbilstoši būves īpašniekam ar likumu piešķirtajām lietošanas tiesībām vai kā citādi viņam kaitēt saistībā ar zemes lietošanas tiesību izmantošanu, tostarp:

1) izlietot likumiskajās zemes lietošanas tiesībās ietilpstošās tiesības vai piešķirt tās citai personai;

2) likumiskā lietošanā esošajā zemē neko pārgrozīt pret būves īpašnieka gribu (piemēram, uz lietošanā esošās zemes celt kādu būvi);

3) bez būves īpašnieka piekrišanas apgrūtināt likumiskā lietošanā esošo zemi lietotājam par ļaunu (piemēram, nodibinot servitūtu) vai atteikties no zemesgabalam piederoša servitūta.

40. pants.

Likumiskās zemes lietošanas tiesības aptver arī zemes būtiskas daļas un servitūtus.

Likumiskajās zemes lietošanas tiesībās būves īpašniekam ir pienākums:

1) rūpēties par lietošanā esošo zemi kā krietnam un rūpīgam saimniekam un atbildēt par lietošanā esošās zemes uzturēšanu atbilstoši normatīvo aktu prasībām;

2) uzņemties nastas un apgrūtinājumus, kas gulstas uz zemi, izņemot reālnastas, ķīlas tiesības un parādus, kas guļ uz zemi, kā arī to blakus prasījumus.

Būves īpašniekam uz tā lietošanā esošās zemes bez zemes īpašnieka piekrišanas ir tiesības būvēt palīgēkas un inženierbūves, kas nepieciešamas būves ekspluatācijai, kā arī ceļus, laukumus un ārtelpas elementus. Šādas būves ir uzskatāmas par patstāvīgas būves blakus lietām. Šīs tiesības neattiecas uz tādu būvniecību, kas prasītu mainīt būves īpašnieka lietošanā esošās zemes platību vai robežas vai radītu nekustamā īpašuma apgrūtinājumus ārpus lietošanā esošās zemes platības.

41. pants.

Likumiskās zemes lietošanas tiesības izbeidzas tikai šādos gadījumos:

1) ja būve un zeme tiek apvienota vienā nekustamā īpašumā;

2) ja būve, kas ir patstāvīgs nekustamā īpašuma objekts, tiek nojaukta.

Šā panta pirmās daļas 2. punktā minētajā gadījumā būves īpašniekam ir pienākums atbrīvot lietošanā esošo zemi no būves blakus lietām, ja vien būves īpašnieks un zemes īpašnieks nevienojas citādi.

42. pants.

Šā likuma 38., 39., 40. un 41. pants stājas spēkā 2022. gada 1. janvārī.

Ja būve ir patstāvīgs īpašuma objekts saskaņā ar šā likuma 14. panta pirmās daļas 1., 2., 3. vai 4. punktu un zemes un būves īpašnieka savstarpējo tiesisko attiecību saturu jau nosaka vienošanās vai tiesas nolēmums, šā likuma 38., 39., 40. un 41. pantu šādām attiecībām piemēro ar 2023. gada 1. janvāri.

Šā panta otrajā daļā minētajos gadījumos vienošanās vai tiesas nolēmumā noteiktā nomas maksa nav spēkā ar 2023. gada 1. janvāri.

Ja šā panta otrajā daļā minētajos gadījumos lietošanā esošās zemes platību un robežas nosaka normatīvie akti, šī platība turpmāk atzīstama par lietošanā esošo zemi. Ja normatīvie akti lietošanā esošās zemes platību un robežas nenosaka, bet būves īpašnieks un zemes īpašnieks par to ir vienojušies vai to ir noteikusi tiesa, šī zemes platība turpmāk atzīstama par lietošanā esošo zemi saskaņā ar šā likuma 38. panta piekto daļu.

Ja būve ir patstāvīgs īpašuma objekts saskaņā ar šā likuma 14. panta pirmās daļas 1., 2., 3. vai 4. punktu un zemes īpašnieks ir publiska persona, šā likuma 38., 39., 40. un 41. panta prasības piemēro ar 2024. gada 1. janvāri.

Ministru kabinets līdz 2023. gada 1. oktobrim izstrādā šā likuma 38. panta septītajā daļā paredzētos noteikumus.”

Tieslietu ministrija skaidro,[2] ka Grozījumi attieksies uz visiem gadījumiem, kad tā saucamais piespiedu dalītais īpašums ir izveidojies vēsturisko notikumu rezultātā, tātad tas attieksies arī uz brīvostām un augļu dārziem. Ja līdz šim jautājumi par dalīto īpašumu tika regulēti vairākos normatīvajos aktos, ar Grozījumiem visas dalītā īpašuma attiecības tiks regulētas vienā likumā, vienkāršojot pušu tiesiskās attiecības un atsakoties no nepieciešamības slēgt līgumus, nosakot, ka starp patstāvīgās būves un zemes īpašnieku un starp katru vienu zemesgabalu un patstāvīgo būvi, kas uz tā atrodas, ir viena tiesiska attiecība. Grozījumi attieksies arī uz visiem tiem gadījumiem, kad ir noslēgti līgumi ar termiņu pēc 2022. gada, kā arī uz gadījumiem, kad pušu attiecības regulē tiesas nolēmums.

Ar Grozījumiem būves īpašniekam ir uzlikts pienākums pašam nodrošināt samaksas veikšanu par zemes lietošanu zemes īpašniekam, ja pēdējais vispār ir sasniedzams, proti, ēku, dzīvokļu, ceļu, ostu, augļu dārzu, lauku saimniecību, kas atrodas uz citam īpašniekam piederošas zemes, īpašniekiem nav jāgaida, kad zemes īpašnieks, tostarp valsts vai pašvaldība, sāks būves īpašnieku(-us) meklēt, sūtīt vēstules un izrakstīt rēķinus. Nokavējot samaksas dienu, būs iestājies nokavējums, tāpēc Grozījumi paredz zemes lietotāja pienākumu segt zemes īpašnieka izmaksas par īpašnieku identificēšanu, saistības daļu aprēķināšanu un atgādināšanu, proti, būves, brīvostu, lauku saimniecību un augļu dārzu īpašniekiem pašiem ir jābūt aktīviem un jānodrošina, ka viņi izpilda savu saistību pret zemes īpašnieku.[3]

Noprotams, ka šādā veidā Grozījumu autori paredzēja samazināt zemes īpašnieku izdevumus, lai viņu plānotos ieņēmumus 2,5 % procentu apmērā gadā no zemes kadastrālas vērtības (pēc nekustamā īpašuma nodokļa samaksas) maksimāli pietievinātu ienākumiem (peļņai) jeb kapitāla atdevei, proti, lai būvju, tostarp un galvenokārt dzīvokļu, īpašnieku izdevumus par zemes lietošanu samazinātu līdz minimumam uz zemes īpašnieka administratīvo izdevumu un iekasēšanas riska rēķina. Taču Grozījumi to pēc būtības neatrisina – ne tikai nesamērīgas atlīdzības zemes īpašniekiem dēļ.

Likumprojektā paredzētā atlīdzība samazina ieņēmumus, ko zemes īpašnieks gūst no sev piederošās lietas, būtiski samazinot vai pat pilnībā izslēdzot jebkādu peļņu no īpašuma. Šāds tiesību aprobežojums ietilpst Satversmes 105. panta pirmajā teikumā ietvertā jēdziena “īpašums” tvērumā. Satversmes tiesa 2010. gada 22. jūnija spriedumā lietā Nr. 2009-111-01 konstatēja, ka ienākumu samazinājums pat par 15 % ir uzskatāms par būtisku un nesamērīgu, tādējādi divkāršs, trīskāršs vai pat pieckāršs ienākuma samazinājums ir uzskatāms par ļoti būtisku un acīmredzami nesamērīgu zemes īpašnieku pamattiesību aizskārumu. Tas arī neatbilst Latvijas Republikas uzņemtajām starptautiskajām saistībām [4] un starpvalstu līgumiem.[5] Līdz ar to jau šobrīd var secināt, ka Grozījumos noteiktais likumiskās lietošanas (lietojuma) maksas apmērs nav ekonomiski pamatots un neatbilst ne vien Latvijas starptautiskajām saistībām, bet arī Satversmes tiesas judikatūras atziņām par taisnīgu atlīdzību dalītā īpašuma zemes īpašniekam.

Tā, piemēram, Izraēlas Valsts advokāte Soņa Trauba (Sonia Traub), kura pirms pusotra gada ir mirusi, vairākkārt bija vērsusies Latvijas Republikas Satversmes tiesā saistībā ar likumiem, kas būtiski aprobežoja viņas īpašuma tiesības un neatbilda ne vien Latvijas Republikas valdības un Izraēlas Valsts valdības līgumam par ieguldījumu veicināšanu un savstarpējo aizsardzību, bet bija pretēji arī Latvijas Republikas Satversmei, katru reizi Satversmes tiesai atzīstot likumdevēja kļūdu (lietas Nr. 2008-36-01, Nr. 2010-22-01 un Nr. 2017-17-01). Viņas īpašumā bija no mātes mantotais zemes gabals Rīgā, Maskavas ielā 112, uz kā atrodas pašvaldības šobrīd privatizēta dzīvojamā māja. Tā līdz 1940. gadam bija S. Traubas ģimenes īpašums, tomēr 1999. gadā Rīgas pilsētas dome atteica namīpašuma denacionalizāciju, jo atzina par nepierādītu S. Traubas mātes Roses Rahiles Haninas, dzimušas 1887. gada 20. janvārī, nāves faktu. Viņa, saskaņā ar tā laika liecinieku teikto, tika nošauta Šmerļa mežā Otrā pasaules kara laikā, savukārt pašvaldības lēmuma pieņemšanas brīdi R. R. Haninai jau būtu 112 gadi. Tādējādi izveidojās dalītais īpašums Maskavas ielā 112, Rīgā.

Secināms, ka ar Grozījumiem netiek ievērota ne vien Satversme un Satversmes tiesas atziņas S. Traubas konstitucionālo sūdzību lietās, bet tiek pārkāpts arī Latvijas Republikas valdības un Izraēlas Valsts valdības līgums par ieguldījumu veicināšanu un savstarpējo aizsardzību, jo nekustamais īpašums ir ieguldījums šā līguma izpratnē. Likuma grozījumi faktiski paredz ieguldījuma (īpašuma) faktisko konfiscēšanu jeb ekspropriāciju, kas, nesaņemot par to taisnīgu atlīdzību, ir nepieļaujami ne tikai Līguma mērķu un tajā sniegtās aizsardzības kontekstā, bet arī jebkuras tiesiskas un demokrātiskas valsts tiesību sistēmā. Līguma 5. pantā Latvijas Republikas valdība un Izraēlas Valsts valdība ir apņēmušās, ka “ieguldījumi netiks nacionalizēti, ekspropriēti vai pakļauti darbībai, kam ir līdzvērtīgas sekas kā nacionalizācijai vai ekspropriācijai (turpmāk “ekspropriācija”) otras līgumslēdzējas puses teritorijā, izņemot sabiedrības vajadzībām, saistītām ar nacionālām interesēm, balstoties uz nediskriminējošiem nosacījumiem un saskaņā ar spēkā esošiem likumdošanas aktiem un sniedzot tūlītēju, atbilstošu un efektīvu kompensāciju. Šādai kompensācijai jālīdzinās atsavināmo ieguldījumu tirgus vērtībai, kas pastāvēja pirms ekspropriācijas veikšanas vai kāda pastāvēja brīdī, kad par to kļuva vispārzināms, lai kurš no tiem būtu agrāk, un ietvers procentus pēc normālām komerciālām likmēm līdz maksājumu dienai, tā tiks izdarīta bez vilcināšanās, būs efektīvi realizējama un brīvi pārvedama”. Tādējādi, ja zemes gabala faktiskais valdījums ar Grozījumiem pāriet būves īpašniekam, atlīdzībai zemes īpašniekam – Izraēlas Valsts pilsonim vai organizācijai – ir jābūt būtiski lielākai. Atlīdzība nebūtu pretrunā šim starpvalstu līgumam vien gadījumā, ja zemes īpašnieks saglabā kādu citu tiesību, piemēram, uz civiliem augļiem un īpašumam veikto obligāto izdevumu kompensāciju.

Grozījumi būtiski skars arī apbūves īpašnieku tiesības, jo, neskatoties uz tiesībzinātnieku iebildumiem, likumā nav atklāts, kas ir būve. Piemēram, LU Civiltiesību katedras pārstāvji aicināja dzīvokļu īpašumos sadalītas ēkas gadījumā servitūtu noteikt par labu dzīvoklim, kas nav ne izvērtēts, ne arī izdarīts, secīgi tiesiskā nenoteiktība skars visus daudzdzīvokļu māju dzīvokļu īpašniekus, tostarp privatizēto dzīvokļu īpašniekus, kuri 2022. gada 1. janvāra rītā jau būs nokavējuši pirmo maksājumu zemes īpašniekam. Zemes īpašniekam rēķinu dzīvokļu īpašniekiem izrakstīt nav ne paredzēts, ne arī atļauts datu apstrādes ierobežojumu dēļ, bet mājas pārvaldniekam likums tiesību norēķināties dzīvokļu īpašnieku kopības vietā neparedz (tāpat kā tiesības iekasēt finansējumu šādam mērķim).

Jo vairāk, nenosakot jaunā lietu tiesību institūta saturu, tā vietā nosakot, ka šīs attiecības ir pielīdzināmas reālservitūtam ar izņēmumiem, kas noteikti Grozījumos, būvju īpašnieki zaudē tiesības uz dabiskajiem un tiesiskajiem augļiem no zemes izmantošanas, tostarp – zaudē tiesības reālservitūta veidā lietošanā nodoto zemi lietot piemājas dārziņa izveidošanai, kā arī tālāk iznomāt vai izīrēt. Tas, piemēram, brīvostas gadījumā, ir nepieļaujami. Secīgi, atlīdzība par zemes lietošanu ne vien nepilda atlīdzības funkciju zemes īpašniekam, bet vienlaikus nedod arī sagaidāmo labumu būves īpašniekam.

Grozījumu pieņemšanas gaitā likumprojekta teksts ir būtiski grozīts. No Saeimas pieņemtā Grozījumu teksta tieši neizriet, ka papildus atlīdzībai par zemes lietošanu būves (un augļu dārzu) īpašniekiem nav jākompensē zemes īpašnieku veiktais nekustamā īpašuma nodokļa (NĪN) maksājums. Ņemot vērā apstākli, ka ar Grozījumiem zemes noma tiek aizstāta ar Civillikumā neparedzētu un Grozījumu tekstā neaprakstītu jeb nenoteiktu un faktiski neiespējamu lietu tiesību – “lietošanas tiesībām uz zemi” jeb “likumisko zemes lietošanas tiesību” –, kas Grozījumu tekstā tostarp ir nodēvēta par “likumisko lietošanas tiesību aprobežojumu” (sic), arī par NĪN kompensācijas pienākumu pastāvēs strīdi.

Civillikuma 863. pants nosaka, ka tas, kas bauda vai vēlas baudīt kādas lietas labumus, tam arī jānes ar šo lietu saistītie pienākumi, kā arī trešās personas šai lietai vai tās dēļ taisītie izdevumi. Piebilstams, ka arī parastā lietojuma tiesība (Civillikuma 1190.–1224. pants) paredz, ka zemes lietojums aptver arī tās piederumus, servitūtus, inventāru (Civillikuma 1199. pants), kā arī tiesības uz zemes dabiskajiem un civilajiem augļiem (Civillikuma 855. un 1195. pants), nosakot, ka lietotājam saņemot visus labumus no kalpojošās lietas, lietotājam arī jānes visas ar to saistītās nastas un apgrūtinājumi (Civillikuma 1218. pants).

Grozījumi paredz automātiski atņemt spēku privātautonomijas ietvaros slēgtajiem līgumiem, tostarp tad, ja līguma puses līgumu ir izlēmušas slēgt pēc citas valsts vai nevalstiskās organizācijas likuma,[6] kas gan ir pretēji Latvijas tiesību sistēmai un Eiropas Savienības tiesībām un paražām. Jo sliktāk, Grozījumi paredz de facto atņemt spēku tiesu nolēmumiem, ar to saprotot ne vien tiesu spriedumus par zemes nomas maksas noteikšanu, bet arī lēmumus par pušu izlīgumu apstiprināšanu tiesā. Tas neatbilst vispārējiem tiesību principiem. Latvijas likumdevējam nav tiesību iejaukties tiesu kompetencē, jo vairāk, atceroties, ka tie var būt arī ārvalstu tiesu nolēmumi, kā arī Latvijas pastāvīgo un ad hoc šķīrējtiesu spriedumi, kā arī ārvalstu šķīrējtiesu spriedumi, kuru atzīšanu nosaka starptautiski līgumi.[7]

Grozījumu autori arī nav pārdomājuši, kas tieši notiks ar tiesas ceļā apstiprinātiem izlīgumiem, kuros puses ir savstarpēji piekāpušās daudzos jautājumos, piemēram, vienojušās par parāda samazinājumu, maksājot izlīgumā noteikto nomas maksu turpmāk. Šādi izlīgumi būtu atceļami, kam Civilprocesa likumā ir jāparedz tiesisks mehānisms; arī par ārvalstu tiesu nolēmumiem, šķīrējtiesu spriedumiem un pušu privātautonomijas ceļā slēgtiem līgumiem nosakot taisnīgu noregulējumu, bet tas nav darīts.

Jāatgādina, ka Civillikums 1937. gadā nav pieņemts valsts pamatlikumā – Satversmē – noteiktajā kārtībā un nav arī pienācīgi izsludināts.[8] Lai arī Civillikumu daudzi dēvē par apjomīgāko Latvijas likumu,[9] tas pēc būtības nav likums. Pirmkārt, tas nav pieņemts valsts pamatlikumā jeb Latvijas Republikas Satversmē noteiktajā kārtībā, otrkārt, tas pēc savas būtības ir tiesību apkopojums, nevis politisks akts vai likumdevēja tiesību jaunrades izpausme. Pēc savas būtības un izcelsmes Civillikums ir vairāk pielīdzināms Krišjāņa Barona Dainu skapim,[10] kurā ir apkopots sabiedrības un tautas vēsturiskais mantojums un paražas, nekā suverēna gribas izpausmei normatīvā akta formā.

Turklāt Civillikuma kā oficiāla likuma teksts daudzos likuma pantos ir atspoguļots visai aptuveni, neatklājot ne likumdevēja, ne arī autoritārā diktatora, kas to pieņēma (apstiprināja apkopojumu), politisko gribu. Civillikuma īstais teksts formāli nebija zināms arī ierobežotas leģitimitātes likumdevējam, kas Civillikuma spēku “atjaunoja” (formāli tas nekad nav bijis spēkā). Visticamāk tāpēc Civillikuma 2115. pantā, visur citur Civillikumā no 1937. gada lietotā jēdziena “lietojuma tiesība” vietā, ir ieviesusies “lietošanas tiesība”. Līdz 1937. gadam šim pantam analogā panta vietā likuma sistēmā bija atsauce uz parasto lietojuma tiesību jeb personālservitūtu. Tāpēc Grozījumi, kas ievieš ne vien jaunu un faktiski nederīgu jeb tiesību sistēmā neiederīgu lietu tiesību institūtu “zemes likumiskās lietošanas tiesību”, ar savu likumdošanas jaunradi vispār neiederas Latvijas Republikas kā demokrātiskas un tiesiskas valsts tiesību sistēmā un kontinentālo tiesību lokā.

Turklāt ar Grozījumiem vismaz uz diviem gadiem ir paredzēts nodibināt reālservitūtu uz zemes gabala domājamām daļām, pārējās domājamās daļas atstājot nomas tiesiskajās attiecībās (!). Tā tas būs visos gadījumos, kad zeme ir kopīpašumā starp privātpersonām un publiskām personām (Grozījumi turklāt nenodala Latvijas Republikas publiskas personas un citu valstu publiskos subjektus). Tāpat reālservitūts uz zemes gabala domājamām daļām vismaz vēl gadu pastāvēs gadījumos, kur kādam no kopīpašniekiem būs noslēgts nomas līgums, vai arī stājies spēkā tiesas spriedums vai lēmums par izlīguma apstiprināšanu.

Tā Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas zemesgrāmatas nodalījumā Nr. 10000 0007 6888 ir ierakstīts nekustamais īpašums Lejas ielā 13, Rīgā, kadastra Nr. 0100 025 0031, kas sastāv no zemes gabala ar kopējo platību 12 934 kvadrātmetri (kvartāls starp Hospitāļu, Upes, Lejas un Ieroču ielu) un uz tā esošās divstāvu dzīvojamās mājas Rīgā, Lejas ielā 13 un palīgceltnes, kura dabā vairs nepastāv. Minētais zemes un ēku kopīpašums nedalīti pieder 1947. gadā dzimušajai Amerikas Savienoto Valstu pilsonei G. D. Kaplānei (1/4 domājamās daļas) un Latvijas Valstij Finanšu ministrijas personā (3/4 domājamās daļas).

Viss nekustamais īpašums savulaik piederēja Kaplānes kundzes vectēvam 1870. gadā dzimušajam Jēkabam Hiršam Kaplānam. Okupācijas laikā, zemes gabals tika atņemts, bet ēkas nacionalizētas. Lai atjaunotu īpašuma tiesības Kaplānes kundzei nācās vērsties tiesā, tādējādi pierādot arī savas tiesības uz īpašumu. Īpašuma tiesības G. D. Kaplānei nelikumīgi atjaunoja tikai uz 1/4 no vēsturiskās ēkas un zemes domājamo daļu, jo vēstures arhīvos nebija iespējams atrast informāciju par J. H. Kaplāna laulāto Šarloti Kaplāni, lai varētu pierādīt, ka J. H. Kaplāna miršanas brīdī vienīgais mantinieks bija Kaplānes kundzes tēvs Isidors Kaplāns. Līdz ar to atlikušās 3/4 domājamās daļas tika piešķirtas Latvijas Valstij. Jānorāda, ka pie Latvijas Valsts un G. D. Kaplānes kopīpašumā esošās dzīvojamās ēkās Rīgā, Lejas ielā 13 piederošos divus dzīvokļus nelikumīgi un klaji prettiesiski “paātrināti” privatizēja, domājams, Rīgas pilsētas pašvaldība (!).

Okupācijas laikā uz zemes gabala Lejas ielā 13, Rīgā tika uzceltas daudzdzīvokļu dzīvojamās ēkas Hospitāļu ielā 40, Upes ielā 2, Upes ielā 6 un Ieroču ielā 1, kas zemes kopīpašniekiem nepieder. Ēkās esošie dzīvokļi ir privatizēti. Tādējādi starp zemes Lejas ielā 13, Rīgā, kadastra Nr. 0100 025 0031, kopīpašniekiem un daudzdzīvokļu dzīvojamo ēku Hospitāļu ielā 40, Upes ielā 2, Upes ielā 6 un Ieroču ielā 1 dzīvokļu īpašniekiem šobrīd pastāv zemes piespiedu nomas tiesiskās attiecības.

Saskaņā ar Grozījumos norādīto, tie stājas spēkā attiecībā uz privātpersonām, t. i. Kaplānes kundzi 2022. gada 1. janvārī (ar spriedumiem noteiktajām nomas tiesiskajām attiecībām – ar 2023. gada 1. janvāri), savukārt attiecībā uz Latvijas Republiku Finanšu ministrijas personā – ar 2024. gada 1. janvāri. Secīgi laikā no 2022. gada 1. janvāra līdz 2023. gada 31. decembrim attiecības starp daudzdzīvokļu dzīvojamo ēku Rīgā, Hospitāļu ielā 40, Upes ielā 2, Upes ielā 6 un Ieroču ielā 1 dzīvokļu īpašniekiem un zemes gabala Lejas ielā 13 kopīpašniekiem regulēs divi dažādi tiesību institūti – likumiskā lietošana (lietu tiesība) attiecībās ar G. D. Kaplāni un zemes piespiedu noma (saistību tiesība) attiecībās ar Latvijas Republiku Finanšu ministrijas personā.

Saskaņā ar Grozījumos izteikto 38. pantu “[..] šāds likumisko lietošanas tiesību aprobežojums ir reālservitūts par labu būvei, kas ir patstāvīgs nekustamā īpašuma tiesību objekts, un lietošanas tiesībām ir piemērojami Civillikuma noteikumi par reālservitūtu, ciktāl šis likums nenosaka citādi.” Savukārt Civillikuma 1141. pants nosaka, ka “katra reālservitūta pastāvēšanai vajadzīgi divi nekustamie īpašumi, no kuriem viens apgrūtināts otram par labu [..].” Proti ne Grozījumi, ne arī Civillikuma noteikumi neparedz iespēju noteikt reālservitūtu uz domājamām daļām no nekustamā īpašuma, citām domājamām daļām atstājot nomu. Līdz ar to pastāv pamatotas šaubas, ka Grozījumi attiecībā uz tādiem dalītajiem zemes kopīpašumiem, kas nedalīti pieder publiskai personai un privātpersonai, varētu tikt piemēroti jau sākot ar 2022. gada 1. janvāri.

Augstāk minētais nonāk klajā pretrunā ne vien likumprojekta “Grozījumi likumā “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību”” sākotnējā ietekmes novērtējuma ziņojumā deklarētajam mērķim “[..] radīt vienotu regulējumu šobrīd dažādi regulētajiem dalītā īpašuma gadījumiem, atjaunojot taisnīgu līdzsvaru starp tajā iesaistīto personu likumiskajām interesēm [..], padarot skaidrākas pušu starpā esošās tiesiskās attiecības [..]”, bet arī Satversmes 91. pantam, jo privātpersona, kas ir kopīpašumā ar publisku personu, ir vienādos un salīdzināmos apstākļos ar privātpersonu, kas ir kopīpašumā ar citu privātpersonu, un tādējādi bauda vienlīdzīgu attieksmi.

Tāpat pastāv šaubas par to, vai likumdevējs laikā līdz 2022. gada 1. janvārim spēs veikt visus nepieciešamos likumu grozījumus, kas, likumdevēja prāt, kalpo kā priekšnoteikums Grozījumu noteiktā regulējuma efektivitātei un satversmībai, piemēram, jautājumā par zemes likumiskās lietošanas maksas neaplikšanu ar pievienotās vērtības nodokli. Rodas bažas, ka 2022. gada 1. janvāris var kļūt par dienu, kad tiesiskās attiecības starp dalīto īpašumu īpašniekiem regulēs divas konkurējošas un savstarpēji izslēdzošas tiesību normas.

Bažas pamato arī Latvijas tiesu sistēmā pastāvošā prakse, ka spēkā esošas tiesību normas, neskatoties uz konstatēto antikonstitucionalitāti, tiek tieši piemērotas, piemēram, likuma “Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” 54. panta piemērošana laikā līdz 2019. gada 30. aprīlim, neskatoties uz tā atzīšanu par pretēju Satversmei. Tāpēc Satversmes 89. un 90. pantam neatbilst situācija, ka vienlaikus ir spēkā divi vai vairāk likumi, kas vienu un to pašu tiesisko situāciju regulē atšķirīgi. Ja šobrīd nepastāv vienota prakse tiesību normas, kas neatbilst augstāka juridiska spēka tiesību normai, piemērošanā, tad jo problemātiskāk būs piemērot kolidējošas tiesību normas, saduroties arī jaunākas/vecākas un vispārējas/speciālas tiesību normas kritērijam (Oficiālo publikāciju un tiesiskās informācijas likuma 9. panta sestās daļas 4. punkts).

Līdz 2022. gada 1. janvārim būtu jāstājas spēkā grozījumiem:

·         likuma “Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās” 4. panta piektajā daļā un 12. un 13. pantā;

·         likuma “Par zemes privatizāciju lauku apvidos” 6. pantā;

·         likuma “Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” 7. pantā, 27. panta sestajā daļā, 50. panta pirmās daļas 3. punktā, 54. pantā, 75. pantā, 84. panta otrajā daļā, 85. pantā, pārejas noteikumu 50. punktā;

·         Rīgas brīvostas likuma 4. pantā;

·         Ventspils brīvostas likuma 4. pantā;

·         likuma “Par zemes reformas pabeigšanu pilsētas” 18. pantā;

·         Pievienotās vērtības nodokļa likumā (skat. likumprojekta anotāciju, kas to tieši paredz, kā arī Satversmes tiesas spriedumu lietā 2008-34-01).

Ņemot vērā iepriekš minēto, vairāki zemes īpašnieki, tostarp Latvijas Republikas, Izraēlas Valsts un Amerikas Savienoto Valstu pilsoņi, un to vienojošās nevalstiskas organizācijas ir lūguši Valsts Prezidentu izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta noteiktās tiesības un iesniegt Saeimas priekšsēdētājam motivētu rakstu, prasot Grozījumu otrreizēju caurlūkošanu. Secīgi, Grozījumu liktenis šobrīd ir Valsts prezidenta kā Satversmes sarga un likuma integritātes garanta rokās.

 

[1] https://titania.saeima.lv/LIVS13/SaeimaLIVS2_DK.nsf/DK?ReadForm, aplūkots 07.10.2021.

[2] Šteinfelde I., Piespiedu zemes noma kļūs regulēta, bet – vai lētāka? 07.10.2021. Neatkarīgā Piespiedu zemes noma kļūs regulēta, bet – vai lētāka? (nra.lv)

[3] Turpat

[4] Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas Pirmā protokola 1. pants

[5] Piemēram, līguma “Par Latvijas Republikas valdības un Izraēlas Valsts valdības līgumu par ieguldījumu veicināšanu un savstarpējo aizsardzību” 5. pants

[6] EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES REGULA (EK) Nr. 593/2008 (2008. gada 17. jūnijs), par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (Roma I), 3. pants

[7] Ņujorkas Konvencija par ārvalstu šķīrējtiesu nolēmumu atzīšanu un izpildīšanu, ANO Starptautisko tirdzniecības tiesību komisija (UNCITRAL)

[8] Švarcs F. Latvijas 1937. gada 28. janvāra Civillikums un tā rašanās vēsture. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2011

[9] Brikmane E., Latvijas Republikas Civillikumam 80, LV Portāls, https://lvportals.lv/norises/284830-latvijas-republikas-civillikumam-80-2017, aplūkots 29.09.2021.

[10] Latvijas Folkloras krātuve, Dainu skapis, http://lfk.lv/krajums/dainu-skapis, aplūkots 29.09.2021.

patīk
drukāt
 
 
0 KOMENTĀRI
 
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties