Ministru kabinets 2021. gada 20. oktobrī ir izdevis rīkojumu Nr. 748, ar ko grozīja savu vien dažas dienas pirms tam, proti, 9. oktobrī, izdoto rīkojumu Nr. 720 “Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu” (turpmāk – Rīkojums), kas saskaņā ar Oficiālo publikāciju un tiesiskās informācijas likuma 7. panta ceturto daļu ir publicēts Latvijas Vēstnesī[1]. Oficiālo publikāciju un tiesiskās informācijas likuma 7. panta trešā daļa nosaka, ka Ministru kabineta rīkojums, izņemot administratīvo aktu, stājas spēkā tā parakstīšanas brīdī. Tādējādi, lai nodibinātu, kad Rīkojums ir stājies spēkā, kā arī noteiktu tā tiesiskuma kontroles mehānismus, ir nepieciešams noskaidrot Rīkojuma tiesisko dabu jeb vietu Latvijas tiesību aktu sistēmā.

Rīkojums sava lakonisma dēļ pēc formas un satura atgādina normatīvo aktu – Ministru kabineta noteikumus, kuru projektu saturs un forma ir strikti regulēta normatīvajos aktos [2]. Domājams, tieši šī iemesla dēļ daudzas personas Ministru kabineta iepriekšējo rīkojumu ārkārtas stāvokļa sakarā ir vērsušās Satversmes tiesā ar konstitucionālajām sūdzībām. Piemēram, 2021. gada 29. janvārī Satversmes tiesā konstitucionālo sūdzību iesniedza plaši pazīstamais komersants SIA “Apgāds Zvaigzne ABC”. Grāmatnīcu ķēdes īpašnieks apstrīdēja no iepriekšējā Ministru kabineta rīkojuma par ārkārtējās situācijas izsludināšanu [3] 5.7. punktā iekļautā izsmeļošā uzskaitījuma par atļauto mazumtirdzniecības pakalpojumu sniegšanu izrietošo grāmatu tirdzniecības aizliegumu klātienē[4], apšaubot šāda aizlieguma atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. un 105. pantam. Apgāda vadītāja Vija Kilbloka liegumu salīdzināja ar tobrīd atļauto alkohola tirgošanu klātienē, secinot, ka aizliegumam tirgot grāmatas klātienē tāpēc nav racionāla pamata. Satversmes tiesa Apgāda Zvaigzne ABC konstitucionālo sūdzību pieņemt atteicās, skaidrojot, ka Satversmes tiesas kompetence ir normatīvajos aktos izteikto tiesību normu kontrole, bet Covid-19 laikā Ministru kabineta lēmumā par ārkārtējās situācijas izsludināšanu noteiktie ierobežojumi nav tiesību normas, bet gan administratīvie akti[5]. Piebilstams, ka vien dažas dienas vēlāk, proti, 2021. gada 5. februārī, grāmatnīcu darbība klātienē tomēr tika atļauta[6].

Lai arī SIA “Apgāds Zvaigzne ABC” vadītāja Vija Kilbloka publiski pauda bažas par kādu politisku vienošanos šai sakarā[7], jau pirms tam, 2020. gada 9. decembra lēmumā pieteikuma Nr. 229/2020 sakarā[8], Satversmes tiesas kolēģija, atsaucoties uz Administratīvā procesa likuma 1. panta trešās daļas 2. teikumu un pamatojoties uz Ministru kabineta iekārtas likuma 31. un 32. pantu un Valsts pārvaldes iekārtas likuma 73. pantu, bija atzinusi, ka pēc akta formas Ministru kabineta rīkojums nav ne ārējs, ne iekšējs (instrukcija, ieteikumi) normatīvs akts un tas pēc sava satura ir uzskatāms par vispārīgo administratīvo aktu. Arī Senāts lietā Nr. SKA‑1215/2020 ir atzinis, ka Ministru kabineta rīkojumā par ārkārtas situācijas izsludināšanu ietvertie ierobežojumi un pienākumi veikt īpašus epidemioloģiskos pasākumus ir vispārīgais administratīvais akts[9].

Atbilstoši likuma “Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli” 20. panta pirmajai daļai, ārkārtējās situācijas laikā izdotos administratīvos aktus vai amatpersonu faktisko rīcību apstrīd, pārsūdz un izskata Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā. Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 121. panta pirmo daļu kontroli pār administratīvajiem aktiem, tostarp vispārīgajiem administratīvajiem aktiem, īsteno administratīvā tiesa. Secināms, ka Rīkojums ir uzskatāms par vispārējo administratīvo aktu, kas tādējādi ir stājies spēkā ar tā publicēšanas brīdī 2021. gada 20. oktobra vakarā, domājams, plkst. 20.36, un kura tiesiskuma kontrole ir pakļauta administratīvajai tiesai.

Vienlaikus ir secināms, ka Rīkojums neatbilst Administratīvā procesa likuma (APL) 67. panta otrās daļas prasībām, kas nosaka, ka rakstveidā izdots administratīvais akts satur, tostarp faktu konstatējumu, administratīvā akta pamatojumu, it sevišķi ietverot lietderības apsvērumus (65. un 66. pants), atsevišķu piemēroto tiesību normu uzskaitījumu (norādot arī normatīvā akta pantu, tā daļu, punktu vai apakšpunktu), norādi, kur un kādā termiņā šo administratīvo aktu var apstrīdēt vai pārsūdzēt. APL 67. panta trešā daļa nosaka, ka administratīvā akta faktu konstatējuma daļā norāda pierādījumus, uz kuriem pamatoti secinājumi, un argumentus, uz kuru pamata pierādījumi noraidīti. Vienlaikus 67. panta ceturtā un sestā daļa nosaka, ka iestāde administratīvo aktu pamato ar Satversmi, likumiem, Ministru kabineta noteikumiem vai pašvaldību saistošajiem noteikumiem, starptautisko vai Eiropas Savienības tiesību normām, kā arī vispārējiem tiesību principiem, pamatojumā norādot attiecīgā ārējā normatīvā akta pantu, tā daļu, punktu vai apakšpunktu, vienlaikus precizējot, ka iestāde nedrīkst pamatot administratīvo aktu ar iekšējo normatīvo aktu.

APL 69. panta pirmā daļa nosaka, ka administratīvo aktu var izdot rakstveidā, neievērojot šā likuma 67. panta noteikumus, ja tas paredzēts piemērojamā normatīvajā aktā, ja gadījums ir objektīvi mazsvarīgs, vai arī ja administratīvā akta izdošana ir steidzama un jebkura kavēšanās tieši apdraud valsts drošību, sabiedrisko kārtību, vidi, personas dzīvību, veselību vai mantu. Savukārt APL 69. panta otrā daļa nosaka, ka, ja administratīvais akts izdots rakstveidā, bet neatbilst šā likuma 67. panta prasībām, procesa dalībniekam (!) ir tiesības viena mēneša laikā pieprasīt, lai iestāde to noformē rakstveidā atbilstoši minētā panta prasībām. Iestāde šo administratīvo aktu noformē 14 dienu laikā pēc attiecīgā pieprasījuma saņemšanas un paziņo to adresātam (!) Paziņošanas likumā noteiktajā kārtībā.

Secināms, ka administratīvā akta tiesiskuma kontroli ir tiesīgs iniciēt jebkurš administratīvā procesa dalībnieks. Gan individuāla, gan vispārīgā administratīvā akta gadījumā personas tiesības uz administratīvā akta kontroli, tostarp apstrīdēšanu iestādē vai pārsūdzību administratīvajā tiesā, ir atkarīgas no tā, vai konkrētā persona ir uzskatāma par procesa dalībnieku, piemēram, administratīvā akta adresātu, jo APL 24. panta 3. punkts un 27. pants nosaka, ka procesa dalībnieks ir [jebkurš] administratīvā akta adresāts. Augstākās tiesas judikatūrā ir atzīts, ka subjektīvās tiesības izriet no objektīvajām tiesībām. Lai tiesību norma piešķirtu subjektīvās tiesības, tai jākalpo arī individuālajām interesēm: tiesību normas tiesiskā sastāva pazīmēm jānoteic personu loks, kas to atšķir no vispārējās sabiedrības, personu kopumam jābūt norobežotam un vispārīgi individualizētam (sk. Augstākās tiesas 2011. gada 16. jūnija lēmuma lietā Nr. SKA-699/2011 5. un 8. punktu).

Vispārīgais administratīvais akts ir administratīvā akta paveids, kas no individuāla administratīvā akta primāri atšķiras ar adresātu. Atšķirībā no administratīvā akta, kura adresāts ir zināms jau lēmuma pieņemšanas brīdī, laikā, kad tiek izdots vispārīgais administratīvais akts, tā adresātu loks parasti ir hipotētisks, proti, tas nav zināms, bet tiek konkretizēts, ņemot vērā konkrētos apstākļus, kurus administratīvais akts regulē (sal. Augstākās tiesas 2016. gada 7. aprīļa lēmuma lietā Nr. SKA-819/2016 6. punktu). Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 31. panta otrajai daļai pieteikumu tiesā ir tiesīga iesniegt tikai persona, kuras tiesības vai tiesiskās intereses ir aizskartas vai var tikt aizskartas, tostarp vispārīgā administratīvā akta adresāts, ja uz viņu iedarbojas ar šo aktu noteiktās konkrētās tiesiskās attiecības. Respektīvi, personai, ar vispārīgo administratīvo aktu iegūstot konkrētus pienākumus vai tiesības, vienlaikus rodas arī tiesības uz šī vispārīgā administratīvā akta kontroli (sk. Augstākās tiesas 2016. gada 5. septembra lēmuma lietā Nr. SKA-999/2016). Secināms, ka vispārīgā administratīvā akta tiesiskuma kontroli var prasīt jebkura persona, kuras tiesības šāds lēmums skar vai var skart – persona tādējādi ir uzskatāma par administratīvā akta adresātu un secīgi par attiecīgā administratīvā procesa dalībnieku.

Rīkojums pēc savas juridiskās dabas ietver gan politiskus aicinājumus, gan valsts pārvaldes iekšējus lēmumus, gan vispārīgos administratīvos aktus (skat., Augstākās tiesas Senāta 2020. gada 6. jūlija lēmumu lietā Nr. SKA‑1215/2020). Personai ir tiesības iebilst pret rīkojumā ietverto vispārīgo administratīvo aktu tad, ja tā uzskata, ka uzliktais pienākums ir bijis pārmērīgs vai neatbilstošs (turpat, 10. punkts). Secināms, ka jebkura persona, kuras tiesības Rīkojums tieši skar, ir uzskatāms par Rīkojuma, ciktāl tas ietver vispārīgo administratīvo aktu, kas skar šo personu, adresātu, secīgi arī par procesa dalībnieku, kuram ir tiesības Rīkojumu apšaubīt, lūgt attiecīgi noformēt, apstrīdēt un pārsūdzēt.

Citiem vārdiem sakot, jebkura persona, kura atrodas to personu lokā, uz kurām attiecas ar Rīkojumu kā vispārīgo administratīvo aktu uzliktie pienākumi vai ierobežojumi (sal., turpat, 6. punkts) – piemēram, ir noteikti pārvietošanās ierobežojumi, pulcēšanās ierobežojumi, kā arī darba un nodarbinātības ierobežojumi, kas ir uzskatāmi par būtiskiem personas pamattiesību ierobežojumiem, ir tiesīga vērsties pie Rīkojuma izdēvēja ar APL noteiktu iesniegumu vai administratīvajā tiesā ar attiecīgu pieteikumu, tostarp par Rīkojuma atcelšanu vai atzīšanu par prettiesisku, vai arī procesuālu lūgumu, piemēram, par Rīkojuma apturēšanu attiecīgajā tā daļā[10], ja attiecībā uz konkrēto personu Rīkojums (tā attiecīgā daļa) ir pirmšķietami jeb prima facie prettiesisks un tā darbība var radīt būtisku kaitējumu vai zaudējumus, kuru novēršana vai atlīdzināšana būtu ievērojami apgrūtināta vai prasītu nesamērīgus resursus[11].

Rīkojuma tiesiskumu un pamatotību ir gandrīz neiespējami novērtēt, jo tas nav izdots APL 67. pantā noteiktajā formā, tostarp nesatur faktu konstatējumu un administratīvā akta pamatojumu, neietver lietderības apsvērumus, nesatur atsevišķu piemēroto tiesību normu uzskaitījumu, kā arī norādi, kur un kādā termiņā šo administratīvo aktu var apstrīdēt vai pārsūdzēt. Vienlaikus Rīkojums paredz apturēt vismaz viena ārējā normatīvā akta darbību (skat., Rīkojuma 3. punktu) jeb to piemērošanu, kas pirmšķietami nav Ministru kabineta kompetencē, izdodot administratīvo aktu. Tas rada šaubas par Rīkojuma spēkā esamību šajā daļā kā tādu. Šaubas rada arī Rīkojuma 5.49.27. punkts, attiecībā uz tiesvedības procesu organizēšanas kārtību, tostarp Augstākajā tiesā, kā arī Rīkojuma 11. punkts, ar ko faktiski tiek grozīts likuma “Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli” 23. pants.

Vienlaikus ar Rīkojumu noteiktie pamattiesību ierobežojumi Latvijas iedzīvotājiem, kas turklāt nav pamatoti ar ārējiem normatīvajiem aktiem, ir uzskatāmi par būtiskiem tiesību aizskārumiem. Latvijas Republikas Satversmes 116. pants nosaka, ka personas tiesības, kas noteiktas Satversmes 96., 97., 98., 102., 103., 106. un 108. pantā, var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Pamatojuma neesamība un piemērojamo tiesību uzskaitījuma trūkums Rīkojumā neļauj pārliecināties par šo pamattiesību ierobežojumu likumību un samērīgumu. Arī fakts, ka Rīkojums ir paziņots un stājies spēkā 2021. gada 20. oktobra vēlā vakarā, formāli jau no 21. oktobra plkst. 00.00 nosakot būtiskus pārvietošanās un pulcēšanās ierobežojumus, vienlaikus atzīstot, ka tāds nebija Rīkojuma izdevēja nodoms (arī, piemēram, Rīkojumā lietotie vārdi “aizliegt”), rada bažas par tā pieņemšanas sasteigtību, kā arī šaubas par Rīkojuma spēkā esamību kā tādu, mazākais – daļā, jo APL 74. panta pirmā daļa nosaka, ka Administratīvais akts nav spēkā, ja to ir izdevusi iestāde, kurai konkrētā administratīvā akta izdošana nav piekritīga. APL 74. panta otrā daļa nosaka, ka adresāts nekavējoties paziņo iestādei savas šaubas par administratīvā akta spēkā esamību – ja iestāde uzskata, ka adresāta šaubas nav pamatotas (un administratīvais akts ir apstrīdams), to paziņo adresātam septiņu dienu laikā, attiecīgi pagarinot likumā noteikto apstrīdēšanas termiņu.

APL 76. panta otrā daļa nosaka, ka administratīvo aktu var apstrīdēt padotības kārtībā augstākā iestādē, bet ja tādas nav vai tā ir Ministru kabinets, administratīvo aktu var apstrīdēt tajā iestādē, kura izdevusi šo aktu, vai uzreiz pārsūdzēt tiesā. Ja administratīvo aktu apstrīd iestādē, kura to izdevusi, uz apstrīdēšanas procesu attiecas noteikumi, kas šajā likumā paredzēti attiecībā uz augstāku iestādi. Šīs tiesību normas formulējums, proti, norāde, ka administratīvos aktus nav paredzēts apstrīdēt Ministru kabinetā kā augstākā iestādē, dod pamatu secinājumam, ka Rīkojums tā attiecīgajā daļā ir pārsūdzams uzreiz administratīvajā rajona tiesā pēc pieteicēja dzīvesvietas.

Atsevišķas kļūdas un neprecizitātes jeb nekonsekvences Rīkojumā jau ir identificētas. Piemēram, kā jau tika norādīts iepriekš, Rīkojums neparedz izņēmumu jeb pārejas noteikumus attiecībā uz pirmo nakti pēc Rīkojuma spēkā stāšanās, padarot visas personas, kas naktī no 20.  uz 21. oktobri pulcējās un pārvietojās, par pārkāpējiem jau no pusnakts (autors šai sakarā sazinājās ar Valsts policiju, kas norādīja, ka šī kļūda jau ir apzināta un Rīkojuma kontrole 21. oktobrī plkst. 00.00 vēl netiks uzsākta). Tāpat bez racionāla iemesla Rīkojumā nav paredzēta mājdzīvnieku, galvenokārt, suņu izvešana pastaigās. Šai sakarā Valsts policija ir sniegusi skaidrojumu, ka, piemēram, attiecībā uz suņa izvešanu pastaigā “raudzīsies ar sapratni”[12], vienlaikus norādot, ka izvest ārā suni drīkst tikai viens cilvēks, nevis visa ģimene, tādējādi pēc būtības grozot jeb precizējot Rīkojumu.

Tāpat Rīkojums neparedz iespēju vienas mājsaimniecības jeb ģimenes locekļus laika posmā no plkst. 20.00 līdz 05.00 vest uz un no darba vietas vai, piemēram, uz vai no lidostas, paredzot, ka šādam nolūkam ir jāizmanto taksometra jeb faktiski jebkuras svešas personas pakalpojumus. Arī šo neloģisko ierobežojumu Valsts policija ir atļāvusi neievērot [13].

Arī Rīkojuma 5.49.1. punkts, ar ko laikposmā no plkst. 20.00 līdz 5.00 ir noteikts pienākums iedzīvotājiem uzturēties savā dzīvesvietā vai uzturēšanās vietā, ir pirmšķietami nepamatots un neloģisks. Tā, piemēram, ja pieņem, ka šī ierobežojuma mērķis ir bijis liegt cilvēkiem pēc darba vai mācību laika, kas vairumam ir līdz plkst. 17.00, pulcēties, ļaujot vien iegādāties pirmās nepieciešamības preces un pēcāk nonākt dzīvesvietās, nav loģiski izskaidrojams liegums atrasties ārpus mājvietas, piemēram, pēc pusnakts (vai vismaz no plkst. 01.00 līdz 05.00). Šāda pirmšķietami bezjēdzīga ierobežojuma dēļ tiek arī nevajadzīgi nodarbināti Rīkojuma izpildi uzraugošo iestāžu resursi. Jo vairāk, šis liegums, pirmšķietami ir pamatots vien ar Rīkojuma izdevēja un uzraudzības iestāžu nespēju citādi kontrolēt iedzīvotāju savstarpējos kontaktus – nav objektīvas atšķirības personām pārvietojieties, tostarp mežā, parkā, automašīnā, dienas laikā vai naktī.

Vienlaikus Rīkojums nedod priekšstatu par to, kas tā tvērumā ir uzskatāms par dzīvesvietu vai uzturēšanās vietu, tādējādi netieši diskriminējot personas pēc mājokļa veida. Telts, pārvietojamais treilers, lauku sēta, savrupmāja pilsētā, dvīņu māja piepilsētā, iežogota daudzdzīvokļu māja t. s. jaunajā projektā vai privatizēts padomju gados celts daudzdzīvokļu nams mikrorajonā ir uzturēšanās vieta, secīgi, nav pamata diskriminēt iedzīvotājus, piemēram, pēc žoga apkārt mājai pazīmes. Lai arī Rīkojuma 4. punkts nosaka, ka šajā rīkojumā lietotie termini atbilst terminiem, kas lietoti normatīvajos aktos Covid-19 infekcijas izplatības un seku pārvarēšanas jomā, tas tomēr ir apšaubāms un nedod pienācīgu skaidrību un izpratni, jo vairāk, ja arī normatīvajos aktos šie termini ir lietoti bez skaidrojuma, kas ir pretrunā Satversmes 89., 90. un 91. pantam.

Arī Rīkojuma 5.49.6. punkts, kas nosaka, ka klātienes saimniecisko pakalpojumu sniegšanas vietas un tirdzniecības vietas klātienē darbu uzsāk ne agrāk kā plkst. 6.00 un beidz ne vēlāk kā plkst. 19.00, ir nepārdomāts, par ko liecina šīs prasības absurdā interpretācija jau plkst. 18.55 slēgt kases aparātus, lai 19.00 visi apmeklētāji būtu telpas pametuši[14].

Rīkojuma 5.49.7. un 5.49.8. punkts paredz gandrīz visa veida pasākumu un pulcēšanās aizliegumu, tostarp brīvā dabā, kam nav nekāda racionāla pamata. Tostarp ir liegums pat uz individuālu piketu. Jāatgādina, ka pikets ir pasākums, kura laikā viens (!) vai vairāki cilvēki publiskā vietā ar plakātiem, lozungiem, transparentiem vai citiem atribūtiem pauž kādas idejas un viedokļus (piemēram, par dažādiem sabiedriski nozīmīgiem politiska, ekonomiska un sociāla rakstura jautājumiem), bet kura gaitā netiek teiktas runas vai uzrunas[15]. Pikets, ja tas tiek organizēts atbilstoši, nekādi neapdraud sabiedrības veselību un neveicina vīrusa izplatīšanos sabiedrībā. Vienlaikus ar Rīkojumu nevienam nav aizliegts vākt informāciju kā neatkarīgam žurnālistam, kas ir nekonsekventi. Piebilstams, ka ar Rīkojumu faktiski (vārdiski) ir aizliegtas arī neklātienes sapulces, tostarp politisko partiju, biedrību un nodibinājumu dibināšanas, kārtējās un ārkārtas sapulces, kas gan, ņemot vērā Rīkojuma plānu, ir vien kuriozs misēklis.

Aizliegums bez objektīvas vajadzības satikties jebkuriem diviem cilvēkiem, pat atbilstoši vakcinētiem, kas nav vienas mājsaimniecības locekļi (tātad pat neprecētajiem pāriem, kas vēl nav uzsākuši kopdzīvi vai laulātajiem, kas ikdienā dzīvo atsevišķi) ir acīmredzami nesamērīgs, jo ir mazākais bezjēdzīgi liegt bez objektīvas vajadzības satikties pazīstamiem cilvēkiem apzināti, kamēr nepazīstamie var braukt vienā autobusā vai vilciena vagonā pat vairākas stundas. Tāpat bezjēdzīgi ir liegt tikties ārpus darba kolēģiem, kas visu darba dienu jau tāpat ir pavadījuši kopā. Piebilstams, ka ar Rīkojumu faktiski (vārdiski) ir aizliegti arī neklātienes privātie pasākumi.

Secināms, ka, precīzi un burtiski izpildot Rīkojuma prasības, personām ir tiesības tikties darba laikā (vai jebkurā citā laikā darba pienākumu dēļ), bet nav atļauts tikties ārpus darba laika jeb nepildot darba pienākumus vai uzdevumus. Tāpat personām, kurām dzīvesvieta vai uzturēšanās vieta nesakrīt ar citu ģimenes locekļu dzīvesvietām vai uzturēšanās vietām, nav ne tikai tiesības savā transporta līdzeklī pārvietoties starp savu, sievas vai bērnu dzīvesvietām laika posmā no plkst. 20.00 līdz 05.00, bet, “neapvienojot” mājsaimniecības, nav arī tiesības tikties ar saviem ģimenes locekļiem bez attaisnojoša iemesla pārejā laikā. Un otrādi, ja ikvienai personai tomēr ir tiesības laika posmu no plkst. 20.00 līdz 05.00 pavadīt citu ģimenes locekļu, tostarp laulāto, radinieku, vecāku vai bērnu dzīvesvietās, tad šādam tiesību ierobežojumam nav nekādas jēgas, jo tad katrs var brīvi veidot ad hoc “mājsaimniecības”, mainot savus partnerus jeb mājsaimniecības locekļus pat vairākas reizes dienā.

Šaubas par Rīkojuma tiesiskumu rada fakts, ka Rīkojums neparedz atšķirīgu attieksmi jeb ierobežojumus pret Covid-19 vakcinētiem un nevakcinētiem cilvēkiem, piemēram, atšķirīgu mājsēdes ilgumu un pulcēšanās ierobežojumus (piemēram, pieļaujot tikties jeb pulcēties diviem vakcinētajiem no dažādām mājsaimniecībām arī izklaides nolūkos).

Šādi Latvijas iedzīvotāju (domājams, ka Rīkojums šo ir attiecinājis arī uz Latvijā esošajiem citu valstu viesiem) pamattiesību ierobežojumi, kas turklāt nav pamatoti ar ārējiem normatīvajiem aktiem, ir uzskatāmi par būtiskiem tiesību aizskārumiem Satversmes 116. panta tvērumā, lai arī personas tiesības, kas noteiktas Satversmes 96., 97., 98., 102., 103., 106. un 108. pantā, var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību.

Kā jau tika norādīts iepriekš, pamatojuma un piemērojamo tiesību uzskaitījuma trūkums Rīkojumā neļauj pārliecināties par pamattiesību ierobežojuma likumību un samērīgumu, savukārt fakts, ka Rīkojums ir paziņots un stājies spēkā 2021. gada 20. oktobra vēlā vakarā, bet jau no 21. oktobra plkst. 00.00 noteica būtiskus pārvietošanās un pulcēšanās ierobežojumus, vienlaikus atzīstot, ka tāds nebija Rīkojuma izdevēja nodoms, rada bažas par lēmumu sasteigtību, kā arī šaubas par Rīkojuma spēkā esamību kā tādu (vismaz – daļā), secīgi, Rīkojums ir apstrīdams. APL 76. panta otrā daļa nosaka, ka administratīvo aktu var apstrīdēt padotības kārtībā augstākā iestādē, bet, ja tādas nav vai tā ir Ministru kabinets, administratīvo aktu var uzreiz pārsūdzēt tiesā.

Likuma “Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli” 20. panta pirmā daļa nosaka, ka ārkārtējās situācijas un izņēmuma stāvokļa laikā izdotos administratīvos aktus vai amatpersonu faktisko rīcību apstrīd, pārsūdz un izskata Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā, kur lēmuma apstrīdēšana vai pārsūdzēšana neaptur tā darbību, ja attiecīgais lēmums ir tieši saistīts ar izsludināto ārkārtējo situāciju vai izņēmuma stāvokli, kā arī citos likumā paredzētos gadījumos. Savukārt panta otrā daļa nosaka, ka lēmumu, kas ir tieši saistīts ar izsludināto ārkārtējo situāciju vai izņēmuma stāvokli, var apstrīdēt visā īpašā tiesiskā režīma spēkā esamības laikā, kā arī viena mēneša laikā pēc īpašā tiesiskā režīma atcelšanas.

APL 185. panta pirmā daļa un ceturtās daļas 2. punkts nosaka, ka pieteikuma iesniegšana tiesā par administratīvā akta atcelšanu, atzīšanu par spēku zaudējušu vai spēkā neesošu aptur administratīvā akta darbību no dienas, kad pieteikums saņemts tiesā, kas neattiecas uz vispārējiem administratīvajiem aktiem vai gadījumiem, ja attiecīgajos likumos ir noteikts citādi. Secināms, ka pieteikuma iesniegšana tiesā par Rīkojumu kā lēmumu, kas ir tieši saistīts ar izsludināto ārkārtējo situāciju vai izņēmuma stāvokli, neaptur administratīvā akta darbību no dienas, kad pieteikums saņemts tiesā. Šai sakarā APL 185. panta piektā daļa nosaka, ka pieteicējs, kamēr lietas izskatīšana pēc būtības nav pabeigta, var motivēti lūgt tās instances tiesu, kura izskata lietu, apturēt administratīvā akta darbību.

1934. gada naktī no 15. uz 16. maiju premjerministra Kārļa Ulmaņa vadīta sazvērnieku grupa izmantoja lojālas armijas, Latvijas Aizsargu organizācijas un policijas vienības, lai veiktu valsts apvērsumu. Sazvērnieki apturēja Satversmes darbību, atlaida Saeimu, reorganizēja valdību un ieviesa kara stāvokli. Izmantojot kara stāvokli, Ministru kabinets nākamo sešu gadu laikā pieņēma vairākus tiesību aktus, kuru tiesikais statuss vēl aizvien ir neskaidrs. Ar ko tas beidzās, visiem ir zināms, bet šie apšaubāmās procedūrās pieņemtie un pasludinātie tiesību akti, tostarp Civillikums, gadu gaitā ir akceptēti pat kā tiesību normas, kas ir spēkā vēl joprojām. Neviens ne 1934. gadā, ne arī 1937. gadā un pēcāk to efektīvi neapstrīdēja.

Nav šaubu, ka Latvijas valdībai jau sen bija pienākums veikt pasākumu kopumu Covid-19 pandēmijas seku mazināšanai brīdī, kad vīrusa izplatība ir kļuvusi nekontrolēta, taču arī šādiem pasākumiem ir jāatbilst valsts pamatlikumam un tiesību sistēmai, par ko šobrīd, mazākais – kamēr Rīkojums un katrs tā punkts nav pamatots, pārliecības nav.

Piezīme Nr. 1: Autors uzskata, ka Ministru Kabinetam bija jārīkojas vēl ātrāk un efektīvāk jeb apsteidzošāki, secīgi, kopumā atbalsta Rīkojumu kā ārkārtas pasākumu, vienlaikus paužot bažas par tā atsevišķu punktu neatbilstību tiesību normām, tostarp, valsts pamatlikumam. Šis raksts ir autora personīgais viedoklis, pausts vien diskusijas raisīšanai sabiedrībā un Rīkojuma konstruktīvai kritikai, nolūkā panākt labāku un efektīvāku risinājumu Covid-19 vīrusa izplatības ierobežošanai Latvijā.

Piezīme Nr. 2: Autors ir uzskatāms par ieinteresēto personu, jo jau ir izmantojis visas šajā rakstā minētās tiesības – gan apšaubījis Rīkojuma spēku tā daļā, gan arī lūdzis Ministru kabinetu Rīkojumu pamatot un motivēt, gan arī ir vērsies administratīvajā tiesā, tostarp, lūdzot Rīkojumu tā daļā apturēt.

[1] Latvijas Vēstneša 20.10.2021 laidiens Nr. 203A (20:36), Oficiālās publikācijas Nr.: 2021/203A.2

[2] Ministru kabineta 2009. gada 3. februāra noteikumi Nr. 108 “Normatīvo aktu projektu sagatavošanas noteikumi”, 3. nodaļa

[3] Ministru kabineta 2020. gada 6. novembra rīkojums Nr. 655 “Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu”

[4] https://www.la.lv/apgads-zvaigzne-abc-versies-satversmes-tiesa, aplūkots 25.10.2021.

[5] https://www.delfi.lv/bizness/biznesa_vide/cinities-demokratijas-apstaklos-intervija-ar-izdeveju-viju-kilbloku.d?id=53479593, aplūkots 25.10.2021.

[6] 2021. gada 5. februāra grozījumi Ministru kabineta 2020. gada 6. novembra rīkojumā Nr. 655 “Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu”, 5.7.3.1 punkts

[7] https://www.delfi.lv/bizness/biznesa_vide/cinities-demokratijas-apstaklos-intervija-ar-izdeveju-viju-kilbloku.d?id=53479593, aplūkots 25.10.2021.

[8] https://www.satv.tiesa.gov.lv/decisions/kolegijas-2020-gada-9-decembra-lemums-pieteikums-nr-229-2019/

[9] Augstākās tiesas Senāta 2020. gada 6. jūlija lēmums lietā Nr. SKA‑1215/2020, https://at.gov.lv/downloadlawfile/6345

[10] Augstākās tiesas 12.08.2021. spriedums Nr. SKA-490/2021 (A420235818)

[11] Administratīvā procesa likuma 185.1 panta otrā daļa

[12] https://www.vp.gov.lv/lv/pasapliecinajums-un-parvietosanas-ierobezojumi

[13]Turpat

[14] https://www.tvnet.lv/7368699/tirgotaji-neapmierinati-ar-prasibu-slegt-veikalu-kases-plkst-19-00

[15] Likuma “Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” 1. panta ceturtā daļa